1. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. (Lk. 16: 19-31)

Stāsts par nabaga Lācaru un bagāto vīru nav vispirms stāsts par bagātību un nabadzību. Pati par sevi bagātība nav netikums, tāpat kā nabadzība nav tikums. Būtiskākais jautājums ir bagātā vīra attieksme pret nabaga Lācaru. Jēzus stāsts mūsdienās ir ne tikai īpaši aktuāls, bet arī ļoti uzskatāms. Mūsdienu Rietumu pasaule ir precīza bagātā vīra kopija, gan bagātības, gan attieksmes, gan augstprātīgās pašpārliecinātības ziņā. Mums, protams, tam ir vairāk vai mazāk ciniski skaidrojumi, bet fakts paliek fakts – kamēr ievērojama pasaules daļa, tajā skaitā mazi bērni, mirst no bada, Rietumu pasaule cieš no pārēšanās. Katram savas problēmas un arī bagātie, tā teikt, raud. Šīs dienas evaņģēlijā mācamies, ka bagātība garīgā ziņā ir grūta nasta un tikai retais to spēj nest tā, lai pēc tam nebūtu jāraud mūžīgi.

Ja pagājušajā svētdienā Svētās Trīsvienības dienā dzirdējām par Dieva mīlestību, proti, ka Dieva velta sevi mums cilvēkiem, tad bagātā vīra piemērā mēs redzam pretējo – šis cilvēks dzīvo tikai pats sev. Bet kas tas ir pats un sev? Pat kristīgās domas ietvaros atbildes uz šo jautājumu ne vienmēr būs viennozīmīgas un skaidras. Vienkāršības labad definēsim vārdu „pats” kā kaut ko tādu, kas veidojas attiecībās ar Dievu, attiecībās ar citiem cilvēkiem un attiecībās ar pārējo radību. Bet „pats” ir arī dzīves stāsts, kas top laikā un savu vienreizējo raksturu iegūst savijot kopā pagātni, tagadni un nākotnes cerības. Cilvēka patībai pašai par sevi nav neatkarīgas esamības ārpus attiecībām un tai nav arī mūžīgas esamības ārpus laika, ko mēs varētu aprakstīt citādi kā dzīves stāstu. Tātad cilvēka „es” veidojas attiecībās ar citiem, un es esmu tas, par ko es kļūstu savā dzīves stāstā. Atpestītu un visos iespējamos veidos dziedinātu šo manu patību Dievs beigu beigās uzņems mūžībā.

Mūsdienu pasaulē daudz tiek runāts par sevi, sevis meklēšanu, sevis piepildīšanu un rūpēm par sevi. Bet ko īsti nozīmē - apzināties sevi, meklēt sevi, piepildīt sevi, rūpēties par sevi? Tie ir izteikumi, kurus cilvēki lieto bieži, bet jo vairāk par tiem domājam, jo grūtāki šie jautājumi šķiet. Pirmkārt, mēs īsti nezinām, kas ir sevis apziņa, un nezinām pat kur un kā sākt meklēt uz šo jautājumu atbildes. Izteikums – meklēt sevi – ir pavisam dīvains, ja sākam par to nopietni domāt. Mēz bieži mēdzam arī sacīt – papriekš jāparūpējas par sevi, tad varēs arī rūpēties par citiem, bet ko īsti nozīmē – rūpēties pašam par sevi? Brīdi padomājot kļūst skaidrs, ka nav īsti skaidrs tas, kas ir pats, un vēl jo mazāk skaidrs ir tas, kā viņš varētu rūpēties par sevi. Kā gan cilvēkam var būt attiecības pašam ar sevi? Viss, ko saprotam no šāda veida pārdomām ir tas, ka mums ir darīšana ar kaut ko perversi un briesmīgi izkropļotu, ar kaut ko ļaunu, kas tiek pamatots vai nu it kā ar vienkāršu dzīves gudrību vai sarežģītāku filozofiju, bet kas patiesībā ir kaut kas neīsts un iedomāts, iluzora, baismīgi izkropļota realitāte.

Tas liek mums secināt, ka pastāv patiesa un nepatiesa patība jeb izpratne par to, kas es esmu. Un cilvēki dabiski domā par sevi tieši šādā izkropļotā veidā, ar šādu domāšanu tie piedzimst, un mēs to saucam par grēku – kas ir iedzimta, dabiska bet ačgārna un nepareiza attieksme pret Dievu un apkārtējo pasauli. Kristīgajā ticībā pārēja no neīstā „es” uz patieso „es” notiek vispirms Kristībās, kad vecais cilvēks mirst un jaunais ceļas augšā, un šis process turpinās visu cilvēka dzīvi kā atgriešanās no grēka. Tātad Kristībās vecā, grēcīga, neīstā patība kļūst par pagātni, bet jaunā, svētā, taisnā un patiesā patība ceļas augšā no Kristības ūdens.

Kas ir šī grēcīgā, neīstā vecā cilvēka patība? Pēc mūsu agrākās definīcijas tā ir pašos pamatos izkropļotas attiecības un dzīves stāsts. Tā ir egoistiska uz sevi vērsta patība, kas uz dzīvi raugās tikai no sava izdevīguma pozīcijām. Es esmu tas, kas man patīk, kas man ir izdevīgs utt. Šāda cilvēka dzīves centrā atrodas viņš pats, tas ir, viņš sevi liek Dieva vietā un ir pats sev dievs, bet pret citiem cilvēkiem un pārējo radību viņš izturas tikai kā pret līdzekļiem, ar kuru palīdzību sasniegt sev vēlamos mērķus. Šāda cilvēka attiecības ar citiem nav mīlošas bet izmantojošas. Tas ir cilvēks, kurš ir vērsts uz sevi, dzīvo sev un rūpējas par sevi, daudz nedomājot par to, ko tas īsti nozīmē. Ja cilvēks par to domātu, viņš atskārstu, ka dara kaut ko patiesībā neiespējamu, dzīvo nereālu dzīvi vai pareizāk sakot nemaz nedzīvo. Šāds cilvēks dzīvo izteikti subjektīvā, iedomātā vai maldīgā realitātē, kas ir noslēgta pret patieso realitāti - Dievu, citiem cilvēkiem un pārējo radību. Tā vietā, lai dzīvotu tādās attiecībās, kuras raksturo savstarpēja atkarība vienam no otra, kas rada patieso patību, neīstā, viltus patība, viltotais „es” vēlas radīt pats sevi, pats veidot savu dzīves stāstu, kas stāsta par viņa paša mērķiem un vēlmēm. Beigu beigās tā ir liela ilūzija, pievilšana. Piemēram, nav iespējams rūpēties par sevi, jo tas, ko mēs parasti saucam par rūpēm par sevi vienkārši nozīmē izkropļotas attiecības, ļaunu izturēšanos pret citiem, kas sagrauj un izposta mūs pašus. Atgriezties no šādas maldīgas, neīstas patības, mainīt sevi nav iespējams. To ir pat grūti aprakstīt, bet vienkārša piemēra veidā to varētu raksturot kā ļaundabīgu saslimšanu, ko saucam par vēzi. Tās ir šūnas, kas nedzīvo priekš pārējā organisma, bet tikai priekš sevis. Tās rūpējas tikai par sevi un beigu beigās nogalina gan visu organismu, gan pašas sevi. Vēzis nav dzīve, bet miršana. Tas ir postošs, ļaundabīgs veselo šūnu izkropļojums, kas rūpēdamies par sevi nes nāvi.

Patiesā patība, īstais cilvēka „es” nevar attīstīties vai izaugt, vai tikt izglītots no neīstās uz sevi vērstās patības. Vēzi var ārstēt tikai radikāli, tas ir, šo ļaundabīgo, uz sevi vērsto veidojumu izgriežot vai citādi iznīcinot. Vienīgā iespēja, grēcīgajam cilvēkam mainīties, ir radikāla Dieva iejaukšanās. Jaunajam, patiesajam cilvēkam ir jāpiedzimst no augšas, tam ir jātiek Dieva dāvinātam. Jaunā, patiesā patība, jaunais cilvēks - kristietis ir pašaizliedzīgs un nesavtīgs un viņš dzīvo veltot sevi Dievam un citiem cilvēkiem. Viņš ir vesels cilvēks, kurš dzīvo priekš Dieva un priekš citiem, jo zina, ka viņš ir Dieva un citu cilvēku radīts. Viņš nav veidojis pats sevi, lai sasniegtu savus mērķus. Tātad šāds cilvēks ir nevis paša, bet Dieva radīta persona. Pasaule, kurā tas dzīvo ir pilnīgi citādi orientēta pasaule, tās centrā ir visu lietu avots un mērķis – Dievs. Tas nozīmē, ka īstais, jaunais, ticīgais cilvēks, kristietis dzīvo ar mērķi, kas ir ārpus viņa paša. Šo mērķi nosaka Dievs, kurš mīl visu radību un jaunais cilvēks - kristietis tiek iekļauts, šajā Dieva mīlestībā.

Kā atsevišķai, vienreizējai būtnei tam, protams, ir pašam sava īpaša vieta esamībā un tas ir spiests no šīs vietas raudzīties uz pārējo pasauli un stāties ar to šādās attiecībās, kur viņš pats ir visa centrs. Tā ir mūsu nolemtība, no kuras mūs var izraut tikai Dievs, paceļot mūs pāri šai pašam uz sevi vērstajai dzīvei un mūsu pašu mērķu, piepildījuma, ilgu un cerību vietā dāvāt mums mīlestības pilnu paklausību Dievam, līdzjūtīgu un mīlestības pilnu identificēšanos ar citiem cilvēkiem. Tā nu šīs jaunās mīlestības attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem ir tās, kas tagad veido to, kas mēs esam, mūsu patību. Mūsu pašu rūpes un raizes Dievs šādi pārvērš par viņa rūpēm un raizēm par visu radību. Apmēram to nozīmē Pāvila vārdi, kad viņš saka, ka viņš ir ticis krustā sists kopā ar Kristu un nu vairs nedzīvo viņš, bet viņā dzīvo Kristus (Gal. 2: 19-20). Tas nenozīmē, ka Pāvils tagad vairs nav Pāvils, bet kāds abstrakts radījums, bez savas patības. Nē, tikai tagad Pāvils vairs necenšas pats radīt sevi, un viņš vairs nedzīvo pats no saviem resursiem, bet tagad viņš dzīvo no Dieva žēlastības un rūpējas par citiem, ļaujot Dievam un citiem rūpēties par viņu.

Pats Pāvils tūdaļ paskaidro, ka viņa dzīve miesā tagad ir dzīve ticībā uz Dieva Dēlu, „kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal. 2: 20) Pāvils joprojām ir tas pats Pāvils, kas viņš bija agrāk un pasaule, kurā viņš dzīvo, ir tāda pati, kāda tā bija agrāk. Nedz Pāvils, nedz pasaule nebija pilnīgi izkropļota, lai gan abi bija stipri izkropļoti, tomēr tagad Pāvils nedzīvo vairs, lai šo kroplumu palielinātu, kalpojot sev, saviem mērķiem un saviem plāniem, bet tagad Dieva žēlastība padarījusi viņu par tādu cilvēku, kurš dzīvo priekš Dieva un citiem cilvēkiem. Šajā ziņā Pāvils ir jauns radījums, kuru veido šīs jaunās attiecības. Tas varbūt izklausās grūti saprotams, bet tā ir vienkārša patiesība, kas Jaunajā Derībā atkārtojas ne reizi vien: „Kas savu dzīvību meklēs paglābt, tas to zaudēs, bet kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu.” (Lk. 17: 33) Grieķu vārds, kas šajā tekstā tulkots kā dzīvība, nozīmes ziņā ir ļoti tuvu tam, par ko runājam - pats, pašam, cilvēka patība, tas, kas cilvēks ir.

Pirmā teikuma daļa - kas savu dzīvību meklēs paglābt - apraksta cilvēku, kurš dzīvo ar neīstu es. Mēģinājumi paglābt sevi, dzīvojot pašam priekš sevis ir lemti neveiksmei, jo nāve pieliks tiem punktu, atņemot cilvēkam, kurš dzīvo pats priekš sevis, visu, pašam sevi ieskaitot. Dzīvot savu dzīvi tā, it kā tā piederētu mums pašiem un mēs varētu to paturēt un lietot paši saviem mērķiem ir ilūzija, kuru brutāli un nežēlīgi iznīcinās nāve. Tas ir tieši tas, ko nācās piedzīvot bagātniekam mūsu šīs dienas evaņģēlija stāstā. Viņš dzīvoja sev, viņš baudīja dzīvi un nelikās zinis par citiem. Bagātais vīrs maldīgi iedomājās, ka dzīve un dzīvība ir viņa paša īpašums, ar ko var izrīkoties pēc saviem ieskatiem. Patiesībā dzīvība ir Dieva dota un to no Dieva var tikai saņemt, bet to nevar paturēt sev un lietot savās interesēs. Bagātais vīrs šo patiesību uzzināja par vēlu - tad, kad dzīve viņam tika atņemta. Dzīve tikai priekš sevis patiesībā jau iznīcina dzīvi pirms to pilnīgi paveic nāve. Grābjot un baudot dzīvi priekš sevis, savai baudai un priekam, dzīve un tās piepildījums patiesībā jau tiek neglābjami zaudēti ar katru egoistisku rīcību. Patiesa dzīve nevar tikt iegūta šādā veidā. Šādi tā var tikt tikai izšķiesta, bezmērķīgi izšķiesta. Vēža šūnas šķietami ir ļoti stipras un dzīvotspējīgas, bet tās izposta visu sev apkārt un nes nāvi. Es, man, pašam, sev ir bīstami vārdi, kas mūs var viegli vest maldos un virzīt pretī mūžīgam postam. Visiem tiem, kuri daudzina sevis mīlestību, rūpes par sevi un tamlīdzīgas lietas, Jēzus atbild skaidri un tieši: „Ja kāds nāk pie manis un neienīst… pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.” (Lk. 14: 26) Jaunās Derības oriģinālā „dzīvība” šeit ir tas pats grieķu vārds (psihē), kas iepriekšējā tekstā un praktiski Jēzus tātad saka, ka neviens, kurš neienīst pats sevi, nevar būt viņa māceklis. Lai gan vārds „ienīst” šeit varētu būt jūdu idioma, kas nozīmē mīlēt mazāk, par savu veco es, veco uz sevi vērsto cilvēku mums jāzina tikai viens – tas nav nekas labs un pelna nāvi. Tas arī ir viss, kas tev jāzina par sevi - mīlēt sevi un rūpēties par sevi nozīmē mīlēt un rūpēties par postu un nelaimi. Mūsdienu sabiedrībā mēs esam aizmirsuši vienkāršo patiesību, ka atsevišķais cilvēks ir daļa no kopējā organisma. Ja mūsu sirds vai aknas sacītu – mums jāatrod sava jēga, mums jārūpējas pašām par sevi, tas būtu kaut kas neiedomājams un pat bezjēdzīgs! Sirds un aknas kalpo pārējam organismam, bet pārējais organisms kalpo sirdij un aknām utt. Tiklīdz kaut kas sāk kalpot pats sev, tā tas kļūst par bīstamu un organismam nāvējošu pataloģiju. Tas pats notiek ar cilvēku kopumā – vai nu viņš kalpo citiem cilvēkiem, nesot tiem Dieva mīlestību, vai arī viņš kļūst par sabiedriski bīstamu pataloģiju. Tiktāl par neīsto es.

Minētā evaņģēlija teikuma otrā daļa - kas savu dzīvību zaudēs, tas to pasargās dzīvu - savukārt apraksta cilvēku, kurš dzīvo ar īstu es. Tas ir cilvēks, kurš ir atmetis muļķīgo iedomu paturēt savu dzīvi sev, priekš sevis, dzīvot sev. Tā vietā šāds cilvēks aizliedz pats sevi un dzīvo priekš Dieva un citiem cilvēkiem. Pasaulei viņš šķiet neprātīgs muļķis, kurš tūdaļ savu dzīvi pazaudēs, bet tā vietā viņš to atkal un atkal saņem atpakaļ no Dieva kā dāvanu un pat nāve to nespēj aizkavēt. Jo vairāk cilvēks sevi velta Dievam un citiem cilvēkiem, jo vairāk patiesas dzīves un dzīvības viņš saņem. Tas ir izskaidrojums tam, kādēļ kristīgajā ticībā tik augstu tiek vērtēta mocekļa nāve. Ja sevis atdošana, sevis upurēšana ir patiesa dzīve, tad galējā pakāpē tā ir mocekļa nāve. Tas nav fanātisms, bet patiesas dzīvības mīlestība. Tā ir spēja redzēt un saprast to, ko nav iespējams redzēt un saprasta aklajai pasaulei: iegūt sev un priekš sevis, nozīmē zaudēt, savukārt atdot nozīmē iegūt to, kas ir patiess, mūžīgs un dārgs. Patiesa dzīve kristīgā izpratnē ir sevis aizliegšana un došana. Tādēļ arī tie, kas kristīgajā baznīcā meklē savu labumu arvien piedzīvo dziļu vilšanos. Cilvēks, kurš dzīvo, zinot, ka viņa patība, viņa es ir Dieva dāvana, dzīvo atdodot sevi Dievam un citiem cilvēkiem, jo viņš zina, ka viņš to atkal un atkal no jauna saņems atpakaļ kā dāvanu. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks zina, ka pat pēc nāves viņš joprojām šo dāvanu saņems, jo tā neizriet no viņa paša dzīves, dzīvības un centieniem, bet gan tiek saņemta kā dāvana gan šeit, gan tur mūžībā. Maldīgais, egoistiskais „es” līdz ar nāvi zaudē visu, bet patiesais, sevi dodošais „es” turpina dzīvot mūžīgi. Tas ir tas, ko mēs atrodam Kristus piemērā.

Savā dzīvē un nāvē Jēzus nedzīvoja priekš sevis, bet priekš mums. Viņš atdeva mums sevi visu – dzīvību un nāvi, un pat viņa augšāmcelšanās ir priekš mums. Tas, ko viņš visu savu dzīvi pār pārim saņēma no Dieva nebija dots priekš viņa, bet priekš mums, un viņš to bagātīgi sniedza tālāk mums. Viņa augšāmcelšanās tādējādi ir Jēzus patības, tā kas viņš ir dāvana, Dieva dāvana priekš mums. Pats Jēzus ir Dieva dāvana, lielākā iespējama dāvana priekš mums, jo tajā Dievs mums dāvina pats sevi. Tas, kas mūs saista ar Kristu un padara par daļu no šī Dieva darba ir ticības auglis - mīlestība, sevi atdodoša, kalpojoša, sevi veltoša, upurējoša mīlestība.

Tāpat kā Pāvils mēs mirstam savam vecajam cilvēkam, savai vecajai dzīvei, kalpošanai pašiem sev un ceļamies augšā jaunai dzīvei – mīlestības pilnai kalpošanai citiem. Mēs vairs nedzīvojam paši, mēs nedzīvojam priekš sevis, bet mūsos dzīvo Kristus, kurš dzīvo tikai priekš citiem. Mūsu vecā dzīve līdz ar Kristu ir mirusi pie krusta un mēs esam augšāmcēlušies jaunai, mūžīgai dzīvei kopā ar Kristu. Mēs kļūstam par to, kurš mīlēja mūs un mīlot mēs atkal un atkal atdodam sevi, lai to atkal un atkal kā dāvanu saņemtu no jauna. Kristietis atdod sevi un atrod sevi Jēzus Kristus mīlestībā. Viņa mīlestība tagad esam mēs. Viņā mēs sevi zaudējam kā veco grēka cilvēku un viņā mēs sevi atrodam kā jauno ticības cilvēku.

Pasaule meklē sevi. Tā vēlas sevi atrast, lolot un paturēt. Tā vēlas sev dot un baudīt, bet tas, ko tā iegūst ir mokas elles liesmās. Starp bagāto pasauli un mūžīgu prieku baudošajiem nabaga lācariem ir nepārvarams bezdibenis. Daudzās vietās Jēzus un apustuļi runā par šo pasaules aklumu un stulbumu, bet atvērt aklo acis var tikai Dieva vārds, kas mums vēsta par sevi dodošo Dievu un dara mūs spējīgus būt tādiem, kāds viņš ir. Pasaule mūs nesaprot un nekad nesapratīs, jo mūsu ticība tai šķiet galēja muļķība, bet mums ir Tā Kunga prāts, kas spēj aptvert Dieva gudrības noslēpumu, ko tas bija paredzējis jau pirms pasaules radīšanas. Šo gudrības noslēpumu sauc par Dieva mīlestību. Tas, kurš to ir saņēmis no Dieva, dzīvo ne vairs priekš sevis, bet priekš citiem, tāpat kā to ir darījis Kungs Kristus un tādējādi viņš top par to, kam viņam patiesi jābūt – par mīlestības pildītu jaunu cilvēku, kurā beigu beigās atklāsies Dieva godība. Īsi sakot, šāds cilvēks vairs nedzīvo iluzoru, iedomātu dzīvi, kas patiesībā nemaz nav dzīve, bet viņš sāk patiesi dzīvot, jo dzīvot nozīmē – mīlēt. Āmen.