Otrā apsolīta Kristus atnākšana

Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” (Mt.25:31-46)

Lai glābtu mūs no Dieva dusmām, velna, elles un nāves, Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu un jaunavas Marijas klēpī patiess cilvēks tapa. Dieva glābjošā misija ir noslēpums, kas tālu pārsniedz cilvēka prāta spējas. Tādēļ baznīca par šīm lietām nemēdz prātot un spekulēt, bet kā tas bija ierasts kopš seniem laikiem austrumu baznīcas dievkalpojumos, izdzirdot Nīkajas ticības apliecības vārdus – cilvēks tapis – draudze dziļi paklanās šā lielā noslēpuma priekšā. Ja Kristus ierašanās šajā pasaulē bija noslēpums, tad arī Viņa otrā atnākšana ir noslēpums. Abi šie notikumi ir cilvēka prātam grūti saprotami. Te vajadzīgs kaut kas vairāk, nekā dabiskais prāts. Te vajadzīga ticība. Gadu tūkstošiem Dieva tauta ticēja un gaidīja apsolītā noslēpuma – Kristus miesā nākšanas piepildīšanos. Nu jau divus gadu tūkstošus Dieva tauta ar nopūtām un ilgām gaida visu lietu piepildījumu – Kristus otro atnākšanu.

Tāpat kā Kristus pirmā atnākšana bija Dieva apsolīta, tāpat arī otrā. Pats Kristus par to stāsta saviem mācekļiem šādiem vārdiem: „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku.”

Protams, tie, kas naivi tic savām prāta un izziņas spējām, bet netic Dieva vārdam, gan Kristus pirmo, gan otro atnākšanu uzskata par izdomātām pasakām. Ja tiktu sludināts, ka Jēzus ir citplanētietis, kas reiz ieradies uz zemes un apsolījis pēc kāda laika atgriezties, cilvēki pret šādu sludināšanu izturētos daudz iecietīgāk. Pat tad, ja viņi tam neticētu, tas viņiem būtu ar prātu saprotams un vismaz teorētiski pieņemams. Turpretī doma, ka Dievs reiz tapis par cilvēku, atgriezies dievišķajā godībā un reiz atkal atgriezīsies šajā pasaulē, lai to tiesātu, cilvēka prātam ir nesaprotama un nepieņemama.

Diemžēl neticība Dieva vārdam un tikpat muļķīga ticība savam prātam ir gandrīz tikpat veca kā pasaule. Kopš Ādams un Ieva apšaubīja Dieva vārdu, šaubīgu, skeptisku un neticīgu cilvēku nav trūcis nekad. Kad dievbijīgais Noass, paklausot Dieva brīdinājumam, būvēja savu šķirstu, ļaudis raudzījās uz pravieti ar izsmieklu un uzskatīja viņu par prātā jukušu. Neticīgi cilvēki līdzīgi izturas vienmēr, visos laikos. Izdzirdot Dieva vārdu, viņi ņirdz un smej, nespējot apjaust, ka velns vienkārši ir apstulbinājis viņu jau tā vājo prātiņu. Apustulis Pēteris raksta, ka īpaši daudz šādu „niknu smējēju” būs tieši pirms pašas lielās tiesas dienas. Tad daudzi dzīvos paši savās kārībās un sacīs: „kur tad ir Viņa apsolītā atnākšana”? Apustulis tūdaļ arī paskaidro, ka tā ir tikai Dieva žēlastība, kas šo dienu attālina, jo Tas Kungs savā pacietībā gaida uz cilvēku atgriešanos, negribēdams, lai viņi ietu pazušanā. Tomēr Tā Kunga diena tuvojas! Tā nāks pēkšņi un tāpat kā grēku plūdi nāks tad, kad cilvēki to gaidīs vismazāk. Pēkšņi un negaidīti „debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts” – raksta Pēteris. Kad agrākos laikos neticīgie to dzirdēja, viņi no sirds smējās. Tie, kas piedzīvoja Drēzdenes bombardēšanu II Pasaules kara laikā, kļuva domīgi. Tiem, kas redzēja postošo atomenerģijas spēku Hirosimā, Nagasaki, Černobiļā un Fukošimā, smieties vairs negribējās. Pastardiena tagad daudziem ir biedinoša realitāte, bet nevis tādēļ, ka tie ticētu Dieva vārdam, bet tādēļ, ka viņu prāts beidzot sāk aptvert, ka šādas lietas patiešām var arī notikt. Ja visi vairāk vai mazāk kaut ko zina par atomieročiem, tad mazāk pazīstams ir kāds cits masu iznīcināšanas ierocis – atvasinātie vērtspapīri. Viens no šādiem reālo lietu atvasinājumiem ir mūsdienu nauda, kam nav cita seguma, kā vien valsts dotais solījums. Tomēr, kā zināms, politiķu solījumiem ticēt nevar. Viens no veidiem, kā nemanāmi un klusi notiek masveida cilvēku aplaupīšana ir naudas vērtības zudums. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā LVL pirktspēja pat pēc oficiāliem datiem ir samazinājusies vairāk nekā divas reizes. Patiesībā šīs skaitlis droši vien ir daudz lielāks. Tomēr tā nav vēl visa nelaime. Lielākā bēda ir tā, ka šādas naudas kults ir novedis privātpersonas, korporatīvos uzņēmumus un valdības pie neatmaksājamajiem parādiem. Parādi, kuros slīkst mūsdienu pasaule, ir atmaksājami tikai aizņemoties vēl vairāk naudas, kas beigu beigās novedīs pie finansiālas katastrofas. Sekas šai katastrofai nebūs mazāk briesmīgas kā atomkaram. Līdzīgi kā narkotikas un alkohols parādi ļauj cilvēkam izjust zināmu eiforiju, atvieglojumu konkrētajā brīdī, taču vēlāk par to ir jāmaksā dārga cena. Mūsdienu pasaule ir slima ar parādu māniju un šī slimība diemžēl vairs nav dziedināma. Ja pirmā pasaule gāja bojā grēku plūdos, tad tagadējā pasaule pati sevi noslīcinās parādu plūdos. Globalizācija parūpēsies par to, lai šie plūdi būtu tikpat visaptveroši kā grēku plūdi, kuros gāja bojā senā pasaule.

Ko šāda gadījumā, lai dara ticīgie? Mums jāatceras psalma vārdi, kad visi pamati grūst – Dievs ir savā namā. Tas Kungs ir mūsu akmens kalns un drošais pamats bēdu laikā. Apustulis Pēteris mudina ticīgos katru jaunu dienu saņemt kā īpašu Dieva pacietības un žēlsirdības dāvanu, kas dota, lai mēs varētu iemantot Debesis un tiktu izglābti no mūžīgas nāves ellē. Visu mūsu pašreizējo dzīvi Pēteris apraksta, kā Dieva apsolītās jaunās pasaules gaidīšanu, tādas pasaules, kur beidzot valdīs pilnīga taisnība un ticīgie varēs dzīvot mūžīgā priekā un svētlaimē. Neticīgie, protams, šādas domas uzskata par iluzoriem māņiem un tā vietā mudina celta paradīzi šeit pat uz zemes. Pamati šai viltus paradīzei tiek veidoti no neīstas naudas un parādiem. Turpretī Dieva tauta zina, ka tai šeit nav paliekamas mājvietas. Tādēļ, lai gan mēs dzīvojam šajā pasaulē, tomēr mūsu ticība nav orientēta uz šo pārejošo pasauli, tā necer ieraudzīt paradīzi zemes virsū, bet pacietīgi gaida jauno, mūžīgo, Dieva apsolīto pasauli.

Lasot Svētos Rakstus un uztverot tos bez aizspriedumiem, redzam, ka Dievs ļoti nopietni brīdina kristiešus no pārmērīgas aizraušanās gan ar iznīcīgajiem pasaules priekiem, gan ar pasaules problēmu risināšanu, gan praktiski ar visu, kas ir svarīgs šai pasaulei, turpretī mērķtiecīgi virza ticīgo uzmanību uz mūžību. Ticības galējais mērķis neatrodas šajā pasaulē, bet gan mūžībā. Apkopojot to īsā izteikumā Raksti saka, ka šī pasaule un viņas kārība paiet, tā ir iznīcīga; šeit mums nav paliekoša mājvieta, bet mēs gaidām nākamo, mūžīgo pasauli un dzīvi tajā. Tā nav reliģiska fanātisma pārņemtu cilvēku iedoma, bet gan tas, ko pats Dievs mums savā vārdā sacījis un apsolījis. Tam mēs varam ticēt pilnīgi droši. Turklāt mums ir arī kāds īpašs liecinieks, kurš jau redzējis jauno pasauli, kas ticīgajiem sagatavota jau kopš mūžības. Šis liecinieks ir Jēzus mīļais māceklis Jānis. Lai viņu stiprinātu, Tas Kungs viņam deva iespēju redzēt to, kas notiks pēc tiesas dienas. Šis uzticamais liecinieks to ir darījis zināmu arī mums: „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi”, raksta Jānis, „jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no torņa sakām: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: „Redzi, visu Es daru jaunu.” Āmen.