Jēzus asinsliecinieki

Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: "Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut." Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti, un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis. - Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: brēkšana bija dzirdama Rāmā, daudz raudu un vaimanu; Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. - Kad Hērods bija miris, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: "Celies, ņem bērnu un Viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības." Un viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti un nonāca Israēla zemē. Bet, kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Arhelavs sava tēva Hēroda vietā, tad viņš baidījās turp noiet; un, sapnī saņēmis norādījumu, viņš atgriezās Galilejas robežās. Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā, vārdā Nacarete, lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nacarieti. (Mt. 2:13-23)

Ticības noslēpums, dziļais un cilvēka prātam grūti pieņemamais paradokss, kuru māca šīs svētdienas evaņģēlijs ir -, ka mazajam Jēzus Bērniņam ir savi asinsliecinieki. Taču te nevajadzētu domāt, ka pie šīm izlietajām asinīm vainīgs ir Viņš – Jēzus bērniņš. Nē, tas, kas liek līt asinīm ir šīs pasaules velnišķais ļaunums. Pāri Jeruzālemes kalniem un pakalniem vēl nav pilnīgi izskanējusi eņģeļu dziesma, vēstot par mieru virs zemes, kad Hērods jau liek atskanēt brēkšanai un vaimanām nokauto bērniņu dēļ. Lai gan mēs zinām, ka vainīgais ir Hērods, tomēr tīri cilvēciski gribas uzdot jautājumu – kādēļ gan Dievs to pieļāva? Vai Viņam patiešām bija vajadzīgas šīs mazo, nevainīgo bērniņu asinis? Kādēļ Dievs pieļauj tādas lietas? Kādēļ pasaulē ir ciešanas, ja jau Dievs ir labs un visvarens?

Lai varētu saprast šos jautājumus, ir nopietni jāpārdomā jautājumu par kristietību un kristīgās ticības saistību ar ciešanām.

Neapšaubāmi, ka lielākā Rietumu cilvēces daļa mūsdienās uzskata, ka reliģisku jautājumu dēļ ciest nav vērts. Cilvēki ir pilnīgi pārliecināti, ka no reliģijas viņiem ir kaut kas jāgūst – iekšējs dvēseles komforts, veselība, drošība, arī pat nauda un laime, bet, ka reliģijas dēļ varētu nākties arī no kā attiekties, piedzīvot ciešanas un pat zaudēt dzīvību, tas mūsdienu cilvēkam liekas nesaprotami un nepieņemami.

Tomēr nav tā, ka cilvēki neciestu un nedarītu to pat diezgan labprātīgi. Netrūkst cilvēku, kas par alkohola reibuma mirkļiem ir ar mieru ciest ilgstošas paģiru mokas un beigās nomirt briesmīgā nāvē; netrūkst cilvēku, kas ir ar mieru izciest neizsakāmas mokas, lai tikai izbaudītu eiforijas mirkli, ko sniedz narkotikas; cilvēki daudz cieš un nopūlas savu seksuālo iegribu apmierināšanas dēļ, cilvēki ir gatavi ilgi un smagi strādāt, lai kļūtu bagāti un populāri; kādas gan fiziskas sāpes ir gatavi pārciest profesionāli sportisti un atlēti! - un beigu beigās visi vismaz teorētiski piekritīs, ka ir lietas, par kurām tie ir gatavi ziedot pat savu dzīvību. Arvien būs tādas mātes, kas savu bērnu dēļ būs gatavas ciest un upurēt visu; arvien atradīsies arī vīri, kas būs gatavi izliet savas asinis, lai aizstāvētu savu ģimeni, tautu un valsti. Tātad pasaulē netrūkst lietu, kuru dēļ cilvēki cieš un pat ir gatavi atdot savas dzīvības. Acīmredzot jautājums ir - vai šīs lietas ir tā vērtas, lai to dēļ nestu šādus upurus?

Ciešanu jautājumu palīdz saprast 1. baušļa skaidrojums Lielajā katehismā, kur Luters saka, ka katram cilvēkam ir savs dievs, proti, tas uz kuru viņš paļaujas vairāk par visu, ir viņa Dievs. Proti, ja kāda cilvēka dievs ir naudu vai slava, tad šo lietu dēļ viņš būs gatavs arī ciest. Turpretī uz dzērāja vai narkomāna ciešanām viņš noraudzīsies ar nicināšanu. Savukārt dzērāju interesēs tikai pudele, bet narkomānu dienas deva, viss pārējais viņiem būs vienaldzīgs, jo viņi katrs pielūdz savu dievu. Šādas lietas mēs varam saprast, bet to, ka kāds būtu gatavs ciest ticības dēļ, mēs parasti nesaprotam un negribam par šādām lietām neko dzirdēt. Tas ir tādēļ, ka mūsdienu cilvēks itin labi spēj saprast, ka kāds ļoti nopietni attiecas pret tādām lietām kā nauda, slava, vara, narkotikas, alkohols, sekss un šādu lietu dēļ ir gatavs arī ciest. Taču to, ka kāds varētu ciest, kaut ko upurēt, no kaut kā atteikties, ticēdams dzīvajam Dievam, bet nevis kādam elkam, to mēs vienkārši vairs saprast šķiet nespējam. Kurš gan mūsdienās vairs ir gatavs upurēt savu laiku, atpūtu, naudu ticības dēļ? Tas, ka cilvēki vairs nespēj pat domāt par to, liecina par dziļo pagrimumu ticības dzīvē. Baznīca mūsdienu cilvēkam ir kaut kas svešs un bieži vien nepatīkams – vienam nepatīk kā tur dzied, otram nepatīk viens vai otrs cilvēks, trešajam šķiet, ka atmosfēra un noskaņa varētu būt citāda, bet ceturtajam viss vienkārši ir vienalga. Tādēļ Stefanam un mazajiem Bētlemes bērniņiem katru gadu no jauna jāatgādina un jāmāca, ka nav lielāka goda šajā pasaulē, kā vien gods ciest un pat atdot savu dzīvību Kristus dēļ.

Bet vai tas tā ir? Vai tas nav reliģisks fanātisms? Uz šo jautājumu Svētie Raksti sniedz ļoti skaidru atbildi:

Tūdaļ pēc Pāvila aicināšanas, Kristus atklāj, ka Pāvilam Kristus vārda dēļ nāksies daudz ciest. Vēlāk šīs pats Pāvils par savu dzīvi stāsta, ka viņa ticības dēļ jūdi viņu vairākas reizes smagi piekāvuši, pēruši, mēģinājuši nomētāt ar akmeņiem; vairākas reizes dodamies savos misijas ceļojumos viņš riskējis ar savu dzīvību uz ūdens, bijis laupītāju un dažādu citu ļaunu cilvēku apdraudēts, smagi strādājis, pārcietis daudzas bezmiega naktis, izsalkumu, slāpes, badu salu un kailumu. Beigu beigās Pāvils savas ticības dēļ atdeva arī savu dzīvību. Svētais Gars viņa kalpošanas dzīvē mācīja Pāvilam saprast, ka būt Dieva bērnam un Kristus līdzmantiniekam, nozīmē arī līdz Kristu ciest. Pāvils pavisam vienkārši paskaidro dziļo ciešanu jēgu: „Ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” – un turpina – „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” (Rom.8:17-18). Savukārt Vēstulē korintiešiem Pāvils savu apustuļa dzīvi apraksta šādi: „ Līdz šai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam; mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai.” (1.Kor.11-13) Ja mēs savā dzīvē piedzīvotu ko līdzīgu, mēs būtu dziļi apbēdināti un noskumuši. Taču Pāvils zina, ka ciešanas Kristus dēļ nav veltīgas, ka pretēji pasaulīgām ciešanām tās sev līdzi nes nevis bēdas, bet prieku. „Jo kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu”. (2.Kor.1:5) Tieši tajā apstāklī, ka korintieši ir līdzdalīgi gan Kristus iepriecā, gan ciešanās, Pāvils redz viņu cerību mūžīgai dzīvošanai. „Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā” (2.Kor.4:11) Un turpat Pāvils arī paskaidro, ka tagadējās grūtības ir vieglas, salīdzinot ar tām ciešanām, kas sagaida neticīgos ellē un to godību, kas sagaida ticīgos debesīs. Ticīgais dzīvo ar šādu skatījumu, raudzīdamies un tiekdamies nevis uz laicīgām, iznīcīgām lietām, bet nākamo, vēl neredzamo, bet apsolīto godību. Vēstulē filipiešiem Pāvils norāda, ka ciešanas nav tikai apustuļu daļa, bet attiecas uz ikvienu kristieti: „Jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest, jums, kam tā pati cīņa, kādu jūs pie manis redzējāt un par kādu tagad dzirdat.” (Filip. 2: 29-30). Un jaunajam bīskapam Timotejam Pāvils paskaidro, ka ja mēs pastāvēsim ciešanās, mēs arī valdīsim līdz ar Kristu, bet ja aizliegsim Viņu, tad arī , tad art ja aizliegsim Vikristieti: kumu, slViņš aizliegs mūs. (2.Tim. 2:11-13)

Pāvils nebija mazohists un viņam tāpat kā visiem citiem cilvēkiem ciešanas nebija nekais patīkams. Tomēr Pāvils šeit nerunā par saviem cilvēciskajiem uzskatiem, bet to, ko par ciešanām māca Svētais Gars. Arī citi apustuļi māca to pašu: Tā Pēteris raksta: „Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums. Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu” (1.Pēt. 4:13-16) Kādā citā vietā Pēteris saka: „Jo tā ir žēlastība, ja kāds savs dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”(1.Pēt.2:20-21).

Kas tā par traku reliģiju un neprātīgām runām? Vai tad mēs neatnācām uz baznīcu, lai kļūtu veseli, laimīgi, bagāti un mums nebūtu jācieš, bet te mums stāsta par ciešanām, bēdām un sāpēm un vēl mudina to visu uzņemt un panest ar prieku. Nē, tad es labāk iešu uz kādu citu baznīcu, kur man labāk patīk, kur māca meditē un kļūt harmoniskai un laimīgai personai. Varbūt pat uz kādu citu reliģiju, piemēram, budistiem, kas māca izvairīties no ciešanām, nevis mudina priecāties par tām. Tas jau ir kaut kāds ārprāts, kas te jādzird! Lai tas mācītājs cieš pats, ja jau ciešanas ir tik labas, bet mēs gribam būt laimīgi, bagāti veseli un priecīgi. Šādas domas nav nekas savāds.

Bija laiks, kad pašiem apustuļiem un citiem mācekļiem bija grūti klausīties Jēzus vārdos. Daudzi atkāpās un vairs neturējās kopā ar Jēzu, sacīdami: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties? Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jņ.6:66-69)

Jā, kur lai mēs ejam un kur meklējam laimi? Pasaule gan sola laimi un prieku, bet tiklīdz nobaudām tās piedāvāto, tā redzam, ka tas ir bijis salds uz lūpām, bet rūgts mutē. Inde parasti ir salda, bet zāles rūgtas. Patiesībā no ciešanām nav iespējams izvairīties. Jācieš būs šā vai tā! Tikai ciešanas patiesības dēļ ir pārejošas un patiesībā vieglas, bet ciešanas grēka dēļ mūžīgas un šausmīgas. Reiz kāds mācītājs padomju laikos domāja tā: tagad ir grūti laiki un par Dievu visi smejas. Es labāk par to daudz nerunāšu. Tā vietā labāk stāstīšu par mieru un darba nozīmi cilvēku dzīvē, kritizēšu kapitālismu un slavināšu sociālismu. Bet tad viņš smagi saslima. Cerību un paļāvību uz Dievu viņš bija zaudējis, bet padomju ļaudis par viņu smējās – redz, nu, kā tas mācītājs mokās! Kur nu ir viņa Dievs? Izmisumā un bezcerībā, šis cilvēks pakārās. Tādēļ labāk cietīsim patiesības, nekā melu dēļ. Nemeklēsim pasaulīgu prieku, neizšķiedīsim savu veselību un spēku iznīcīgu lietu dēļ, bet domāsim vairāk par mūžīgām, neiznīcīgām lietām.

Mācīsimies saprast, ka Ziemassvētki nav saprotami bez Lielās Piektdienas. Mācīsimies aiz Ziemassvētku silītes ieraudzīt paceļamies Golgatas krustu. Tur pie šā Krusta briesmīgās, pārcilvēciskās ciešanās tika samaksāts par visiem mūsu grēkiem. Taču ticēt šim krustam, allaž nozīmē arī nest savu krustu. Jāvārds Kristus krustam ir jāvārds arī manam krustam. Ja tas tā nav, tad visa mūsu reliģiskā darbošanās ir tikai niekošanās. Ne velti, ik reizes, kad Kristus runāja par savām ciešanām un krustu, Viņš pieminēja arī to krustu, kurš būs jānes tiem, kas sekos Viņam. Šis svētais krusts ir viena no patiesās baznīcas pazīmēm.

Baznīcas doktors Luters labāk par daudziem bija sapratis, ka Dieva rīcība arvien ir pretrunīga un nesaprotama mūsu prātam. Viņš zināja, ka tad, „kad Dievs atdzīvina, Viņš to dara nogalinot; kad Viņš attaisno, Viņš to dara, padarot vainīgu; kad Viņš paaugstina līdz debesīm, Viņš to dara nogrūžot ellē.” Luters zināja, ka labā un pilnīgā Dieva griba ir tā paslēpta zem ļaunuma, nepatikas un bezcerības maskas, ka mūsu gribai un cilvēciski labajiem nolūkiem tā šķiet pats lielākais ļaunums un bezcerība. Jā, ciešanas, kauns, pasaules ienaids un negods, arī slimības un nāve mums nekad nešķiet Dieva, bet gan paša velna griba. Tas, ka uz šīm lietām iespējams raudzīties arī citādi, nekad nebūs saprotams ar prātu, bet tam ir jātiek piedzīvotam ticībā. Šeit, ticības tumsā mēs kopā ar visu ticīgo tēvu Ābrahāmu atrodam mūžīgu gaismu. Un tajā mēs ieraugam, ka bagātība, panākumi un pārpilnība var būt arī kaitīgas postošas lietas, bet slimības, neveiksmes, nabadzība – Dieva svētība. Svētīts – reti kad nozīmē – jauks un patīkams.

Tikai ticības gaismā ir iespējams redzēt, ka Hēroda nogalināto nabaga bērniņu asinis nav izlietas veltīgi. Kopā ar visu svēto mocekļu asinīm tās liecina par tām svētajām, dzīvību nesošajām asinīm, kas līst pie Golgatas krusta. Šīm izlietajām asinīm seko nevainīgā Jēzus nāve un visu vainīgo grēcinieku dzīvība. Izliedams savas asinis un briesmīgi ciezdams, patiess Dievs un Cilvēks Jēzus Kristus iznīcina visu ciešanu un ļaunuma avotu – velna varu un ceļas augšām mūžīgajai dzīvošanai un valdīšanai debesu godībā. Būt kristietim nozīmē mirt kopā ar Kristu, lai kopā ar Viņu augšāmceltos un valdītu Viņa godībā. Mazie, nevainīgie Hēroda nogalinātie Bētlemes bērniņi ir iemantojuši šo godību. Kurš gan no mums, cilvēcīgi spriežot, vēlētos atrasties šo nabaga nelaimīgo bērniņu vidū? Tomēr viņu īsā dzīve un ciešanu pilnais gals izrādījās lielāka Dieva svētība nekā ilgs mūžs, bagātība, slava un vara, ko iemantoja ļaunais Hērods un tūkstošiem par viņu daudz labāku cilvēku, kas tomēr tā arī nekad neiemācījās uz dzīvi raudzīties ticības acīm. Āmen.