Žēlsirdīgā Dieva klātbūtne

Un mācekļi gauži lūdza Jēzu un sacīja: „Paliec pie mums” (Lk.24:29)

Rit pēdējās vecā gada stundas. Lēni, bet neapturami laika straume plūst pretī mūžībai. Stāvot uz jaunā gada sliekšņa, ikvienam gribas pavērt noslēpumainās laika durvis un ieskatīties nākotnē, lai uzzinātu, ko mums nesīs jaunais gads. Lai paredzētu nākotni ir dažādas vairāk vai mazāk dīvainas metodes, bet tās visas liecina, ka cilvēki nav droši par savu rītdienu un negrib to arī uzticēt nejaušībai. Nav jābūt pravietim, lai zinātu, ka jaunais gads nāks ar saviem priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm, laimi un nelaimi. Tādēļ arī cilvēki liek lietā visus iespējamos līdzekļus, lai kaut kā nodrošinātu sev laimi un prieku un izvairītos no nelaimēm.

Arī kristieši nevēlas uzticēt savu dzīvi nejaušībai - mānīgajai likteņa spēlei. Turklāt atšķirībā no citiem mēs zinām, kur atrodas nākošā gada veiksmes atslēga. Mūsu liktenis, ja mēs tā to gribam saukt, nav rakstīts nedz zvaigznēs, nedz kafijas biezumos, bet atrodas visvarenā Dieva rokās. Mēs arī zinām, ka rokas, kurās atrodas mūs dzīve, negrasās ar mums izspēlēt ļaunus jokus. Tās ir rokas, kuras grezno naglu rētas. Tās iegūtas pie Golgatas krusta, izciešot elles sodu mūsu vietā un nodrošinot mums Debesu Tēva labvēlību. Šīm rokām mēs droši varam uzticēt savu dzīvi tādēļ, iesākot jauno gadu, mēs dedzīgi lūdzam – Kungs, „paliec pie mums.” Ja Tu būsi ar mums, tad mums netrūks nenieka, jo tam, kam esi Tu, ir viss, bet tam, kam Tevis trūkst, nav nekā. Tādēļ kristieša lūgšana ir lūgšana pēc žēlsirdīgā Kunga klātbūtnes. Tā kā mēs zinām, ka Dievs negrib ar mums citādi runāt, kā tikai vārdā un sakramentos, tad šovakar kopīgi apcerēsim šo viņa žēlsirdīgo klātieni.

Tā Kunga klātbūtni Evaņģēlija vārdā un sakramentos

Tā ir pilnīgi droša un žēlsirdīga klātesamība

Pasaule ir pilna cilvēku, kas runā par Dievu un meklē viņu. Tomēr šie meklējumi parasti tiecas atrast Dievu kaut kur – savā prātā vai sirdī, mistiskās apcerēs un pārdzīvojumos. Tādēļ arī cilvēkiem patīk noslēpumainas pustumsas klātās baznīcu velves, greznas un sarežģītas liturģiskās izdarības, kas iedvesmo cilvēka dvēseles pārdzīvojumus. Tomēr tas viss nav nekas cits, kā dziļi slēpts pagānisms, kas meklē Dievu dabā un tās procesos, sajūtot bijību nedibināmā un noslēpumainā priekšā. Tomēr, ja cilvēks mēģina atrast Dievu ar savu maņu vai saprāta palīdzību, tad beigu beigās, nogurušam no neauglīgajiem meklējumiem, viņam beigu beigās nākas vilties. Patiesībā ir vēl sliktāk, jo Dieva vietā atrasts tiek velns. Kādēļ tā? Vienkārši tādēļ, ka Dievs mums nav sacījis, ka mēs viņu varēsim sastapt dabā. Daba gan liecina par visvarenu un gudru Radītāju, bet nedod iespējas viņam tuvoties, viņu sastapt un iepazīt. Tādēļ nevienam nav ne mazākās nojausmas, ko noslēpumainais dabas spēku Dievs domā par mums – vai Viņš ir mums labvēlīgs un draudzīgs vai arī dusmīgs un naidīgs. Nav arī nekādu iespēju to izdibināt. No vienas puses mēs vērojam, ka daba dod mums dažādas dzīvei un dzīvībai nepieciešamas veltes, bet no otras puses - tā mūs arī apdraud. Dabas rīcība bieži ir neparedzama. Turpretī mums ir vajadzīgs mūžam žēlsirdīgs un laipns Dievs, uz kuru mēs vienmēr varētu paļauties. Šādu Dievu mēs priekpilni slavējam baznīcas liturģijā, dziedādami – „Tava žēlastība paliek mūžīgi.”

Šāda žēlsirdīga Dieva klātesamība, kuru Viņš pats ir apsolījis, ir atrodama Evaņģēlija vārdā un sakramentos, proti, Kristībā, Grēku piedošanā un Vakarēdienā. Tā kā Dievs pats to ir solījis, tad mēs varam būt pilnīgi droši, ka pasludinātā Evaņģēlijā un izdalītos sakramentos uzticamais Dievs ne tikai būs klātesošs, bet būs klātesošs tieši tādā veidā, kas nesīs mums svētību, tas ir, nāks mums par labu. Filozofiski noskaņotiem ļaudīm ir jāsaprot, ka žēlsirdīga Dieva klātbūtne citādi nav iespējama, kā vienīgi Dievam aizsedzoties ar Viņa paša izraudzītiem līdzekļiem – Vārdu, Kristības ūdeni, Vakarēdiena maizi un vīnu. Pretējā gadījumā svētā Dieva klātesamība grēcīgam cilvēkam nestu tūlītēju nāvi. Tā ir Dieva laipnība, ka Viņš nāk pie mums šādā īpašā, aizsegtā veidā. To Viņš dara mūs saudzēdams. Mūsu pašu labad pagaidām Dievu iespējams redzēt tikai ticības acīm un sarunāties ar Viņu lūgšanā. Mēģinājumi ietvert Dievu prāta konstrukcijās un iekšējos pārdzīvojumos beigu beigās arvien noved pie elkdievības, tas ir, cilvēks rada iedomātu Dieva tēlu pēc sava prāta un tad to arī pielūdz. Kā liecina vēsture, visi dažāda veida krāšņie mistēriju kulti ir izzuduši pagātnes dzīlēs. Turpretī Dieva vārds un sakraments joprojām pastāv, nesot savas dāvanas Dieva tautai.

Ko mums dod žēlsirdīgā Dieva klātbūtne vārdā un sakramentos?

Būdams klātesošs Evaņģēlija vārdā un sakramentos, Dievs glābj mūs no mūsu lielākās nelaimes – grēka, kas nes nāvi un mūžīgas ciešanas. Tāpēc pilnīgi saprotama ir kristieša vēlme, lai arī nākošajā gadā turpinātos tieši šāda veida Dieva klātesamība. To arī mēs vispirms domājam lūdzot, lai Dievs paliek pie mums. Pagājušajā gadā šāda Viņa klātbūtne ir nesusi mums lielu svētību un tādēļ mēs to izlūdzamies arī jaunajam gadam. Šī lūgšana sevī ietver vairākas citas blakus lietas.

Pati Dieva žēlastība mums tiek dota pateicoties Kristus nopelnam. Mums tā vairs nav jānopelna un mums to neviens nevar arī atņemt. Tomēr miera apstākļos sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus ir vieglāk un drošāk nekā kara, revolūciju, vajāšanu vai ekonomiskas krīzes laikā. Tādēļ šī lūgšana iever arī lūgumu pēc miera, labas sabiedriskās kārtības un citām, tam līdzīgām lietām. Piemēram, ir labi, ja mums ir sava baznīcas ēka, kur noturēt dievkalpojumus un pulcēties, ja mums ir mājas un dienišķā maize, laba ģimene, labi draugi, labi kaimiņi utt.

Lai Evaņģēlijs varētu tikt pareizi sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti, ir nepieciešami arī labi mācītāji. Savukārt viņu sagatavošana ir ilgs, grūts un diezgan dārgs pasākums. Tāpat viņiem ir vajadzīga sava alga laicīgai iztikšanai, jo Tas Kungs ir noteicis, ka evaņģēlija sludinātājiem jāpārtiek no evaņģēlija (1.Kor.9: 14), jo neviens nevar kalpot diviem kungiem. Tātad lūgšana – Kungs paliec pie mums – sevī ietver arī lūgumu, pēc laicīgas rocības un labas gribas, ka varam paši par šīm lietām gādāt. Citādi mūsu lūgšana pārvērstos par zaimiem un Dieva kārdināšanu, ja mēs lūgtu, lai citi dara to, ko Dievs pavēlējis darīt mums. Katram cilvēkam nākas izvērtēt savas dzīves prioritātes, proti, kas viņam dzīvē ir svarīgāks. Ja man būtu jāsalīdzina mācītāja darbs ar kādu citu darbu, tad es to salīdzinātu ar pavāra darbu. Labs pavārs vienmēr pagatavo garšīgu un sātīgu maltīti, kas ir barojoša uztur dzīvību un ko gribas baudīt atkal. Slikts pavārs labākajā gadījumā pasniedz vai nu pārsālītu vai piedegušu un negaršīgu ēdienu, sliktākajā – viņš barības vietā dod indi, tas ir, viņš nedod cilvēkiem Dieva noteikto pārtiku, bet muļķīgas un nevajadzīgas lietas, no kurām neviena dvēsele nevar paēst. Tādēļ pavārs uz kuģa ir tikpat svarīgs kā kapteinis. Arī uz tā kuģa, ko mēs saucam par baznīcu, pavārs ir svarīgs, jo no viņa atkarīgs vai mūsu dvēsele būs paēdusi, vai izsalkusi. Tādēļ Raksti īpaši apsola, ka Dievs bagātīgi atlīdzinās tiem, kas vēlēsies ar savu dzīvi, talantiem un mantu kalpot Evaņģēlija sludināšanai. Savukārt Dievs piedraud, ka tie, kas sīksti sēj, sīksti arī pļaus. Tas ir pavisam vienkārši – ja cienām mācītāja darbu, tad ar to parādām cieņu Dievam, ja to nicinām, mēs parādām nicinājumu Dievam.

Turpinot šo līdzību, mums jārunā vēl par kādu sliktu cilvēka dabas iezīmi, proti, labs, veselīgs un derīgs ēdiens cilvēkam sāk apnikt un viņam tā vietā gribas visādus kārumus, našķus un tamlīdzīgas lietas. No tā mums jāpiesargās, lai nesabojātu savu garīgo veselību, jo šādas lietas baudot, cilvēks panīkst, viņa veselība zūd un viņš saslimst. Diemžēl arī kristieši dažreiz rīkojas kā muļķa bērni, kas grib baudīt tikai čipšus un konfektes, sabojājot savus zobus, vēderu un visu pārējo. Kad māte redz, ka bērni nicina viņas labi pagatavoto un veselīgo ēdienu, tā sadusmojas un saka – nu tad taisiet paši sev ēst. Tāpat notiek, ja izrādām necieņu pret Dieva vārdu un sakramentu un citas lietas sākam vērtēt augstāk. Tad varam palikt bez ēdiena, ar slimiem zobiem un slimu vēderu.

Lūdzot pēc tā, lai Dievs paliek pie mums savā vārdā un sakramentos, mēs lūdzam arī pēc tā, lai Dievs vairo savu baznīcu, arvien no jauna piepulcinot ar Evaņģēliju tai jaunus locekļus. Neviens nekļūst ticīgs pats no sevis, bet ticību rada Evaņģēlija uzklausīšana. Tā nu mēs, lūgdami pēc Tā Kunga klātbūtnes, izlūdzamies arī, lai Dievs dod mums gudrību un dedzīgu sirdi, ka par savu ticību runājam arī ar citiem un aicinām tos uz dievkalpojumiem. Ja nu apzināmies, ka šajās lietās esam bijuši slinki, kūtri un nolaidīgi, daudz domājuši par sevi un aizmirsuši citus, tad tomēr mums nav jākrīt izmisumā, bet jāzina, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem un tos piedod savā vārdā un sakramentā. Pēc tam mums ar Svētā Gara palīgu jācenšas laboties, lūdzot Dievu, lai Viņš dod veiksmi un izdošanos.

Kad lūdzam, lai Tas Kungs paliek pie mums Evaņģēlija vārdā un sakramentos, tad izlūdzamies arī visu nepieciešamo, lai arvien varētu apmeklēt dievkalpojumus un saņemt Dieva dāvanas. Tas būtu zaimojoši un patiesi bezdievīgi, ja mēs gan lūgtu Dievu pēc Viņa žēlsirdīgās klātbūtnes, bet parādītu vienaldzību un nicinājumu pret pašām labākajām dāvanām, kuras Viņš dod. Ne jau ar sudrabu un zeltu jūs esat atpirkti no Dieva dusmības, nāves un elles, bet ar svētajām Kristus asinīm. Tad nu pagodiniet savu Kungu, parādiet Viņam cieņu un nāciet saņemt šīs bezgalīgi dārgās dāvanas, kad Viņš jums tās dod. Tās patiesi ir brīnišķīgas lietas, pašas labākās Dieva dāvanas. Tajās Dievs jums dod pats sevi. Tās atspirdzinās jūsu dvēseli un dāvās jums patiesu mieru un prieku. Tādēļ lūdziet Dievu, lai Evaņģēlija lietām jaunajā gadā jums arvien būtu laiks un dedzīga vēlēšanās tās saņemt.

Savukārt tas Kungs palīdzēs jums un apstiprinās savu klātesamību vārdā arī ar līdzejošām zīmēm jeb sakramentiem (Mk.16:20). Savā visvarenības spēkā Viņš apsola ar savu žēlastību būt pie jums ikdienas līdz pašam pasaules galam (Mt.28:20). Viņa klātesamība dos spēku un drošību visā jūsu dzīvē. Pat tad, ja visi jūsu dzīves pamati grūs, jūs varat būt droši, ka Tas Kungs ir savā svētajā namā (Ps.11:5). Un tā, sagaidot jauno Tā Kunga žēlastības gadu, jum nav jāmin un jāzīlē, ko tas nesīs, bet kopā ar ķēniņu Dāvidu jūs varat priekpilni dziedāt: „Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir pildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” Āmen.