Kristus augšāmcelšanās diena

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis." Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" (Jņ. 20: 1-19)

Ir daudz dažādu stāstu, kas vairāk vai mazāk ietekmējuši pasaules vēsturi, tomēr neviens nevar līdzināties tām dažām evaņģēlija rindām, kuras dzirdējām šodien. Tās vēsta par lielāko notikumu cilvēces vēsturē – Kristus uzvaru pār nāvi. Lai gan Lieldienu rītā parasti lasām un pārdomājam Marka evaņģēliju, kura avots ir apustulis Pēteris, tomēr šoreiz uzklausīsim cita notikumu aculiecinieka, evaņģēlista Jāņa liecību.

„Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši."

Jāņa sacītais šeit nedaudz atšķiras no Marka evaņģēlija, kurā sacīts, ka sievas, kas nākušas uz kapu bijušas vairākas. Jānis šeit min tikai Mariju Magdalēnu. Nav šaubu, ka Jānim bija pazīstams Marka evaņģēlijs, kurš sarakstīts vairākus gadu desmitus pirms Jāņa evaņģēlija. Kādēļ viņš nemin pārējās sievas, mēs nezinām. Katrā ziņā Svētais Gars un senā baznīca ir ļoti respektējusi katra aculiecinieka liecību un tās mums pieejamas tieši tādā veidā kā tapušas, bez kādas redakcijas vai mēģinājumiem detaļās saskaņot liecinieku liecības.

Tātad nedēļas pirmās dienas – svētdienas rītā, tūdaļ pēc jūdu sabata, kad bija aizliegts pārvietoties, Marija Magdalēna dodas uz Jēzus kapu un atrod to tukšu. Marija domā, ka jūdi paņēmuši Jēzus līķi un noslēpuši, lai neļautu to pienācīgi apglabāt. Steigšus viņa dodas pie Pētera un Jāņa, lai žēlotos par notikušo. Uzklausījuši Marijas sacīto: „Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris..”

Marijas sacītā satraukti, Jānis un Pēteris skriešus steidzas uz kapu. Tā kā Jānis bija jaunāks par Pēteri, viņš pirmais nokļūst pie mērķa. Nonācis pie kapa Jānis ielūkojas tajā, redz tur līķautu, bet pats kapenēs neiet. Iemeslu tam mēs nezinām, vismaz pilnīgi droši nē, iespējams, Jānis bija pārbijies, bet visticamākais, ka viņš piederēja pie priesteru ģimenes. Ja viņš ieietu kapenēs, viņš tiktu uzskatīts par nešķīstu, un tādēļ Jānis paliek stāvam pie ieejas. Uz Pēteri šis aizliegums neattiecās un tādēļ nonācis pie kapenēm viņš tūdaļ metas tajās iekšā. Šāda rīcība arī labi saskan ar Pētera straujo raksturu, par ko lasām citviet evaņģēlijos. „..viņš ieiet kapā un redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko Jēzus galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā.”

Arheoloģiskie izrakumi Israēlā apstiprina tā laika jūdu tradīciju – mirušos ietīt divos audeklos, vienā tika ietīta galva, bet otrā pārējais ķermenis. Pēteris redz, ka līķauts, kurā bija ietīta Jēzus galva, atrodas atsevišķi, bet satīts, kāds tas bijis. Tas liecina, ka līķauts nav attīts un Jēzus no tā nav izņemts; līķauts stāv, kā stāvējis, bet Jēzus līķa tajā vairs nav. Tātad Jēzus miesas nevarēja būt nozagtas. Bija noticis kaut kas cits.

„Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās.”

Tikai uzzinājis no Pētera, ka Jēzus līķa kapā vairs nav, kaps ir tukšs, arī Jānis ieiet kapenēs. Par spīti tam, ka Jēzus vairakkārt ar viņiem par to jau agrāk bija runājis, Jānis saka, ka tajā laikā viņi joprojām nav sapratuši Rakstus, saskaņā ar kuriem Kristum vajadzēja ciest, mirt un augšāmcelties no miroņiem. Jānis saka, ka tikai tad, kad viņš redzējis tukšo Jēzus kapu un neattīto līķautu, viņš sācis ticēt tam, ka Jēzus augšāmcēlies no mirušajiem. Tomēr šā notikuma nozīme viņam joprojām nebija līdz galam saprotama. Tas ir viens no piemēriem, kas apstiprina, ka Jēzus mācekļi necerēja uz viņa augšāmcelšanos, patiesībā tie pat nesaprata, ko tā varētu nozīmēt.

„Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši."

Marijai nebija ne jausmas par to, ko bija redzējuši Pēteris ar Jāni. Acīmredzot tie devās prom no kapa pa citu ceļu un nesastapa atkal šurp nākošo Mariju. Bēdu pārņemta, Marija ir raud. Kopš Jēzus krusta nāves bija pagājušas jau trīs dienas, un šis bija pēdējais brīdis, kad pēc jūdu tradīcijas līķi varēja atpazīt un pienācīgi apglabāt. Sievas bija nākušas no rīta uz kapu, lai veiktu šo pienākumu. Kaps, kurā Jēzus bija guldīts, bija uz nāvi notiesāta grēcinieka kaps. Ja kaps tiktu atzīmēts un veikta pienācīga apglabāšana, tad saskaņā ar likumu pēc gada Jēzus miesas varētu pārapbedīt jaunā vietā, un viņš piederētu pie likumīgiem Israēla ļaudīm un varētu cerēt uz augšāmcelšanos Pastarajā Dienā. Kad pārējās sievas agri no rīta ieraudzīja, ka lielais akmens no kapenēm, kas kalpoja kā kapeņu durvis, ir novelts, tās izbijās un bēga. Marija Magdalēna atgriezās atpakaļ, meklējot veidus, kā tomēr kaut ko varētu darīt, lai saglabātu Jēzus piemiņu. Marija ir tik dziļi bēdu pārņemta, ka viņa runā ar eņģeļiem apmēram tāpat kā runātu ar saviem kaimiņiem. Acīmredzot, tikai vēlāk viņa saprata, ka tie bijuši eņģeļi. Pagaidām Marija turpina gausties – jūdu valdības vīri paņēmuši Jēzus miesas, es nezinu, kur tie tās likuši un ir pēdējais brīdis to uzzināt, lai Jēzus uz mūžiem nepaliktu apglabāts grēcinieku kapā.

„To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!”

Daudz kas ir sacīts par šo tekstu un mēs varētu vēl šo to pasacīt, bet pietiks, ja ievērosim, ka Marija ir tā pārņemta ar savām rūpēm, ka viņa atpazīst Jēzu tikai tad, kad viņš to draudzīgi pārmetošā balsī uzrunā vārdā – Marija! Marija Magdalēna ir pirmais cilvēks, kuru augšāmceltais Jēzus pagodina ar savu klātbūtni. Viņai ir ticis daudz piedots un tādēļ viņa daudz mīl, un tas ir vienīgais, ko Dievs atzīst par svarīgu.

„Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

Tas, ka par pirmā augšāmcelšanās lieciniece, kura sastop Jēzu, ir sieviete ir pārsteidzoši, jo saskaņā ar tā laika uzskatiem sievietes liecība nebija juridiski saistoša. Arī pārējie Jēzus mācekļi to sākotnēji uzskata par „sievu pasakām”, bet sievietes ir vienīgās, kuras palika pie Kristus krusta līdz galam, un viņas ir pirmās, kuras redz atvērto kapu un sastop augšāmcelto Kungu. Ir grūti pasacīt, kādēļ īsti Jēzus sacīja Marijai, lai tā neaizskar viņu. Viens ir skaidrs, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās pilnīgi maina visu. Tā dēļ viņš bija nācis pasaulē un viņa nāve un augšāmcelšanās bija viņa darīšana ar Tēvu. Nevienā evaņģēlijā mums netiek sniegts tiešs Jēzus augšāmcelšanās apraksts, bet skaidrs ir tas, ka tā maina cilvēces likteni, nes grēku piedošanu, uzvar nāvi un ir jaunas Dieva radīšanas sākums. Pārējais viss ir kaut kas, kas notiek starp Dievu Tēvu un Dēlu un mums par to netiek sniegtas detaļas. Tas, ka Jēzus lieto vārdus „mani brāļi” , „mans un jūsu Dievs” ir milzīgs iepriecinājums viņa mīļajiem mācekļiem, kurus bija smagi traumējusi viņu mīļotā Mācītāja, Kunga un Drauga nāve.

Tagad bija pienācis jauns laikmets, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns, Kristus ir augšāmcēlies! Nāve ir uzvarēta! Tā ir Lieldienu vēsts, kuru mums sniedz uzticami šā notikuma aculiecinieki. Tā ir neaprakstāma prieka un gaviļu vēsts. Protams, mēs varētu daudz runāt par šā notikuma vēsturiskajiem, psiholoģiskajiem un citiem aspektiem. Varētu apskatīt jautājumu, kas par šīm lietām sakāms mūsdienu zinātnei, bet tam visam nebūtu lielas jēgas, jo pats notikums ir unikāls savā vienreizīgumā un nav aptverams ar laicīgās pētniecības metodēm. Mums ir dota aculiecinieku liecība un mums ir svarīgi uzklausīt to. Atšķirībā no citiem stāstiem, liecības par Jēzus augšāmcelšanos ir reāli un nozīmīgi mainījušas atsevišķus cilvēkus, veselas tautas un pat kultūras. Iedziļinoties Kristus augšāmcelšanās stāstos, pat pārliecināti ateisti ir mainījuši savus uzskatus. Izskaidrojums tam ir vienkāršs – šie stāsti, šo liecinieku liecības ir patiesas un tām pašām tādēļ piemīt milzīgs pārliecināšanas spēks. Tās vēsta, ka Jēzus patiešām augšāmcēlās no nāves, salaužot tās varu! Par visu pārējo - ko tas nozīmē, kādas tam ir sekas un citām lietām - runāsim nākošajās svētdienās. Šodien mēs kopā ar visu kristīgo baznīcu klausāmies tās dienas aculiecinieku liecības un atbildam uz tām ar savu – patiesi, patiesi augšāmcēlies! Āmen.