Aizdzīt šaubas ar Dieva vārdu

Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. (Mt.11:2-10)

Iepriekšējās Adventa svētdienās mēs dzirdējām par Kristus lēnprātīgo nākšanu pie mums Vārda un Sakramentos, kā arī par viņa otrreizējo atnākšanu godībā, lai tiesātu pasauli. Abus šos notikumus laika ziņā šķir liels attālums un dažiem šajā sakarībā rodas neziņa un šaubas, jo tiem šķiet, ka Kristum vajadzētu jau tagad arī šo pasauli tiesāt. Šīs dienas evaņģēlijs mums stāsta, ka līdzīgas domas nomākušas visu laiku diženāko pravieti Jāni Kristītāju.

Mums nezināmā veidā Dievs bija viņam atklājis, ka viņa dzīves uzdevums būs sagatavot ceļu Kristum. Kad Jānis jau bija sasniedzis vīra gadus un uzsācis savu sludinātāja darbu, Dievs viņu īpaši uzrunāja, sacīdams, ka viņa radinieks Jēzus no Nācaretes ir paša Dieva Dēls, jūdu gaidītais Kristus, kura atnākšanu Jānim jāapliecina jūdu tautas priekšā.

Jānis godīgi pildīja savu uzdevumu ar bauslības sludināšanu un kristīšanu sagatavojot jūdu tautu Kristus atnākšanai. Viņš dzīvoja nomaļā, tuksnešainā vietā, ģērbās ļoti askētiski un pārtika no tā, ko atrada laukā vai citi cilvēki viņam atnesa. Jānis bija nelokāms, atklāts un tiešs un nosodīja katru grēku. Kā īsts, dižens pravietis viņš neklusēja arī par šīs pasaules vareno grēkiem un nosodīja pat ķēniņš Hērodu, kurš bija atņēmis savam brālim sievu. Bīdamies, ka Jāņa sludināšanai varētu būt noteiktas politiskas sekas, Hērods, bija licis Jāni arestēt. Šeit, cietumā Jānis dzirdēja par Jēzus varenajiem darbiem, par Viņa sludināšanu, ļaužu dziedināšanu, ļauno garu izdzīšanu un citiem brīnumdarbiem. No vienas puses tas Jāni priecēja, no otras puses, radīja zināmu neizpratni: kā tad tā? – es sagatavoju Viņa ceļu, nosodīju ļaužu grēkus, bet tagad man jāsēž cietumā! Savukārt Jēzus neliekas par mani ne zinis! Ja jau Viņš ir Kristus, vai tad viņam nevajadzēja rūpēties arī par taisnīgumu un sodīt ļaunumu? Kāpēc Viņš nenosoda Hērodu un neatbrīvo mani? Citiem Viņš palīdz, bet man, nē! Šādas domas droši vien ne vienreiz vien ir plosījušas sirdi tiem mocekļiem, kas Kristus dēļ cietuši vajāšanas, atradušies cietumā, zaudējuši draugus, mantu vai pat dzīvību. Šādas domas laiku pa laikam var uzmākties arī katram no mums, kad mēs savā dzīvē pieredzam netaisnību, pazemojumus un citu cilvēku nicinājumu. Kā rīkoties šādā situācijā?

Ījaba sieva teica – nolādi Dievu un mirsti. Ījaba draugi teica – tu būsi kaut ko sagrēkojies. Pats Ījabs cīnījās ar izmisumu un dusmojās uz Dievu. Savukārt Jānis mums rāda vienīgo pareizo attieksmi: viņš nekritizē Jēzu, nekurn un nešaubās, neizdara savus minējumus, bet vienkārši sūta savus mācekļus pie Jēzus ar tiešu jautājumu: saki Tu pats, vai Tu esi vienīgais Kristus, vai arī mums jāgaida kāds cits? Jānis nešaubās, ka Jēzus ir Kristus, bet tā kā viņš neredz Jēzu sodām un tiesājam šo pasauli, ko Kristum saskaņā ar Rakstiem arī vajadzēja darīt, tad viņš domā, ka varbūt vēl nāks kāds cits Kristus, kas pabeigs Jēzus iesākto darbu.

Jēzus atbilde ir interesanta, savā ziņā līdzīga Dieva atbildei Ījabam. Viņš nesāk gari un plaši skaidrot lietas un situāciju, bet tikai norāda uz Vecās Derības pravieša Jesajas vārdiem, kur aprakstīti Mesijas darbi: Viņš dziedinās cilvēkus, sludinās tiem glābjošu vēsti un uzmodinās pat miroņus. Tu redzi, Jāni, ka Es to daru, un svētīgs ir tas, kam pietiek ar šīm zīmēm. Tā Jēzus noraida jebkuras cilvēka šaubas un prāta spekulācijas un vērš uzmanību uz Dieva pravietojumiem, kas piepildījušies Viņa dzīvē.

Tāpat kā taisnajam Ījabam nebija jāzina visas detaļas par Dieva mūžīgo nodomu un valdīšanu, vien jāzina, ka Dievs ir Dievs, kas valda visu un ar to jāapmierinās, tā arī Jānim nav jāzina kādēļ Jēzus vēl netiesā šo pasauli un tās ļaunumu. Viņam ir jātic tam, ko saka Raksti. Līdzīgi tas ir arī ar katru no mums. Mums nav jācenšas spekulatīvi izskaidrot dzīves mīklas, iztiesāt lietas un noskaidrot teorētisku patiesību. Šo nelaimīgo tieksmi mēs gan esam mantojuši no grieķu filozofiem. Te mums jāzina, ka gudram ir gudra nelaime. Beigu beigās šādas prāta spekulācijas, dzīves un radības teorētiska analīze, kas balstīta uz skepsi un šaubām, noved pie bezcerības un izmisuma. Šī pati filozofēšanas sērga ir raksturīga, piemēram, hinduismam, no kura mūsdienās tik daudz ko patapinājuši arī rietumu cilvēki.

Ja mēs novēršamies no Dieva Vārda un sākam filozofēt, ar mums notiek tas pats, kas notika ar Ievu Paradīzē – mēs zaudējam ticību un krītam. Vienīgā iespēja neapgrēcināties pie Jēzus un nezaudēt ticību ir palikt pie Viņa vārdiem. Tie palīdz mums no šaubu tumsas nonākt pie patiesības gaismas un iegūt brīvību no velna meliem. Pēc savas dabas ikviens cilvēks, lai cik labi izglītots viņš būtu, ir naivs un krīt par upuri velna meliem. Vienīgais, kas spēj uzveikt šaubas, dzīves neziņu un bezcerību ir Dieva Vārds. Šis vārds mums apliecina, ka Jēzus dzīvē ir piepildījušies neskaitāmi Vecās Derības pravietojumi - ka Jēzus ir dziedinājis cilvēkus, augšāmcēlis mirušos, veicis vēl citus brīnumdarbus un pats apliecinājis, ka Viņš ir jūdu gaidītais Mesija - Kristus. Tādēļ, lai kas arī notiktu ar tevi tavā dzīvē, tu vari būt drošs, ka Viņš zina visu, kas notiek ar Tevi. Viņš mīl tevi un darīs pilnīgi visu, kas nepieciešams, lai tev palīdzētu. Īpašā veidā Jēzus parūpējās arī par Jāni Kristītāju, proti, viņš pamodināja kādas atraitnes dēlu no nāves pie Nainas pilsētas. Ziņa par šo notikumu sasniedza arī Jāni Kristītāju un bija viņam liels mierinājums. Tas bija tā, it kā Jēzus būtu sacījis pašam Jānim: nedaudz pacieties draugs, drīz arī tevi es celšu augšā no nāves un tu varēsi dzīvot manā tuvumā mūžīgi un tad tev visas šīs lietas būs pilnīgi skaidras. Pagaidām esi pacietīgs, galvenais ir nevis zināt atbildes uz visiem jautājumiem, bet nokļūt debesīs.

Ir jāatceras, ka mūsdienu cilvēki ir sasnieguši tādu meistarību samudžinātu domu mezglos un viltīgos melos, ka nav iespējams īsti saprast, kā vispār ar viņiem iespējams runāt. Jēzus norāda, ka cilvēka daba visos laikos ir bijusi samaitāta. Viņš saka, ka redzot askētisko Jāni Kristītāju, neēdam un nedzeram, cilvēki viņu saukuši par ļauna gara apsēstu. Savukārt, redzot, ka Jēzus ēd un dzer, viņu tūdaļ saukuši par negausi, dzērēju, muitnieku un grēcinieku draugu. Tas liecina, ka nav iespējams izpatikt pasaulei. Dari, ko tu gribi, cilvēkiem arvien būs iemesls neticēt, tiem arvien būs pamats visu apšaubīt, kritizēt un izsmiet.

Turpretī ticīga sirds arvien atradīs mieru un prieku Dieva Vārdā. Tā meklēs atbildes pie paša Jēzus un apmierināsies ar to, ko Viņš saka. Brīnišķīgs piemērs tam ir Altāra sakraments, kuru mēs pēc brīža saņemsim. Šaubām pakļautais pasaules prāts te varētu atrast simtiem dažādu neskaidrību un tūkstošiem jautājumu – kādēļ tas ir tā un ne šitā? Vai tam var ticēt? Vai tas tā var būt? Vai to nav jāsaprot savādāk? Jānis Kristītājs mūs sūta pie Jēzus, pie Viņa vārdiem. Un tie mums saka skaidri un nepārprotami: tā ir Kristus miesa, kas nodota par mums nāvē un augšāmcelta, lai arī mēs varētu augšāmcelties; tās ir Jēzus asinis, kas izlietas par mūsu grēkiem, remdinot Dieva dusmas un atpērkot mūs no velna, elles un nāves varas. Ticība balstās šajos vārdos. Tā noraida jebkuras šaubas un ar prieku steidzas pie altāra, lai saņemtu dāvanu no sava Kunga. Un saņēmusi svētību, ticība droši un paļāvīgi saka savu āmen. Patiesi Kungs! Tie ir Tavi vārdi un es tiem ticu! Āmen.