2. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk. 14: 16-24)

Šīs dienas evaņģēlijs turpina pagājušajā svētdienā iesākto stāstu par samaitātās cilvēka dabas pretošanos Svētajam Garam. Tēlainā veidā Jēzus attēlo Dieva glābšanas darbu Kristū kā lielu mielastu. Tā ir elpu aizraujošā Evaņģēlija vēsts – viss nepieciešamais mūsu pestīšanai ir paveikts, pats Dievs ir uzklājis galdu un mīļi aicina mūs visus pie tā. Viss, kas atliek mums, ir sēsties pie galda un baudīt apbrīnojamo Dieva laipnību un viesmīlību. Turklāt Dievs pats īpaši sūta savu kalpu, lai katrs tiktu uzaicināts. Šķiet, ka dzirdot šo aicinājumu, ļaudīm vajadzētu bariem steigties pie Dieva galda, bet notiek pretējais – tie visi kā viens sāk aizbildināties. Viņiem pašiem šķiet, ka aizbildinājumi ir visnotaļ pamatoti. Neviens nesaka – man ir slinkums, es esmu mantkārīgs un nolaidīgs, es nicinu Dievu un viņu ne par ko neturu. Nē, cilvēks ir viltīgs un savā pašapmierinātajā, bet iedomātajā gudrībā viņš saka – man ir pamatoti iemesli, lūdzu pieņem manu aizbildināšanos! Vienam ir jārūpējas par saviem laukiem, otram jākopj lopi, bet trešajam tās ir ģimenes darīšanas, kas neļauj nākt.

Tieši tāpat domā un rīkojas cilvēki mūsdienās – katru svētdienu tiek sacerēts stāsts savai sirdsapziņai un ikvienam citam, kuru tas varētu interesēt, kādēļ es nevaru šosvētdien būt baznīcā. Visi iemesli katram pašam šķiet visnotaļ pamatoti un labi. Esmu dzirdējis daudzus no tiem visdažādākajās variācijās, bet neviens man nekad nav teicis patiesību – es esmu slinks, vienaldzīgs, mazticīgs un klusībā nicinu Dievu. Mēs varam pievilt sevi, varam maldināt citus cilvēkus, bet nevaram apmuļķot Dievu, kurš skaidri saka, ka zina patieso iemeslu – „tie negribēja nākt” (Mt. 22: 3). Un lai gan cilvēki spītīgi turpina apgalvot – es gribu gan, bet nevaru, man ir lauki, vērši un apņemta sieva, tomēr Dievs, kurš pazīst cilvēka sirdi, savas domas nemaina – šie cilvēki negrib nākt, jo tie nicina mani, augstāk par mana Dēla krusta nāvi, glābšanu no velna, elles un nāves tie vērtē savus laukus, veikala darīšanas un sievas. Ja aicinātājs neapmierinās ar viltīgajām atrunām un turpina uzstāt, viņam jārēķinās, ka dzirdēs ņirgāšanos vai pat dabūs pa galvu. Pats Dievs arī paskaidro, kādēļ tas tā notiek – „aicinātie nebija cienīgi” (Mt. 22: 8), un „neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs” (Lk. 14: 24). Dievu nav iespējams piekrāpt un pat viņa pacietībai reiz pienāk gals!

Lai gan Dievs mīl visus cilvēkus, vajadzīgs viņam nav neviens. Viņš ļoti labi var iztikt bez mums, mēs esam tie, kas nevaram iztikt bez Dieva. Cilvēku aizbildināšanās tikai vēl vairāk sadusmo Dievu un tad, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš aicina to vietā citus. Lai mums nenāktos to piedzīvot un debesu vietā mēs nenonāktu mūžīgu šausmu vietā, pārdomāsim šo jautājumu pamatīgāk. Mēs gan nepakavēsimies pie tā, kādēļ pasaulīgi cilvēki noraida Dieva aicinājumu, jo tas tāpat ir skaidrs – viņi ir apmāti paši ar sevi un šo pasauli, paši attaisno sevi, jo ir paštaisni un paši sevi uzskata par Dievu. Tā vietā mēs šodien pārdomāsim to, kas attiecas uz ticīgiem cilvēkiem, jo Jēzus šo stāstu stāsta tiem, kas sevi uzskata par ticīgiem un domā, ka pieder pie laimīgajiem, kas ēdīs maizi Dieva valstībā (Lk. 14: 15).

Līdzīgi kā bagātais vīrs pagājušās svētdienas evaņģēlija stāstā tie, kas ir saņēmuši no Dieva dažādas dāvanas, kam ir nauda un manta, lauki, lopi un ģimenes tiek kārdināti Dieva dāvanas vērtēt augstāk par pašu dāvanu devēju Dievu. Mūsu samaitātā daba ir tik akla un stulba, ka tā nebīstas zaudēt Dievu, bet bīstas zaudēt to, ko Dievs ir dāvinājis. Šādā gadījumā cilvēks kļūst par elku pielūdzēju, jo neviens nevar būt Kristus māceklis, kurš citus cilvēkus, pats sevi vai citas Dieva dotās dāvanas vērtē augstāk par Dievu. Ja tas tiek darīts, mēs pakļaujam sevi mūžīgas pazušanas briesmām. Dievs neļaujas apsmieties, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Kas sēj savā miesā, tas no tās pļaus postu, bet kas sēj Garā, tas no tā pļaus mūžīgo dzīvību (Gal. 6:8). Runa šeit tātad ir par pirmo bausli: ja pirmajā vietā mums nav Dievs, tad tas ir elks, un neviens elku pielūdzējs neiemantos debesu godību. Tādēļ vairāk par to, ko Dievs mums ir devis, mīlēsim pašu devēju Dievu.

Tas, ko Dievs dod mums ikdienas dzīvē ir svarīgs un nozīmīgs, bet tas arvien ir kaut kas daudz mazāks par to, ko Dievs mums dod dievkalpojumā, jo Dievkalpojumā viņš dod mums pats sevi. Tas ir „lielais mielasts”, uz ko tiekam aicināti. Vienīgais iemesls, kad patiesi attaisnoti varam dievkalpojuma laikā nebūt baznīcā, ir nopietna slimība. Tomēr arī tādā gadījumā nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret savu aicinājumu, bet ja kāds ir nevesels, tam jāaicina pie sevis draudzes mācītājs vai kādi no draudzes vecajiem, jāsūdz grēki, jālūdz Dievs un jāsaņem Vakarēdiens mājās. Tā ir sena un normāla baznīcas dzīves kārtība, kas pastāv jau no apustuļu laikiem. Būt prom no draudzes, kad tā sapulcējusies, lai sastaptos ar savu Kungu, nozīmē neticību. Tā apustulis Toms Lieldienās nav kopā ar pārējiem, jo viņš netic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Tas, kas tālāk notiek ar Tomu paskaidro arī to, ka Kristus ir jāsastop personiski. Nepietiek, ka es mājās guļu gultā vai sēžu ezermalā ar makšķeri rokā un domāju – nu es jau zinu, ka Dievs ir un Kristus ir augšāmcēlies. Nē, mums ir jāsasastop augšāmceltais Kristus personiski, jāsēstas pie viņa galda un jābauda mielasts - Grēku atlaišanā, sprediķī un Vakarēdienā. Tā ir elementāra patiesība, ka neviens nevar paēst tikai savās domās, neatverot muti un neēdot.

Paskaidrodams šo jautājumu Luters saka, ka tam, kurš pats sevi uzskata par šķīstu un dievbijīgu, Kristu nevajag un… arī Kristum nevajag viņu. Tādēļ Luters Katehismā paskaidro vārdu „necienīgs” tā, ka tas ir cilvēks, kurš neredz savus trūkumus un nevēlas atzīt sevi par grēcinieku. Šādiem cilvēkiem Luters iesaka aptaustīt sevi un pārbaudīt vai - viņiem vēl ir miesa un vai tie joprojām atrodas šajā pasaulē. Ja nu tev ir miesa un tu vēl esi šajā pasaulē, tad tev būs daudzas lietas par ko saņemt grēku piedošanu. Ja pats to nejūti, tad tici Rakstiem, jo tie tev nemelo un pazīst tavu miesu labāk, nekā tu pats. Turklāt, ja tu to nejūti, tad ir vēl sliktāk: tad tava miesa ir spitālīga, jo spitālīga miesa ir nejūtīga, tomēr tā trako un bez izšķirības aprij visu, kas tai apkārt. Tātad, jo mazāk tu jūti savus grēkus un trūkumus, jo vairāk tev nepieciešama palīdzība un zāles. Jo nejūtīgāks esi, jo tuvāk ir tava nāve.

Ja tu lidinies pa mākoņiem un nezini vai atrodies šajā pasaulē, tad paprasi savam kaimiņam. Ja nu tomēr izrādās, ka tu vēl esi šajā pasaulē, tad neprāts būtu domāt, ka te trūkst grēku, posta un trūkumu. Kļūsti dievbijīgs un tu redzēsi vai visi liks tevi mierā un neviens nenodarīs sāpes, netaisnību un varmācību un nemudinās tevi pašu uz grēkiem un netikumiem. Ja tu esi tik akls, ka tomēr pat to neredzi, tad lasi Rakstos, ko tie saka par pasauli.

Ja nu tu vēl dzīvo savā miesā un šajā pasaulē, tad arī velnam ir jābūt tev blakus. Kas ir velns? Viņš ir melis un slepkava. Viņš cenšas tavu sirdi novērst no Dieva vārda un padarīt tevi aklu un stulbu, lai tu nejustu savu postu un nenāktu pie Kristus. Velns nenovēl tev ne stundu dzīves, un ja tu redzētu, ar cik lielām briesmām un postu viņš tev uzglūn, tu skriedams skrietu uz baznīcu un pie Vakarēdiena, lai paglābtos no viņa plāniem un nodomiem. Tad tu prasītu, lai dievkalpojums būtu katru dienu un kājām atskrietu, pat ja dzīvotu tālu no baznīcas. Ja kāds no sirds nepriecājas par iespēju būt baznīcā, saņemt grēku atlaišanu un Vakarēdienu, un uzklausīt Dieva vārdu, tad tas ir jūsmīgs entuziasts, kas dzīvo savās iedomās, nevis miesā un reālā pasaulē. Ja tu esi jūsmotājs, tad tu esi divreiz dziļāk pagrimis par jebkuru citu grēcinieku, un tev steigšus jālūdz Dievs, jāmeklē draudzes atbalsts un palīdzība un jāsteidzas uz grēksūdzi, cik vien ātri iespējams. Vari būt drošs, ka velns to vien gaida, lai varētu tevi iegrūst postā un nelaimē, ja tu pieļautu kaut mazāko kļūdu. Ja Dievs un viņa labie eņģeli tevi nesargātu, tu jau sen baudītu visus elles labumus - zobu trīcēšanu un nemitīgu kaukšanu.

Te nu tu sacīsi: dziedi, dziedi, ja tu nebūtu mācītājs, tad dziedātu pavisam citu dziesmu. Bet tad man tev jājautā: kā tu, gudriniek, zini, ko es darītu, ja es nebūtu mācītājs? Otrkārt, vai tu domā, ka man nav miesa un es nedzīvoju pasaulē, un velns mani kārdina mazāk nekā tevi? Nē, viņš to dara vismaz divkārtīgi! Katru dienu viņš man dīc ausī – no ko tu tur ņemies ar viņiem, vai neredzi kas tie par ļaudīm? Ne viņi saprot to, ko tu saki, ne viņi tic tam, nedz arī ņem to nopietni. Labāk met pie malas to mācītāja darbu un dzīvo laimīgi! Ja nu tev tomēr tā patīk tā baznīca, tad parunā par mīlestību un iecietību, parunā par kaut ko skaistu un patīkamu, bet liec pie malas to Bībeli. Tāpat neviens tai netic! Nepadari sevi par muļķi!

Ja es ļautu vaļu savam miesas prātam, klausītu velnam un pasaulei, tad es baznīcai ietu garām ar līkumu. Es vēl desmitreiz labāk spētu to pamatot, pastāstīt kādas problēmas baznīcā bijušas agrāk, kādas tās ir tagad, un kādi patiesībā ir baznīcas ļaudis - kādi laji un kādi mācītāji. Vari būt drošs, ka man kārdinājumu netrūkst. Es arī nevaru ar velnu strīdēties un celt tam priekšā savu miesas gudrību. Tad viņš mani tūdaļ pieveiktu. Tā vietā man jāņem Dieva vārda zobens un jāsaka tā: Dievs mani ir aicinājis palīdzēt šiem ļaudīm ticēt, mīlēt, lūgt un cīnīties pret tevi, nešķīstais gars. Šie cilvēki ir man Dieva doti, un viņi ir mans darbs. Tādēļ atkāpies, nešķīstais, liec man mieru un ej labāk runāt ar savu vecmāti! Es labāk parunāšu ar savu Kungu. Savukārt par kristīgo ticību, baznīcu un dievkalpojumu man jāsaka sekojošais: reizi nedēļā būt baznīcā ir pats minimums, pats mazākais, ko es varu iedomāties! Pat visaizņemtākajam cilvēkam ir pietiekoši laika, lai katru dienu pateiktu Mūsu Tēvs un ticības apliecību, izlasītu katehismu vai kādu Bībeles stāstu un svētdien atnāktu uz baznīcu. Ja kāds pat to nedara, tad tāds cilvēks ir vai nu neglābjams slaists un sliņķis vai arī viņš vienkārši nicina Dievu un viņa apsolīto mūžīgo dzīvošanu un dzīvo savā iedomātā sapņu pasaulē.

Lai cik dumjš es esmu, man nav šaubu par to, ka es dzīvoju pasaulē, kur valda posts un nāve, un tādēļ man nemitīgi jātveras pie Dzīvības Kunga; mani grēki, velns, miesa un pasaule mani moka un biedē, tādēļ man ir nepieciešams atspirgt un stiprināties, lai tie mani neuzveiktu un neapslāpētu manu jau tā vājo ticību. Es no visas sirds brīnos par to, ka pats Dievs man ir klājis savu galdu un aicinājis mani pie tā, un nevēlos palaist garām nevienu iespēju būt kopā ar Dievu pie viņa Galda. Dieva Galds ir visaugstākā privilēģija, vislielākā laipnība un dāvana, ko savā dzīvē esmu saņēmis. Man ir mīļa arī viņa draudze, jo pēc Dieva aicinājuma tas ir mans darbs, mana grāmata, ko ar Evaņģēliju rakstu sirdīs; tie ir tādi paši Dieva apžēloti grēcinieki kā es. Dievs ir aicinājis mani būt kopā ar viņiem, slavēt savu Kungu, baudīt viņa mīlestību un ar stipru cerību un drošu prātu sagaidīt to dienu, kad mēs visi spoguļosimies viņa godībā jaunajā pasaulē un bez grēka un kādas vainas varēsim kopīgi dzīvot mūžīgi mūžam. Bet kamēr tas notiek un piepildās, nemitēsimies tiekties pēc ticības, kas uzticēta svētajiem, nepametīsim savas sapulces un neļausim velnam pasaulei un miesai apstulbot savas sirdis. Kā gan mēs izbēgsim no taisnīgas atmaksas – saka Raksti – ja būsim nevērīgi pret tik lielu pestīšanu? (Ebr. 2: 3). „Bet viņam, kas jūs spēj pasargāt no klupšanas un nostādīt jūs līksmībā savas godības priekšā bezvainīgus, vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, - lai slava, dižums, vara un varenība pirms laiku laikiem, tagad un mūžu mūžos! Āmen!” (Jūdas 24-25).