Otrajā Kristus ciešanu laika svētdienā

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. (Mt. 15: 21-28)

Šīs dienas evaņģēlijā Matejs atstāsta savādu sarunu starp Jēzu un kādu pagānu sievu. Atbildot uz viņas lūgumu Jēzus sacīja, ka „nav labi bērniem domāto maizi mest sunīšiem.” Sieva savukārt atbildēja: „Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Mēģināsim kopīgi noskaidrot par kādu maizi un ēšanu te ir runa.

Saruna tātad bija par ēšanu. Mēs visi ēdam, lai dzīvotu, un tā tas ir bijis jau no paša iesākuma. Radīšanas stāstā Dievs saka Ādamam: „Redzi, es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklas, - tie ir jūsu ēdamais!” (1. Moz. 1: 29). Bet ēšana var nest ne tikai dzīvību, bet arī nāvi, tādēļ Dievs brīdina: „..no laba un ļauna atzīšanas koka neēd! – Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.” (1. Moz. 2: 17) Pēc pavisam neilga laika Ieva ielaižas diskusijā ar velnu un arī šīs sarunas temats ir ēšana. Velnam izdodas pārliecināt Ievu, ka aizliegtā koka auglis tai nesīs nevis nāvi, bet jaunas, interesantas zināšanas. Aizliegtais koks velna vārdu iedvesmotajai Ievai tagad šķiet labs, tīkams acīm un kārojams prātam. Koks rada viņā izsalkumu, alkas un iekāri, bet tas nav tikai fizisks izsalkums, drīzāk tās ir alkas pēc jaunām, kaut arī aizliegtām zināšanām. Ieva ēd, dod augli arī Ādamam un arī Ādams ēd, un ēšana atnes tiem abiem jaunas zināšanas, bet tās nav tas, ko tie abi bija sagaidījuši - tagad tie apzinās savu kailumu Dieva priekšā, un tas tiem rada bailes (1. Moz. 3: 7-10). Šīs ēšanas sekas ir dramatiskas: Ievas dzīve kļūst grūtuma pilna, zeme nolādēta un Ādamam tagad jāēd zemes augļi mokās, turklāt Ādamam un Ievai tiek liegta pieeja dzīvības kokam, viņi nevarēs no tā ēst. Šīs barības trūkums tiem atnesīs fizisku nāvi (1. Moz. 3: 16-23). Tātad, kā redzams, tas viss – gan labais, gan sliktais saistās ar ēšanu.

Tas, kas mudina ēst ir izsalkums, un izsalkums nav tikai fizisks! Tādējādi mēs varam raksturot cilvēka dzīves jēgu kā alkas, slāpes, izsalkumu pēc Dieva. Protams, šai pasaulē alkst ne tikai cilvēks. Viss esošais, visa radība dzīvo no barības un ir atkarīga no tās. Bet cilvēka unikalitāte, vienreizīgums, īpašā vieta visumā ir tā, ka viņam vienīgajam dota spēja pateikties un slavēt Dievu par viņa dāvāto barību un dzīvību. Tikai cilvēks vienīgais spēj un ir aicināts uz Dieva svētību atbildēt ar savu pateicību, un tur arī slēpjas cilvēka karaliskā cieņa, aicinājums un uzdevums būt par Dievišķās radības valdnieku... Slavēt Dievu, pateikties viņam, redzēt pasauli tādu, kādu to redz Dievs, būt Dieva līdzstrādniekam ar pateicību un saņemšanu - iepazīt tajā pasauli, nosaukt to vārdā, iepazīt tās būtību kā tieksmi un slāpes pēc Dieva - lūk, tās ir cilvēka īpašības, kas viņu atšķir no visas pārējās radības… Taču cilvēks ir radīts ne tikai kā radības ķēniņš, bet ari kā priesteris - kā pasaules viduspunkts, cilvēks to savieno svētības un pateicības aktā, tā reizē gan iegūdams pasauli, gan atdodams to atpakaļ Dievam. Un, īstenojot šo pateicību, šo Eiharistiju jeb Pateicības Mielastu, viņš pārvērš savu dzīvību - to pašu, kuru kā barību saņem no pasaules, - par dzīvību Dievā, cieši pietuvodamies dievišķajai esamībai. Pasaule tika radīta kā viena visaptveroša Eiharistija, bet cilvēks - kā priesteris, kurš veic šo kosmisko Pateicības Mielastu. Tādēļ nav nejaušība, ka Bībeles stāsts par grēkā krišanu atkal pievēršas ēdienam, barībai. Cilvēks apēda aizliegto augli, kas nebija tam dots kā dāvana. Dieva nedāvāts, nesvētīts, tas bija "barība pati sevī", nevis Dieva dota barība, tas bija sevis paša dēļ mīlētas pasaules veidols. Mīlēt nav viegli, un cilvēks atrada par labāku Dieva mīlestību atstāt bez atbildes. Cilvēks piekrita velnam, ka Dieva vietā būs vieglāk, labāk un interesantāk mīlēt pasauli, taču atkal - ne jau Dieva dēļ, ne jau kā saskarsmi ar viņu, bet egoistiskā sevis mīlestībā. Un šāda attieksme pret pasauli pamazām kļuva pašsaprotama. Cilvēks sāka uztvert pasauli kā pašu sevī ierobežotu, nevis kā Dieva klātesamības caurstrāvotu. Lūk, tas arī ir tas, ko Evaņģēlijā sauc par "pasauli", pasauli, kas dzīvo pati sevī un ir ietverta, ieslēgta pati sevī. Un, lūk, nu jau pierasts dzīvot, nenesot pateicību Dievam par viņa dāvāto pasauli, dabiska kļuvusi arī Pateicības attieksmes pret Dieva radību zaudēšana.

Cilvēks bija radīts par pateicības priesteri. Pienesot pateicību par pasauli Dievam, viņš šai ziedojumā, šai pateicībā guva dzīvības dāvanu. Bet krītot grēkā cilvēks zaudēja savu priesterību. Viņa atkarība no pasaules kļuva pilnīga. Viņa mīlestība pazaudēja ceļu. Viņš, tāpat kā agrāk, mīl, tāpat kā agrāk, alkst. Cilvēks apzinās savu atkarību no kā ārpus sevis esoša. Bet viņa mīlestība, viņa atkarība tagad ir attiecināma tikai uz pasauli. Cilvēks ir aizmirsis, ka pati par sevi šī pasaule, tās gaiss un tās iedarbība nevar dot mums dzīvību, ka tā ir dzīvības avots tikai tik lielā mērā, cik uzņemta, cik saņemta Dieva dēļ un Dievā, kā Dievišķās dzīvības dāvanas nesēja. Pasaulē, ko uztver kā pašmērķi, viss iegūst savu vērtību, bet ar to pašu arī zaudē jebkuru vērtību, jo visa jēga un vērtība ir vienīgi Dievā un pasaule piepildās ar jēgu tikai tad, kad tā kļūst par dievišķās klātbūtnes sakramentu. "Dabiskā", no dzīvības avota atrautā pasaule ir mirstoša pasaule, un, nobaudot šo nīcīgo barību, cilvēks patiesībā savienojas ar nāvi. Jā, un tagad arī pati mūsu barība ir mirusi, un to nākas glabāt ledusskapjos, gluži kā līķus. „Grēka alga ir nāve" (Rom. 6: 23). Un dzīve, kuru izvēlējās cilvēks, - tā ir zaudējumu pilna, nāvei pakļauta dzīve. Dievs viņam parādīja, ka cilvēka paša izvēlētā zemes ēdiena baudīšana novedīs viņu zemē, no kuras ir nākusi gan šī barība, gan pats cilvēks: "Jo no zemes tu esi ņemts un pie pīšļiem tev būs arī atgriezties" (1. Moz. 3:19). Cilvēks pazaudēja savu īsto, patieso - eiharistisko - dzīvi, pazaudēja pašas dzīves dzīvību. Viņš pārstāja būt pasaules priesteris un kļuva tās vergs. Saskaņā ar Bībeles stāstu tas notika "dienas vēsumā", tātad naktī. Un, kad Ādams atstāja paradīzes dārzu, viņa dzīve pārstāja būt Pateicības mielasts - pateicības pienešana Dievam, un līdzi sev tumsā cilvēks ieveda arī pasauli. Kādā bizantiešu dziedājumā, kas apraksta cilvēka izdzīšanu no paradīzes, Ādams, lūkodamies uz paradīzes pusi, sēž tās vārtu priekšā un raud. Tas ir cilvēka tēls kritušajā pasaulē. Tagad tas ir cilvēks vairs ne pēc Dieva, bet Ādama tēla – grēka cilvēks. „Taču "pirmdzimtais grēks" ir ne tikai tas, ka cilvēks nepaklausīja Dievam, pārkāpa "reliģijas noteikumus". Grēks slēpjas tai apstākli, ka viņš pārstāja alkt pēc Dieva, pārstāja apzināties savu dzīvi kā sakramentu, kurā saskarties ar Dievu. Grēks ir nevis "reliģisko pienākumu", t.i., reliģijas, ignorēšana, bet gan tas, ka cilvēks pašu Dievu sāka uztvert "reliģijas" kategorijās, tas nozīmē - pretstatot Dievu dzīvei, izolējot Dievu kādā atsevišķākā cilvēka dzīves sfērā. Reliģija šādā nozīmē ir Kaina upuris, ko Dievs noraida, tas viņam riebj. Cilvēka grēkā krišana tādējādi ir dzīve bez pateicības, dzīve nepateicīgā, neeiharistiskā pasaulē. Turklāt ne jau tikai tas ir cilvēka grēks, ka viņš Dieva vietā deva priekšroku pasaulei, ne jau līdzsvara izjaukšana starp garīgo un materiālo, bet gan tas, ka cilvēks pārvērta pasauli par materiālu pasauli tā vietā, lai to pārvērstu par gara un dziļākās jēgas piepildītu dzīvi Dievā. Šīs kritušās pasaules reliģijā, Antikrista reliģijā nevis pateicība par Dieva dāvāto pasauli tiek pienesta kā upuris Dievam, bet Dievs tiek upurēts pasaulīgu mērķu dēļ.

Lai gan ēšana daudziem varētu šķist kaut kas pilnīgi negarīgs, tieši ēšana Bībelē atklājas kā kaut kas būtiski svarīgs, ko Dieva tautai Israēlam vispirms māca daudzie likumi attiecībā uz ēšanu. Šiem likumiem bija jāieraksta israēliešu prātos, ka arī kritušā cilvēka glābšana būs atkarīga no ēšanas. Kad Mozus vadībā Israēls tiek izvests no verdzības zemes Ēģiptē Dievs tiem dod īpašus svētkus – Pasha, kuru centrālā daļa ir upura jērs, kas ēdams kopā ar rūgtām zālēm un neraudzētām maizēm (2. Moz. 12). Jēra asinis glābj no nāves. Pēc tam Dievs tiem tuksnesī brīnumainā veidā dod no debesīm mannu, kas kalpo Israēlam par barību un uztur tā dzīvību tuksnesī (2. Moz. 16). Kad tauta nonāk pie Sinaja kalna, kur Dievs ar tiem slēdz derību, Mozus ar Isarēla vecajiem dodas kalnā, un tur tie redz Isarēla Dievu un tie „ēda un dzēra.” (2. Moz. 24: 11). „Bībelē viss esošais, viss radītais ir Dieva dāvanas cilvēkam, tas pastāv, lai cilvēks varētu iepazīt Dievu, lai viņa dzīve kļūtu par piedalīšanos Dieva radītajā, Dieva dāvātajā dzīvībā. Pasaule - tā ir Dievišķa mīlestība, kas cilvēka dēļ padarīta par viņa ēdienu - viņa dzīvību. Dievs svētī visu, ko viņš rada, un Bībeles valodā tas nozīmē, ka viss radītais ir Viņa klātesamības, gudrības, mīlestības un atklāsmes zīme un līdzeklis: "Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs!", aicina dziesminieks psalmā (Ps. 34: 9).”” (A. Šmeman)

Kad pats Dievs Jēzū ir ieradies pasaulē, viņš ēd kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem, brīnumainā veidā tos padzirda un paēdina un stāsta par patieso Dieva maizi, „kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību” (Jņ. 6: 33). Jēzus šo maizi identificē pats ar sevi: „Es Esmu dzīvības maize.” (35) Vārdi Es Esmu tiešā veidā norāda uz Dieva vārdu Jahve, kas liecina, ka pats Dievs Jēzū kļūst par cilvēku barību, lai remdētu cilvēka izsalkumu pēc Dieva un dzīvības. „Maize, kas nākusi debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. ES esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” (50-51). Kad jūdi sāk savā starpā strīdēties – kā viņš mums var dot ēst savu miesu? – Jēzus atbild svinīga zvēresta veidā: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." (53-58)

Lūka raksta, ka neilgi pirms Jēzus krusta nāves Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš tiem sacīja: "Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu, jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā." Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi." Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!" Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lk. 22: 15-20) Kad vakariņu laikā mācekļi pie galda sāk strīdēties, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus tos norāj un saka: „Es jums novēlu Valstību, tāpat kā mans Tēvs to novēlēja man. Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā..." (Lk. 22:30). Tālāk Lūka raksta, ka augšāmcelšanās dienas vakarā divi mācekļi sastapuši Jēzu, bet nav viņu pazinuši: „Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina.” (24: 30-31) Marks raksta, ka pēc tam Jēzus atkal parādījies apustuļiem, „kad viņi pie galda sēdēja.” (16: 14). Pēc tam, kad Jēzus parādībā no debesīm uzrunā Pāvilu un Pāvils kļūst akls un tiek aizvests uz Damasku pie kristiešiem, tur viņš tiek kristīts, atgūst redzi un „paēda un atguva spēkus.” (Ap. d. gr. 9: 19) Atklāsmes grāmatā Augšāmceltais Kungs uzrunā Lāodikejas draudzi, un atkal runa ir par ēšanu: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (3: 20) Atklāsmes grāmatas beigās lasām par Dieva Jēra kāzu mielastu ar savu izredzēto Līgavu - Jauno Jeruzālemi (21), kur Dieva ļaudīm atkal ir pieejams dzīvības koks, un tā lapas kalpo tautām par dziedināšanu (22: 2). Tā Bībeles stāsts sākas ar ēšanu un arī beidzas ar ēšanu Jaunā Pasaulē. Bet tagad tā vairs nav izmisīgā šīs pasaules augļu ēšana, kas nekad neremdē izsalkumu, bet Dieva sākotnēji iecerētais pateicības mielasts. Mūsu vietā Jēzus ir uzņēmis sevī šo pasauli, un pārvērstu savā miesā un asinīs pienes to Dievam kā pateicības upuri, tā izpildot to, ko cilvēkam kā zemes valdniekam un priesterim vajadzēja darīt sākotnēji. Tagad mums Vakarēdienā tiek ļauts līdzi dalīties šajā mūžīgajā pateicības upurī, saņemot to kā zāles pret nāvi, kas pārvērš mūsu mirstīgās miesas un dara mūs piemērotus mūžīgai dzīvei jaunā pasaulē. Tā ir patiesā dzīvības maize, kuru Tas Kungs atnesa savai izredzētajai tautai, pēc tam kā sunīši to saņēmām arī mēs pagāni un par šo pazemību, par to, ka saņemam viņa dāvanu ar pateicību Tas Kungs mūs slavē un arī mums dod savu dāvanu, kas padzen ļauno un dara mūs veselus. Tā ir dzīvības maize, ko senajā baznīcā sauca par „zālēm pret nāvi” – Kristus miesa un asinis, ko viņš pienesa kā upuri Dievam par mums un mūsu vietā. Āmen.