Jēzus kristība

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis." Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts." (Mt.3:13-17)

Mateja vārdi "tanī laikā", norāda uz noteiktu laiku šīs pasaules vēsturē, tādējādi tas ir notikums, kas neatšķiras no citiem patiesiem vēstures notikumiem. Tas ir laiks, kad darbojās Jānis Kristītājs, un tas palīdz mums labāk orientēties Jēzus darbības vēsturē. Tomēr Jēzus Kristība ir ne tikai vēsturisks notikums, bet tam ir īpaša - dziļi garīga nozīme. Arī mūsu Kristības nav tikai vēsturisks notikums, bet tā ir garīga dzimšana, ar kuru uzsākam jaunu, mūžīgu dzīvi. Atšķirībā no mūsu Kristībām, Jēzus Kristības ir notikums ar vispārēju raksturu, proti, tas attiecas uz visu pasauli, jo Dieva Jērs nes visas pasaules grēku. Jēzus Kristībām ir arī citāds raksturs, nekā mūsu Kristībai, jo mūsu Kristība balstās Jēzus Kristībā. Tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos, Jēzus uzņemas nāvi par visas cilvēces grēkiem. Kad mēs tiekam Kristīti, mēs saņemam Jēzus Kristības nopelnus.

Runājot par savu nāvi, pats Jēzus lieto vārdu Kristība (Mk.10:38; Lk.12:50). Ar savas Kristības brīdi viņš uzņemas ceļu pretī Golgātas krustam, kur viņš metīsies nāves bezdibenī, lai ar savu nāvi iznīcinātu mūsu nāvi. Tad Dieva vārdi, kas atskan pēc Jēzus Kristības – Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man ir labs prāts – līdz pat pasaules galam attieksies uz visiem, kas tiks kristīti viņa vārdā. Savā Kristībā mēs kļūsim par Dieva bērniem, uz kuriem Dievam ir labs prāts. Jēzus Kristība un tai sekojošā krusta nāve ir mainījusi Dieva prātu pret mums. Dieva labais prāts pret Viņa mīļo Dēlu ir kļuvis par labo prātu arī pret mums. Tik dziļš ir Jēzus Kristības patiesais saturs, ka tā maina visas pasaules, arī mūsu likteni. Savā sarunā ar farizeju Nikodēmu Jēzus norādīs, ka mūsu Kristība kļūs par garīgu dzimšanu, piedzimšanu no augšas, kas pavērs mums durvis uz debesu valstību (Jņ.3:5-7)

Evaņģēlists Marks mums paskaidro šo Dieva noslēpumu. Viņš stāsta, ka tad, kad liels skaits Jūdejas iedzīvotāju gājuši pie Jāņa, lai saņemtu Kristību, tie visi vispirms izsūdzējuši savus grēkus. Kad Jēzus ieradies pie Jāņa, pravietis bijis pārsteigts. Jēzum no Nācaretes nevajadzēja nedz sūdzēt grēkus, nedz saņemt Jāņa Kristību. Jānis pats drīzāk vēlējās, lai Jēzus Kristītu viņu, jo viņš uzskatīja sevi par necienīgu atraisīt pat Jēzus sandales. Tikai Jēzus uzstājība, lika Kristītājam piekāpties. Vienīgais patiesi svētais šajā pasaulē vēlējās kristīties ar grēcinieku Kristību! Kāpēc? Tādēļ, ka Viņš vēlējās stāties visu grēcinieku vietā.

Tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos, pār Jēzu vēlās visas pasaules grēks pret Dievu. Tas apklāja un apņēma viņu, liekot uz šā vīra pleciem nastu, zem kuras vaidēja visa pasaule. Tagad pasaules grēks – sacelšanās pret Dievu un visi tam sekojošie grēki gūlās pār Jēzu, arī tavs un mans grēks bija uz Dieva jēra pleciem, lai gan mēs vēl nebijām grēkojuši un nebijām pat dzimuši. Uz viņa pleciem bija cilvēces grēks, kopā ar visiem tiem grēkiem, ko cilvēki izdarīs līdz pat pasaules galam. Izkāpdams no Jordānas ar šo nastu plecos, Jēzus uzsāka ceļu pretī Golgātai. Tur, Golgātas kalnā pret viņu, nevainīgo Jēru, vērsīsies briesmīgās Dieva dusmas par visas pasaules grēku. Pāvila vārdiem runājot, Jēzus kļuva par grēku mūsu dēļ, par vienīgo grēcinieku. Par to sludina pravietis Jesaja, stāstīdams par Cietēju kalpu, par ko pravietis saka, ka visas mūsu vainas, ciešanas, sāpes un sods gulsies pār viņu (Jes.53:4-5). Savukārt Debesu Tēvs nekavējās ar atbildi. Tūdaļ pēc Kristībām viņš īpašā veidā paziņo, ka Jēzus uzsāktais cilvēces pestīšanas darbs pilnīgi saskan ar viņa prātu (Mt.3:17).

Kādēļ tad debesis bija aizvērtas līdz šim? Kādēļ neviens cilvēks nevarēja piekļūt Dievam? Kādēļ nebija iespējams, kā Nikodēms to vēlējās ar labiem darbiem nopelnīt sev debesis? Tādēļ, ka cilvēku no Dieva klātbūtnes šķīra grēks. Mēs bijām izraidīti, patriekti no Viņa klātienes un atpakaļ ceļa mums nebija. Debesis mums bija aizslēgtas ar septiņām  atslēgām. Jēzus Kristība mainīja šo baiso atšķirtību. Kad Jēzus būs gandarījis par cilvēku grēku, pirmo Lieldienu rītā taisnīgais Dievs atvērs durvis uz debesīm, plaši jo plaši.

Redzot, ka viņa Dēls nes pasaules grēku, Dievs uz to nenoraudzījās filozofiskā vienaldzībā. Atklājot visas Svētās Trīsvienības iesaistīšanos cilvēces pestīšanā, viņš tūdaļ sūta Svēto Garu, kas nolaižas pār Jēzu. Tā ir liecība, ka Dievs ir apstiprinājis Jēzus uzsākto darbu. Šā darba veikšanai viņam tagad bija nepieciešamā autoritāte, spēks un vara – Debesu Tēva zīmogs. Arī mūsu Kristība ir Dieva zīmogs, pestījošā dievbērnības zīme uz ticīgo pierēm, bet velna bērni ir apzīmogoti ar sava kunga nāves un iznīcības zīmogu.

Visa Vecā Derība mums stāsta par Dieva nākšanu pie cilvēces. Tā kā cilvēcei bija nogriezts ceļš uz debesīm, pats Dievs nāca pie cilvēkiem – vispirms saiešanas teltī, tad templī un tagad savā Dēlā kā pilnīgajā, ne rokām celtajā Templī viņš bija pienācis pavisam tuvu, tik tuvu klāt pie cilvēces, ka mēs to pat nespējam aptvert un saprast. Jēzū viņš staigāja mūsu vidū tāpat kā reiz bija staigājis kopā ar Ādmu paradīzes dārzā. Vecajā Derība šī klātiene bija vēl nepilnīga. Vecajā Derībā Svētā Gara arī vēl bija ļoti ierobežota. Tagad Dieva klātiene kritušajā pasaulē īstenojās arvien lielākā un lielākā mērā. Tagad tā bija ne tikai Jēzus cilvēka miesa, kurā mājoja visa Dieva pilnība, bet caur Viņu pasaulē ienāca arī Dievs Svētais Gars. Šo Garu Jēzus sniedz tālāk mums mūsu Kristībā. Tgad viņš to sūta katram kristāmajam, kas Kristībā tiek atdzemdināts jaunai un svētai dzīvei kopā ar Dievu.

Tomēr tas nenozīmē, ka jau tūdaļ pēc Kristībām dzīve kļūst par paradīzi. Nē, velns darīs visu iespējamo, lai nolaupītu cilvēkam Dieva labvēlību, kā viņš to reiz jau bija darījis Ēdenes dārzā. Par to liecina tas, kas notika ar pašu Jēzu tūdaļ pēc Viņa Kristībām. Svētais Gars Viņu nekavējoties aizveda tuksnesī, kur Jēzus 40 dienas tika velna kārdināts. Velns gribēja panākt, lai Jēzus atsakās no pestīšanas darba vai arī izvēlas tam nepiemērotu veidu. Līdzīgi arī mēs šīs pasaule tuksnesī tiekam kārdināti atstāt savu Kristībā saņemto žēlastību, atkal meklēt dzīves jēgu un piepildījumu tikai šajā pasaulē, padoties izmisumam vai paļauties paši uz saviem spēkiem un izveicību.

Vērojot notikumus pie krusta un dzirdot paša Jēzus vārdus – Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis - šķiet, ka viss ir zudis. Tāpat arī mums bieži šķiet savā dzīvē. Pat tad, kad esam kristīti, brīžiem šķiet, ka velns tomēr svin uzvaru. Tādos brīžos mums jāatceras, ka tagad Dievs mūs patiesībā nes uz savām varenajām rokām, tāpat kā viņš nesa Jēzu cauri elles liesmām pretī Lieldienu uzvarai. Par to mēs varam būt pilnīgi droši, tikpat droši kā par to, ka pēc Lielās Piektdienas vienmēr seko Lieldienas. Āmen.