Debesbraukšanas dienā

Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap. d. 1: 1-11)

Evaņģēliji mums stāsta par Jēzu, kurš pēc augšāmcelšanās ir dzīvs mūžīgi, kurš pats ir dzīvība un kurš dara dzīvus arī mūs. Dieva izredzēts no mūžības, apsolīts Vecajā Derībā, viņš pieņēma cilvēka miesu, dzīvoja šeit pat uz zemes un ar savu krusta nāvi salīdzināja mūs ar Dievu, izpērkot cilvēces grēkus un augšāmceldamies no nāves, dāvāja mums savu taisnību. Tālākos notikumus mūsu ticības apliecība apkopo īsi – uzkāpis Debesīs, sēdies pie Tēva labās rokas un godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Bet kā tas var būt? Kur mēs varam viņu atrast tagad? Ja Jēzus cilvēka miesai patiesi ir piešķirta dievišķa godība, vai tad viņš vispār vairs ir cilvēkiem kaut kā pieejams? Kā viņa prombūtne var vienlaicīgi būt arī patiesa klātbūtne? Vai viņš nāks kaut kad neparedzamā nākotnē, vai arī tas kaut kādi var notikt pat šodien? Mēģināsim kopīgi rast atbildes uz šiem jautājumiem no Jēzus debesbraukšanas stāstiem, kas atrodami Lūkas evaņģēlija beigās un Apustuļu darbu grāmatas sākumā.

Lūka stāsta, ka Jēzus ir parādījies apustuļiem, kuri pulcējās Jeruzālemes augšistabā, un kuriem tikko kā bija pievienojušies divi mācekļi no Emausas. Jēzus ēd kopā ar mācekļiem un sniedz tiem noteiktus norādījumus. Evaņģēlijs beidzas ar vārdiem: „ Un Jēzus tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku, un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.” (Lk. 24: 50-53) Pārsteidzošais, ko vispirms ievērojam šajos vārdos ir mācekļu prieks. Ja agrāk, dzirdot par Jēzus došanos pie Tēva, tie bija noskumuši un baiļojās, tad tagad tie nez kāpēc ir priecīgi, turklāt ļoti priecīgi. Būtu tikai dabiski, ja viņi būtu apmulsuši un skumju pārņemti. Pasaule bija tāda pati, kāda tā bija bijusi. Jēzus tagad bija prom pavisam noteikti un galīgi. Un viņiem bija atstāts uzdevums, kas acīmredzami nebija tiem pa spēkam. Kā gan, lai viņi tagad dodas ne tikai uz Jeruzālemi, bet arī tālāk pa visu pasauli, sludinot atgriešanos un grēku piedošanu Jēzus vārdā, sakot – viņš, kura misija bija šķietami neveiksmīga, krustā sistais Jēzus ir mūsu visu Glābējs? Turklāt, lai kā tas arī būtu, jebkura šķiršanās ir skumja. Pat ja tagad viņi zināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies, kādēļ skumju vietā viņi priecājās par šķiršanos, kurai vajadzēja būt noteiktai un galīgai? Un tomēr evaņģēlists stāsta, ka viņi atgriezušies Jeruzālemē ļoti priecīgi un slavēdami Dievu. Katrā ziņā tas varēja nozīmēt tikai to, ka mācekļi tagad nebūt nejutās pamesti. Viņi neuzskatīja, ka Jēzus devies prom kaut kur bezgalīgajās un nesasniedzamajās debesu tālēs. Vēl vairāk, tagad viņi bija pārliecināti par jauna veida spēka un varenības pilnu Jēzus klātbūtni, kuru pats Jēzus tiem bija apsolījis, kā to liecina Mateja evaņģēlijs. Kā normāli jūdi viņi zināja, ka idioma „sēšanās pie Dieva labās rokas” nenozīmē lokālu vietu kaut kur debesīs, bet Dieva godību un varenību. Kristus cilvēka dabai, cilvēkam Jēzum tagad bija piešķirta Dieva godība un varenība, un tās spēkā un varā Jēzus tagad varēja būt ar tiem kopā vienmēr. Tas varēja notikt tādā veidā, kādā vienīgi Dievs var būt tuvu kopā ar mums cilvēkiem. Mācekļu prieks labi paskaidro Jēzus debesbraukšanas nozīmi – Jēzus nav devies prom uz kādu tālu kosmosa nostūri, bet palicis kopā ar savējiem tik cieši un tuvu, ka tas kļuva tiem par nebeidzama prieka avotu. Šādi Lūkas evaņģēlija pēdējie vārdi sagatavo mūs Apustuļu darbu grāmatas sākumam, kur tiešā veidā aprakstīta Jēzus debesbraukšana.

Pirms Jēzus dodas prom vai pazūd mācekļu fiziskajām acīm, viņu starpā notiek saruna. Mācekļi vēl joprojām nav atmetuši agrākās domas par Israēla valstības atjaunošanu kā laicīgu šīs pasaules varu, līdzīgi kā tas bija Dāvida un Salamana laikā. Jēzus strupi noraida šīs domas un tā vietā dod tiem apsolījumu un uzdevumu: viņi tiks pildīti ar Svētā Gara spēku un kļūs par Jēzus augšāmcelšanās lieciniekiem līdz pasaules galam. Jēzus noraida jebkura spekulācijas par kādu noteiktu savas fiziskās atgriešanās laiku; nākotne ir Dieva nevis mācekļu rokās. Kristietībai ir pagātne, kristietībai ir nākotne, bet vispirms tai ir tagadne, kas apveltīta ar īpašu Jēzus klātbūtnes apsolījumu un arī uzdevumu – būt Jēzus lieciniekiem.

Tālākais Lūkas sacītais, ka Jēzus ticis pacelts debesīs, un mākonis viņu aizklājis mācekļu skatam, Bībeles kontekstā ir dziļi jēgpilns. Tas tūdaļ atgādina Apskaidrošanas kalnu, kur Jēzu apklāja spožs mākonis; tas atsauc arī atmiņā eņģeli Gabriēlu, kurš apmeklē Mariju un pasludina tai, ka to apēnos Visaugstākā spēks; tas atsauc atmiņā Saiešanas telti Vecajā Derībā, kur mākonis norādīja uz Dieva klātbūtni, kas bija tas pats mākonis, kas pirms tam bija vadījis Israēla tautu tās ceļā pa Sina tuksnesi. Attiecībā uz Jēzus debesbraukšanu, mākoņa pieminēšana paskaidro, ka Jēzus nedodas viss kādā zvaigžņu ceļojumā, bet atgriežas mūžīgā Dieva godībā. Mākonis ir šīs dievišķās godības klātbūtnes zīme. Tas ir dziļš noslēpums cilvēka prātam, ko Raksti apraksta ar jūdu idiomu – Dieva labā roka. Mūsu prātos tas varētu asociēties ar kādu noteiktu vietu debesīs, kur Jēzus sēž blakus Dieva tronim, Dievs uz viens mākoņa malas un Jēzus uz otras. Bet Dievs neatrodas vienā vietā iepretī kādai citai. Dievs ir Dievs, un viņš ir telpas Radītājs, bet viņš to ir radījis mums, nevis priekš sevis. Dievs nav daļa no visuma telpas, lai kur tā arī atrastos, bet kā Kungs un Radītājs viņš valda pār visumu un jebkuru telpu. Viņa klātbūtne mums un visai citai radībai nav telpiska, bet gan dievišķa klātbūtne. Tas, ka par Jēzu tiek sacīts, ka viņš sēž pie Dieva labās rokas, nozīmē, ka viņš līdzi dalās dievišķajā valdīšanā pār telpu. Tā kā augšāmceltais Jēzus nedodas prom telpiskā nozīmē, bet ieiet mūžīgā Dieva godības pilnajā varā un dzīvē, valdīšanā pār laiku un telpu, tad viņš ir nevis devies prom, bet nācis tuvāk! - Tagad un mūžīgi viņš paša Dieva spēkā ir klātesošs savai baznīcai, apustuļiem un arī mums – klātesošs mums un priekš mums. Tas ir tieši tas, ko Jēzus apsola mācekļiem savā atvadu runā Jāņa evaņģēlijā: „Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” Un turpat tālāk: „Es aizeju un atkal nākšu pie jums.” (Jņ. 14: 18, 28) Šie Jēzus vārdi brīnišķīgi paskaidro, kas ir tas īpašais Jēzus promiešanā – tā vienlaicīgi ir viņa nākšana, un tas kopā īsi paskaidro viņa krusta nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Šajā ziņā viņa promiešana ir nākšana, jauna veida tuvība, klātbūtne, kas nekad nebeidzas un var īstenoties īpašos veidos. Tā kā Jēzus ir kopā ar Tēvu, tad viņš nav devies prom, bet paliek mums tuvu jo tuvu. Tagad viņš vairs neatrodas vienā noteiktā vietā Jūdu Palestīnā, kā tas bija pirms viņa debesbraukšanas. Tagad savā dievišķajā varā viņš valda pār laiku un telpu un ir klātesošs un pieejams saviem ļaudīm visos laikos un visās vietās. Pie sava Tēva labās rokas Jēzus nekad nav tālu prom no mums. Lielākoties tie esam mēs, kas esam tālu no viņa, bet ceļš, kas saista mūs kopā ar viņu arvien ir atvērts kopš Svētās Kristības dienas. Un šis ceļš nav ceļojums kosmosā, laikā un telpā, bet tas ir sirds ceļojums no ieslodzījuma pašam sevī, no izolācijas savā egoismā uz jaunām pasauli aptverošām dievišķas mīlestības dimensijām.

Mūsu kopība ar Dievu pēc Jēzus debesbraukšanas ir kaut kas pilnīgi jauns. Kristībā caur Kristu mūsu dzīve jau ir apslēpta Dievā un mēs tiekam virzīti uz viņa godības tuvumu (Kol. 3: 1-3). Tas nozīmē, ka mēs ne tikai tiecamies būt kopā ar viņu, bet tiecamies būt arī jauni radījumi, kuru prāts, domas un sirds ir virzītas nevis uz sevi, nevis uz zemes lietām, bet uz augšu pie Dieva. Un pārsteidzošais te ir tas, ka it kā zaudējot sevi, zaudējot šo pasauli, mēs to tieši iegūstam. Tāpat kā Kristus mīlestības pilnais ceļš šķietami ved prom no mums, bet beigu beigās izrādās ceļš pie mums, jaunai un pilnīgākai tuvībai, tā arī mūsu ceļš prom no pasaules un prom pašiem no sevis paradoksālā veidā top par ceļu pie sevis, pie tā, kas mēs patiesi esam, un kas pasaule patiesi ir kā Dieva radība, nevis mūsu kritušās dabas egoistiski izkropļotās fantāzijas auglis. Jēzus aiziešana no mums ir viņa jaunais ceļš pie mums Vārdā un Sakramentā, kas ved pie vārdos neaprakstāmi ciešas, jaunas kopības ar Dievu.

Jēzus debesbraukšana ir viņa paaugstināšana, bet viņa paaugstināšana vispirms ir paaugstināšana pie krusta. Mūsu ceļš pretī dievišķai pilnībai, pretī tam, kādiem mums patiesi jābūt kā Dieva radībai un pretī arī pasaules atjaunošanai, ir ceļš kopā ar Jēzu, kur viņš mūs ved augšup pie Dieva, bet tas ir ceļš, kuru ejam kopā ar krustā sisto Jēzu. Īsi sakot, tāpat kā Jēzus mēs nevaram atgūt paši sevi un šo pasauli, pa priekšu to nezaudējot, pa priekšu nemirstot paši sev un pasaulei. Un tikai tad, kad esam miruši sev un pasaulei, mēs kļūstam par tiem, kam mums jābūt un padarām pasauli par to, kam pasaulei jābūt – vietai, kur mājo Dieva godība. Tā mūsu miršana beigu beigās kļūst par dzīvību un Kristus debesbraukšana beigu beigās kļūs arī par mūsu debesbraukšanu un tas ļauj mums atgriezties mūsu laicīgajā dzīvē tāpat kā toreiz apustuļiem Jeruzālemē ar lielu prieku.

Lūkas evaņģēlija sākumā Jēzus dzimšanas naktī eņģelis ganiem pasludināja „lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks" (Lk. 2:10). Un evaņģēlija beigās, pēc Jēzus debesbraukšanas, Lūka raksta, ka mācekļi šo prieku bija saņēmuši (Lk. 24: 52). Arī mums šis lielais prieks ir jāsaņem, bet kā lai mēs to saņemam? Evaņģēlists atbild īsi - ieejot, vienkārši ieejot lielajā priekā, ieejot „sava Kunga priekā” (Mt 25: 21). Un vienīgais veids, kā mums šajā priekā atkal un atkal no jauna ieiet, ir Svētais Vakarēdiens, kas jau no Baznīcas pirmsākumiem ir bijis gan tās prieka avots, gan arī prieka piepildījums. Patiesībā tas ir - prieka sakraments, kurā Jēzus no dievišķās godības sniedz mums zāles pret grēku, elli, velnu un nāvi, visu to, kas šajā pasaulē atņem patiesu prieku un neļauj priekam kļūt lielam, visu pārvēršot tikai par mazu, ātri gaistošu prieciņu. Mūsu brīnišķīgais Kungs turpretī mums dod patiesu, mūžīgu un neaptverami lielu prieku – mūžīgu dzīvi kopā ar viņu. Āmen.