Pūpolsvētdiernā

Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jņ. 11 :1-45)

Blakus tradicionālajam stāstam par lēnprātīgo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē ir vēl kāds notikums, kurš labi kalpo par ievadu Klusajai nedēļai – tā ir Lācara uzmodināšana no nāves. Šodien mēs apskatīsim tieši šo tekstu.

Jēzus brīnumdarbi Jāņa evaņģēlijā tiek saukti īpašā vārdā – zīmes. Tas nozīmē, ka Jēzus veiktajiem brīnumdarbiem ir divi aspekti jeb divas puses un pilnā mērā saprast Jēzus varenos darbus mēs varam tikai izprotot viena un tā paša brīnuma abas puses jeb abus līmeņus. Pirmais līmenis ir tas, ko varam saukt par notikuma ikdienišķo nozīmi un tas ir viegli pieejams ikvienam, kurš lasa šo stāstu. Tas bija viegli saprotams arī ikvienam, kurš pats savām acīm redzēja šo notikumu. Bet brīnumiem vai labāk sakot Jēzus varenajiem darbiem ir arī cita dimensija, cits aspekts un to mēs varam saukt par pārpasaulīgo līmeni. Tā ir augstāka jēga vai nozīme tam, par ko liecina kāds ikdienišķajā pasaulē vērojams notikums. Tātad šis līmenis ir kaut kas augstāks, kaut kas vairāk, bet tas atklājas izejot no ikdienišķā.

Ikdienišķajā nozīmē brīnumi mums stāsta par neparastiem, atsevišķu cilvēku dzīvi būtiski pārveidojošiem notikumiem. Šo brīnumu sekas ir tādas, ka aklais kļūst redzīgs, klibais sāk staigāt, miris cilvēks tiek atgriezts atpakaļ dzīvē. Savukārt pārpasaulīgā nozīmē šie notikumi norāda uz kaut ko, kas pārveido ne tikai tā atsevišķā cilvēka dzīvi, kas piedzīvo brīnumu, bet uz visu pasauli. Lācara uzmodināšanas gadījumā tā ir dzīvības pārvēršana mūžīgā dzīvē, mūsu ikdienišķās dzīves pacelšana Dieva dzīvē. Tātad šajā līmenī Jēzus varenie darbi atklāj evaņģēlija stāsta galējo notikumu saturu, jēgu un piepildījumu. Tie ir Jēzus brīnumi, kam ir kosmiska nozīme un visu pasauli pārveidojošs raksturs, proti, Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Tā Lācara augšāmcelšana palīdz mums labāk saprast Jēzus augšāmcelšanās vienreizējo raksturu.

Stāsti par Jēzus brīnumdarbiem iesākas pavisam ikdienišķās cilvēku dzīves situācijās, situācijās, kuras raksturo drausmīgas, bet šai pasaulei raksturīgas cilvēku dzīves nepieciešamības. Laiku pa laikam mēs visi tādas piedzīvojam. Tas palīdz mums aptvert to, ko mēs saucam par pestīšanu - dzīves pārveidošanu, kas saistās ar ikdienišķajām cilvēka dzīves vajadzībām, bet tomēr sniedzas arī daudz, daudz tālāk - pāri tām, tik daudz pāri tam, ko mēs saprotam ar ikdienišķo cilvēka dzīvi, ka mums nav viegli saprast šo notikumu saturu.

Pievērsīsimies tagad stāstam par Lācara pamodināšanu no nāves. Mēs sāksim ar ikdienišķo aspektu, ja vien pamodināšanu no mirušajiem var saukt par kaut ko ikdienišķu un uzreiz jāsaka, ka pat šajā līmenī stāsts ir brīnišķīgs. Tas ir stāsts par Jēzus mīlestību pret saviem draugiem, kādu ģimeni no Betānijas, kuru ar Jēzu saistīja īpaša pieķeršanās. Jēzus bija patiess cilvēks, un viņam bija arī draugi, kuri rūpējās par viņu, un par kuriem īpaši rūpējās arī viņš.

Tas ir arī stāsts par sērām, kuras nāve ienes jebkurā ģimenē vai draugu pulkā. Tas ir cilvēcisku emociju pilns stāsts. Un neviens šajā stāstā nav vairāk noskumis par pašu Jēzu. Tas ir tādēļ, ka viņš mīl savus draugus, un viņš liek lietā savu dievišķo varu un spēku, lai mainītu situāciju. Viņš liek Lācaram atgriezties atpakaļ dzīvē. Notikums ir satriecošs un stāsts spilgti atklāj tā brīnumaino dabu. Tā laika cilvēki zināja, ka dažreiz var izrādīties, ka mirušie par tādiem tiek uzskatīti kļūdaini. Kāds var šķist pilnīgi miris, bet pēc tam izrādīties, ka viņš patiesībā ir dzīvs. Bet tā tas nebija Lācara gadījumā. Lācars bija nepārprotami miris, miris jau trīs dienas, un no kapa jau nāca trūdu smaka. Jēzus atgriež dzīvību šajā pilnīgi mirušajā un jau trūdēt sākušajā miesā, kas vēl ietīta līķautā visu acu priekšā nāk ārā no kapa. Un tas pārsteidza visus tā notikuma aculieciniekus, un tas pārsteidz arī mūs. Sakot, ka tas ir šā stāsta ikdienišķais aspekts, mēs protams nevēlamies ar to sacīt, ka šādas lietas notiek bieži, dzīves ikdienā, bet ar to mēs saprotam to, ka Lācars atgriežas atpakaļ šajā pasaulē, savā ikdienas dzīvē. Tas ir brīnums, pēc kura varētu ilgoties ikviena sērojoša ģimene, bet tas nav nekas vairāk kā dzīvības atjaunošana, tāda, kāda tā bija pirms nāves. No nāves pieceltais Lācars nav nemirstīgāks par jebkuru no mums.

Šim stāstam ir vēl citi ar ikdienas dzīvi saistīti aspekti. Tas ir pats iespaidīgākais no visiem Jēzus veiktajiem brīnumiem un tam ir atbilstoša rezonanse. Visā Jeruzālemē un tās apkaimē cilvēki ir šā notikuma iespaidoti un saviļņoti, un arī jūdu reliģiskā vara ir satraukta. Tieši šis notikums ir tas, kurš noteikti virza notikumu gaitu pretī paša Jēzu nāvei, jo jūdu valdības vīriem sapulcējoties, lai lemtu kā rīkoties šajā sakarībā, tiek nolemts parūpēties, lai Jēzus tiktu nonāvēts. Tā pavisam burtiskā nozīmē Jēzus mīlestība pret viņa draugiem ir tā, kas ved pašu Jēzu pretī nāvei. Bet tieši šeit atklājas arī šā brīnuma pārpasaulīgā nozīme. Tieši tāpat kā šis notikums ir visu Jēzus brīnumdarbu kulminācija, notikums, kas apzīmogo Jēzus likteni, tā tas vienlaicīgi ir arī notikums, kurš vistiešākajā veidā vēsta par Jēzus nāves un augšāmcelšanās nozīmi. Tas ir brīnums, kurš mums visvairāk stāsta par to, ko šie pasauli pārveidojošie notikumi – Jēzus nāve un augšāmcelšanās - nozīmēs.

Ikdienas līmenī Jēzus mīlestība pret viņa draugiem - Lācara augšāmcelšana no nāves - tiek dāvāta par paša Jēzus dzīvības cenu. Jēzus nevar piecelt Lācaru no mirušajiem neierosinot to notikumu gaitu, kas nenovēršami ved pretī viņa paša nāvei. Uzceldams Lācaru no nāves, Jēzus patiesā šā vārda nozīmē dodas nāvē, lai Lācars varētu dzīvot. Jēzus to dara tādēļ, ka viņš mīl Lācaru. Bet tas nav viss, jo tas norāda uz kaut ko daudz vairāk: Jēzus mirst ne tikai par Lācaru, bet arī par ikvienu no mums. Viņš dodas nāvē tās mīlestības mudināts, ar kuru Dievs mīl visus. Viņš to dara, lai glābtu no nāves visu mirstošo Dieva radību. Tā Jēzus pieliek punktu nāvei uz visiem laikiem, atņemot tai tās varu.

Mēs varētu domāt, ka Lācara augšāmcelšana ir grūti ticama. – Vai pat Dievam kaut kas tāds ir pa spēkam? Vai fizikas un ķīmijas likumi neliecina, ka nāve ir neatgriezeniska un neviens te nevar neko mainīt? Bet Jēzus augšāmcelšanās gaismā šīs brīnums ir nieks, gandrīz nekas. Tā ir tikai atjaunošana dzīvē, atgriešanās dzīvē, pār kuru joprojām valda nāve, laicīga izvairīšanās no tās, nāves atlikšana uz neilgu laiku. Lai cik pārsteidzoši tas būtu, Lācara piecelšana no nāves rāda uz kaut ko daudz, daudz lielāku: nāves aprīšanu Dieva mūžīgajā dzīvē, tādas dzīvības dāvanu, kura vairs nav pakļauta nāvei un nav tai vairs aizsniedzama. To ir tik grūti aptvert, ka Jēzus pats stāstā par Lācaru neatstāj mūs minējumu varā par šā notika dziļāko nozīmi. Viņš saka to tieši, sēru pārņemtajai Martai, un viņa vārdi ir satriecoši: „Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut ar viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!” (25. p.) Tā nav atgriešana atpakaļ no nāves šajā iznīcībai pakļautajā dzīvē, kā tas notiek ar Lācaru. Tā ir tādas dzīves dāvana, kas ir mūžīgi atbrīvota no nāves, dzīve, kas uzvar un atceļ nāvi – un tā ir iespējama tādēļ, ka Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, tādēļ, ka viņš ved sev līdzi savus draugus caur nāvi uz augšāmcelšanos - jaunu dzīvi, kas līdzi dalās mūžīgajā Dieva dzīvē. Satura ziņā šis stāsts ir ļoti bagāts un mums jāpārdomā nedaudz vairāk tas, ko nozīmē augšāmcelšanās, bet sāksim to, vēlreiz pievēršoties ikdienišķajam notikuma aspektam un pievērsīsim vairāk uzmanības tām emocijām, kas virmo visa šā stāsta notikumos.

Emociju ziņā šis stāsts ir līdzīgs citiem evaņģēlijos aprakstītajiem brīnumiem. Emociju te netrūkst. Tās ir Martas un Marijas sēras, un tajās atklājās vidējo austrumu tautām raksturīgā sērošana, kur nav vērojama tā savaldīgā atmosfēra, kas valda mūsdienu rietumu pasaules bērēs. Tās ir skaļas žēlabas un vaimanas par aizgājēju un nāvi. Kaimiņi un draugi nāk ar savu mierinājumu un pat gandrīz sveši cilvēki līdzi dalās zaudējuma sāpēs. Sērotāji vēl visi ir kopā ceturtajā dienā pēc bērēm. Viņi sniedz bēdu pārņemtajai ģimenei mierinājumu, skaļi un atklāti sērojot, tieši tāpat kā to dara abas māsas. Kad Jēzus ierodas Betānijā, viņš ienāk šajā skumstošo ļaužu pulkā. Viņam ir vēl viens papildus, personisks iemesls skumjām – abu māsu vilšanās. Tās nav dusmas, bet vilšanās, ka Jēzus nav ieradies nedaudz agrāk, lai glābtu Lācaru no nāves. Un tad evaņģēlists stāsta par paša Jēzus emocijām, kas nekur citur evaņģēlijā nav aprakstītas tādā mērā - viens, īss, sāpīgs teikums – Jēzus raudāja (35.p.) Visu šo vaimanu un raudu vidū, arī Jēzus raud. Iespējams tās ir ne tikai asaras, bet briesmīgu, dziļu skumju pilna nopūta un arī Jēzus neslēpj savas emocijas. Viņš ir dziļi aizkustināts un uztraukts. Te ir vesela virkne jauktu emociju: garā aizgrābts, dusmās vārīdamies un no uztraukuma drebēdams. Tās visas norāda uz emociju spēku. Grieķu oriģinālvalodā šis vārds skan tāpat kā tā nozīme - drebēšana, kas norāda uz redzamu trīcēšanu pārdzīvojuma dēļ. Kad Jēzus sasniedz kapu, mums atkal tiek sacīts, ka viņš vārījās no dusmām. Mūsu tulkojumi diemžēl šīs emocijas neparāda tieši un skaidri. Jēzus dusmas, protams, bija dusmas uz nāvi, dusmas par to, ko nāve nodara cilvēka dzīvei, dusmas par Dieva radības iznīcināšanu. Jēzus pilnībā līdzi dalās to sērās, kuri raud par sava brāļa nāvi un vēl vairāk – viņš ir dusmu pārņemts, ka tādas lietas var notikt ar tiem, kurus viņš mīl. Ko tas viss palīdz mums, kad mēs cenšamies saprast šo stāstu? Tas atgādina, ja vien tas ir nepieciešams, ka nāve ir cilvēka ienaidniece, dzīvības ienaidniece. Mēs tiekam ierauti šajās emocijās tādēļ, ka mēs visi pazīstam tās paši un pazīstam arī spītīgo nāves nepieņemšanas, noliegšanas faktu, arī bezcerīgumu, ko sev līdzi nes nāve. Tas ir veids, kā nāve aptumšo dzīvo dzīves.

Nāve kā drauds dzīvībai apdraud jebkuru jēgu, kuru atrodam dzīvē. Tas ir vērā ņemams fakts, ka tikai retā kultūrvidē cilvēki ir dzīvojuši bez kaut kādām cerībām uz dzīvi pēc nāves. Laicīgā moderno rietumu pasaule ir izņēmums, bet varbūt nemaz ne tik liels izņēmums, kā tas varētu šķist vērojot tās publiski redzamo dzīves daļu. Piemēram, pārsteidzoši daudz mūsdienu cilvēku tic reinkarnācijai, ignorējot visu pārējo, ko māca indiešu reliģijas. Ne Dievs, bet kaut kāda nenoteikta cerība uz citu dzīvi pēc nāves. Bet neņemot vērā šos cilvēkus, kā īsti laicīgi cilvēki cīnās ar nāvi?

Pirmkārt, tie cenšas vienkārši ignorēt nāvi, nedomājot par to, dzīvojot tā, it kā nāves nemaz nebūtu. Rietumu pasaulē mums nav pieņemts parādīt savas sēras publiski, kā tas notiek citās kultūrās. Mēs uzskatām, ka tas nav atļauts, ka tas varētu uztraukt un aizvainot citus, liekot tiem skaudrāk apzināties nāves šausmīgumu. Otrs veids ir senā hedonisma filozofija – ēdam, dzeram un priecājamies, jo rīt mēs mirsim. Pārmērīgā dzīves baudīšana, uzdzīve, kas vērojama rietumu kultūrā ir reakcija uz nāvi. Viens no veidiem, kā nāve ietekmē dzīvi, ir tas, ka tā padara dzīvi triviālu, banālu – ja tas ir viss, kas ir, tad mums jācenšas baudīt visu, kas vien nobaudāms, kamēr vēl varam to darīt, kamēr vēl dzīvojam. Patērētāju kultūra ir dzīvesveids, kas pavada izmisumu nāves priekšā. Pārmērīga pieķeršanās šīs pasaules priekiem arvien liecina par slēptām bailēm no nāves, izmisumu nāves priekšā. Ja nāve ir visa beigas, tā padara visu dzīvi bezjēdzīgu. Visas cilvēku kultūras to ir zinājušas. Tā dažādās emocijas, ar kurām sastopamies lasot stāstu par Lācaru, liek mums ieskatīties nāvei acīs, ieraudzīt to, kas tā patiesībā ir.

Patiesi būt cilvēkam nozīmē nevis samierināties ar nāvi, bet protestēt pret to, atpazīt to kā dzīves iznīcinātāju, kas posta cilvēku dzīves ar savām šausmām jau ilgi pirms pats cilvēks vaigu vaigā sastopas ar savu nāvi. Šajā traģiskajā, nāvei nolemtajā pasaulē, Jēzus nāk glābt cilvēci no nāves vienīgajā reāli iespējamajā veidā: dāvājot cilvēkiem dalību Dieva mūžīgajā dzīvē. Viss pārējais ir bezcerīgi cilvēku sapņi.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka cerībai, kuru Jēzus sniedz nav nekā kopēja ar cilvēkiem raksturīgo domu par kaut kāda veida dzīvi pēc nāves, kas ļautu mums turpināt eksistenci pēc tās. Jēzus sniegtā cerība, nav cerība par pēcnāves dzīvi, bet visa dzīves gājuma pavēršana pretējā virzienā - uzvara pār nāvi, nāves iznīcināšana. Tā nav cerība uz kādas mūsu garīgas daļiņas eksistenci pēc nāves, bet gan visa tā, kas esam, miesā dzīvojošo cilvēku pārcelšana mūžībā. Augšāmcelšanās dienā cilvēki nebūs mazāk miesīgi kā Lācars, kad tas parādījās no kapa, bet pretēji Lācaram viņu miesas dzīve vairs nekad nebūs pakļauta nāvei. Tā līdzi dalīsies Jēzus augšāmcelšanā, kurš pirmo Lieldienu rītā cēlās no miroņiem kā pilnīgi patiess cilvēks, ar pārveidotu, bet īstu cilvēka miesu. Bet tagad vēlreiz ieklausīsimies vārdos, ko Jēzus saka Martai: „ES Esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”

Mūžīgā dzīve, kuru Jēzus dāvā nav domāta tikai nākotnei, dzīvei pēc nāves, bet tā domāta arī tagadnei. Ko tas nozīmē? Tieši tāpat kā nāve apēno visu dzīvi, pārvēršot to par ceļu pretī iznīcībai, tā Jēzus mūžīgā dzīve uzvar nāves varu arī mūsu tagadējās dzīves laikā. Tādējādi nāvei, ar ko mēs sastapsimies, ir atņemts tās spēks un vara. Ēna, ko nāve met pār dzīvi ir zudusi. Mums tiek dāvāta cerība, kas uzvar nāvi un mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi. Nāve joprojām ir mūsu ienaidnieks, bet uzvarēts, sakauts ienaidnieks. Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un tas ļauj mūsu sirdīs uzplaukt patiesam, īstam un nezūdošam priekam, ko nespēj laupīt baismīgā nāves vara. Nāve ir aprīta uzvarā! Un paldies Dievam, kurš mums uzvaru devis Jēzū Kristū. Āmen.