Kristus dzimšanas svētku priekšvakarā

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. (Lk.2:1-7)

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš Ziemassvētkus uzskatīja par lielām blēņām. Viņš bija krietns un labs cilvēks, kurš rūpējās par savu ģimeni un bija godīgs un patiess attiecībās ar citiem cilvēkiem. Bet viņš neticēja tam, ko baznīca Ziemassvētkos sludina par Kristus miesā nākšanu. Viņš bija arī pārāk godīgs, lai izliktos, ka viņš tam tic. Savai sievai, kura bija uzticīga un pārliecināta kristiete, viņš sacīja: „Es vienkārši nevaru saprast šo apgalvojumu, ka Dievs kļūst par cilvēku. Es tajā neredzu nekādas jēgas.”

Kādā Ziemassvētku vakarā, kad viņa sieva ar bērniem devās uz baznīcu, viņš atteicās tiem pievienoties: „Es labāk palikšu mājās, jo citādi es jutīšos kā liekulis. Es jūs gaidīšu mājās.”

Drīz pēc tam, kad ģimene bija aizbraukusi uz baznīcu, viņš piegāja pie loga un domīgi vēroja krītošās sniegpārslas, kas kļuva arvien smagākas un smagākas. „Ja nu mums ir vajadzīgi Ziemassvētki, tad jaukāk ir, ja tie ir balti”, viņš nodomāja pie sevis un paņēmis avīzi atgriezās atpakaļ savā klubkrēslā pie kamīna. Pēc dažām minūtēm viņš izdzirdēja savādus būkšķus, kas sekoja viens otram. Šķita, ka kāds vienu pēc otras meta sniega pikas pa dzīvojamās istabas logu. Piegājis pie durvīm, vīrs ieraudzīja bariņu putnu. Vētra tos bija pārsteigusi, un izmisīgi meklējot patvērumu putni bija mēģinājuši izlidot cauri loga stiklam. „Nevar ļaut šiem nabaga radījumiem nosalt”, nodomāja vīrs, „bet kā lai es tiem palīdzu?” Tad viņš iedomājās par šķūni, kur viņi mitināja bērnu poniju. Tas varētu būt labs patvērums putniem. Uzvilcis mēteli un kalošas, vīrs devās laukā, pa dziļo sniegu brizdams uz šķūņa pusi. Viņš plaši atvēra šķūņa durvis un iededza gaismu, bet putni nenāca. „Labi, barība tos pievilinās”, nodomāja vīrs. Viņš žigli aizsteidzās uz mājām, savāca maizes druskas un izkaisīja tās sniegā, veidojot celiņu uz šķūni. Vīram par pārsteigumu putni nebūt negrasījās doties uz šķūni, bet palika bezpalīdzīgi guļam sniegā. Viņš mēģināja tos dzīt uz šķūņa pusi, staigādams tiem apkārt, vicinādams rokas un ūjinādams. Putni izklīda uz visām pusēm, tikai neviens nedevās uz apgaismotā šķūņa pusi. „Tie uzskata mani par svešu un briesmīgu radījumu”, viņš sacīja pats pie sevis, „un es nevaru iedomāties nevienu veidu kā modināt viņos uzticību… vienīgi, ja es kaut uz dažām minūtēm varētu kļūt par putnu, es varētu tos aizvest drošībā.” Tajā brīdī ieskanējās baznīcas zvani, un vīrs brīdi stāvēja kluss, klausīdamies priecīgajās Ziemassvētku zvanu skaņās. Tad pēkšņi viņš nokrita uz ceļiem sniegā: „Tagad es saprotu,” viņš klusi čukstēja, „tagad es saprotu, kādēļ Tev vajadzēja to darīt.”

Šis vienkāršais un aizkustinošais stāsts palīdz saprast Kristus dzimšanas svētkus – bezgalīgi mīlēdams mūs, Dievs kļuva par vienu no mums, lai varētu mūs aizvest drošībā un paglābt no elles un nāves. Bet tagad klausīsimies kā tas notika. Kā katru gadu, mēs sekosim evaņģēlista Lūkas stāstam, kurš pēc rūpīgas izpētes secīgi atstāsta ar Jēzus dzīvi saistītos notikumus. Lūkas stāstījums pamatojas aculiecinieku liecībās un ir drošs un uzticams (Lk. 1: 1-4). Mūsdienu vēsturnieki diskutē par vairākām šā stāsta detaļām, bet Lūka bez šaubām dzīvoja daudz tuvāk šiem notikumiem, tajā pašā gadsimtā un viņam bija pieejami tādi ziņu avoti, par kuriem mūsdienu vēsturnieki nevar pat sapņot. Ziņas par Jēzus dzimšanu būs nākušas tieši no Jēzus mātes Marijas.

Jāzeps un Marija dzīvoja Galilejas pilsētā Nācaretē, kur tie saņēma ziņu par Romas ķeizara Augusta pavēli - reģistrēt visus zemes iedzīvotājus. Tā kā jūdu zeme tajā laikā bija iekļauta Romas impērijā, pavēle attiecās arī uz visiem jūdiem. Lūka vairakkārt norāda uz vēsturiskām personām, lai uzsvērtu, ka viņa stāsts nav kāds mīts vai leģenda, bet noticis konkrētos vēsturiskos apstākļos un konkrētā laikā un vietā. Pēc ķeizara pavēles saņemšanas visi jūdi devās uz savām dzimtajām pilsētām, lai tiktu reģistrēti tautas skaitīšanas sarakstos. Tā kā Jāzeps piederēja pie Dāvida dzimtas, viņam bija jādodas uz Dāvida dzimtas pilsētu – Betlēmi, kur acīmredzot viņam piederēja arī kāds īpašums. Ceļā viņš ņēma līdzi arī savu saderināto sievu Mariju, kura bija grūta. Attālums no Nācaretes līdz Betlēmei ir kādi 130 kilometri. Tajā laikā šāds ceļojums prasīja vismaz 4-5 dienas un šķiet tas būs noticis vasaras karstumā, jūlija vai augusta mēnesī. Tā kā gaidībās esošajai Marijai, tas būs bijis grūts pārbaudījums. Visticamāk, ka ceļā tie nedevās vieni, bet gāja kopā ar lielāku grupu, jo ceļotājus apdraudēja laupītāji un tiem bija arī jāiet caur Samariju, kur dzīvoja jūdiem naidīgi noskaņoti ļaudis. Pēc Dieva nodoma tam visam bija jānotiek tieši tā, lai piepildītos viņa paša dotais apsolījums, ka Isarēla Gans piedzims Dāvida pilsētā Betlēmē (Mih. 5: 1-3). Kad Jāzeps un Marija bija kādu laiku, iespējams 2-3 mēnešus, pavadījuši Betlēmē un sagatavojuši visu gaidāmajai bērna dzimšanai, Marijai pienāca laiks dzemdēt. „Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.”

Pārdomādams šos Jēzus dzimšanas apstākļus evaņģēlists Jānis raksta: „Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (1: 11) Pasaules Glābējam, caur kuru bija radītas visas lietas un kurā mājoja visa Dieva pilnība redzamā veidā, šajā pasaulē nebija citas vietas, kā vien lopu sile. Un pats viņš kādā vietā bēdīgi secina: „Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” (Mt. 8: 20) Jau no paša dzimšanas brīža Jēzus pieder citai pasaulei, viņam nav vietas tajā, kas ir svarīgs, nozīmīgs un varens šajā pasaulē. Tomēr tieši šis Bērns izrādīsies pats nozīmīgākais un varenākais no visiem, kas kādreiz dzimuši šajā pasaulē. Viņa dzimšana māca viņa sekotājiem atstāt visu, par ko domā un pēc kā alkst citi; atmest pastāvošos šīs pasaules un sabiedrības standartus, lai varētu ieiet esamības patiesajā gaismā un tās vadīti atrastu patieso ceļu.

Marija savu Bērnu guldīja silē, kas liecina, ka vieta, kur Jēzus piedzima bija stallis. Betlēmes apkārtnē kopš seniem laikiem par staļļiem tika izmantotas klints alas. Senie baznīcas tēvi uzskata, ka Jēzus piedzimis tieši šādā alā un pirmais altāris, uz kura gulēja viņa miesa, bija sile. To zinot, nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka Svētajā Vakarēdienā viņš nāk tik pazemīgi un dus uz mūsu altāra. Tas tieši ir viņa garā. Lai gan dažas baznīcas tēvu domas šķiet nedaudzas dīvainas, dažreiz viņi lietas saprata daudz labāk un domāja daudz dziļāk par mums. Tā Augustīns saka, ka sile ir vieta, kur dzīvnieki rod sev barību, bet tagad silē gulēja tas, kurš vēlāk pats sevi sauks par patieso maizi, kas nākusi no debesīm, patiesā barība, kas mums nepieciešama, lai mēs būtu īsti cilvēki. Tā ir barība, kas dod mums patiesu dzīvību, mūžīgo dzīvību. Tā sile kalpo par norādi uz Dieva galdu, pie kura mēs esam aicināti, lai saņemtu Dieva maizi. Jēzus dzimšanas nabadzībā atklājas – cilvēces pestīšanas brīnums. Tas ir tik svešs un citāds, ka šajā pasaulē tam nav nevienas citas piemērotas vietas.

Lai gan evaņģēliji saistībā ar sili šeit nemin dzīvniekus, tomēr ir dažas interesantas VD vietas, kas liek mums aizdomāties. Tā pravietis Jesaja raksta: „Vērsis zina savu saimnieku un ēzelis, kur saimnieka sile, - bet Israēls nezina un mana tauta nejēdz!” Kāds sens pravietojums vēsta, ka laikiem piepildoties, Dievs atklāsies starp divām dzīvām būtnēm. Divas dzīvas būtnes ir ķerubi uz Derības šķirsta žēlastības pārsega (2. Moz. 25: 18-20), kas gan apslēpj, gan atklāj Dieva noslēpumaino klātieni. Tādējādi silīte ir savā ziņā kļuvusi par Derības šķirstu, kurā Dievs ir noslēpumaini apslēpts cilvēcei, bet kurā nu ir pienācis laiks „vērsim un ēzelim” (jūdiem un pagāniem) iepazīt Dievu. Te cilvēce atklājas kā akls dzīvnieks, kam no šī pazemīgā, silītē dusošā Dieva Dēla jāmācās atkal redzēt.

Lūka Jēzus bērnu nosauc par „pirmdzimto.” Apustulis Pāvils vēlāk sauc Jēzu par „pirmdzimto starp daudziem brāļiem” (Rom. 8: 29). Tādējādi Jēzus ir jaunas cilvēces sākums. Tajā tālajā dienā Betlēmē tika likti pamati jaunai cilvēcei un jaunai pasaulei – Dieva valstībai. Jēzus kā Dieva pirmdzimtais un vienīgais Dēls, ir Dieva pirmais Vārds, pirmā Doma. Viņš ir mūžīgs Pirmais, pirms visas radības mūžībā dzimis, un visa radība ir vērsta uz un izriet no viņa, caur viņu viss ir radīts. Kā cilvēks viņš ir dzimis, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos kļūtu par jaunās radīšanas sākumu un mērķi, visas radītās esamības piepildījumu. Šī visu lietu piepildījuma godība ir jau klātesoša Betlēmes silītē, klints alā. Viņš, kas ir visa Pirmdzimtais, kas nes Pirmdzimtā godu un slavu ir nācis, lai mājotu mūsu vidū. Tās ir dziļas, garīgas patiesības, kas atklāj un izskaidro mūsu esamību un tās jēgu. To nevar saprast šajā pasaules kņadā un histēriskajā rosībā, tādēļ mums jāmeklē sava ala, lai klusībā pārdomātu lielo brīnumu: Mūsu un mūsu pestīšanas labad Dieva Dēls cilvēks tapis, jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Tas Kungs. Āmen.