Baltā svētdienā

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ. 20: 19-29)

Bija svētdienas vakars un bija jau satumsis. Baiļu, satraukuma un neziņas pilni mācekļi kādā drošā vietā, aiz slēgtām durvīm bija pavadījuši šo dienu. Viņi ārkārtīgi baidījās, ka aresti vēl varētu turpināties, un viņus sagaida tāds pats liktenis kā Jēzu – nāve pie krusta. Marijas Magdalēnas sacītais tiem šķita izdomājums, sievu pasakas. Un nekādu skaidrību neieviesa arī Pētera un Jāņa stāsts par tukšo lapu. Kādā brīdī Toms neizturēja un pameta pārējos. Tad, vakaram tuvojoties, ieradās vēl divi mācekļi, kas bija mēģinājuši atstāt pilsētu. Viņi stāstīja to pašu, ko sievas, ka ceļā esot satikuši Jēzu. Pārējie neticīgi klausījās viņu stāstā, nezinādami ko īsti domāt.

Miers ar jums! – pēkšņi mācekļu vidū atskanēja tik ierastais jūdu sveiciens, ar kuru viņus parasti bija sveicis Jēzus. Tad negaidītais viesis, kurš nesaprotamā veidā bija nokļuvis istabā caur slēgtajām durvīm, izstiepj savas rokas un rāda savus sānus. Nebīstieties draugi, Es tas esmu. Viss, ko jūs esat dzirdējuši ir patiesība, Es esmu augšāmcēlies! Jēzus labi zināja, ka galvenais, kas tagad bija vajadzīgs viņa ticību zaudējušajiem mācekļiem, bija apstiprinājums tam, ka viņš patiesi ir augšāmcēlies. Un tad sekoja neaprakstāms, eksplozīvs mācekļu prieks – krustā sistais Jēzus tagad stāvēja viņu priekšā. Viņš bija augšāmcēlies, uzveicis nāvi un lai ko tas arī nozīmētu, viņa klātiene vien radīja neizsakāmu prieku. Tas ir pirmo liecinieku Lieldienu prieks, kas joprojām turpina atbalsoties baznīcā.

Tad Jēzus vēlreiz saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis tā Es jūs sūtu.” Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”

Šiem vārdiem ir jēga tikai tad, ja atceramies, ka Jēzus bija nācis pasaulē, lai atjaunotu, vienotu un dziedinātu Dieva tautu. Šajā brīdī būtu dabiski sagaidīt, ka Jēzus tagad kopā ar mācekļiem dosies pie priesteriem un Poncija Pilāta, un beidzot parādīs, kurš ir īstais Kungs Jeruzalemē. Tas nebūtu grūti. Ja Jēzus dzīvs tagad parādītos Jeruzalemes ielās, Viņa mācekļiem pievienotos tūkstošiem cilvēku un sekas būtu grūti aptveramas. Ne velti jūdi, baidīdamies no kaut kā līdzīga, bija izlūgušies Pilātam kapa apsardzi. Taču izrādās, ka tāpat kā neskaitāmas reizes iepriekš, Jēzum ir kaut kas daudz nopietnāks sakāms un darāms, nekā to sagaida viņa mācekļi. Jēzus vēlreiz apstiprina, ka Dieva miers ir ar mācekļiem. Viņa ciešanu un nāves dēļ Dievs atkal ir žēlsirdīgs, labs un laipns Draugs. Pierādījums tam ir viņš pats - augšāmceltais Jēzus. Tagad mācekļi var saņemt Svēto Garu, un jaunā radīšana var sākties. - Tēvs Mani sūtīja pasaulē, lai Es Viņu samierinātu ar jums, lai iznīcinātu velna radīto ienaidu un dāvātu jums patiesu mieru. Tagad, kad Es esmu piepildījis Tēva doto uzdevumu, Es sūtu jūs pasaulē ar līdzīgu mērķi – piedot grēkus. Tas, kā apustuļi saprata šo uzdevumu, uzskatāmi atklājas apustuļa Pāvila korintiešiem sacītajos vārdos: „Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību.” (2. Kor. 5: 19-21)

Šī ir jaunā radīšana Kristū, kas sākas līdzīgi kā pirmā radīšana, kad Dievs iedvesa Ādamā un Ievā dzīvības dvašu. To uzsākot, Jēzus saka – ņemiet Svēto Garu! Ik reizi, kad jūs kādam manā vārdā piedosiet grēkus, līdz ar jūsu vārdiem nāks Svētais Gars, kas mierinās un pārliecinās par grēku piedošanu, tāpat kā tagad tiekat mierināti un pārliecināti jūs. Šajā vārdā – grēku piedošana – slēpjas baznīcas īstais spēks un galvenais uzdevums. Jēzus mūs nav sūtījis pasaulē, lai mēs to pārsteigtu ar savu spēku un gudrību, tāpat kā viņš negrasījās to darīt todien Jeruzālemē. Viņš nav licis mums iedibināt kādu jaunu kultūru ar augstiem ētikas un morāles ideāliem, nedz arī uzdevis mums padarīt šo pasauli garīgāku, nedz piepildīt ar reliģiskām izdarībām. Visu savu darbu un visu baznīcas uzdevumu un pastāvēšanas jēgu viņš ietver šajos vārdos – grēku piedošana – kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti. Kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks. Baznīcas vara un uzdevums nav līdzīgs laicīgai administratīvai pārvaldei, bet tās uzdevums ir piedot vai paturēt grēkus. Lielais baznīcas pastāvēšanas noslēpums ir tas, ka tā kā jaunā Dieva tauta, jaunā radība, izglābtais mazais pēdējo laiku pulciņš dzīvo no grēku piedošanas. To nespēj saprast neviens, kas nav dziļi apzinājies savu grēcīgumu un pilnīgo atkarību no Dieva žēlastības Kristū. Tomēr tas vēl nav viss. Lai kļūtu par jauno cilvēku, lai saņemtu grēku piedošanu un Dieva taisnību, ir nepieciešama ticība. Tas uzskatāmi atklājas tālākajā evaņģēlija stāstā, kurā ir runa par apustuli Tomu.

Toms bija kļuvis ne tikai neticīgs, bet arī nošķīries no pārējo mācekļu pulka. Miera un grēku piedošanas viņam nebija. Pārējie apustuļi nekavējoties uzmeklēja Tomu, lai pastāstītu viņam, ka tie Kungu redzējuši. Toms uzstāda savas prasības – viņš grib ne tikai redzēt naglu rētas Jēzus rokās un kājās un šķēpa caurdurtos sānus, bet bāzt tajos arī savus pirkstus, citādi – viņš saka - es neticēšu. No vienas puses mēs varam saprast Tomu, jo viņš vēlas redzēt to pašu, ko jau bija redzējuši pārējie mācekļi – augšāmcelto Jēzu, kura identitāti apliecina caurdurtās rokas un sāni. No otras puses, Toms vēlas vēl ko vairāk – aptaustīt Jēzus brūces pats savām rokām. Šķiet, ka Toms būs domājis, ka pārējie varbūt redzējuši kādu garu vai kaut ko halucinācijai līdzīgu, un tādēļ viņš pieprasa vēl papildus apstiprinājumus.

Kad pēc astoņām dienām, nākošajā svētdienā mācekļi atkal bija sanākuši kopā, Toms tomēr atkal bija viņu vidū. Tas, ka Jēzus atkārtota parādīšanās notiek astotajā dienā, iespējams ir saistīts ar visiem jūdiem labi pazīstamo apgraizīšanas rituālu, kam bija jātiek pakļautiem visiem vīriešu dzimtas jūdiem astotajā dienā pēc dzimšanas. Tagad tā ir citāda, jauna apgraizīšana, sirds apgraizīšana jeb ticība, vecās apgraizīšanas piepildījums.

Durvis joprojām bija aizslēgtas. Arī šoreiz notiek tāpat, kā notika Lieldienās - Jēzus nāk un stājas viņu vidū ar sveicienu: Miers ar jums! Tad viņš īpaši pievēršas Tomam un saka – dod savu pirkstu un aplūko manas rokas un liec savu roku manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs! Jēzus brūces, Toma pieskārieni tām padzen Toma neticību un viņš atkal sauc Jēzu par savu Kungu un Dievu. Tā mums visā pilnībā tiek aprakstītas pirmo liecinieku – apustuļu šaubas, bailes, neticība un tas, kā Jēzus tās izgaisina un atgriež savos mācekļos ticību. Turpat Jēzus apsola savu svētību ikvienam, kurš pamatojoties apustuļu liecībā, ticēs viņam. Ticība nerodas ne no kā cita. Ticību nespēj radīt nekādi prāta pierādījumi, nekāda daiļrunība vai cilvēciska gudrība. Vienīgi dzirdot par Jēzus ciešanām cilvēku vietā un viņa augšāmcelšanos, un tai sekojošu grēku piedošanu, cilvēki nāk pie glābjošās ticības. Tagad tas ir baznīcas lielais un diženais uzdevums – sludināt cilvēkiem atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu Jēzus vārdā, atverot tiem ceļu atpakaļ pie Dieva.

Tieši šī vara un uzdevums baznīcu atšķir no visām pārējām šīs pasaules varām un institūcijām. Nevienai citai cilvēku kopībai, vienalga vai tā būtu politiska, reliģiska vai kāda cita, nav varas cilvēkiem piedot grēkus. Tāda vara ir tikai Kristus baznīcai. Grēku piedošanā atklājas baznīcas vienreizēji unikālais raksturs. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet tieši šie Jēzus vārdi un uzdevums ir tikuši visvairāk ignorēti un nesaprasti. Īpaši tas sakāms par pēdējiem pāris gadsimtiem, kad filozofisko uzskatu paustā kritika par ticības jautājumiem ir spiedusi baznīcu no jauna pārvērtēt savu jēgu un sūtību šajā pasaulē, aizstājot mūžīgās dzīves, augšāmcelšanās prieka vēsti ar sociāla taisnīguma, labklājības vai īsi sakot – neticīgā Toma evaņģēliju.

Tādējādi evaņģēlija stāsts par Tomu ir kļuvis par stāstu par mūsdienu cilvēku. Piekāpjoties pasaules priekšā Toma psiholoģiskā, morālā un dzīves nostādne pakāpeniski tika padarīta par principu un pasludināta par vienīgo gudro un cilvēka cienīgo attiek­smi pret dzīvi. Neredzēšu - neticēšu; nav pierā­dīts - tātad nav. Pierādiet, un es ­ticēšu! Vai uz šiem vārdiem un iekšējo nostād­ni, kādu tie pauž, nav būvēts viss mūsdienu cilvēka pasaules redzējums? Vai tas, ko sauc par zināt­nisko pasaules uzskatu, pašā būtībā nav at­teikšanās atzīt tā eksistenci, ko nevar aizskart, izmērīt, nosvērt un zinātniski izpētīt? Pamazām neticīgais skeptiķis Toms ir kļuvis par sava veida cilvēces ideālu, kas savā mazticībā un skepticismā nonāk līdz tam, ka sāk sludināt dīvainu un normālam cilvēkam grūti saprotamu mā­cību - materiālismu. Bet, kas gan ir mate­riālisms, ja ne visa pasaulē un dzīvē pastāvošā novirzīšana līdz rokai, kas aizskar, sajūt, izpēta un tikai tad atzīst un tic? Šī teorija ir dīvaina un neprātīga tāpēc, ka tā acīmredza­mi un uzkrītoši atrodas pretrunā ar cilvēka tiešo pieredzi, kura gandrīz pilnībā ir būvēta tieši uz pretējo - konkrēti, uz ticību, ticību tam, ko viņš neredz, uz tiekšanos pēc tā, ko viņš nevar ne aizskart, ne izmērīt vai kā mēdz teikt - empīriski izpētīt. Kādā veidā, ar kādiem paņēmie­niem no materiālisma pozīcijām var formulēt, piemēram, brīvību?

Saskaņā ar materiālistisko pasaules uzskatu nekādas brīvības matērijā un tātad arī pasaulē un cilvēka dzīvē nepastāv. Kas pastāv brīvības vietā? - Nepārtraukts determinisms, abso­lūta un neuzvarama cēloņu un seku ķēde, no kuras izrauties ir neiespējami un kura nepie­lūdzamā neizbēgamībā reizi par visām reizēm nosaka visa, tai skaitā arī cilvēka, dzīvi un esamību. Kā tas ne reti notiek, paši materiālisti tajā pašā laikā daudzina vārdu brīvība. - Vajag cīnīties! Reiz būs brīvība, beigsies nepieciešamību valstība, būs laimīga nākotne. Bet vai tā vietā, lai pieņemtu absurdos apgalvojumus, cilvēcei nevajadzēja atbildēt materiālistiem vadoties pēc viņu pašu prin­cipa, atbildēt tieši tā, kā atbildēja neticīgais Toms: kamēr neredzēšu, kamēr neaizskaršu, kamēr man nebūs pierādīts – neticēšu! Tā vietā lai pierādītu, materiālisti, ignorēdami visus savu principus, paši pieprasa tieši ticību un uzticēšanos. Vēl vairāk - tos, kuri pauž skepticismu un neuzticību, kuri pieprasa dis­kusijas un pierādījumus, materiālisti, ja vien tie atrodas varas un spēka pozīcijās, parasti sēdina cietumā un iznīcina, kā to piedzīvojām nesenā pagātnē. Un iznīcinot arvien tika apgalvots, ka tas notiek, kalpojot brīvībai un laimei. Materiālistiskā mācība ir pati neloģiskākā, nekonsekventākā un tāpēc patiešām visdīvainākā mācība no visām mācībām, kādas jebkad uz zemes ir dzirdētas. Un tas, ka materiālisti joprojām turpina sevi uzdot par pašu zinātniskāko pasau­les uzskatu, kas atbrīvo no reliģiskās māņticības, - arī tas ir dīvaini, vairāk nekā dīvaini. Neticu nekam, ko nevar pierādīt, balstoties uz pieredzi, bet tajā pašā laikā dzīvoju tā dēļ, ko nekāda pieredze nevar pierādīt. Un, raugoties no šāda viedokļa, kristīgā, reliģiskā pieeja īstenībai daudz vairāk atbilst patiesām, zinātniskām likumībām, un uz to arī kā reiz norāda Evaņģēlija stāsts par neticīgo Tomu. Viņa draugi, cilvēki, ar kuriem viņš kopā dzīvoja, kurus labi pazina, viņam teica: "Mēs Kungu esam redzējuši." Viņi balstījās uz to, ko redzēja, tas ir, uz savu pieredzi. Kāpēc gan Toms nenoticēja viņiem? Šeit arī slēpjas visa lietas būtība; un, iedziļinoties tajā, daudz kas kļūst skaidrs arī par mūsdienu cilvēka domāšanas veidu. Tomam taču nebija iemesla neticēt saviem draugiem, viņu priekam, viņu pieredzei. Viņi redzēja, viņi zināja! Un, ja viņš šo pieredzi noraidīja, tad nevis tāpēc, ka bija brīvs cilvēks, bet tieši tāpēc, ka bija savas mazās lepnības, sava egoisma, sava "es", savu baiļu vergs. Jo tāds ir neuzticēšanās, neticēšanas un mazticības mūžīgais ceļš. Tūkstošiem gadu miljoniem cilvēku atkārto apustuļu pieredzi: "Mēs redzējām, mēs aptaustījām, mēs kopā runājām un ēdām!” Bet mazais un tikpat lepnais, cik aklais cilvēks aizver acis un ausis un kā stūrgalvīgs bērns atkārto: neredzu, neticu, nedzirdu. Visi lūkojas debesīs, bet viņš vienīgais atsakās pacelt galvu un ieraudzīt, viņš truli raugās zemē un saka: nav debesis, ir tikai zeme. Pacel galvu, viņam saka, un tu ieraudzīsi to, ko redzēja citi. Negribu un nepacelšu - lai man pierāda, ka pastāv debesis, kamēr es skatos uz zemi. Mēs taču tās redzam - lūk, debesis. - Kamēr neredzēšu, neticēšu! Lūk, tāds ir ticības un neticības dialogs, lūk, neticīgais Toms un viņa metode. Lūk, dialogs, kas mūsu pasaulē turpinās gad­simtiem.

Un atkal bija Lieldienas, un cik daudzi cilvēki redzēja un noticēja. Noticēja Kristus augšāmcelšanās brīnumam tāpēc, ka paši sevī pārdzīvoja šo noslēpumaino prieku, tāpēc, ka redzēja to ap sevi. Taču blakus, visapkārt, lielā pūlī turpina stāvēt neticīgais Toms un izmisīgi atkārtot: neredzu, neticu, negribu. Viņam trūkst elpas, un viņš ir drūms. Viņš spiež uz pasauli ar savu smagumu, viņš jau neko neredz: ne brīvības alkas ap sevi, ne miljoniem skatienu, ticībā, cerībā un mīlestībā vērstus uz debesīm, patiesību, prieku un dzīvi. Viņš nepārtraukti atkārto savu – neredzēšu, neticēšu! Savu cietumu un izmisumu viņš uzdod par paradīzi un brīvību, savu neticību - par zinātni, savus tukšos solījumus un aicinājumus - par jēgu. Cik ļoti viņš ir atpalicis no īsta cilvēka, no tāda, kurš vēl ir spējīgs redzēt, priecāties, kļūt brīvs un ticēt! Kam ticēt? Dievam, Kristum, grēku piedošanai un mūžīgai dzīvošanai.

Lieldienu vēsts tātad ir grēku piedošanas vēsts. Ar šo vēsti augšāmceltais Kungs ierodas savu mācekļu vidū, un šo vēsti viņš ir licis mūsu mutēs. Tādēļ arī mēs esam šodien nākuši kopā, lai atkal dzirdētu, ka Dievs ir pieņēmis Jēzus upuri par mūsu grēkiem; ka viņš ir augšāmcēlis Jēzu no nāves, pasludinot piedošanu visai pasaulei. Tomēr šī piedošana saņemama vienīgi baznīcā, tas ir, no kristiešu mutēm. To uzskatāmi rāda evaņģēlija stāsts par apustuli Tomu. Pat apustulis būdams, viņš zaudē ticību un klīst apkārt izmisuma un bezcerības mākts. Viņa prātu pārņem traka neticība un viņš izvirza dīvainas, absurdas prasības. Viņš mīt neticības tumsā. Vienīgi Jēzus žēlsirdīgā parādīšanās spēj viņu atkal vest pie ticības un prāta. Tā ir vienīgā iespēja arī mūsdienu neticīgajai pasaulei, nevis, ka tā redz baznīcas gudrību vai politisko ietekmi, ārīgu spēku, bet gan, ka tā dzird baznīcas vēsti par augšāmcelto Kungu Kristu un grēku piedošanu, kas saņemama viņa vārdā. Tā ir vienīgā cerība visiem, arī mums – atkal un atkal dzirdēt šo vēsti, kas dzirdama vienīgi Kristus baznīcā, proti, Kristus ir miris par taviem grēkiem; tev tavi grēki ir piedoti; Dieva miers ir ar tevi.

Atšķirībā no garlaicības māktā mūsdienu cilvēka senās baznīcas Dieva tauta nemitīgi klausījās šo vēsti. Tā atkal un atkal iztaujāja apustuļus – izstāstiet mums, kā tas bija, kā tas notika? Un izslāpušām sirdīm un dzirdīgām ausīm tie klausījās un klausījās un nekad viņiem neapnika to darīt. Kad Kristus augšāmcelšanās aculiecinieki kļuva veci un viens pēc otra sāka atstāt šo pasauli, katrs viņu vārds tika rūpīgi jo rūpīgi pierakstīts, lai arī nākamās paaudzes varētu dzirdēt aculiecinieku vēsti par Kristus augšāmcelšanos. Tā šī vēsts ir sasniegusi arī mūs un mūsu pienākums ir nest to tālāk, lai arī nākošās paaudzes varētu saņemt Dieva glābjošo ticību un tā līdz pasaules galam, kad mēs savām acīm redzēsim augšāmceltā Kunga godību un dzīvosim kopā ar viņu mūžīgi jaunā pasaulē. Āmen.