Vasarsvētku dienā

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." (Ap. d. 2: 1-13)

Vasarsvētki ir grūti saprotami svētki, un atšķirībā no Ziemassvētkiem mūsdienu kultūra īsti nezina, ko ar tiem iesākt. Diemžēl mūsdienās nereti to nezina arī pati baznīca. Kas tad īsti notika tajā dramatiskajā, pirmajā Vasarsvētku dienā, kad Svētais Gars ienāca Jēzus mācekļu dzīvēs? Un ne mazāk svarīgi – kas notiek tad, kad Svētais Gars ienāk mūsdienu cilvēku dzīvēs? Svēto Garu ir īpaši grūti ietērpt cilvēcisku ideju un definīciju tērpā. Pat Bībele bieži runājot par Garu nerunā tieši, bet lieto dažādas metaforas un tēlus, lai pateiktu mums kaut ko par Svēto Garu, kas viņš ir un ko viņš dara. Ja iedziļināmies šajos bībeliskajos tēlos, tie mūs ved dziļāk tajā lielajā noslēpumā, ko Gars dara mūsu dzīvēs.

Pirmā Bībeles aina, kas raksturo Svēto Garu ir pats vārds, kuru Bībele lieto attiecībā uz garu. Gan Vecās Derības ebreju, gan Jaunās Derības grieķu valodā vārds, kurā tiek saukts Svētais Gars ir ikdienišķs vārds – elpa, dvesma. Arī mūsu valoda ar garu saprot kaut ko līdzīgu tvaikam, piemēram, uzmest pirtī garu. Bet vārds gars senākā latviešu valodas lietojumā arī nozīmē dzīvību, piemēram, izlaist garu nozīmē mirt. Aina, kas tādējādi atklājas, ir kaut kas līdzīgs dzīvības principam – ikviens zina, ka cilvēks, kurš elpo ir dzīvs. Gars ir Dieva iedvesta dzīvības elpa, kuru tas iedveš ikvienā dzīvā radībā, lai dotu tai dzīvību. Šī izpratne bieži sastopama Vecajā Derībā. Visas dzīvās būtnes dzīvo tādēļ, ka Dievs tajās iedvesis dzīvību. Šajā ziņā nav atšķirības starp cilvēku un citām Dieva radītām dzīvām būtnēm, tajās visās dzīvības dvesma nāk no Dieva Gara. Piemēram, Ījāba grāmatā lasām, ka ja Dievs paņemtu savu Garu atpakaļ pie sevis, visa miesa pilnīgi iznīktu un visi mirstīgie atgrieztos pie pīšļiem (Ījaba 34:14-15). Dzīvība nerodas no nedzīvām lietām, tā pastāv vienīgi tādēļ, kad dzīvības avots, dzīvais Dievs dalās savā Garā ar savu radību. Jaunajā Derībā, piemēram, Vasarsvētku dienā mēs redzam Garu kā jaunas dzīvības elpu, atjaunotu un pilnīgāku dzīvību, dzīvību izglābtu no nāves. Lieldienu vakarā pēc savas augšāmcelšanās Jēzus dvesa uz saviem mācekļiem un teica: „Ņemiet Svēto Garu” (20: 22) Jaunā dzīvība, ar kuru augšāmceltais Kristus dalās ar saviem mācekļiem, ir dzīvības dvaša, kuru viņš tajos iedveš. Gars, kurš tiek izliets pār baznīcu Vasarsvētku dienā, protams, ir tas pats Gars, kas dod dzīvību visam dzīvajam. Tikai viņš pats ir Dieva persona, nevis bezpersonisks dzīvības spēks un mums jāizšķir starp to, kas Gars ir un ko viņš dara cilvēkos. Vasarsvētkos viņš nāk, lai atkal no jauna savienotu mūsu dzīves ar Dievu, no jauna iedzīvinātu dzīvību, dotu mums dzīvību visā pilnībā. Diemžēl cilvēki pārāk bieži par garīgu dzīvi domā kā par kādu drīzāk ēterisku, novājinātu, bālasinīgu dzīvi, it kā tas būtu tas, kas paliek pāri, kad beidzam dzīvot. Patiesībā Gars nav dzīvību noliedzošs, bet pāri visam, vislielākajā mērā dzīvību dodošs, apstiprinošs un veicinošs. Pati Gara daba jeb būtība ir dzīvība. Jaunā dzīvība, kuru Gars dod Vasarsvētkos ir patiesi īstā dzīvība, viss tas, kam dzīvei un dzīvībai patiesi jābūt.

Gars nes mūsu dzīves pie dzīvības, atgriež atpakaļ dzīvību mūsu nāves apēnotajās un mirstošajās dzīvēs, atkal no jauna sasaistot mūs ar vienīgo dzīvības avotu – Dievu. Un tā kā Gars ir dzīvību dodošs un apstiprinošs. Iedvešot visā dzīvajā šo jauno dzīvību, kuru viņš dod Vasarsvētkos, Gars neatdala un nenošķir mūs no Dieva radības dzīves. Gars neaizved mūs kādā īpašā pārdabiskā sfērā, kur mums vairs nav nekā kopēja ar parasto Dieva pasaules dzīvi, bet notiek tieši pretējais – Garam atkal no jauna sasaistot mūs ar dzīvības avotu Dievu, tas sasaista mūs ar visu dzīvo. Piedzīvojot Garu kā jaunu dzīvību no Dieva, mēs iegūstam arī jaunu mīlestību pret dzīvi. Tādējādi atdzimstot, mēs spējam ieraudzīt Dieva Garu visā dzīvībā.

Tas mudina mūs rūpēties par dzīvību: tā saucamajos pasaules karstajos punktos, kuru kļūst arvien vairāk un par ko arvien biežāk dzirdam ziņu raidījumos, mirst cilvēki, un tas liecina, ka pasaulē arvien vairāk kļūst par tādu vietu, kur dzīve ir vairāk līdzīga nāvei, nekā dzīvībai; arī mūsu pašu sabiedrībā dzīvība ir kļuvusi lētāka, tā tiek mazāk respektēta, ne reti vienkārši iznicināta. Nedzimuši bērni tiek noslepkavoti ik dienas, pilnīgi bez kāda iemesla. Un pat, ja viņu dzīvība ir vārga, ja tā nav tik spēkpilna, kā kādam gribētos, ja auglis ir slims, vai tad to nevajag vēl daudzkārt vairāk žēlot un par to rūpēties vēl vairāk, nekā par dabiski veselajiem? Ja mēs to vēl nespējam, tad mums ir jāmācās, nevis jāpasludina Dieva dotu dzīvības dāvanu par dzīvei nederīgu un nevajadzīgu un cietsirdīgā vienaldzībā, kas robežojas ar vājprātu, jānogalina. Un ko lai sakām par pārējo dzīvo radību, no kuras katru dienu pazūd desmitiem sugu tikai tādēļ, ka mēs cilvēki alkatīgi un nelietīgi izmantojam zemi. Ir pārsteidzoši, ka cilvēki uztraucas par dažām no šīm lietām un ir pilnīgi vienaldzīgi pret citām. Tas viss ir apliecinājums tam, ka mūsu kultūra joprojām ir nāves kultūra. Tie, kas dzīvo no Dieva Gara, no dzīvības Gara nevar būt vienaldzīgi pret dzīvību jebkurā tās formā un izpausmē. Mēs nedrīkstam attiekties pret pārējo dzīvību, kā mūsu alkatības, izklaides vai uzjautrināšanās objektu.

Dzīvības mīlestība nav sociālais evaņģēlijs, tā nav austrumu reliģiska ideja, bet tā ir Dieva atjaunotas jaunās radības dabiska izpausme. Šeit, šajā dzīvē, tagad uz zemes mums ir jāmācās, kā dzīvot nākošajā pasaulē, mūžīgajā dzīvē, nevis nežēlīgi jāvairo ciešanas, kuru jau tāpat ir bezgalīgi daudz uz šīs grēcīgās zemes. Un pats pretīgākais ir tas, ka varmācība, cietsirdība un pat slepkavība parasti tiek pamatota ar līdzjūtību, žēlsirdību un citiem tikumiem. Mēs sakām – dažreiz nogalināt ir žēlsirdīgi, vienalga vai tas ir vēl nedzimis bērns vai smagi slims cilvēks. Bet tas ir perversi, jo nav nekā briesmīgāka par nāvi un dzīvība ir jālolo īpaši tad, kad tā ir vāja, nespēcīga un bezpalīdzīga. Ja mēs to nevaram, nespējam un neprotam, tad tā ir mūsu vaina, arī mūsu izslavētās zinātnes vaina un to nevar noslēpt noliedzot problēmu, vienkārši nogalinot it kā žēlsirdības vārdā.

Tādējādi mēs varam apkopot šo Bībeles sniegto Gara attēlu šādi: Dzīvības dvaša ir Gars, ko Dievs iedveš mūsu mirušajās un mirstošajās dzīvēs. Tas ir Gars, kas pieceļ mūs jaunai dzīvei, dara mūs patiesi dzīvus ar Dieva dzīvību. Tas ir Gars, kurš iesaista mūs lielākajā mūsdienu cīņā par dzīvību, cīņā pret nāves varām un spēkiem - nāves kultūru.

Nākošais Bībeles sniegtais Gara attēls nāk no paša Vasarsvētku stāsta. Kristus Baznīca sākās Vasarsvētku dienā, kad nams, kurā bija sapulcējušies Jēzus mācekļi, tika piepildīts ar stipra vēja pūšanai līdzīgu skaņu (Ap. d. g. 2: 2) Tā bija Svētā Gara publiska nākšana šajā pasaulē. Vējam līdzīgā rūkoņa ir dziļi simboliska, jo Bībeles oriģinālajās valodās Gars nozīmē ne tikai elpa, bet arī vējš. To labi raksturo Ecehiēla varenā vīzija par izkaltušo kaulu pildīto ieleju, kur Dieva Gars tiek aprakstīts kā vējš, kas nāk un ieiet mirušajos ķermeņos, kļūstot tajos par dzīvības dvašu, tā kā tie ceļas jaunai dzīvei (37:9-10, 14). Līdzīgā veidā agrīnie kristieši runāja par Garu kā par elpu un vēju, jo tā bija parastā šā vārda nozīme, kuru tie lietoja. Kas tāds ir vējā, kas mums palīdz izprast Dieva Garu? Jēzus kādā īsā līdzībā, kur vējš tiek lietots, lai attēlotu Garu saka: „Vējš pūš, kur gribēdams, jūs dzirdat tā skaņu, bet nezināt no kurienes tas nāk un uz kurieni tas iet.” (Jņ. 3:8). Vēju nevar redzēt; tas ir neredzams, noslēpumains spēks, bet ir iespējams redzēt to, ko vējš dara, kādas ir vēja radītās sekas. Vējš ir neprognozējams un nekontrolējams. Vējš ir kustība, kuru mēs nevaram paredzēt vai kontrolēt, kas šķietami nāk no nekurienes, atstāj noteiktu iespaidu un savā virzībā aizrauj lietas sev līdzi. Un tā tas ir arī ar Garu.

Viena no pirmajām un galvenajām lietām, ko mums jāmācās par Dieva Garu ir tā, ka Gars atrodas ārpus mūsu kontroles vai ietekmes. Nav iespējams noķert vēju un pavērst to sev vēlamajā virzienā. Nav iespējams iegūt kontroli pār Garu un novirzīt to turp, kurp mums šķiet tam vajadzētu iet. Baznīca arvien ir tikusi kārdināta to darīt, iesprostot Garu kā džinu lampā, lai to varētu lietot tie, kas zina pareizos maģiskos vārdus vai formulas. Šķiet, ka mūsdienu cilvēkiem šis kārdinājums ir vēl lielāks, jo mēs esam kontrolēšanas mānijas apmāti. Mums šķiet, ka jo vairāk kontrolējam dzīvi, jo labāka tā kļūst. Ņemt dzīves grožus savās rokās ir tas, ko mēs saprotam ar īstu un pareizu dzīvi. Un kaut kāda jēga un nozīme tajā, protams, ir. Bet nepamanīts paliek tas, ka ļoti daudz kas no tā, kas dzīvē ir patiesi nozīmīgs ir tieši tas, ko mēs nekontrolējam un nevaram paredzēt, ka tas ar mums notiks: cilvēki, kurus mēs sastopam, dažādās dzīves situācijas, traģēdijas, kuras mums nākas piedzīvot, negaidītas izdevības, kuras piedāvā dzīve. Ļoti bieži tieši šajos neparedzamajos dzīves aspektos mēs sastopam Dievu vai pareizāk sakot, Dievs tajos nāk pie mums. Šāda veidā viņš dažreiz pievērš mūsu uzmanību tām lietām, kuras citādi mēs nespētu ieraudzīt; dažreiz viņš šādi virza mūsu dzīves turp, kur mēs paši nekad neiedomātos doties. Apkopojot šo otro Bībeles sniegto Gara attēlu jāsaka, ka tad, kad mūsu dzīvei trūkst virziena, kad mēs bezmērķīgi klejojam pa šo pasauli vai arī tad, kad pavisam noteikti stūrējam nepareizā virzienā, tad Dieva Gara vējš dažreiz kā liega pūsma, dažreiz kā viesulis, bet vienmēr kā kustība, kuru mēs nevaram paredzēt vai kontrolēt iebrāžas mūsu dzīvēs, izrauj mūs laukā pašus no sevis un aizrauj turp, kurp vēlas Dievs.

Vēl viena Bībeles sniegta Gara aina, kas bieži ir sastopama Rakstos ir Gars kā ūdens. Šis tēls tiek lietots ļoti dažādos veidos. Piemēram, lai atainotu cilvēkus pildītus ar Dieva Garu, Jaunā Derība bieži par tiem runā kā par traukiem, kas pildīti līdz malām. Tikt kristītam ar Garu burtiski nozīmē tik iegremdētam Garā, vai tikt aplietam ar Garu, kas līst zemē kā lietusgāze. Šodien mēs apskatīsim vienu šādu ainu, kur Gars tiek attēlots kā ūdens. Pēteris savā Vasarsvētku sprediķī sacīja, ka tas, kas tad notika, bija tas, kas notiek tad, kad Dievs izlej savu Garu (Ap. d. g. 2:17, 33). Tā ir aina, kurā Dievs izlej pār mums savu Garu kā lietu no debesīm. Lai spētu novērtēt šo ainu, mums jāatceras kā par lietu domāja tā laika Palestīnas zemnieki: lietus līstot padara izkaltušu, nedzīvi zemi par auglīgu augsni. Caur pravieti Jesaju Dievs saka, ka viņš izlies ūdeni uz izslāpušas zemes un lietus šaltis uz izkaltušas zemes. Es izliešu savu Garu uz taviem pēcnācējiem (44:3). Un kādā citā vietā, paredzēdams tālu nākotni, Jesaja runā par laikiem, kad Gars no augstumiem tiks izliets pār mums un tuksnesis kļūs par auglīgu zemi (32:15). Gars ir lietus, kas līst pār mūsu dzīvēm padarot tās tādas, ka tās spēj nest augļus. Šādu ainu sniedz arī Pāvils runājot par Gara augļiem – mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, dāsnumu, uzticamību, lēnprātību un savaldību (Gal. 5:22-23). Visas šīs kristieša dzīves iezīmes ir augļi, kurus nesam tad, kad Gars apūdeņo mūsu dzīves tīrumus, ienes tajās dzīvību un padara tās auglīgas un ražīgas Dievam. Apkopojot šo trešo Bībeles sniegto Gara attēlu: Gars ienāk mūsu dzīvēs kā maigs, spirdzinošs lietus, lai veldzētu mūsu izkaltušos, sažuvušos un neauglīgos dzīves laukus un padarītu tos par plaukstošām un auglīgām ielejām.

Ceturtais un pēdējais Svētā Gara attēls ir Gars kā uguns. Vasarsvētkos, kad nams pildījās ar vētrai līdzīgu rūkoņu, vēl viena lieta, ko ievēroja mācekļi, bija uguns liesmas, kas kā uguns mēles nolaidās pār katru no tiem (Ap. d. gr. 2:3). Šīs uguns liesmas attēlo Dieva dedzīgo mīlestību. Svētais Gars nes Dieva mīlestību mūsu dzīvēs, un Dieva mīlestība nav tikai kaut kāda patīkami mīlīga labsirdība. Dievs ne tikai vēl mums labu un vēlas būt jauks pret mums. Viņš mīl mūs kaislīgi un dedzīgi. Dieva mīlestība ir dedzīgu rūpju liesma, un tāpat kā uguns tā aizdedzina citas lietas. Degot mūsu dzīvēs, Dieva mīlestība iededz mīlestības liesmu arī katrā no mums. Tā iededz mīlestības liesmu mūsos, kas deg kā mīlestība pret Dievu un visu to, ko mīl Dievs. Un pirms steidzamies prom ar domu, ka Gara piedzīvojums ir kaut kas saviļņojošs, pacilājošs un jautrs, uguns mums atgādina, ka te ir darīšana arī ar sāpēm. Uguns apdedzina un šķīsta. Mīlestība ir dedzīga, bet tā ir arī sāpīga. Tādēļ Svētā Gara tēls kā liesma ir mums nozīmīgs atgādinājums. Tas, kas ir raksturīgs lielai daļa mūsdienu sabiedrības, ir sava veida apātija, vienaldzīgums: doma, ka šajā pasaulē un dzīvē nav nekā tāda, par ko būtu vērts pārāk uztraukties, raizēties un rūpēties; ne kā tāda, kam būtu vērts veltīt sevi pilnīgi; nekā tāda par ko iedegties. Pret jebkuru daudz maz dzīvīgu un kaislīgu attieksmi mēs tūdaļ mēdzam rezignēti un nicīgi iebilst – no ko tu cepies? Tā ir pārliecība, ka nav nekā tāda, par ko būtu vērts degt. Cilvēki ir kļuvuši ciniski un vienaldzīgi iepretī visām lielajām dzīves lietām, skeptiski pret īstu, iedvesmojošu un jēgpilnu dzīvi. Viss, ko cilvēki cer sagaidīt no dzīves ir nekas vairāk kā izklaide, laika kavēklis un uzjautrinājums. Nav grūti pamanīt šo kultūras tendenci vai vispārīgo noskaņojumu mūsu sabiedrībā attieksmē pret dzīvi. Tādējādi mums nepārtraukti ir nepieciešams Gars, kas sasildītu mūsu aukstās sirdis ar Dieva mīlestības liesmu, iedegtu mūsos ilgas, alkas un kaisli, bez kuras dzīve nav dzīvošanas vērta, proti, ugunīgas alkas pēc veltīšanās Dievam un dedzīgas rūpes par visu to, kas rūp Dievam. Un tas nozīmē arī to, ka mums ir nepieciešams, lai Dieva Gars pasargātu mūs no mīlestības surogāta, no visa tā, kas nav tā vērts, lai to mīlētu un tam veltītos.

Atšķirt šīs lietas nav grūti: patiesa mīlestība arvien ir saistīta ar Dieva aicinājumu; tā prasa novēršanos no sevis un pievēršanos savam tuvākajam; tā prasa sevis aizliegšanu, uzupurēšanos un veltīšanos, un tā ir mīlestības liesma, kas sagādā sāpes. Mūsdienu cilvēki to gandrīz vairs nepazīst un ja arī kaut ko tādu ievēro, piedzīvo vai kaut nojauš, tā tūdaļ bēg no tā, kā velns bēg no krusta. Mūsdienu cilvēka mīlestība un kaislība parasti ir viņš pats; viņa reliģija, viņa gars ir narcisisms – viss tas, kas ļauj viņam tīksmināties pašam par sevi, justies nozīmīgam, justies labi un ērti šajā dzīvē. Un viņa mīļākais tēls ir nevis Dieva Gara liesmojošās mīlestības tēls, bet tas bālais, nedzīvais un pelēkais tēls, ko tas ik dienas apbrīno un dievina raugoties spogulī. Turpretī tiem, kuru sirdīs deg Dieva mīlestības liesma, vienīgais spogulis ir viņa tuvākais, patiesais spogulis, kurā raudzīties uz sevi. „Mēs,” saka Pāvils, „ būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.” (2. Kor. 3: 18) Tādi ir kristieši - šie pasaules nicinātie ļaudis, kuru sirdis ir aizdedzis Svētais Gars. Raudzīdamies uz Svētā Gara pildīto agrīnās baznīcas ļaužu dzīvi, pasaule sākotnēji nicīgi un ciniski smējās – tie salda vīna pilni! Vēlāk tie neizpratnes pilni grozīja galvas: „Redzi, kā viņi mīl viens otru!” Mīlestību nevar saprast, to nevar izskaidrot, to nevar racionāli pamatot, to var vienīgi apbrīnot vai arī, diemžēl, izsmiet. Bet ar ko agrīnās baznīcas kristieši atšķīrās no mums? Vai viņi bija labāki, svētāki? Vēsture liecina, ka zināmas atšķirības starp tā laika un mūsdienu cilvēkiem bija. Tā laika cilvēki bija ar viengabalaināku raksturu; viņi bija morāli stiprāki un savā ziņā viņi bija arī gudrāki. Mūsu laikmeta ļaudīm intelektuāli vairs nav pat pieejamas tā laika lielās filozofiskās sistēmas un idejas. Modernie laiki nepazīst neko tamlīdzīgu. Interneta, Vikipēdijas un reklāmas laikmets ir radījis tik virspusēju, seklu un paviršu kultūru, ka tā vienkārši vairs nespēj saprast diženās seno laiku filozofu idejas. Tā laikmeta cilvēki kopumā arī nebija tik ciniski, skeptiski un nihilistiski kā vidusmēra mūsdienu cilvēks. Tomēr pirmā gadsimta baznīca bija tādi paši grēcinieki kā mēs. Viņi nebija svētāki, bet tāpat kā mēs dzīvoja tikai no Kristū dāvātās Dieva taisnības. Tikai savā ticībā viņi bija nopietnāki un dedzīgāki. Viņi nebija tā baismīgā apnikuma un garlaicības mākti, ko vērojam mūsdienās. Tiem nekad neapnika klausīties Kristus augšāmcelšanās liecinieku stāstos, lūgt Dievu, baudīt Vakarēdienu un nest tālāk priecīgo vēsti par glābšanu Jēzū Kristū. Evaņģēlijs bija viņu sirdīs iededzis mīlestību pret nāves un iznīcības varā esošajiem līdzcilvēkiem. Tādēļ, ka viņi zināja, kas ir dzīvība, tie baidījās no nāves daudz vairāk nekā mēs, nicināja un ienīda to kā velna varu, bet viņi zināja arī, ka nāve ir uzvarēts ienaidnieks. Viņi zināja dzīvības vērtību un cenu, būdami atpirkti nevis ar zeltu un sudrabu, bet ar Kristus dārgajām un nevainīgajām asinīm. Dieva Gara liesmās degdami, tie centās visus apkārtējos izraut no elles liesmām. Ar līdzīgu mīlestību un prieku sirdī dzīvoja mūsu baznīcas tēvi Reformācijas laikā. Arī mēs paši pirms gadiem divdesmit, kad pirmoreiz dzirdējām skaidru Evaņģēliju, bijām citādi. Lai mīļais un varenais Kungs Svētais Gars padzen no mūsu sirdīm vienaldzību un remdenumu un atkal no jauna iededz tajās Dieva mīlestības spožo liesmu un glābjošā Evaņģēlija prieku. Āmen.