Svētās Trīsvienības dienā

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ. 3: 1-15)

Svētās Trīsvienības dienas sprediķis ir pati grūtākā lieta baznīcas gada gājumā. Mācītājiem tā ir grūta tādēļ, ka tiem šķiet, ka viņu pienākums ir draudzei saprotamā veidā izskaidrot Dieva Trīsvienību, bet draudzei tādēļ, ka tai nākas to visu noklausīties. Grūtais šajā dienā tātad ir tas, ka mums cilvēkiem ir jārunā par Dievu. Varētu šķist, ka mācītāji to vien dara, kā runā par Dievu, bet patiesībā viņi to dara reti un tad, kad tomēr to dara, sacītais izklausās kaut kas ļoti sarežģīts. Un tā ir pirmā un varbūt pati lielākā problēma, jo Dievs ir viss kas, tikai ne kaut kas sarežģīts. Patiesībā Dievs ir pilnīgi vienkārša būtne! Ko es ar to vēlos pasacīt? – Sarežģītas lietas ir tādas, kas sastāv no ļoti daudzām daļām. Jo sarežģītāks kaut kas ir, jo vairāk tam ir sastāvdaļu. Turpretī Dieva būtība ir pilnīgi viengabalaina, tai nav daļu. Tādēļ Dievs ir pilnīgi vienkāršs. Un te mums rodas otra problēma – mūsu valoda nav piemērota tam, lai runātu par kaut ko pilnīgi viengabalainu un vienkāršu. Mēs kaut kā esam iemācījušies runāt par sarežģītām lietām, bet pilnīgai vienkāršībai mums vārdu nav. Tādēļ runāt par Dievu sarežģīti ir divkārt aplami, un mums šajā sakarībā jābūt ļoti piesardzīgiem. Bet tā tas ir arī dažās citās lietās, piemēram, jūs vēlaties kādam pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu; pateikt, cik ārkārtīgi svarīgs jums šis cilvēks ir vai arī, piemēram, pateikt, cik dziļi jūs kaut ko nožēlojat un pēkšņi jūs atklājat, ka jums trūkst vārdu, lai to pasacītu. Vienīgie vārdi, kurus jūs spējat atrast savā prātā šķiet nejēdzīgi samāksloti un neīsti, bet kaut kas jums tomēr jāsaka ir, klusēt būtu vēl sliktāk. Tādēļ jāsaka ir tas, kas ir pasakāms, cerot, ka jūsu vārdi tomēr sniegs kādu nojausmu par to, ko jūs īsti vēlaties pasacīt.

Vēl viena problēma ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā daudzi vārdi ir it kā zaudējuši jēgu, un cilvēki tos vairs vienkārši nesaprot. Viens no šādiem vārdiem, protams, ir Dievs. Cilvēkiem šķiet, ka Dievs ir kāda pasakaina būtne kaut kur debesīs. Turpretī Dievs, kādu mēs to pazīstam Jēzū Kristū, ir pilnīgi citāds Dievs. Šodien mēs mēģināsim runāt par Dievu, pateikt par viņu to, ko viņš vēlas, lai mēs cilvēki sakām, bet vienlaicīgi mums jāapzinās, ka mēs nevaram aptvert Dievu ar saviem vārdiem, ievietot viņu savās definīcijās un formulās. Viss, ko mēs varam darīt ir - lietot vārdus, kuri norāda uz to, kas vārdos nav pasakāms. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka runāt par Dievu vajag un mums cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi, kaut arī Dievs arvien būs kaut kas bezgalīgi vairāk, nekā mēs spēsim pasacīt.

Viens no veidiem, kā kristieši runā par Dievu ir veids, kāds lietots baznīcas ticības apliecībās un tas ir pats pilnīgākais un pareizākais veids, kā runāt par Dievu. Baznīcas ticības apliecībā par Dievu tiek sacīts, ka viņš ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars un šie trīs ir viens Dievs. Īsi sakot, Dievs ir Trīsvienība. Lai gan ticības apliecība mums pasaka pašu svarīgāko par Dievu, tomēr tas ir arī pats grūtākais veids, kā runāt par Dievu. Tādēļ šodien vispirms mēģināsim sākt varbūt no nedaudz citas puses, lai pie tā, ko saka baznīcas ticības apliecība, nonāktu beigās.

Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā runāt par Dievu ir sacīt – Dievs ir mīlestība. Tas ir veids kā par Dievu runā arī Jaunā Derība, un tā ir viena no svarīgākajām lietām, kas mums jāzina par Dievu, un tas ir veids, kā mēs bieži dzirdam cilvēkus runājam par Dievu. Tomēr arī šeit viss nav tik skaidrs, kā pirmajā brīdī šķiet. Ja mēs sakām – Dievs ir mīlestība-, tad tūdaļ rodas jautājums – kas ir mīlestība? Vārds mīlestība tiek lietots ļoti dažādā nozīmē, piemēram, viens mīl labi paēst, bet otrs vairāk mīl nodarboties ar mīlestību. Vai Dievs ir šāda veida mīlestība? Mēs visi kā viens apgalvojam, ka mīlam Dievu, bet ko mēs īsti ar to saprotam? Mēs sakām, ka mīlam cilvēkus, bet parasti mūsu mīlestība izpaužas tā, ka mēs tos izmantojam. Patiesībā viena no lietām, no kā visvairāk vajadzētu baidīties šajā pasaulē ir cilvēku mīlestība, kas parasti ir postoša un destruktīva. Mīlestība var būt apmātībai līdzīga kaisle; tā var būt sev glaimojoša sentimentalitāte; tā var būt kaut kas ļoti vispārīgs un nenoteikts, piemēram, es mīlu nabagos, īpaši tos, kas dzīvo Āfrikā un vēlu tiem labu. Tādējādi vārds mīlestība var nozīmēt daudzas un dažādas lietas un dažreiz tas var nenozīmēt pilnīgi neko. Tādēļ, ja sakām, ka Dievs ir mīlestība, mums vispirms jānoskaidro, ko Dieva mīlestība nozīmē.

Mēs nevaram Dieva mīlestību aprakstīt formulas veidā, kā tas vairāk iespējams ebreju valodā, lietojot tam īpaši izvēlētus vārdus. Tādēļ mums Dieva mīlestība ir kaut kas vairāk stāstam līdzīgs, tas, kā šī mīlestība izpaužas dzīvē. Un šeit Dieva mīlestība ir būtiski atšķirīga no tā, ko cilvēki saprot ar vārdu mīlestība. Ja tu būtu ieradies šajā pasaulē no kādas citas planētas, tevi droši vien visvairāk pārsteigtu tas, kādēļ pasaulē, kurā visi tik daudz runā par mīlestību, cilvēki viens otram nodara tik daudz ļauna? Un tā tavs pirmais secinājums par šo pasauli būtu – uzmanies un piesargies no cilvēku mīlestības! Tā ir ļoti bīstama lieta.

Bībele mums stāsta, ka Dieva mīlestība ir citāda. Tā vēsta, ka Dievs mīlestības vadīts ir radījis šo pasauli un dedzīgi iesaistās tās dzīvē un uzturēšanā. Pat tad, kad mēs cilvēki Dieva mīlestību atraidījām, un samaitājām viņa radīto pasauli, viņš palika mums uzticīgs un darīja visu iespējamo, lai izglābtu mūs no ļaunuma varas un atgūtu mūsu mīlestību. Šis mīlestības stāsts savu kulmināciju sasniedz Jēzū, kad Dievs savas mīlestības mudināts pats kļuva par vienu no mums, nāca šajā pasaulē, lai dzīvotu cilvēka dzīvi un mirtu par mums. Šis stāsts turpinās baznīcas dzīvē ar Svētā Gara nākšanu, un šis stāsts par Dieva mīlestību pret pasauli joprojām turpinās, un mēs esam daļa no tā. Šis stāsts mums atklāj, kas ir Dieva mīlestība – tā ir sevi upurējoša mīlestība, mīlestība, kas velta sevi mums. Dievs nesēž drošā vietā debesīs un nesūta mums draudzības apliecinājumus un visa laba vēlējumus. Savas mīlestības mudināts viņš iesaistās mūsu dzīvēs, un viņa mīlestība pret mums Dievam maksā dārgi – Jēzus krusta nāvi un elles ciešanas. Dievs dāvā mums pats sevi, dodams mums Svēto Garu, ar ko viņš ir klātesošs mūsu dzīvēs. Vārdi „Dievs ir mīlestība” nozīmē to, ka Dievs dāvā mums pats sevi. Mīlestība ir Dieva būtība, tā ir Dieva daba, un tas nozīmē, ka Dievs dzīvo nevis priekš sevis, bet priekš savas radības.

Kad mēs stāstam stāstu par Dieva mīlestību, izrādās to nevar izstāstīt citādi, kā runājot par Dievu kā Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Citādi tas vienkārši nav iespējams. Kad mēs redzam Dieva mīlestību darbībā, mēs redzam ne tikai Dievu Tēvu, kurš rūpējas par mums ar tēvišķu mīlestību, bet redzam arī Dieva Dēlu, kurš kļūst par mūsu brāli, par vienu no mums, dzīvojot un mirstot par mums. Tāpat mēs arī redzam Svēto Garu, kas nāk pie mums, un Gars ir Dieva mīlestība mūsos, mūsu sirds un dvēseles dziļumos, kas ar Dieva mīlestību iededz arī mūsos patiesu mīlestību. Dievs Tēvs rūpējas par mums, auklē un lolo mūs, pieskata mūs un savā mīlestībā virza mūsu dzīves. Dievs Dēls ir Dieva solidaritāte ar mums mūsu cilvēku pasaulē, upurējot sevi mūsu dēļ. Dievs Svētais Gars dalās ar mums Dieva mīlestībā. Tikai tādēļ, ka Dievs ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars viņš var būt gādīga, sevi upurējoša, sevi dodoša mīlestība.

Iepriekš sacītais liecina, ka mums par Dievu ir jārunā visos šajos trīs veidos: mums ir jāsaka, ka Dievs ir mīlestība; tad jāstāsta Dieva mīlestības stāsts, viņa mīlestība pret savu radību, jeb kā Dieva mīlestība īsti izpaužas; un tad mums ir arī jāsaka: Dievs mūs mīl kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tā nu, ja domājam, ka Trīsvienības mācība ir mulsinoša, tad mums jāuzdod sev jautājums – kā lai šo stāstu izstāstam citādi? Un atbilde ir vienkārša – citādi tas nav iespējams. Tomēr mums ir vēl jāsper solis tālāk un šis ir pats grūtākais, proti, ja sakām, ka Dievs ir mīlestība, tad Dieva mīlestībai ir jābūt kaut kam vairāk, nekā tikai viņa mīlestībai pret mums.

Dievs ir mīlestība pašā savā būtībā, pilnīgi neatkarīgi no mums. Pat pirms mēs bijām, pirms pasaule radās, Dievs bija mīlestība. Nebija tā, ka Dievs radīja pasauli un tad sāka to mīlēt. Viņš bija mīlestība jau iepriekš, un pasaules radīšana bija mūžīgās Dieva mīlestības izpausme. Un tas atkal ir iespējams tikai tādēļ, ka Dievs ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēģināsim to attēlot ar nelielu ilustrāciju, lai gan tā būs tikai ilustrācija, ar visu tās ierobežoto raksturu.

Iedomājieties savā prātā ģimeni, kur visi tās locekļi mīl viens otru, bet ne tāda veida ģimeni, kuras mīlestība ir noslēgts aplis, izslēdzot citus cilvēkus. Tā ir ģimene, kura vienmēr ir draudzīga, laipna, iejūtīga un viesmīlīga pret citiem cilvēkiem. Mīlestība, kas valda ģimenē izpaužas ģimenes attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ģimene nepārtraukti dalās savā mīlestībā ar citiem. Citi cilvēki tajā vienmēr ir laipni gaidīti un tiem ļauj justies burtiski kā mājās. Jūs būsiet sastapuši šādas viesmīlīgas ģimenes, bet tās ir tādas patiecoties vienīgi tam, ka paša ģimenē jau patiesi ir mīlestība. Ja mīlestības nebūtu ģimenes locekļu starpā, tad tiem nebūtu ar ko dalīties ar citiem. Tad nebūtu iespējamas mīlestības pilnas attiecības ar citiem, citi nejustos laipni aicināti un gaidīti, tie nejustos kā daļa no ģimenes. Tie var šādi justies vienīgi tādēļ, ka ģimenē jau valda mīlestība. Savā ziņā to var attiecināt arī uz draudzi. Jaunatnācējs tajā tiek mīlestības aptverts tikai tad, ja pašā draudzē jau valda mīlestība. Piesardzīgā veidā to varam sacīt arī par Dievu. Tā ir Dieva mūžīgā mīlestība, mīlestība starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kurā Dievs dalās ar mums. Kad Dievs sūta pasaulē savu Dēlu, lai darītu mūs par saviem draugiem, un kad Dievs sūta savu Garu mūsu sirdīs, Dievs paver mūsu acīm pats savu dzīvi, mīlestības pilnu dzīvi. Un tas ir kaut kas līdzīgs, kā tikt uzņemtam kādā ģimenē vai draudzē.

Viena no rupjām kļūdām, kas diemžēl sastopama kristiešu vidū ir doma, ka mācība par Dieva Trīsvienību ir tikai teoloģiskas spekulācijas, kas domātas teologu izklaidei, bet tai nav nekā kopēja ar reālo dzīvi. Tieši otrādi! Trīsvienības mācība ir tas, kam mums nepieciešams ticēt, ja patiesi vēlamies aptvert pārsteidzošo Evaņģēlija patiesību, ka pats Dievs, savas mīlestības vadīts, ir nācis šajā pasaulē kā Jēzus Kristus un mūsu dzīvēs kā Svētais Gars. Ja Dievs nebūtu Trīsvienīgs, tad nekas no tā nebūtu noticis un nebūtu arī iespējams. Tādēļ mācība par Svēto Trīsvienību ir kristīgās ticības pamatā, un bez tās kristīgā ticība nav nedz saprotama, nedz iespējama. Vēl viena kļūda ir tā, ka cilvēkiem šķiet, ka tikai ar formulu Trīsvienība vien, mēs esam izpratuši Dievu un ielikuši to savā prātā kā kādu prāta kategoriju, ideju vai formulu. Tā nav! Trīsvienības mācība ved mūs pie Dieva noslēpuma, bet tā neizskaidro pašu noslēpumu. Ja mēs pazīstam Dievu kā Trīsvienību, mēs patiesi pazīstam Dievu, bet tas nenozīmē, ka mēs viņu izprotam.

Trīsvienīgais Dievs ir mīlestība, kuru mēs atrodam Jēzū Kristū un piedzīvojam Svētajā Garā. Trīsvienīgais Dievs ir mīlestības noslēpums, kuru mēs varam piedzīvot, bet nekad nevarēsim izprast. Un tas tā ir nevis tādēļ, ka Dievs ir kaut kas pārāk sarežģīts mūsu prātam, bet tādēļ, ka Dievs ir kaut kas daudz vienkāršāks, mazāk komplicēts par to, ko mūsu prāts spēj saprast. Dievs ir ne tikai lielāks par to, ko mūsu prāts spēj aptvert, bet viņš vienlaicīgi ir arī mazāks par to un pēdējā lieta mūsu prātam ir vēl grūtāka par pirmo. Īsi sakot, Dievs nav kategorija, kas pieejama cilvēka prātam un valodai. Dievs ir kaut kas cits, nekā mēs spējam aptvert ar prātu vai pateikt ar vārdiem. Tādēļ mēs nedrīkstam nodoties spekulācijām par Dievu, tomēr mums ir jādomā un jārunā par Dievu, bet jādara tas tā, kā viņš to pats ir mācījis un vispilnīgākā veidā atklājis mums savā Dēlā Jēzū Kristū. Un pāri visām lietām Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir pielūdzams, teicams un augsti godājams. Āmen.