Jēzus dievišķā gudrība

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī." (Mt.13:24-30)

Šajā Atspīdēšanas laika pēdējā svētdienā evaņģēlijs mums stāsta par Jēzus dievišķo gudrību, kas atklājas Viņa mācībā. Šoreiz tā ir līdzība par labību un nezāli. Tās saturs ir šāds:

Kāds cilvēks savā tīrumā iesēj labu sēklu. Naktī atnāk viņa ienaidnieks un kviešu starpā iesēj nezāli. Pēc neilga laika labība uzdīgst, bet tad ļaudīm par pārsteigumu parādās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi piedāvājas iet un nezāli izravēt. Tomēr nama tēvs to neļauj, lai ravējot nezāles, netiktu izravēta arī labība. Viņš pavēl saviem kalpiem gaidīt līdz pļaujas laikam un tad izravēt nezāli un sadedzināt, bet labību sakrāt šķūnī.

Šī līdzība nav par baznīcu, bet pats Kristus turpat nedaudz tālāk paskaidro, ka tīrums, kur tiek sēta sēkla ir pasaule, labā sēkla – kristieši, bet nezāle – ļaunā bērni. Velna bērnus rada Dieva ienaidnieks velns. Pļaujamais laiks, kas jāgaida, ir pastarā diena, kad nāks Kristus sūtīti pļāvēji – eņģeļi. Tie sodīs visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, iemetot tos ellē, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Savukārt taisnie spīdēs kā pats Kristus sava Tēva valstībā. Tādējādi šajā līdzībā Jēzus pasludina reliģisku brīvību pasaulē, tomēr Viņa baznīcā uzskatu daudzveidība pieļauta netiek, un arī laicīgā vara netiek atbrīvota no pienākuma cīnīties pret morālu ļaunumu. Grūtā situācijā kristieši nokļūst tad, kad laicīgā vara tiek izmantota bezdievīgos nolūkos un pasaule var netraucēti uzbrukt Kristus baznīcai. Tomēr arī šādos apstākļos Kristus ar savu gudrību nāk palīgā baznīcai. Lai gan mūsu dienās baznīca, paldies Dievam, netiek apdraudēta fiziski, tomēr intelektuāli uzbrukumi tai turpinās. Šajā situācijā mēs varam gūt labu padomu no tā, kā baznīcas ļaudis ir atbildējuši uz pasaules izaicinājumiem pagātnē, it sevišķi īpaši grūtos laikos.

Kādā ateistu sapulcē Krievijā lektors reiz klāstījis savus uzskatus, ka dzīvība ir parādījusies spontāni un attīstījusies ar dabiskās izlases palīdzību. Nežēlīgajā cīņā par izdzīvošanu izdzīvojuši tikai tie dzīvnieki, kas bijuši stiprāki un ātrāki, bet vājākie gājuši bojā.

Tad piecēlies viens ticīgais un jautājis: Ja tas ir noticis tā, kā tad izdzīvoja aitas? Kādēļ vilki tās neiznīcināja pilnīgi? Vilku māte gada laikā laiž pasaulē 5 – 6 vilcēnus, bet aitas tikai vienu. Skaitliskā attiecība tātad ir 5: 1 plēsoņas labā. Vilkam ir asi zobi, nagi, spēks un ātras kājas. Aitai nav nekādu iespēju paglābties no šāda plēsoņas. Kā tas ir iespējams, ka pasaulē vēl joprojām ir avis? Tagad, protams, avis aizsargā cilvēks, bet pēc jūsu teorijas dzīvnieku pasaule pastāvēja jau sen pirms cilvēka. Kurš tad aizstāvēja avis tajā laikā, kad cilvēka nebija? Vienīgā atbilde, kuru kristietis saņēma uz šo jautājumu, bija vairāki ieslodzījuma gadi padomju nometnēs. Ir iespējams izskaidrot daudzas lietas bez Dieva, bet bez viņa nav iespējams izskaidrot, kādēļ joprojām šajā pasaulē ir avis. Tāpat kā bez Dieva nav iespējams izskaidrot, kādēļ šajā nežēlīgajā un bieži varmācīgajā pasaulē joprojām ir Kristus avis – viņa baznīca.

Bezdievji raugās tikai uz realitātes materiālo pusi, uzskatot, ka tā aptver visu realitāti. Budisti savukārt uzskata, ka prāts ir vienīgā realitāte, bet materiālā pasaule - ilūzija. Savukārt Bībele runā par realitāti kopumā. Tā nav nedz materiālistiska, nedz ideālistiska, bet reālistiska. Patiesībā Bībele mūs brīdina no filozofiski noteiktiem uzskatiem, jo ikviens šāds pasaules redzējums no sava skatu punkta, ir aklais punkts, kas neļauj redzēt visus pārējos. No noteikta skatu punkta manā darbistabā nav durvju. Tad es pagriežos un redzu durvis, bet tagad tajā vairs nav loga. Es raugos uz griestiem un neredzu grīdu, es paskatos zemē un vairs neredzu griestus. Atsakoties no noteikta skatu punkta, mēs iegūstam Dieva dāvātu redzējumu uz veselumu. Latviešu valodā tāpat kā daudzās citās valodās vārds svēts saistās ar spožu, izgaismojošu mirdzumu. Būt svētam nozīmē būt atmetušam ierobežojošos skatu punktus un ieguvušam Dieva dāvātu veseluma redzējumu. Principam, ka visām lietām ir divas puses, ir sava dziļāka jēga. Tas balstās vienkārša atziņā, ka neviens, izņemot ateistus, nav redzējis monētu bez divām pusēm.

Bezdievīgi uzskati patiesība ir tik nedrošs pamats, ka piemeklējuma brīžos lielākā daļa ateistu zaudē savu pārliecību.

Kad ģenerāla Korņīlova karaspēks bija praktiski aplencis Pēterburgu un Krievu revolūcija draudēja beigas, Ļeņins uzstājās ar runu, kurā viņš vairākas reizes atkārtoja – Dod Dievs, ka mums izdodas izkļūt no šīs situācijas sveikā. Nekad citos brīžos viņš nelietoja, šo krieviem tik raksturīgo izteicienu – dai Bože.

Trīs vīri, kas cīnījās pret nacismu – Čērčils, Rūzvelts un Satļins arī rakstīja piezīmes un memuārus par kara notikumiem. Divi kristieši - Čērčils un Rūzvelts nekur nemin Dieva vārdu, vienīgi Staļiņs saka – Lai Dievs dod panākumus operācijai "Lāpa" (iebrukumam Ziemeļāfrikā), "pagātne pieder Dievam" utt. Īstu briesmu brīžos un ierakumos nav ateistu.

Arī Ķīnas komunistu līderis Mao bija ateists, bet kad 1936. gadā viņš smagi saslima, tad ne viņa partijas piederība, nedz viņa ateisms netraucēja tam uzstāt, lai viņš tiku kristīts. Beigu beigās kāda mūķene viņu arī nokristīja. Un mūžā beigās intervijā kādam ASV izdevumam viņš sacīja: "Drīz man būs jāstājas Dieva priekšā."

Zinovjevs – Komunistiskās internacionāles priekšsēdētājs, mira no Staļina rokas. Viņa pēdējie vārdi bija: "Klausies, Israēl, mūsu Dievs ir vienīgais Dievs."

Staļina rokaspuisis, iekšlietu ministrs un slepkavnieks Jagoda, kuru arī Staļins pavēlēja nošaut, pirms nāves sacīja: "Ir jābūt Dievam, jo mani grēki mani ir panākuši."

Jaroslavskis, kurš Padomju savienībā dibināja Bezdievju līgu uz savas nāves gultas lūdzās Staļinam: "Sadedzini visas manas grāmatas! Redzi, Viņš ir šeit! Viņš gaidīja mani. Sadedzini visas manas grāmatas!" Smagu piemeklējumu un nāves priekšā ideoloģijas brūk un dažiem cilvēkiem atgriežas veselais saprāts.

Lai gan mēs tagad dzīvojam samērā mierīgos laikos, vēsturē liecina, ka tādi nemēdz turpināties ilgi. Tādēļ šādus laikus mums jāizmanto, lai turpinātu rūpīgi mācīties un būt gataviem piemeklējumu laikiem, kad pasaules tīrumā atkal kuplos un zels nezāles. Tajā pašā laikā mums jābūt modriem arī attiecībā uz tām nezālēm, kas pasaules tīrumā plaukst tagad. Cilvēki naivi tic, ka pasaule kļūs arvien labāka un dzīvot tajā būs arvien jaukāk un labāk. Tādēļ tie zaudē modrību un nepamana, ka ļaunais ienaidnieks jau sēj savu sēklu. Tie nepamana arī vēl pirmos nezāļu asnus un ļaujas bezrūpīgai dzīvei, vieglprātīgi izturoties pret garīgu dzīvi, Svēto Rakstu studijām un kristīgās mācības apgūšanu. Tad, kādā jaukā dienā pēkšņi kļūst redzams, ka nezāles jau ir sazaļojušas un aug griezdamās. Ja labība nav stingri iesakņojusies, tai klājas ļoti grūti un bieži tā iznīkst. Lai labāk saprastu šīs lietas uzklausīsim šodien Mozus dziesmu, kuru pirms savas nāves viņš veltīja Dieva tautai"

"Uzklausiet, debesis, un ļauj man runāt, un zeme lai dzird manas mutes vārdus! Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli! Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam! Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.

Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts. Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājat, tu ģeķīgā un neprātīgā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis? Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks: kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita. Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu. Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.

Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens, ar sviestu no govīm un pienu no kazām līdz ar jēru taukiem, un Basanas auniem un āžiem ar taukām nierēm, ar tīriem kviešiem, un vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns,- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies. To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis. Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas, un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu. Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz apakšzemes dziļumiem, un aprīs zemi ar tās augļiem, un aizdedzinās kalnu pamatus. Es krāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu Savas bultas pret viņiem. Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi. Ārā tos postīs zobens, bet iekšā - šaušalas, kā jaunekli, tā jaunavu, kā zīdaini, tā sirmgalvi. Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem,- ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis. Jo tā ir tauta bez padoma, un tiem nav saprašanas. Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu. Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi, un nevis Tas Kungs tos ir nodevis? Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; un viņu vīnogas ir indes ogas, un viņu ķekari ir rūgti. Viņu vīns ir pūķu siekalas un nāvējoša odžu žults. Vai tas nav Manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā? Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas. Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un tiklab stiprais, kā arī vājais ir nieks. Un tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?

Kur ir tie, kas ēda viņu upuru taukus un dzēra viņu dzeramo upuru vīnu? Lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums. Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas!

Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi, kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst. Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm - un Mans zobens rīs miesas - ar nokauto un gūstīto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām. Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis, Viņš atriebjas Saviem pretiniekiem un apžēlojas par Savu zemi un par Savu tautu. - Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš un Jozua, Nūna dēls. Kad Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu, tad viņš tiem sacīja: "Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien apliecinu, ka jūs pavēlat saviem bērniem turēt un darīt visus šīs bauslības vārdus! Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pāri Jordānai, lai to iemantotu." Āmen.