Jēzus - Dieva atstāts

Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: "Eloī, Eloī, lamā zabahtani?" Tas ir tulkots: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: "Redzi, Viņš sauc Ēliju." Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: "Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems." Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls." (Mk. 15: 33-39)

Tieši pirms savas nāves Jēzus saņēma visus savus atlikušos spēkus, lai visiem dzirdami izkliegtu savu baismīgo pirmsnāves kliedzienu: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Kādēļ Tu esi pametis mani? Tie nav vārdi, kurus kāds varētu sagaidīt no pravieša, kāda svēta cilvēka vai vēl jo mazāk no Dieva Kristus, kā viņu pirmsnāves vārdus. Un tomēr Jēzus mirst sava Dieva atmests, Dieva, kuru viņš sauca par savu Tētiņu, Dieva, kuram viņš uzticīgi kalpoja visu savu dzīvi līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Ieskatoties visā Marka evaņģēlija ciešanu stāstā, redzams kā Jēzus atmešana, viņa atstāšana top un veidojas par šo pirmsnāves kliedzienu. Jau Vakarēdiena iedibināšanas laikā Jēzus zina, ka viens no viņa mācekļiem viņu nodos, bet pārējie viņu atstās. Tas notiek jau Ģetzemanes dārzā un vēlāk pat Pēteris, kurš bija tik ļoti pārliecināts, ka paliks uzticīgs Jēzum mūžīgi, atsakās no Jēzus, noliedz un pamet viņu. Beigu beigās tikai mazs sieviešu pulciņš no tālienes vēro Jēzus krusta nāvi. Jēzu noliedz jūdu garīgā vadība, pūlis, kuram Pilāts piedāvā Jēzu atlaist, bet tad notiek vēl kas daudz nopietnāks, nesaprotamāks un patiesi traģisks: brīdī, kad romiešu karavīri sist viņu krustā visiem apkārtējiem ir redzams, ka Jēzus ir arī Dieva atstāts, pamests viens pie krusta baismīgai nāvei. Ņirdzīgi pazemojošā veidā apkārtējie met to tieši viņa sejā: „Citus viņš glāba, bet sevi nevar… Lai viņš kāpj zemē no krusta, ja ir Kristus!” Šo vārdu saturs, nolūks ir skaidrs – Dievs ir pametis Jēzu, Dievs ir ļāvis tam notikt un negrasās iejaukties, lai glābtu viņu. Tad seko trīs garas stundas, kad pār apkārtni klājas tumsa, nāves tumsa, tumsa, kurā Dievs atstāj mirt cilvēkus.

Apkārtējie pie krusta apklust. Jēzus ir pamests pilnīgi viens ar apziņu par pamestību – lai mirtu ar apziņu, ka Dievs viņu ir atstājis. Kad beigu beigās viņš skaļi kliedz uz klāt neesošo Dievu, Dievu kurš atstājis viņu, lai izkliegtu savas sāpes un protestu, daži no blakus stāvošajiem pārprot viņa vārdus. – Viņš laikam sauc pēc pravieša Ēlijas, lai tas viņu glābj. Šis pārpratums situāciju padara tikai vēl sāpīgāku, vēl smagāku – Dievs nesūta Ēliju, lai tas glābtu Jēzu. Jēzus mirst. Tas viss ir tik satriecoši, tik briesmīgi, ka mums gribas kaut kā mazināt situācijas drausmo raksturu: patiesībā, Jēzus taču nebija Dieva atstāts, vai ne? Tomēr nevēlēšanās atzīt, ka Jēzus patiesi bija Dieva pamests, nenāk mums par labu. Lai cik dīvaini tas būtu, tieši šajā Jēzus pamestībā slēpjas cilvēces cerība. Viss evaņģēlista Marka stāstījums par Jēzus krustā sišanu ir veidots tā, lai iespējami skaidrāk un uzskatamāk attēlotu Jēzus pamestību. Patiesībā tas ir vienīgais, ko Marks savā Jēzus krusta sišanas stāsta uzsver. Tas nav vienkārši tā, ka Jēzus savās briesmīgajās ciešanās jutās Dieva atstāts, bet patiesībā viņš kļūdījās, Dievs nebija atstājis viņu. Nē, Jēzus pamestība, viņa atrašanās aci pret aci ar nāvi pilnīgā un absolūtā vienatnē ir tieši tas, kas notika. Dievs pameta Jēzu mirstam, pameta viņu nāvē.

Ja mēs saprotam un atzīstam to, tad ieraugām arī notikuma otru pusi. Jēzus pilnīgi skaidri un labi apzinājās, ko viņš dara, kad viņš ļāva sevi sagūstīt nāves slazdos. Viņš zināja, ka viņa nāve ir Dieva griba, Dieva labais prāts. Jēzum bija jāmirst un jāmirst tieši šādā nāvē – viņa pamestība krusta nāvē bija viņa šīs zemes kalpošanas kulminācija un piepildījums, uzdevums, ko viņš bija labprātīgi uzņēmies veikt, uzdevums no Tēva, Dieva prāts. Viņš pārdzīvoja šausmīgas mokas, domādams par priekšā stāvošo uzdevumu Ģetzemanes dārzā, kur viņam bija pilnībā jāapzinās, jāpiekrīt tam, ka šā uzdevuma veikšana nozīmēs – tikt pilnīgi un patiesi Dieva pamestam. Un tad, kad viņš lūdza šo baismīgo lūgšanu: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Kādēļ Tu esi pametis mani? – tā nebija izmisuma lūgšana. Iespējams kā cilvēks viņš bija uz izmisuma sliekšņa, bet tieši šī lūgšana liecina, ka Jēzus sper platu soli prom no izmisuma bezdibeņa, jo Dievs Jēzum joprojām ir „mans Dievs”. Lūgšanā tas atklājas pat ļoti uzsvērtā veidā, jo viņš bija izvēlējies psalma vārdus, kas neparastā veidā atkārto šos pamestības vārdus „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Kādēļ Tu esi pametis mani?” – bet ne senebreju Svēto Rakstu, bet savā ikdienas aramiešu valodā, tā padarot šos vārdus par saviem vārdiem. Pat šajā pamestības brīdī Jēzus turpina uzticēties savam Debesu Tēvam, kura gribu viņš īsteno. Dievs ir pametis Jēzu, bet Jēzus nav pametis Dievu! Kaut kas šajā šausmu brīdī, kur kāds neraugoties uz to, ka Dievs viņu atstājis, pats paliek uzticīgs Dievam, liek no romiešu virsnieka mutes izskanēt vārdiem: „Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!” Ar romiešu virsnieka muti Marks saka mums – Jēzus krusts, viņa krusta nāve ir vieta, kur mēs vispilnīgāk varam redzēt to, ka Jēzus ir Dieva, sava Debesu Tēva patiess Dēls, patiess Dievs. Te Jēzus dievišķība parādās visskaidrāk un vispilnīgāk. Tieši tur, pie Jēzus krusta mēs atradīsim Dievu, pat tad, ja zināsim par viņu tikpat maz, cik zināja romiešu virsnieks. Kā tas var būt?

Vispirms mums jāatceras patiesība, kas laiku pa laikam ir tikusi atkārtota Bībeles stundās un sprediķos, ka pats lielākais mūsu dzīves posts, pati drausmīgākā nelaime ir Dieva klātbūtnes trūkums. Ja vienkārši jautājam - kas kaiš pasaulei un cilvēcei? Kas ir tas, ar ko netiekam galā paši un kur Dievam vajadzētu noteikti iejaukties? - tad parasti atbilde būtu – ciešanas. Ja raugāmies visapkārt savās un citu dzīvēs, tad redzam, ka tās ir ciešanu pilnas. Ne visu mēs pamanām, bet tomēr ciešanu acīmredzami ir daudz, ļoti daudz. Kādēļ Dievs to pieļauj? Kādēļ savu vecāku pamesti, briesmīgās ciešanās slimnīcās mirst kropli un neglābjami slimi bērni? Vai patiešām viņi būtu to pelnījuši? Kādēļ daudzviet pasaulē ir tik briesmīga nabadzība, ka to uzlūkojot pārņem šausmas? Kādēļ ir AIDS, vēzis, karš, apspiestība, viesuļvētras, zemestrīces un plūdi?

Tā vietā lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ļaujiet man sacīt, ka pašas lielākās ciešanas, ciešanu dzelme, ciešanu dziļumi ir pamestība. Pietiekoši slikti ir jau apzināties, ka tevi pametuši visi cilvēki, bet cik vēl daudz briesmīgāk ir apzināties, ka tevi pametis Dievs, pametis, lai tu ciestu un mirtu. Lai kādai reliģijai cilvēki piederētu, un pat tie, kuri nepieder nevienai, briesmu brīžos apzināti vai nepazināti sauc pēc Dieva, pēc viņa palīdzības. Un tik bieži šķiet, ka Dievs paliek kurls un vienaldzīgs pret šiem sāpju kliedzieniem un saucieniem. Ciešanu būtība, visu ciešanu pamats ir Dieva pamestība, tas, ka Dievs ir atstājis, pametis cilvēku ciešanās. Pat ja ciešanu pārņemtais cilvēks secina, ka Dieva nav, Dieva klāt neesamība ir tikpat īsta un reāla. Kad evaņģēlists Marks raksta, ka trīs stundas ilga tumsa nolaidās pār mirstošu Jēzu, viņš saka, ka tā bijusi tumsa, kas klājusi visu zemi. Kad Jēzus iegāja šajā tumsā viņa atstātība nebija personiska nelaime. Tā bija ciešanu un nāves tumsa, kas klājas pār ikvienu cietēju un mirstošo, kas mirst Dieva pamests. Jēzus devās turp, lai būtu kopā ar viņiem. Viņš devās turp Dieva mīlestības spiests, lai nestu Dieva mīlestību tiem, kurus nemīlēja neviens. Jēzus krusts ir Dieva darbs, viņa mīlestības darbs, solidaritāte ar viesiem, kas cieš no Dieva pamestības. Tas neatbild mums uz jautājumu – kādēļ pasaulē ir tik daudz ciešanu? Tas neatbrīvo pasauli no ciešanām, pagaidām vēl, nē. Tomēr tas dziedina visu ciešanu dziļāko būtību - Dieva pamestību, būt Dieva atstātam un pamestam. Tas dziedina ciešanu cēloni. Bet atgriezīsimies pie mūsu jautājuma – kas kaiš pasaulei un cilvēcei? Kas ir tas, ko Dievam vajadzētu paveikt, jo mēs ar to netiekam galā?

Vēl viena atbilde, gan mazāk populāra, ir – cilvēku ļaunums. Ļoti daudz ciešanu šajā pasaulē rodas tieši no tā, no cilvēku ļaunuma un bezdievības. Pat ja tā nav rīcība, kas tiešā veidā rada pašas ciešanas, tad tā ir vienaldzība pret tiem, kuri cieš, negribēšana palīdzēt, nevēlēšanās vismaz mazināt ciešanas vai atbrīvot no tām, kad tas iespējams. Un ļaunums ir raksturīgs cilvēka dzīvei. Mēs saprotam to ļoti labi, ja vien kaut uz mirkli spējam atbrīvoties no saviem aizspriedumiem vai sevis pievilšanas. Pavisam parasti cilvēki, kas kļuva par sargiem koncentrācijas nometnēs, radot ciešanas citiem, kļuva arvien sadistiskāki, nevis žēlsirdīgāki. Citu ciešanas viņus notrulināja un padarīja vienaldzīgus. Un tas, diemžēl, var notikt ar ikvienu no mums. Tas ir katrā no mums, mūsos visos. Ļaunums ir novēršanās no Dieva, tā ir izvēle dzīvot bez Dieva, dzīvot ar klāt neesošu Dievu. Un Dieva tiesa pār mūsu, cilvēku ļaunumu ir pavisam vienkārša – viņš atstāj mūs to seku varā, kuras rodas tādēļ, ka mēs novēršamies no viņa. Viņš atstāj mūs ciest viņa prombūtni, viņa klāt neesamību. Un beigās viņš atstāj mūs miršanai, jo bez Dieva dabiskās cilvēka dzīves sekas ir nāve un pazušana. Bībele saka, ka nāve ir grēka alga, Dievs sods par grēku un tas tā ir pavisam vienkāršā un acīmredzamā veidā. Tā ir Dieva tiesa, viņa sods par mums dāvāto, bet mūsu pašu sabojāto vai ļaunprātīgi izmantoto dzīvi. Kad mēs novēršamies no Dieva, mēs pārmainām cilvēku dzīvi par kaut ko, kas ir derīgs tikai pazušanai un iznīcībai. Un tomēr Dievs neatstāj mūs. Jēzus pie krusta ieiet arī šajā Dieva pamestībā. Viņš bija nācis meklēt un glābt pazudušos visās cilvēka dzīves tumšajās posta vietās, nest Dieva mīlestību cilvēkiem tur, kur viņi bija, lai kas viņi bija un kur viņi bija. Vienalga vai viņi cieta nevainīgi vai arī viņu ciešanas, Dieva pamestības ciešanas bija pašu pelnītas. Vienalga vai viņi dzīves bēdu dziļumos un netīrumos nokļuva viegli un labprātīgi vai negribīgi, vai kā tas daudzos gadījumos notiek - gan viegli, gan arī negribot. Arī tur, arī šajos pamestības dziļumos bija Jēzus. Mēs negribam redzēt nāvi, sāpes, bēdas un ciešanas un bēgam no tām. Jēzus rīkojas pretēji, viņš dodas pie tiem, kas ir paši zemākie no zemākajiem, kam vairāk nav kur krist. Viņš pakļauj sevi briesmīgajam Dieva spriedumam par cilvēka dzīvi. Viņa dzīve bija vienīgā cilvēka dzīve, pār ko negūlās šis Dieva tiesas spriedums, bet tomēr viņš labprātīgi dalījās tajā ar mums, lai sasniegtu mūs, kas citādi zem šā lāsta nastas ietu pazušanā. Jēzus krusts ir paša Dieva darbs, viņa mīlestības pilnā solidaritāte ar visiem, kuri cieš Dieva pamestību. Tas tā ir attiecībā uz visiem cietējiem, vienalga cik liela viņu vaina pie tā. Vienalga vai viņi cieš savas, vai citu rīcības dēļ. Tieši šā iemesla dēļ mēs Dievu pie krusta atpazīstam daudz labāk, nekā citur. Tieši šā iemesla dēļ mēs tieši pie krusta redzam Dieva mīlestības pārpilnību un redzam to daudz skaidrāk nekā citur. Baismīgā pamestība, ko piedzīvoja Jēzus, spiež mūs visā pilnībā un visā skaudrumā uzlūkot pasaules postu, dzīves postu, par kādu dzīve top bez Dieva. Un tas pārsteidzošais, ko ieraugām, ir tas, ka Dieva glābjošā mīlestība Jēzū var un ne tikai var, bet arī sasniedz mūs tur, tur, kur esam - pašos Dieva pamestības dziļumos. Sasniedz mūs, lai glābtu, izvestu laukā no šā posta un atdotu mums atkal atpakaļ Dievu, viņa klātieni. Āmen.