Pirmajā svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jņ. 2: 1-11)

Kāzas Kānā

Evaņģēlija stāsts par Kāzām Kānā ir īpašs, satura ziņā bagāts un noslēpumains stāsts. Ar šo stāstu evaņģēlijs mūs ved dziļāk Kristus Atspīdēšanas laikā, atklājot Jēzus dievišķo godību. Evaņģēlists Jānis īpaši uzsver, ka šis ir bijis Jēzus pirmais brīnumdarbs – zīme, kas atklājusi viņa godību un vedusi Jēzus mācekļus pie ticības tam, ka viņš ir Dieva Kristus. Pārlasot un pārdomājot šo stāstu, mēs lūdzam Svēto Garu, lai viņš arī mūs stiprina šādā ticībā. Mēs šodien pārdomāsim divas lietas – kādēļ Jēzus pirmais brīnums notiek tieši kāzās un ko nozīmē ūdens pārvēršana vīnā?

Vecajā Derībā laulība ir ļoti dziļš simbols, kas bieži raksturo arī Dieva attiecības ar viņa tautu. Sabats jeb Dieva kopība ar cilvēku ir radīšanas mērķis un šajā pasaulē to iespējams vislabāk raksturo tieši laulāto attiecības. Pāvils laulību sauc par lielu noslēpumu un salīdzina ar Kristus kopību ar draudzi (Ef. 5:32). Tādēļ nav pārsteigums, ka cilvēces vēsture sākas tieši ar kāzām – tās ir Ādama un Ievas kāzas Ēdenes dārzā. Jaunā Derība daudz runā arī par draudzi kā Kristus līgavu, un šīs pasaules piepildījums ir debesu kāzu mielasts, kur pēc šīs pasaules beigām tiek svinētas Dieva Jēra Kristus un viņa Līgavas baznīcas kāzas jaunajā pasaulē. Ja ņemam vērā to, cik bieži un daudzveidīgi Svētie Raksti Dieva attiecības ar ticīgajiem pielidzina laulībām, tad tas šķiet tikai dabiski, ka Jēzus par sava pirmā brīnumdarba vietu izvēlas tieši kāzas.

Fjodora Dostojevska grāmatā „Brāļi Karamazovi” ir nodaļa, kura saucas „Kāna Galilejā”. Pats Dostojevskis to sauc par svarīgāko savas grāmatas nodaļu. Viens no tās varoņiem Aļoša, jauns zēns, kurš vēlas kļūt par mūku, ir atnācis atvadīties no sava mirušā garīgā tēva Zosimas. Viņš klusi lūdz Dievu, bet tad no noguruma aizsnaužas pie aizgājēja šķirsta. Slīgstot miegā viņš izdzird, ka blakus stāvošais mūks, tēvs Paisijs, kurš skaļi lasīja Bībeli, izrunā vārdus: „Un trešā dienā kāzas bija Kānā Galilejā un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un viņa mācekļi tapa aicināti uz kāzām.” –Kāzas? Kas tās… kāzas… - Aļošam auļoja kā viesulis caur smadzenēm. Bet tālāk jau sapnī viņš domā: „Ak, šis mīļais brīnums! Nevis pie cilvēku bēdām, bet pie priekiem gāja Kristus, pirmo reizi darīdams brīnumu, palīdzēja cilvēku priekam… ‘Kas mīl cilvēkus, tas mīl arī viņu prieku…’ To nelaiķis atkārtoja ik brīdi, tā bija viena no viņa galvenajām domām… Nevar dzīvot bez prieka…” Un tad Āļoša sāk domāt par ūdens pārvēršanu vīnā un pēkšņi viņš redz, ka viņa mirušais garīgais tēvs Zosima, klusi smaidīdams nāk pie viņa. „Šķirsta vairs nav, un viņš tai pašā apģērbā, kā vakar sēdēja ar tiem, kad pie viņa bija sapulcējušies viesi. Seja pavisam atklāta, acis mirdz. Kā gan tā, tātad arī viņš ir dzīrēs, arī aicināts kāzās Galilejas Kānā… arī aicināts, aicināts un ataicināts, - atskan pār viņu klusa balss.” Tas patiešām izrādās tēvs Zosima, kurš turpina: „… dzeram jauno vīnu, jauno lielā prieka vīnu; vai redzi, cik daudz viesu? Lūk, līgavainis un līgava … un viņš Kristus: „Nebīsties no viņa. Viņš mums ir drausmīgs ar savu lielumu, baigs ar savu augstumu, bet bezgalīgi žēlsirdīgs, aiz mīlestības mums līdzīgs tapis un priecājas ar mums, ūdeni pārvērš par vīnu, lai viesu prieks neizsīktu, gaida jaunus viesus, nepārtraukti sauc jaunus un nu jau mūžīgi mūžam. Lūk, nes arī jauno vīnu, redzi, traukus nes… Kaut kas dega Aļošam sirdī, kaut kas piepeši piepildīja viņu līdz sāpēm, sajūsams asaras lauzās no viņa sirds… Viņš izstiepa rokas, iekliedzās un pamodās….” „Un nekad, nekad pēc tam visu mūžu Aļoša nevarēja aizmirst šī brīža. ‘Šai stundā kāds ņēma mājvietu manā dvēselē!”

Tēvs Zosima agrāk bija sacījis Aļošam, ka viņam nav jāpaliek klosterī, bet jādodas atpakaļ pasaulē un jādzīvo tā, kā dzīvojis Kristus. Līdz šim brīdim Aļoša bija par to bēdājies, bet tagad ar lielu prieku viņš uzņemas jauno aicinājumu: „Pēc trim dienām viņš atstāja klosteri, kas saskanēja ar nelaiķa svētnieka gribu, kas viņam pavēlēja ‘atgriezties dzīvē’”.

Skaistais Dostojevska stāstā ir tas, ka dzirdot evaņģēlija lasījumu Aļoša tiešā ceļā nonāk pie dziļākas tā izpratnes. Kāzu mielasts ir arī diženais debesu mielasts, kurā jaunais pestīšanas vīns dara viesus jautrus un priecīgus. Bet tas nenozīmē, ka teksta tiešā nozīme būtu atmetama un aizvietojama ar alegoriju, bet Dostojeviskis ģeniālā veidā abas nozīmes sasaista dziļi kopā: Aļoša redz, ka aiz mīlestības pret mums, kļūdams par vienu no mums un piedalīdamies mūsu priekā, Dievs aicina mūs visus uz mūžīgo prieku viņa debesu kāzu mielastā. Jēzus brīnuma nozīme ir daudz lielāka par pašu brīnumu, tādēļ arī evaņģēlists to nesauc vienkārši par brīnumu, bet par zīmi. Un sapratis tās saturu, Aļoša prieka pilns dodas atpakaļ pasaulē, lai kalpotu cilvēkiem, tāpat kā tiem kalpojis viņa Kungs Kristus.

Ko tad šī zīme rāda?

Sākotnēji mēs varētu vaicāt – kādēļ cilvēki viesībās lieto vīnu? Kādēļ arī tajās kāzās un vispār jūdu kāzās tika lietots vīns? Tas nav jautājums – kādēļ cilvēki lieto alkaholu? Uz šo jautājumu ir citas atbildes. Bet kādēļ cilvēki lieto vīnu saviesīgās saiešanās? Atbilde ir vienkārša – lietots saskaņā ar iecerēto nolūku, vīns visam piešķir nedaudz vairāk dzīvīguma, cilvēki visu izbauda nedaudz asāk un vairāk un tādējādi vīns veicina dzīves pieredzi. Tādēļ, ja kāds vēlas iztēloties dzīvi dzīvāku, asāku, pilnīgāku, paceltu nedaudz citādā līmenī, jaunā kvalitātē, izdzīvotu ar jaunu prieku un intensitāti un atvērtību pret Dievu, cilvēkiem un pārējo radību – vīns ir labs simbols (Borkham). Tādēļ arī VD pravieši runājot par Kristus nākšanu bieži lietoja šo simbolu, piemēram Amoss saka: „kalni no saldvīna pilēs, pakalni pludos no tā!” Dieva tauta „stādīs vīnadārzus un un dzers vīnu” (Amosa, 9: 13-14). Šis un daudzi citi teksti liecina, ka līdz ar Kristus nākšanu cilvēku vajadzības tiks ne tikai apmierinātas, viņiem arī būs pārpilnībā tas prieks, kas iedzīvina un ielīksmo dzīvi. Tieši tādēļ ūdens pārvēršana vīnā ir pirmais Jēzus brīnumdarbs. Skaļi un noteikti tas pasludina: Kristus laiks ir pienācis un atnesis to dzīves pilnību, ko sludināja Vecās Derības pravieši. Galvenā lieta šajā stāsta ir ārkārtīgi lielais un neparastais ļoti laba vīna daudzums. Tas ir tas, ko Dievs tagad Kristū grib dāvāt cilvēcei. Šajā brīnumā viņš rāda to, ko pats vēlāk pasacīs ar vārdiem: „Es esmu nācis lai jums būtu dzīvības pārpilnība.” (Jņ. 10:10) Te nav runa tikai par dzīvību, bet par tās pārpilnību. Tieši to nes Dieva glābjošais darbs Kristū: Tas piešķir dzīvei dzirkstošu prieku, kā dzirkstošais vīns piešķir pilnību un pārpilnību. Dzīve Kristū ne tikai tiek atjaunota no grēka izkropļojumiem, bet arī pacelta jaunā jēgas, prieka un līksmīgas pakāpē. Dieva darbs Kristū pat to, kas jau ir labs paceļ pavisam citā kvalitātē, padarot daudz augstāku, labāku un pilnīgāku. Jēzus ne tikai nesa mūsu grēkus un vainas un līdzdalījās mūsu sāpēs un ciešanās, bet viņš dalījās ar mums arī mūsu priekos, lai varētu tos padarīt pilnīgākus un labākus. Viņš dalījās ar mums mūsu dzīvē paceļot to pavisam citā kvalitātē. Arī šo pestīšanas aspektu ir jāpazīst, lai nešķistu, ka ticība dzīves jēgai un priekam varētu kaut ko atņemt un pat, ka debesīs varētu būt garlaicīgi. Tomēr tas, ko mēs sakām par prieku un tā pārpilnību ir jāsaprot pareizi. Tas nenozīmē, ka tikai bagātie un varenie vai dzērājai šajā pasaulē var izbaudīt dzīvi pilnībā. Patiesībā parasti ir tieši otrādi! Tas, ar ko atšķiras kristieši ir tas, ka mēs dzīvojam ar pilnīgāku dzīvības izpratni un atvērtību pret citu dzīvēm un dzīvību kopumā. Visa Jēzus dzīve bija dzīve, kas veltīta citiem. Citu grēkus, vainas, slimības un sāpes viņš vienkārši cēla uz saviem pleciem un nesa, bet viņš arī labprāt dalījās cilvēku priekos. Un varbūt tieši prieka izpratne cilvēku vidū ir pati izkropļotākā, jo prieks šajā pasaulē bieži ir ļauns prieks, prieks par citu sāpēm un zaudējumiem, izsmiekls un pat ņirgšanās vai prieks, kas iegūts uz citu rēķina. Dzīvot pilnīgu dzīvi nozīmē nopietni attiekties pret citu nabadzību, slimību, vientulību un nāvi. Dzīves pilnība, tās patiesais prieks mudina mūs dzīvot tāpat kā dzīvoja Kristus – dāvināt sevi citiem, dzīvot priekš viņiem. Tas nenozīmē, ka kristiešu prieks ir līdzīgs dzirkstošam optimisam un dzīves enerģijai, kas piemīt dažiem cilvēkiem. Ir labi, ka tādi cilvēki ir, bet tas ir vienkārši atkarīgs no cilvēka rakstura, un bieži arī no zināšanām un attieksmes pret tām. Tie, kas nemitīgi nesmaida un kam trūkst ārišķīgas dzīves jautrības nebūt nav sliktāki kristieši. Patiesībā šeit vispār nav runa par to, bet drīzāk par to, ka neticīga cilvēka ceļš virzās pretī nāvei un iznīcībai un tādēļ viņa prieks arvien ir kaut kas līdzīgs dzīru priekam mēra laikā.

Kristieša dzīve turpretī savas ierosmes smeļ Dievā. Visa dzīvība nāk no Dieva, tā arvien ir Dieva dāvana, bet dzīve bez Dieva šo dāvanu iznieko un pazaudē. Dzīve ar Dievu Kristū ļauj dzīvībai īstenoties saskaņā ar Radītāja nodomu. Tā ir dzīve, kuru varam saukt par dziļu, jēgpilnu, jūtīgu un auglīgu, tas ir, dzīvu dzīvi, dzīvi kas virzās pretī nevis iznīcībai, bet dzīvības pārpilnībai. Pēdējā ir īpaša dzīvības iezīme, jo tikai dzīvība var radīt jaunu dzīvību. Bet tā nesakņojas cilvēka dabā, bet gan Dievā un arvien tiek saņemta kā Dieva dāvana. Tādējādi mazais brīnums, kas neicīgajai pasaulei šķiet kaut kas neiespējams – ūdens pārvēršana vīnā, rāda uz lielo brīnumu, kas tiem pat prātā nenāk – Dzīvību, kas nāk no dzīvā Dieva jeb glābšanu no grēka, velna, elles un nāves un dzīvi jaunā pasaulē, kur nekā no minētā posta vairs nebūs.

Kāds 19. gs. dāņu filozofs sacīja, ka Kristus ir pārvērtis ūdeni vīnā, bet baznīca ir pamanījusies paveikt vēl ko grūtāku – tā ir pārvērtusi vīnu ūdenī. Diemžēl pārāk bieži tas ir tā, baznīcas vēsts ir kļuvusi sekla, saistīta ar patērētāju kultūras prasībām, izklaidējoša, izdabājoša vai vienkārši tukšs, bezsaturisks dievbijīgu frāžu apkopojums. Un to pašu mēs varam sacīt arī par laicīgo sabiedrību. Bez Dieva dzīve nekļūst vairāk, bet gan mazāk dzīva. Lielākoties tā ir sekla, bezjēdzīga un triviāla, virspusēja dzīve, dzīvojot tikai mirklim, dzīvojot tikai pašiem priekš sevis un tad, lai izbēgtu no izmisuma un garlaicības, ik pa brīdim izmēģināt kaut ko jaunu, kādu jaunu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu. Bet bez dzīļākas izpratnes par dzīvības avotu, jēgu un piepildījumu, tas tikai vairo izmisumu, depresijas un visu to pārējo psihisko kroplumu, no kā cieš mūsdienu pasaule. Turpretī rūpēs un gādībā par citiem, rūpēs un gādībā par dzīvību un dzīvības vēsti -Evaņģēliju, dzīvība un prieks kļūst pilnīgs. Savu prieku mēs nesmeļam pasaulē, jo tur mums ir bēdas, bet mūsu prieks sakņojas dzīvības avotā Dievā un viņa Dēlā, kurš kļuva cilvēks Jēzū un dzīvoja mūsu vidū, un nenoraidīja arī vienkāršos ikdienišķos cilvēka priekus. Viņš dalās tajos ar ļaudīm kāzās Kānā un veicina kāzu prieku un līksmību. „Un tā pat tie, kuri līdz šim bija priecīgi diezgan arī par parasto vīnu, kuru tie bija baudījuši līdz šim, pārliecinās, ka vīns, kas tiek dots pēc tam, tiem garšo daudz labāk, nekā tie jelkad bija cerējuši.” (Borkham) Tā tas ir ar visu, ko mums dod mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, kas būdams patiess Dievs, ir nācis pasaulē kā cilvēks, lai atklātu mums sava Tēva žēlsirdības un mīlestības pilno sirdi. Āmen.