Jēzus brīnumainā darbība

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.(Mt. 8:1-13)

Lasot evaņģēlija stāstus par Jēzus brīnumaino darbību, ievērojam, ka tā sākas tur, kur beidzas jūdu mācītāju un praktiski visu Vecās Derības svēto darbi. Lai kādas zāles, medicīniskas darbības vai simpātijas pret cietējiem dažādu slimību gadījumos atspoguļo rabīnu raksti, lepra nekad nav bijusi šo slimību skaitā. Kad garām gāja lepras slimnieks, skats bija baismīgs – tas bija staigājošs dzīvs mironis, kurš brīdinādams visus ar vārdiem – nešķīsts! nešķīsts! - pats it kā sev teica bēru runu, norādīdams, ka slima ir gan viņa miesa, gan dvēsele. Kopš slimība tika atklāta, lepras slimnieks atradās pilnīgā izolācijā. Viņam bija atļauts tuvoties tikai tādiem pašiem slimniekiem kā viņš, bet spitālīgais nedrīkstēja ierasties ne templī, nedz arī jebkurā ar mūri apjoztā pilsētā. Izveseļošanās gadījumā priesteru pārbaude un tai sekojošā pārbaudes laika izolācija nedrīkstēja notikt kāzu nedēļā vai svētku dienās, lai neaplipinātu sapulcējušos ļaudis.

Lepras priekšā jūdu rabīnisms atzina sevi par bezspēcīgu. Lai gan noteiktais šķīstīšanas rituāls paredzēja, ka teorētiski šāda slimība varētu tikt dziedināta, tomēr dziedināšana šādos gadījumos arvien tika uzskatīta par tiešu Dieva iejaukšanos un patiesu brīnumu. Jūdi nekad pat teorētiski nepieļāva, ka no šīs slimības kādu spētu dziedināt cits cilvēks. Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs pieļauj, ka dziedinošais spēks šādos gadījumos varētu būt lūgšana, bet tas vairāk izklausās pēc dievbijīgas frāzes, nevis nopietnas pārliecības. Rabīnisms ne tikai bija bezspēcīgs šādos gadījumos, bet jau pati viņu attieksme pret lepras slimniekiem norāda uz būtisku atšķirību starp viņiem un Jēzu. Tajā pašā laikā, it kā sev pašiem par lāstu, vienā no rabīnu rakstiem Mesija ir tieši saistīts ar lepru. Ķēniņš – Mesija šajā rakstā tiek attēlots, kā sēdošs pie Romas vārtiem, atbrīvojot ļaudis no visa posta un slimībām, un tādējādi piepildot pravieša Jesajas vārdus.

Nav nepieciešams šeit uzskaitīt visus simptomus, pēc kuriem rabīnu rakstos ir jāpārbauda lepra. Ikviens, kurš pazina slimības simptomus varēja veikt šādu pārbaudi, taču tikai Ārona pēctecis, kāds no priesteriem drīkstēja formāli pasludināt cilvēku par šķīstu vai nešķīstu. Šādai diagnozei tiekot uzstādītai, slimnieks jau pavisam ātri bija spiests iemācīties pilnīgo rabīnisma bezsirdību. Iespējams, ka aizliegums ierasties ar mūri apžogotās pilsētās bija pamatots. Pamatots varētu būt arī likums, ka slimajam pirmajam bija jāierodas sinagogā un pēdējam tā jāatstāj un slimnieki drīkstēja atrasties tikai īpašā, sev paredzētā vietā. Vecajā Derībā ir parakstīti 32 gadījumi, kas cilvēku padarīja par nešķīstu. Taču rabīni tiem bija pievienojuši vēl 29 savus. Raksti šādus slimniekus iedalīja 2 kategorijās – sākotnējā un vēlākā nešķīstībā, bet rabīnu likumi pievienoja vēl trešo, ceturto un piekto nešķīstības pakāpi.

Smalki izstrādātajā iespējamo nešķīstības gadījumu sarakstā, lepra bija viena no galvenajām. Ne tikai tieša saskare ar lepras slimnieku, bet pat viņa ienākšana mājā padarīja namu un visu kas tajā atradās nešķīstu. Jūdu rabīni šo slimību uzskatīja vispirms par garīgu problēmu, jo viņu aizliegumi neattiecās uz pagāniem un prozelītiem, un jaundzimušajiem. Rabīnu vēlme slimībai piešķirt garīgu nokrāsu pirmajā brīdī varētu šķist pamatota, jo šķiet, ka patiesi bez grēka nav nāves un bez pārkāpumiem ciešanu. Tādēļ slimais nav uzskatāms par dziedinātu, pirms visi viņa grēki nav piedoti. Šie rabīnu izteikumi tika bieži atkārtoti un šķiet, ka tie sasaucas ar mācību par iedzimto grēku. Taču patiesībā tie nemaz nav tik garīgi, kā izklausās. Vispirms jau tie patiesībā ir pretrunā ar mācību par iedzimto grēku, jo vainota tika nevis pati grēkā krišana, bet gan konkrētais pārkāpums, ar kuru slimība tika saistīta. Rabīni mēdza sacīt – nevis čūska, bet grēks ir tas, kas nogalina. Tādēļ, piemēram, neauglība un lepra tika uzskatīti par Dieva sodu par konkrētiem grēkiem. Rabīnu rakstos tika uzskaitīti 11 īpaši grēki, kuri rada lepras slimību. Tomēr nekāda žēlsirdība no rabīnu puses pret šiem nabaga slimniekiem izrādīta netika. Kāds no rabīniem bija slavens ar savu izteicienu, ka viņš neēdīs olu, ja tā pirkta uz ielas, kur bijis kāds lepras slimnieks. Kāds cits rabi lepojās, ka ieraugot lepras slimniekus, viņš arvien sviež tiem ar akmeni, lai tie turētos pienācīgā attālumā. Rabīni arī aizliedza lepras slimniekiem pat mazgāt seju, tā kā sejas mazgāšana bija aizliegta sērotājiem un lepras slimnieki bija nepārtraukti sērotāji par savu baismīgo likteni, ko nopelnījuši ar saviem grēkiem.

Ņemot vērā iepriekš sacīto, mums būs labāk saprotams gan tas, ko juta šis nabaga slimnieks, lūgdams Jēzus palīdzību, gan arī Jēzus attieksme, kas būtiski atšķīrās no rabīnu izturēšanās. Ieraugot kādu no jūdu rabīniem, šis slimnieks droši vien būtu bēdzis. Taču ieraugot Jēzu, viņš no visas sirds lūdz viņa palīdzību. Tādējādi šis cilvēks zināja, ka no Jēzus viņš var cerēt sagaidīt pavisam ko citu, nekā no citiem jūdu rabīniem. Ja vien Tu gribi, Tu vari mani dziedināt – saka nelaimīgais lepras slimnieks. Tā nav lūgšana, bet visu lūgšanu pamatu – pārliecība par Jēzus visvareno spēku un žēlsirdību. Pilnīga paļaušanās uz Jēzu, neizvirzot nekādus savus nosacījumus.

Un Jēzus patiešām rīkojas pilnīgi negaidīti, atšķirīgi no tā, kā būtu rīkojies jebkurš cits jūds – viņš pieskaras slimajam, tā parādīdams gan savu bezgalīgo laipnību un žēlsirdību, gan arī savu varu pār slimību. Tā nu ticības pieredze atkal un atkal pārliecinās, ka Jēzus arvien sniedz daudz vairāk, nekā jebkurš varētu cerēt vai sagaidīt.

Pirmajā brīdī nav viegli saprast, kādēļ pēc dziedināšanas Jēzus šo cilvēku uzstājīgi sūta prom. Būtība teksts saka, ka Jēzus viņu patrieca. Taču šis notikums tikai vēl vienu reizi apliecina, cik ļoti Jēzus vairījās no lēta brīnumdara slavas. Ikviens cits būtu centies savu popularitāti izmantot savās interesēs, bet Jēzus arvien no tās vairās. Viņš pilnīgi nevēlas to, ko no viņa dabiski sagaidīja citi. Tik ļoti atšķirīgs ir Dieva un cilvēku prāts! Jēzum, atšķirībā no citiem cilvēkiem, nav lepnuma un ambīciju. Viņš neinteresē cilvēku atzinība un viņam ne no viena neko nevajag. Viņu interesē viņa Tēva parāts un darbs un viņš ir nācis lai cilvēkiem dotu pār pārim no savas lielās žēlsirdības.

Pēc spitālīgā dziedināšanas, mainās jūdu reliģiskās vadības attieksme pret Jēzu. Ja līdz šim viņi tikai noraudzījās uz Galilejas sludinātāju ar zināmu skepsi un nicinājumu, tad tagad viņi sāk aktīvi darboties pret Jēzu un publiski apsūdzēt viņu. Interesanti, ka līdz šim viņi izturējās mierīgi, kad Jēzus sabatā dziedināja, taču tagad viņi mainīja savu nostāju. Tiklīdz Jēzus sabatā dziedināja cilvēku ar nokaltušu roku, viņš tika apsūdzēts sabata pārkāpšanā. Līdz šim nevienu neuztrauca Jēzus laipnā izturēšanās pret nabagiem un atstumtajiem, bet tagad Jēzus par to tiek apsūdzēts. Tā visa iemesls ir farizeji, kas līdz šim bija no malas noraudzījušies uz Jēzus darbībām un sludināšanu. Taču tagad, ieraugot viņa izturēšanos pret lepras slimnieku, farizeji kļūst nopietni. Savukārt Jēzus grib tiem palīdzēt, tāpat kā citiem cilvēkiem un viņš sūta šo slimnieku uz Jeruzālemi pie priesteriem, lai tie paši ar savām acīm varētu pārliecināties, kas ar šo cilvēku noticis un izdarītu pareizus secinājumus. Jēzus vēlējās uzskatāmi parādīt, ka viņš nav nedz politisks, nedz reliģisks drauds, bet gan laipns un žēlsirdīgs Glābējs, kurš patiesībā ievēro Mozus bauslību un jūdu reliģisko kārtību. Taču vienlaicīgi viņš lika saprast, ka viņš nācis nest daudz ko vairāk par Mozus bauslību, proti, žēlastību un patiesību. Āmen.