Lūgšanas svētdienā

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” (Jņ. 16 : 23-30)

Vakarā pirms savas krusta nāves Jēzus daudz runāja ar saviem mācekļiem, dažādi tos iedrošinādams un mierinādams. Tajā vakarā viņš tiem atstāja arī vairākas dāvanas. Protams, pati galvenā bija viņa Testaments, Svētais Vakarēdiens, bet Jēzus runāja arī par Aizstāvja Svētā Gara dāvanu, kas atdzīvinās un atjaunos Israēla tautu. Svētais Gars ne tikai vadīs patiesībā, bet arī mudinās un iedrošinās mācekļus uz lūgšanu. Tā būs vēl viena svarīga dāvana, ko Jēzus atstās savai baznīcai, proti, lūgšana Viņa vārdā. Šī lūgšana būs īpašs Svētā Gara darbs kristiešu sirdīs. To, ka Debesu Tēvs labprāt uzklausīs un atbildēs uz šīm lūgšanām, Jēzus apstiprina ar savu dievišķo autoritāti un divkāršu zvērestu – patiesi, patiesi es jums saku. Tādējādi mācekļiem vairs nevajadzēs, lai Jēzus lūgtu viņu vietā. Neraugoties uz Jēzus aiziešanu, mācekļi Jēzus vārdā varēs tiešā veidā paši runāt ar Dievu, uzticot viņam visas savas rūpes, bēdas un priekus. Tādējādi viņiem netrūks nekā, un viņu prieks būs pilnīgs. Pamatojot savu apsolījumu Jēzus saka: „Tēvs ir jūsu draugs tādēļ, ka jūs esat mani draugi.” Kristus dēļ mēs esam Dieva patiesie bērni un draugi, kuriem viņš var dot tādas dāvanas, kuras nevar dot citiem, kā tikai saviem draugiem. Un Viņš mīļi aicina savus bērnus, lai tie no viņa šīs dāvanas lūdz un saņem viņa Dēla Jēzus vārdā. Tas ir viegli saprotams, jo no draugiem lūdz to, ko nelūdz no citiem un draugiem dod to, ko nedod citiem. Lūgšana iet ārpus ierastās lietu kārtības un sagaida to, kas parasti nenotiek, bet pastāv tikai draugu vidū. Starp draugiem valda īpašas attiecības, tie satiekas viens ar otru, runā viens ar otru un tos interesē pat drauga dzīves sīkumi. Bet kā gan cilvēks var būt Dieva draugs? Var! Jēkabs, piemēram, saka, ka Ābrahāms ir bijis Dieva draugs, jo viņš ticēja Dievam (Jēk. 2: 23). Pats Jēzus paskaidro Ābrahāma ticību sacīdams: „Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” (Jņ. 8: 56) Tā Ābrahāma prieks kļuva pilnīgs, jo viņš redzēja to, kas bija apslēpts no mūžības laikiem un paredzēts atklāt laiku beigās. Ābrahāms staigāja kopā ar Dievu, runāja ar Dievu un kā īpašam draugam Dievs Ābrahāmam deva redzēt to, ko redzēt ilgojās daudzi, bet ieraudzīja tikai daudzus gadsimtus vēlāk līdz ar Kristus nākšanu. Ir interesanti un noderīgi ieskatīties Svētajos Rakstos, lai redzētu ko apustuļi un senā baznīca kā Dieva draugi īsti lūdza Jēzus vārdā.

Pirmā lieta, par ko Jēzus mācekļi kopā lūdz pēc Jēzus debesbraukšanas ir Dieva vadība, izvēloties jaunu apustuli nodevēja Jūdas vietā (Ap. d. 1: 24-26). Nākošā ir Jeruzālemes draudzes kopīga lūgšana pēc tam, kad Pēterim un Jānim jūdu reliģiskā vadība bija aizliegusi sludināt Jēzus augšāmcelšanos. Draudze lūdza pēc drosmes turpināt sludināt atgriešanos no grēkiem un Jēzus augšāmcelšanos. „Kad viņi bija beiguši lūgt, vieta, kur viņi bija pulcējušies, nodrebēja, un visi kļuva Svētā Gara pildīti un droši teica Dieva vārdu.” (4: 31) Tālāk Apustuļu darbu grāmata liecina vispārīgā veidā, ka Jēzus mācekļi pastāvīgi lūguši Dievu un sludinājuši Evaņģēliju (6:4) un pēc diakonu izraudzīšanas kalpošanai draudzē, apustuļi pielūdz Dievu un uzlika tiem rokas (6:6). Nākošais notikums ir dziļi satriecošs – diakona Stefana nomētāšana ar akmeņiem, kuras laikā Stefans lūdz Kungu Jēzu pieņemt viņa garu un nesodīt viņa slepkavas par šo grēku (6: 59-60). Kad ķecerīgā Samarija pieņēma Dieva vārdu, apustuļi nosūtīja pie viņiem Jāni un Pēteri, kuri nogājuši uz Samariju lūdza par tiem Dievu, lai viņi saņemtu Svēto Garu (8: 15). Tālāk Apustuļu darbu grāmata stāsta par Saula vēlākā Pāvila atgriešanos, kuru Jēzus uzrunāja uz Damaskas ceļa un pēc tam Sauls kļuva akls. Nonācis Damaskā Sauls lūdza Dievu un gaidīja savu pestīšanu (9: 11). Nākošā lūgšana, kas minēta Apustuļu darbos ir Pētera lūgšana par mirušo draudzes labdari Stirnu. Dievs uzklausīja Pētera lūgšanu un pamodināja mirušo no nāves miega (9: 40-42). Tālāk mums tiek sacīts, ka kāds dievbijīgs pagānu virsnieks Kornēlijs lūdzis Dievu un Dievs atbildējis tam, ka ir uzklausījis viņa lūgšanas un žēlastības darbus un sūtīs pie viņa Pēteri ar glābjošo Evaņģēlija vēsti (10). Turpat tālāk tiek sacīts, ka arī pats Pēteris lūdzis Dievu. Tās bijušas regulāras ikdienas lūgšanas noteiktā laikā (10: 8). Dievs atbildēja uz Pētera lūgšanu atklādams, ka pestīšana Kristū attiecas arī uz pagāniem. Pēc neilga laika pēc Hēroda pavēles Pēteris tika apcietināts un iemests cietumā, bet draudze par viņu nemitīgi lūdza Dievu (12: 5). Atbildot uz šo lūgšanu eņģelis naktī brīnumainā veidā atsvabināja Pēteri no cietuma. Tālāk mēs lasām, ka apustuļi pielūdza Dievu un uzlika rokas, izsūtot kādu no saviem brāļiem Evaņģēlija sludināšanas darbā (13:2). Kad evaņģēlija sludināšana nesa augļus un tika nodibinātas draudzes apustuļi iecēla draudžu vadītājus lūgdami un gavēdami (14: 23). Tālāk lasām, ka dievbijīgas jūdu sievietes kopīgi pulcējušās, lai lūgtu Dievu (16: 13). Dievs uzklausīja viņu lūgšanas, sūtīja pie tām Pāvilu un Lidija un viss viņas nams tika kristīti. Atvadoties no draudzes Pāvils kopā ar to lūdza Dievu un pēc tam draudze viņu pavadīja ceļā līdz kuģim un pavadītāji kopīgi lūdza par Pāvilu Dievu (20:36; 21: 5). Citviet lasām, ka Pāvils regulāri lūdzis Dievu (22: 17).

Tātad apustuļu laika baznīca regulāri lūdza Dievu: par evaņģēlija sludināšanas darbu, par apustuļiem un baznīcas mācītājiem; par grēcinieku atgriešanos, misijas darbu, dažādu briesmu brīžos, slimību gadījumos, krīzes brīžos, kad bija jāieceļ draudzes vadītāji, nožēlojot grēkus, satiekoties un atvadoties; baznīca kopā un draudžu locekļi atsevišķi regulāri noteiktos laikos lūdza Dievu, tās bija gan konkrētas lūgšanas, gan vairāk vispārīgas, bet lūdza visi un lūdza ikdienas. Tā bija lūdzoša baznīca, tie bija Dieva draugi, kas runāja ar Dievu, un Dievs tiem dažādos veidos atbildēja ar īpašām dāvanām, gādību un žēlsirdību.

Jau kopš senās baznīcas laikiem kristiešiem lūgšana bija kaut kas īpašs, saruna ar savu Draugu Dievu. Tādēļ kristieši lūdza Dievu tikai savā ticības kopībā jeb konfesijā. Kad Dieva tauta pacēla savas rokas lūgšanai, tur nebija neviena sveša. Jau no paša sākuma kristieši veidoja noslēgtu kopību, kuru radīja maizes laušana (Svētais Vakarēdiens) un lūgšanas (Ap. d. 2:42). Pirmais mums pieejamais ārpusbībeliskais kristiešu raksts Didahe jeb Divpadsmit Apustuļu Mācība, kas sarakstīta ap pirmā un otrā gadsimta miju, mudina kristiešus lūgt Dievu dienās un naktīs, bet tiek aizliegts lūgt un gavēt kopā ar liekuļiem, tāpat arī tiek aizliegts lūgt tā, kā viņi lūdz, bet gan "lūdziet tā, kā tas Kungs ir pavēlējis savā evaņģēlijā".

Diemžēl mūsdienu kristiešu izpratne par lūgšanu ir ļoti cietusi no modernās psiholoģijas un dažādām pasaules reliģijām. Mēs diemžēl pārāk daudz esam arī mācījušies visu panākt politisku vai laicīgu izkārtojumu ceļā, meklējot draugus šajā pasaulē un aizmirstot par to, ka mūsu Draugs ir Dievs. Tādēļ daudzi vairs nemāk un negrib lūgt. Un tas diemžēl ir ietekmējis kristiešus un baznīcu kopumā daudz vairāk, nekā mēs vēlētos atzīt. Pasaules ietekme ir bijusi tik liela, ka arī kristiešu prātos ir dziļi iesakņojusies doma, ka mūsdienu pasaulē veselību, iztiku, mieru un pārējo svētību vairs nebūt nav jāizlūdzas no Dieva, bet to iespējams iegūt citiem līdzekļiem. Mēs vairs nelūdzam par sevi un savējiem, par baznīcu, mācītājiem, labu laiku, ražu, dabas pasauli, dzīvniekiem, laicīgo valdību, mieru un kārtību, jo ceram to visu panākt citādi. Tā ir ārkārtīgi bīstama doma, kas ir tiešs grēkā krišanas rezultāts un liecina par smagu dvēseles slimību. Mēs tagad uz pasauli pa lielai daļai raugāmies kā uz kaut ko autonomu un neatkarīgu no Dieva. Senās baznīcas Dieva tauta to uzskatītu par prātā jukušu, garīgi slimu cilvēku murgiem, bet mūsdienās lielākajai daļai tas diemžēl ir kļuvis par normu. Tādēļ mūsu lūgšanai vajadzētu sākties ar grēku nožēlu un pēc tam tāpat kā to reiz darīja Jēzus mācekļi, vērsties pie sava Kunga ar vārdiem: „Kungs, māci mums lūgt!” Mīļais Kungs, atdari mūsu lūpas, ka mēs nāktu Tavā priekšā ar slavu, pateicību un savām vajadzībām, apzinoties, ka katrs labs devums un katra laba dāvana nāk no Tevis - no mūsu mīļā Debesu Drauga. Āmen.