5. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. (Lk. 5: 1-11)

Jēzus pārliecinošā un varenā sludināšana, zvejnieku dzīves rūpes un neveiksmes, necerētais loms un bailes no Dieva tuvuma ir notikumi, par kuriem mums stāsta šīs dienas evaņģēlijs, un tie ievada aicināšanu jaunā amatā – kļūt par cilvēku zvejniekiem.  Saņemot šo  aicinājumu, Pēteris, Jēkabs un Jānis pamet savus tīklus un laivas un seko Jēzum, uzņemoties apustuļu amatu.

Neparastais šajā notikumā vispirms ir tas, ka Jēzus par saviem apustuļiem izvēlas pavisam vienkāršus cilvēkus – Galilejas zvejniekus. Ja to darītu mēs mūsdienās, mēs izstrādātu nosacījumus un rīkotu konkursu. Visticamāk tie būtu paši labākie no jūdu rakstu mācītājiem, paši izglītotākie un gudrākie cilvēki, kurus izvēlētos mēs.  Tas, ka Jēzus šim amatam izvēlas pavisam vienkāršus ļaudis ir mulsinoši. Jēzus gan aicināja vēl daudzus. Viņš aicināja kādu bagātu jaunekli, bet tam bija pārāk daudz mantas, tad viņš aicināja kādu vīru, kam bija jāapglabā savs tēvs, un viņš lūdz pagaidīt, un arī citiem, kurus Jēzus aicināja bija savi aizbildinājumi. Līdzīgi kā Lata sieva tie visi raudzījās atpakaļ. Sīmanis, Jēkabs un Jānis neraugās atpakaļ un nešaubās. Viņi zina, ka tas, kas parūpējies par tiem tik brīnumainā  veidā, pratīs to darīt arī turpmāk. Viņi zina, ka Dievs tos reiz bija aicinājis kļūt par zvejniekiem un nu viņi no paša Dieva saņem jaunu aicinājumu – kļūt par Evaņģēlija sludinātājiem. Tikai vēlāk, pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad apustulis Pēteris tika vests jūdu augstās tiesas priekšā kļūst skaidrāk redzams Jēzus nodoms. Augstās tiesas vīri ievēro Pētera un Jāņa drosmi, kad tie dod liecību par Jēzu. Viņi redz, ka tie ir vienkārši un neizglītoti vīri, kas bijuši Jēzus mācekļi, bet tie runā tā, ka jūdu reliģiskajai vadībai nav ko viņiem iebilst. Līdzīgā veidā apustuļu sludināšana notika arī turpmākajos gados. Jēzus par saviem mācekļiem bija izvēlējies vienkāršā un smagā darbā rūdītus vīrus ar stipriem raksturiem. Viņiem nevajadzēja neko vairāk, kā vienkārši, skaidri un patiesi liecināt par visu, ko tie bija piedzīvojuši kopā ar Jēzu. Šie vīri neiekrita nevajadzīgos prātojumos, nepievienoja neko savu, bet tieši un precīzi stāstīja visu, kas noticis, ko tie bija redzējuši un dzirdējuši. Tas bija viņu aicinājums – kļūt par uzticīgiem Jēzus lieciniekiem šajā pasaulē, un viņi izrādījās paši piemērotākie no visiem. Patiecoties tam un Svētā Gara vadībai mums ir uzticami evaņģēliji, kas sniedz mums drošas ziņas par Jēzus dzīvi un darbiem. Tik liels bija Jēzus aicinājuma spēks, ka šie vīri pameta visu – savas ģimenes, mājas un darbu un dienām un naktīm sekoja Jēzum un pēc tam godīgi un tieši atstāstīja visu, ko bija redzējuši, dzirdējuši un piedzīvojuši kopā ar Jēzu viņa trīs publiskās kalpošanas gados. Uz šo vīru liecības balstās baznīca. Ievērojiet, baznīca balstās nevis uz šiem cilvēkiem, nevis uz Pēteri vai Jāni, bet gan uz viņu liecībām par Jēzu.

Vēlāk, kad viņi jau bija pavadījuši labu laiku kopā, Jēzus tiem jautāja: „Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt. 16:13) Tad mācekļi atbildēja, ka vieni uzskatot Jēzu par augšāmcēlušos Jānis Kristītāju, citi par Ēliju, vēl citi par Jeremiju vai kādu no praviešiem Tad Jēzus tiem jautāja: „Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Tad Pēteris visu mācekļu vārdā atbildēja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (16) Tad Jēzus atbildēja, ka uz šīs Pētera liecības kā uz klints tiks celta viņa baznīca, ko nespēs uzvarēt velns un viņa tumsas spēki (18).  Jēzus, protams, zināja, ka visos laikos, līdzīgi kā tas bija viņa dzīves laikā, pastāvēs dažādi viedokļi par viņu. Tā vietā viņš izvēlējās īpašus lieciniekus - apustuļus, kam būs jāatklāj tas, kas Jēzus patiesi ir – „Kristus, Dzīvā Dieva Dēls”. Šai vēstij jātiek saglabātai līdz pasaules galam, lai tiktu sniegta skaidra liecība par to, kas Jēzus ir. Uz šīs vēsts pamata ir celta Kristus baznīca, uz tās un no tās dzīvojam arī mēs. Kad Pēteris bija apliecinājis, ka Jēzus ir Kristus Dzīvā  Dieva Dēls, Jēzus sacīja, ka šī atziņa nākusi nevis no viņa cilvēciskajām spējām un gudrības, bet Pēterim to atklājis pats Dievs (17).

Lai gan apustuļi vēlāk tika apveltīti ar īpašām dāvanām, tomēr viņi bija tikai cilvēki, un kā cilvēki tie šaubījās, kļūdījās un pat aizliedza Jēzu. Ja Pētera galvenais uzdevums bija sacīt – es pazīstu Jēzu! Es zinu, kas viņš ir un ko viņš darījis, tad pienāca brīdis, kad Pēteris baiļu pārņemts sacīja pretējo: es viņu nepazīstu, es neko nezinu par viņu! Pēc tam Pēteris to rūgti nožēloja un gauži raudāja, bet žēlsirdīgais Kungs Jēzus to atkal atjaunoja apustuļa aicinājumā un amatā. Baznīcas pamats nav vis pats Pēteris vai kāds cits no apustuļiem, bet viņu sniegtā liecība, ko tiem atklājis Dievs. Un tas ved mūs soli tālāk un palīdz labāk izprast apustuļu amatu un evaņģēlijus, kuros balstās mūsu ticība. Viena daļa no apustuļu aicinājuma bija sniegt liecību par to, ko tie redzējuši un dzirdējuši. Šim aicinājumam palīgā nāca Svētais Gars, kas tiem atgādināja visu, ko Jēzus sacījis un darījis un deva drosmi šo liecību sniegt arī naidīgi noskaņotu ļaužu priekšā. Tam bija jānotiek vienkāršos, skaidros, tiešos un visiem saprotamos vārdos. Tas bija tas, ko tie bija paši redzējuši un dzirdējuši. Otra daļa no apustuļu aicinājuma bija tā, kas raksturo Pāvila sludināšanu un Jāņa vēstules un evaņģēliju.

Atšķirībā no pārējiem apustuļiem Pāvils bija augsti izglītots, labi pārzinādams ne tikai Vecās Derības rakstus, bet arī daudzas citas lietas, kas saistījās ar tā laika dzīvi, kultūru, filozofiju un citām zināšanām. Jēzus izredzēja Pāvilu un to īpaši aicināja ar uzdevumu nest evaņģēlija vēsti pagānu tautām. Savās vēstulēs Pāvils neatkārto evaņģēlijos aprakstīto aculiecinieku liecības, jo viņš nebija viens no viņiem, bet sniedz Vecās Derības rakstos pamatotu skaidrojumu tam, ka Jēzus patiesi ir bijis tas, kas tajos apsolīts – Pasaules Glābējs Kristus, kas nācis glābt ne tikai jūdus, bet arī citas tautas - pagānus. Savukārt apustulis Jānis Jēzus dzīves laikā bija vēl ļoti jauns. Viņš nodzīvoja ļoti garu mūžu un tā laikā labi apguva grieķu valodu un mācījās arī citas lietas. Daudzus gadus viņš sludināja un teica sprediķus Efezas un citās Mazāzijas draudzēs. Šo gadu gājumā viņš dziļi pārdomāja kopā ar Jēzu pieredzēto un Svētā Gara vadīts, papildinot citu apustuļu liecību, viņš sniedza teoloģisku Jēzus dzīves izklāstu un dažādu notikumu skaidrojumu. Tāpat kā Pēteris viņš sludināja, lai citi nāktu pie ticības, ka Jēzus ir Kristus Dieva Dēls, bet rakstot savu evaņģēliju, viņš neapmierinājās tikai ar faktu atstāstu, bet šos notikumus – Jēzus vārdus un darbus pamatīgāk un dziļāk izskaidroja, lai mums par tiem būtu pilnīgāka izpratne. Tā nu mūsu ticībai ir drošs un uzticams pamats. Ar šādu nolūku Jēzus aicināja savus apustuļus, par ko dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā.

Saistībā ar šīs dienas tekstu ir vēl viena lieta, kas mums šodien jāapskata. Proti, kad Jēzus aicina Pēteri, viņš saka – no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks. Tas varētu šķist mulsinoši, it kā mēs tiekam ķerti ar evaņģēliju kā zivis tīklā, lai mūs apēstu vai pārdotu. Tomēr Jēzus vārdiem grieķu oriģinālā ir īpaša jēga. Tie nozīmē ķert dzīvus. Līdz šim Pētera darbs bija ķert zivis, kas tās nogalināja, tagad Pēteris ķers cilvēkus, bet šī ķeršana darīs tos dzīvus. Tāds nu ir Pētera jaunais aicinājums, ar viņa sludināšanu daudzi tiks darīti dzīvi. Ne mirkli  nevilcinādamies, vīri izvilka savas laivas krastā, atstāja visu un sekoja  Jēzum. Viņu sludinātā vēsts par Dieva glābšanu Jēzū daudzus atbrīvoja no velna, elles un nāves un līdz ar grēku piedošanu dāvāja mūžīgo dzīvošanu. Arī mēs esam satverti evaņģēlija tīklā, bet tas ir brīnumains tīkls, kas nes nevis nāvi, bet dara mūs dzīvus. Āmen.