Zaļā Ceturtdiena

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ. 13: 1-15)

Lai ko arī jūdi sagaidīja no Kristus, tā pavisam noteikti nebija viņa krusta nāve. Uzvara par tādu cenu tiem bija nesaprotama un nepieņemama. Tāpat domāja arī Jēzus mācekļi: Jēzus bija uzskatāmi parādījis savu varu un spēku, un ar varu un spēku viņam vajadzēja uzveikt arī visus savus pretiniekus. Visi velna kārdinājumi līdz pat pēdējam brīdim pie krusta ir saistīti ar centieniem uzspiest šādu izpratni arī Jēzum. – Kāp zemē no krusta, ja tu esi Dieva Dēls! Bet Jēzus tos arvien noraida kā sātaniskus Dieva darba izkropļojumus. Cilvēku nav iespējams glābt ar spēku, varmācīgi piespiežot. Dievs radīja cilvēku, lai tas mīlētu viņu, lai starp Dievu un viņa radību pastāvētu savstarpējas mīlestības pilnas attiecības, bet mīlēt nevar piespiest ar varu. Mīlestība nav sevis apliecināšana, savas varas un spēka apliecinājums, bet tieši pretējais – tā ir vērsta uz āru, pretī tam, kas tiek mīlēts un arvien ir drīzāk sevis aizliegšana, nevis apstiprināšana. Mīlestība arvien pazemīgi un ilgodamās atklāj sevi, aicinot uz pretmīlestību. Kā apliecina tautas gudrība - ar varu mīlams nekļūsi!

Tādēļ Dievs nespiež cilvēku mīlēt sevi ar varu. Viņš respektē velna iedvesmoto cilvēka izvēli - mīlēt pašam sevi un rast savas dzīves piepildījumu šajā pasaulē, nevis Dievā. Tomēr, kad cilvēks noraida Dieva mīlestību, tam ir noteiktas sekas – Dieva vietu cilvēkā ieņem velns. Šīs dienas evaņģēlijā to uzskatāmi apliecina Jānis, sacīdams: „Kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot.” Dieva mīlestības noliegšana ir nodevība pret savu Radītāju, kam seko nāve. Tā ir virzība no dzīvības gaismas pretī nāves tumsai, ko atkal tik skaudri apliecina Jāņa vārdi attiecībā uz Jūdu Iskariotu: „Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.” Paveicis savu kauna darbu, Jūda dodas prom no gaismas tumsā, pretī mūžīgai nāvei, mūžīgai naktij. Tomēr Dievs ne mirkli nepārstāj mīlēt cilvēku un uzskatāmi parādīt tam savu mīlestību. Tādēļ „pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam”, arī Jūdam Iskariotam.

Savu gaidāmo nāvi Jēzus uzskatīja par savu pēdējo dārgo upuri par citiem, visas savas darbības kulmināciju, kas iemiesoja līdzjūtīgu Dieva mīlestību, lai nestu piedošanu un dziedināšanu cilvēku dzīvēs. „Cilvēka Dēls”, Jēzus teica, „nenāca, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību par atpirkšanas maksu par daudziem (Mk. 10:45). Vārds „atpirkšanas maksa” (tas ir, samaksa par kāda izpirkumu) atsauc atmiņā iziešanu no Ēģiptes, jo saskaņā ar ebreju Bībeli Israēls Ēģiptē atradās verdzībā, no kuras Dievs „izpirka” viņus, tas ir, viņš nopirka viņu brīvību un padarīja viņus par savu tautu. Pashas jēram, kas pirmoreiz tika nokauts Iziešanas naktī un pēc tam atkal un atkal katros ikgadējos Pashas svētkos, bija jātiek uzskatītam par ‘’maksu”, par kuru Dievs nopirka savas tautas brīvību. Jēzus sevi redz kā jaunās iziešanas Pashas jēru, upurējot savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par savu tautu un tajā pašā laikā viņš redz sevi kā Jesajas „Tā Kunga Kalpu”, kurš bija līdzīgs „kaujamam jēram”, kad viņš upurēja savu dzīvību „par daudziem”.

Naktī pirms savas nāves Jēzus tātad svinēja Pashas svētkus kopā ar saviem mācekļiem. Mielasta sākumā, viņš darīja to pašu, ko būtu darījis ikviens jūdu nama tēvs: viņš salauza maizes klaipu gabalos un katram klātesošajam deva vienu gabalu. Pēc tam viņš ņēma vīna kausu un laida to apkārt, lai katrs dzertu no tā. Bet šīm darbībām viņš piešķīra dramatiski jaunu nozīmi. Par maizi viņš sacīja: „Ņemiet, tā ir mana miesa”, un par vīnu: „Tās ir manas derības asinis, kas izlietas par daudziem”, vai citās versijās – tā ir „jaunā derība”.

Jēzus valoda ir saistīta ar upurēšanu (lai asinis un dzīvnieka upuris templī būtu efektīvs, asinīm vajadzēja tikt izlietām), tāpat Jēzus vārdi sasaucas arī ar Jesajas Kalpu, kurš „izlēja pats sevi nāvē”. Sniedzot vīnu dzeršanai, Jēzus atkal rada kaut ko jaunu. Ja upura dzīvnieka gaļas ēšana nebija nekas neparasts, tad asinis nekad netiktu dzertas. Jūdiem bija kategoriski noliegts dzert asinis, kuras bija Dieva dota dzīvnieka dzīvība. Savu asiņu saistīšana ar „jauno derību” ir vēl viena iziešanas tēma, kas atskan Jēzus vārdos. Pēc iziešanas no Ēģiptes Dievs darīja Israēlu par savu tautu, slēdzot ar to derību un derība tika apzīmogota ar upura vērša asinīm, kas tiek sauktas par „derības asinīm”. Jeremijas grāmatā Dievs caur pravieti apsola „jaunu derību”, tādu, kas dzēsīs tautas nepaklausību pirmajai derībai. Šajā atsaucē uz pravieša tekstu varam redzēt, ka Jēzus uzskata savu nāvi kā savas misijas piepildījumu – Dieva tautas „atjaunošanu”, lai darītu to par nākošas Dieva valstības tautu. Kā vienmēr tie, kuri sēdēja pie galda kopā ar viņu, bija atjaunotā Israēla kodols, bet Jēzus upuris nebija tikai par viņiem, bet „par daudziem”, tas ir, par visiem. Sastopoties ar noraidījumu no savas tautas vadītāju puses un saņemot nāvi no viņu rokām, Jēzus nepavisam nav atteicies no cerības uz savas misijas veiksmi. Tieši otrādi, šķietamā neveiksme, ar kuru viņš tagad sastapās, bija paradoksāla atslēga patiesiem panākumiem. Bet tas būs milzīgs pārbaudījums viņa mācekļiem, viņu ticībai.

Tādēļ tagad, lai palīdzētu saviem mācekļiem, Jēzus dziļi simboliskā veidā šajā pēdējā kopīgajā vakarā parāda tiem, ko viņš grasās viņu labā darīt – doties nāvē, lai ar savu nāvi uzvarētu viņu nāvi. Arī tas ir saprotams mīlestības gaismā – mīlestība grib būt kopā ar savu mīlamo vienmēr, mūžīgi. Tādēļ Dievs vēlas cilvēkam dāvāt līdzdaļu pie sevis, pie sava mūžīguma. Nāve ir šķiršanās, pretējais mīlestībai, tādēļ nāve ir jāuzvar kā lielākais ienaidnieks, bet uzvarēt to spēj tikai mīlestība, jo tikai tā ir stiprāka par nāvi. Sevi aizliedzošo, pazemīgo mīlestību Jēzus simboliskā veidā parāda uzņemoties verga darbu, pašu zemāko un necienīgāko darbu – mazgājot savu mācekļu kājas. Ar savu rīcību Jēzus pilnībā atklāj savas kalpošanas raksturu, viņš pazemojas līdz kalpa stāvoklim, mazgādams kājas pat nodevējam Jūdam Iskariotam. Pretēji Ādamam, kurš mēģināja nolaupīt dievišķumu sev, Jēzus nolaižas no Dieva augstumiem, pieņem kalpa amatu un kļūst paklausīgs līdz pat krusta nāvei. Viņš – Dieva Dēls – Kungs un Ķēniņš noliecas pie cilvēku kājām, mazgā un žāvē putekļiem klātās kājas, lai mēs varētu sēsties pie galda Dieva kāzu mielastā. Kad Atklāsmes grāmatā lasām, ka Dieva izglābtie ir mazgājuši savas drēbes baltas Jēra asinīs, tad tas saprotams kā Jēzus pilnīgās mīlestības, mīlestības līdz galam veikums, šķīstot un mazgājot mūs. Dieva Kalpa Jēzus mīlestība izrauj mūs no cilvēcīgās lepnības gūsta un dara mūs šķīstus - derīgus Dievam. Mazgādams mācekļiem kājas, Jēzus sagatavo tos kaut kam jaunam un īpašam. Pēc Dieva pestīšanas plāna tempļa upurēšanai, kas nes šķīstību tagad jātiek pārceltai uz patieso templi, kas nav rokām taisīts, proti, Jēzus cilvēka miesu. Tā piepildīdams visus Vecās Derības apsolījumus, Jēzus ar savu mīlestību līdz galam, ar savu paklausību līdz krusta nāvei iedibina jaunu derību ar Dievu, kur par derības asinīm kļūst viņa paša asinis un par vienīgo upuri viņa paša miesa.

Kāju mazgāšanu apraksta tikai Jēzus mīļais māceklis evaņģēlists Jānis. Laikā, kad tika sarakstīts Jāņa evaņģēlijs, Jēzus krusta nāve joprojām bija viens no skandalozākajiem kristīgās mācības jautājumiem. Tādēļ Jānis nestāsta tieši par Vakarēdiena iedibināšanu, kas jau bija aprakstīta citos tekstos, bet apraksta to, ko citi autori nebija pateikuši – paša Jēzus sniegto savas krusta nāves līdzību. Jāņa stāsts labi kalpo kā sagatavošanās Vakarēdienam. Senajā baznīcā, Jāņa laikos un vēlāk Vakarēdiens tika svinēts vakarā. Vēstule un evaņģēlijs tika lasīti rīta dievkalpojumā un tādējādi kalpoja par sagatavošanos vakarā svinamajam Vakarēdienam. Arī mūsu dienās Zaļās ceturtdienas dievkalpojums notiek vakarā, tādēļ Jāņa teksts joprojām mums kalpo kā palīgs, lai mēs labi sagatavotos Vakarēdiena baudīšanai. Tikai tagad teksts un Vakarēdiens ir tuvāk saistīti laika ziņā: evaņģēlijs tiek lasīts un Vakarēdiens saņemts vienā un tajā pašā dievkalpojumā. Evaņģēlija stāsts par mācekļu kāju mazgāšanu palīdz mums sagatavoties Vakarēdiena saņemšanai, lai kad arī tas tiktu svinēts.

Tātad, pēc tam, kad Jēzus bija nomazgājis mācekļu kājas, „Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās.” Darbs bija padarīts un Jēzus varēja turpināt baudīt ar saviem mācekļiem Pashas mielastu. Taču pirms tam viņš vēlas atdarīt viņu acis, ļaujot tiem saprast notikušā nozīmi arī viņu tālākajā dzīvē. "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” Tagad, kad mācekļi bija saņēmuši Jēzus mīlestību „līdz galam”, tiem pienācis laiks mīlēt arī vienam otru. Jēzum nebija pienākuma mazgāt mācekļiem kājas, un tomēr mīlestības vadīts, viņš to darīja. Mācekļiem šāds pienākums ir, bet tie to negribēja un nespēja darīt. Tagad Jēzus ir devis viņiem spēku un parādījis piemēru. Tas nav sakraments, piemērs nav fiziska kāju mazgāšana, kam jāseko, kā daudzi diemžēl šo notikumu pārprot, bet tas ir Jēzus mīlestības piemērs, kam mums jāseko. Kāju mazgāšana mums nav jāatkārto, jo mazgāšana no grēka ir vienīgi un tikai paša Jēzus darbs. Mūsu pienākums ir mīlēt vienam otru un pazemīgi kalpot. Un tajās reizēs, kad tas mums tomēr neizdodas, kad mums pietrūkst mīlestības, Jēzus arvien ir gatavs apsiet priekšautu, ņemt rokās ūdens bļodu un mazgāt mūsu kājas Grēku atlaišanā. Dieva pazemība un mīlestība pret mums - grēciniekiem ir prātam neatverama. Tā turpinās joprojām un satriec mūsu cietās sirdis un maina tās, padarot tās atkal dzīvas un mīlošas. Āmen.