Svētdienā pēc Jaunā Gada

Dāvida dziesma dziedātāju vadonim, kad pravietis Nātāns nāca pie viņa pēc tam, kad viņš bija grēkojis ar Batsebu. Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis! Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus! Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis. Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu! Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus! Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra. (Ps.51:1-21)

Ir sācies jauns laicīgais gads un kā katru jaunu iesākumu arī šo, pēc kristiešu paražas sāksim ar grēksūdzi un Dieva svētības izlūgšanos. Par tekstu šīs dienas pārdomām ņemsim Dāvida grēknožēlas psalmu.

Dāvids sāk ar lūgšanu pēc žēlastības: „Apžēlo mani, Dievs, savā žēlastībā.” Dāvids zina, ka ja viņš saņems to, ko ir pelnījis, tad lietas būs sliktas, tādēļ viņš vēlas žēlastību. „Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā nebeidzamā mīlestībā” (hesed). Kad Vecās Derības ļaudis lūdza Dieva palīdzību, viņiem vienmēr vērsās pie Dieva hesed – viņa mūžīgās mīlestības un nebeidzamās laipnības. „Savā lielajā apžēlošanā izdzēs manus pārkāpumus!” Vārds, ko mēs tulkojam kā „pārkāpums”, ebreju valodā (pesha’) ir galvenais grēks – sacelšanās, dumpis pret Dievu, apzināta Dieva gribas nepildīšana, apzināta darbība pret Dieva gribu. Tālāk Dāvids lūdz: „Mazgā mani tīru no vainas”. Vaina (‘awon) ir otrs vārds, kas raksturo grēku, tā ir dvēsele, kas darbojas kā izmežģīta locītava, tai ir vaina, tā ir slima. „No mana grēka šķīstī mani”. Šis ir trešais grēka apzīmējums (hata’) – nepiepildītie dzīves mērķi. „Jo savus pārkāpumus es zinu un mans grēks vienmēr ir man priekšā!”

Pievērsiet īpašu uzmanību dziesminieka tālākajiem vārdiem: „Pret tevi, tik pret tevi es esmu grēkojis, kas ļauns tavās acīs, to esmu darījis.” Te mēs atkal redzam, ka notikumu centrā stāv Dievs, Vecajā Derībā atklātajā personvārdā – Jahve. Dievs ir tas, kas nosaka visas lietas. Viss, kas runājams, sakāms un lūdzams Vecās Derības ļaudīm nav vispirms jautājumi par patiesību vai bauslību, varu, spēku vai vainu. Tas nav vispirms kaut kas par upuriem vai citām reliģiskām darbībām, bet pirmais un galvenais jautājums ir: Kas ir Dievs – Jahve un kādās attiecībās ar viņu esmu es. Tieši šis personiskais raksturs ir šā psalma pamatā un tas arī ir mūsu galvenais dzīves jautājums – kas Tu esi, Dievs, un kādas ir manas attiecības ar Tevi?

Tālākie Dāvida vārdi atklāj visu cilvēka dzīves traģiku, mūsu esamības raksturu, visu to, kas noticis pagājušajā un diemžēl tik daudz notiks arī nākošajā gadā: „Redzi, ar vainu es esmu piedzimis”, tas ir, es esmu piedzimis, kā no savas vietas izmežģīts loceklis, mana dvēsele kopš dzimšanas ir izmežģīta, tai ir smaga iedzimta vaina. Es esmu „grēcīgs, kopš māte mani ieņēma”, tas ir, jau no ieņemšanas brīža es esmu dumpinieks, Dieva gribas pārkāpējs, tāda ir mana un visu cilvēku daba. Bet šī atziņa ir dziļi personiska - es, es Tavā priekšā esmu dumpinieks ar izkropļotu dvēseli, kā kroplis, tādēļ visi mani ceļi ir tādi, kas ir ļauni Tavās acīs, kā tizls es staigāju Tavā priekšā. Mans prāts no dzimšanas tiecas uz ļaunu, es vēl nebiju dzimis, kad jau biju tāds. Tāpēc savos baušļos apsūdzēdams mani Tu, Dievs, esi taisnīgs un tiesādams mani tu esi šķīsts, jo Tu nevari nespriest tiesu pret dumpinieku. Ja nu Tu gribi, lai mana sirds mainās, tad Tev pašam tajā dziļi jo dziļi jāraksta patiesība un jāmāca man pestīšanas gudrība. Es pats nevaru kļūt labāks, tādēļ Tev, Dievs, ir jāizberž manus grēkus kā ar īzapu, lai es kļūtu šķīsts, Tev pašam ir jāmazgā mani, un tad es kļūšu baltāks par sniegu. „Liec man dzirdēt gaviles un prieku, lai līksmo kauli, ko Tu sadragāji!” Kad es klusēju un neatzinu savu vainu, Tava roka smagi gūlās pār mani, ka visi mani kauli panīka, vētra plosījās manā sirdī, bet nu es lūdzu: „Apslēp savu vaigu no maniem grēkiem!”

Jahves vaigs, Dieva vaigs ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs un īpašs. Ja viņa vaigs ir labvēlīgi pievērsts, tad viss ir labi. Ja viņa vaigs novēršas, tad tev ir nepatikšanas, lielas nepatikšanas. Visas attiecības starp Dievu un tevi ir personiskas, tās ir attiecības vaigu vaigā. Tādēļ, ja Dievs neraudzīsies uz taviem grēkiem, ja viņš novērsīs savu vaigu no tiem, tad tie patiesi būs prom kā nebijuši, un tu būsi baltāks par sniegu. Ak, cik ļoti tas mums būs vajadzīgs nākošajā gadā, lai tas patiesi būtu Tā Kunga žēlastības gads.

„Šķīstu sirdi radi man, Dievs.” Ebreju vārds „radi” te ir bara. Tas ir īpašs vārds, tas pats vārds, kas lietots Radīšanas stāstā Pirmajā Mozus grāmatā un tas ir vārds, kurš Bībelē tiek lietots tikai un vienīgi, lai aprakstītu Dieva darbu. Tas nekad netiek lietots attiecībā uz kaut ko, ko dara cilvēks. Cilvēki nerada, viņi taisa kaut ko no kaut kā. Vienīgi Dievs rada. Tā kā šķīstas sirds radīšana ir tikai un vienīgi Dieva darbs, tad dziesminieks lūdz viņu darīt to, ko tikai Dievs var paveikt. Un tad atkal seko vārds „vaigs”. „Nepadzen mani no sava vaiga”. Tas ir, ja es pazaudēju Tavu vaigu, Dievs, es pazaudēju visu. Kad Dievs sūta Mozu ar uzdevumu pie tautas, Mozus jautā: „Ko Tu sūtīsi kopā ar mani?” (2. Moz. 33:12-16). Un Jahve atbild „Mans vaigs ies Tev pa priekšu”. Tas ir kaut kas ļoti personisks. Klātbūtne ir labs vārds, bet tas ir nedaudz abstrakts vārds. Bet „mans vaigs ies kopā ar tevi”, tie ir ļoti konkrēti un dziļi personiski vārdi. Tas ir tieši tas, ko vēlas redzēt dziesminieks. Dieva vaiga klātiene ir tas, ko vēlamies redzēt arī mēs šodien un visā nākošajā gadā.

„Savu Svēto garu neatņem no manis” – lūdz tālāk dziesminieks. Tātad viņš saista Dieva personisko klātbūtni, Dieva vaiga klātbūtni ar Svēto Garu. Dāvids vēl neko nezināja par Vasarsvētku notikumu un Svētā Gara izliešanu pār draudzi, bet tik daudz, cik viņš zināja, viņš zināja labi. Viņš zina, ka kaut kas ir noticis viņā, viņa sirdī un viņš zina, kas tas ir Dieva Gara darbs, un viņš lūdz, lai Dievs to neatņem, citādi viņa iekšienē atkal valdīs haoss un sāpes.

„Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar labprātīgu garu!” Tie ir ticīga cilvēka vārdi. Viņš pazīst Dieva žēlastību, viņš pazīst pestīšanas prieku, bet viņš to ir pazaudējis. Tas ir ticīgs cilvēks, kurš ir grēkojis, viņš ir muļķīgi meklējis prieku pasaulē un savās iegribās, bet nu viņš lūdz, lai Dievs atjauno viņā pestīšanas prieku. Tad viņš saka: „Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.” Dāvids saka - es zinu, kas tas ir. Es esmu bijis grēka ceļos un pazīstu tos, un es spēšu citiem grēciniekiem rādīt ceļu ārā, laukā no tiem, ja vien Tu atjaunosi manī pestīšanas prieku un labprātīgu, brīvu garu.

„Glāb mani no asinsizliešanas, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!”

Ievērojiet, ka te dziesminieks nelieto Dieva personvārdu Jahve, bet Dieva titulu – Kungs. Kad cilvēks grēko, starp viņu un Dievu rodas distance, pārtrūkst personiskās tuvības saite un lai tā varētu tikt atjaunota, kaut kas ir jādara, kaut kam jānotiek starp lūdzēju un Tiesnesi. Kas tas ir?

„Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.”

Kādam varētu šķist, ka dziesminieks te noraida Vecās Derības upuru kultu un vēlas ieviest kaut kādu jaunu, tīri garīgu dievkalpošanu. Bet tās ir aplamas domas. Tas, ko dziesminieks šeit noraida ir doma, ka upuri paši par sevi nesīs piedošanu un pestīšanu. Tas ir pagānisks lietu redzējums. Dievu vispirms interesē cilvēka sirds. Ārēja upurēšana nevar aizstāt sirds satriektību par grēku, atgriešanos un cerību uz Dieva žēlastību. Bet mēs vienlaicīgi esam gan garīgas, gan miesīgas būtnes. Tādēļ mums ir vajadzīgs, lai neredzamās garīgās lietas būtu saistītas ar ārēji redzamām, taustāmām lietām. Un ja šo taustāmo lietu nav, tad varbūt nemaz nav arī neredzamo, garīgo lietu. Mēs to pazīstam kā Bībeles patiesību, ka ticība vienmēr parādās darbos. Un ja es nevēlos dot labākās avis un treknākos vēršus no sava ganāmpulka par upuri Dievam kā pateicību par to, ka viņš nemitīgi ir piedevis man grēkus, uzturējis manu ticību un dāvājis man pestīšanas prieku, tad varbūt es nemaz neesmu atgriezies, varbūt es nemaz nenožēloju savus grēkus un neesmu saņēmis piedošanu? Tas ir tas, par ko runā dziesminieks šajā psalmā.

Kad Dievs ir apstiprinājis, ka viņš ir dzirdējis manu lūgšanu, uzlūkojis manu satriekto sirdi un atlaidis man grēkus un mazgājis mani baltu sava Dēla asinīs, šķīstījis manu sirdi un dāvājis man pestīšanas prieku, - ko tad darīšu es? Es ar prieku parādīšu redzamā veidā to, kas noticis manā sirdī. Man nevajadzēs piespiešanas, bet ar prieku es tecēšu bauslības ceļos un ar labprātīgu garu pienesīšu Dievam upurus. „Un tad Dievs darīs labu Ciānai un atjaunos Jeruzālemes mūrus”. Citiem vārdiem, kad derība ar Dievu viņa Dēla Jēzus asinīs būs atjaunota un apstiprināta ar ārēji redzamām zīmēm, tad Dievs uzticīgi sargās savu tautu no visām briesmām. Tā dziesminieks šajā psalmā meklē ceļu atpakaļ Dieva derībā un māca to arī citiem grēciniekiem, tas ir tev un man, visiem mums. Un tā nav kāda abstrakcija un tie nav teorētiski, bet gan dziļi personiski jautājumi, jautājumi par Dieva vaiga personisku klātbūtgni un svētību mūsu dzīvēs. Lai tev Dieva žēlastības un svētības pilns jaunais gads! Āmen.