6. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz Mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību. Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. (Rom. 15: 1-7)

Pagājušajā svētdienā mēs runājām par apustuļu aicināšanu, par to kā vienkārši Galilejas zvejnieki kļuva par Kristus sūtņiem pasaulē, sūtņiem, kuri vēstīja pasaulei par Kristus varenajiem vārdiem un darbiem. Šodien un nākošajās svētdienās turpināsim pārdomāt luterisko mācību par Dieva aicinājumu.

Vispirms jāsaka, ka atšķirībā no citu baznīcu uzskatiem aicinājums luteriskā izpratnē nav saprotams tikai likuma ietvaros, bet caur aicinājumu Dievs dod arī savu žēlastību. Tas nozīmē, ka cilvēku darbs pildot savu aicinājumu ir ne tikai Dieva likuma pildīšana, bet caur cilvēku darbu Dievs arī patiesi sniedz savu žēlastību. Kad mēs lūdzam Dievam savu dienišķo maizi, viņš to dod mums ar daudzu aicinājumu starpniecību, kas praktiski aptver daudzas mūsdienu ekonomikas nozares – zemkopji, dzirnavnieki, maizes cepēji, automašīnu vadītāji, rūpnīcu strādnieki, banku darbinieki, noliktavu darbinieki un pārtikas tirgotāji visi ir iesaistīti tajā procesā, kas beigu beigās ļauj uz galda nonākt mūsu dienišķajai maizei. Un mēs pareizi darām pateicoties Dievam, pirms baudām savu maizi, jo patiesi tas ir viņš, kurš mums to dod, bet viņš to dara nevis tiešā veidā, bet gan ar aicinājuma palīdzību, tas ir, vienkāršiem cilvēkiem darot savu ikdienas darbu.

Protams, Dievs to varētu pats darīt tiešā veidā, bet viņš ir vēlējies šajā darbā iesaistīt cilvēkus. Piemēram, Dievs varētu katru reizi no jauna radīt cilvēkus, tāpat kā viņš radīja Ādamu un Ievu, bet Dievs ir izvēlējies turpināt cilvēci ar mātes un tēva, ar vīra un sievas starpniecību, tas ir, ar ģimenes aicinājumu. Šis darbs nav mazāk brīnumains par Dieva tiešu radīšanu, bet šajā darbā Dievs žēlsirdīgi iesaista arī cilvēkus, ļaujot tiem kļūt par viņa līdzstrādniekiem. Tā Dievs aizsargā mūs ar laicīgās valdības starpniecību, sludina mums savu vārdu ar mācītāja amata starpniecību, māca mūs ar skolotāju palīdzību, rada mākslas darbus ar mākslinieku palīdzību, ārstē ar medicīnas darbinieku starpniecību, katram sava darba veikšanai dodot nepieciešamos talantus un spējas.

Dažreiz, īpašos gadījumos Dievs to dara arī tiešā veidā, tad mēs to saucam par brīnumiem, bet parasti viņš ļauj savā darbā līdzdalīties cilvēkiem, mācot mums rūpēties vienam par otru. Daži cilvēki šīs Dieva laipnības dēļ kļūst augstprātīgi un domā, ka tas viss ir tikai viņu pašu darbs un viss atrodas viņu pašu rokās. Svētie Raksti un luteriskā teoloģija nepazīst šādu cilvēka autonomiju. Šāda domāšana kristietībā tiktu uzskatīta par garīgu aklumu. Ja mēs sakām, ka aiz aicinājuma kā maskas slēpjas Dievs, tad tas arī nozīmē, ka Dievs ir patiesi klātesošs. Ja mēs sakām, ka kāds slēpjas istabā, mēs zinām, ka viņš ir klātesošs, kaut arī mēs viņu neredzam. Tāpat tas ir ar Dievu, kurš ir klātesošs katrā godīgā darbā; tas ir Dievs, kurš šajā darbā aicina cilvēkus un dod tiem nepieciešamās spējas un talantus. Tādēļ Luters sauc aicinājumu par „Dieva masku.” Maska nozīmē vienkārši to, ka ārēji mēs redzam cilvēka darbu, bet aiz tā stāv pats Dievs. Luteram tas nozīmēja, ka, piemēram, tas, kurš slauc govi ir pats Dievs, kurš to dara ar slaucējas aicinājumu. Katrā aicinājumā, aiz katra aicinājuma stāv pats Dievs, bet cilvēki, kas veic šos darbus ir tikai Dieva maskas. Dievs ir patiesi klātesošs un darbīgs šajos cilvēku aicinājumos. Tas ir Dievs, kurš darbojas caur cilvēku dzīvēm un darbiem, lai ar katra cilvēka dzīvi tiktu svētīti citi cilvēki. Šādi mēs mācamies strādāt kopā ar Dievu plecu pie pleca viņa radīšanas darbā, kas turpinās joprojām, kā Dieva radības uzturēšana, viņa žēlsirdīgā gādība par savu radību.

Sava grēcīguma dēļ mēs nevaram redzēt Dievu viņa pārpasaulīgajā godībā. Tas nestu mums nāvi. Tādēļ kopš grēkā krišanas starp Dievu un cilvēku vairs nepastāv tiešas attiecības, bet Dievs savās attiecības ar cilvēci lieto masku, kas aizsedz viņa dievišķību. Pestīšanā tā ir Kristus miesa, kas tika upurēta pie krusta, tas ir cilvēku pierakstīts un sludināts Dieva vārds, tie ir baznīcā izdalīti sakramenti, ar kuriem Dievs mūs glābj. Savukārt radīšanas uzturēšanā jeb savas providences darbos Dievs darbojas arī caur cilvēku aicinājumu. Tās visas ir Dieva maskas, ar kuru starpniecību žēlsirdīgais Dievs ļauj cilvēkam joprojām līdzi dalīties viņa darbos, viņa rūpēs par cilvēci. Tādējādi mūsu ikdienas darbs iegūst īpašu jēgu un nozīmi, jo tas ir darbs, kurā mēs strādājam kopā ar Dievu.

Aicinājums luteriskā izpratnē nav tikai maizes pelnīšana, lai gan tas ietver arī to. Tas vispirms ir Dieva aicinājums, ar kuru viņš aicina mūs pildīt dažādus uzdevumus un veidot attiecības laicīgajā pasaulē. Katram kristietim ir vairāki Dieva aicinājumi, kas tiek īstenoti trīs šīs pasaules kārtās – baznīcā, ģimenē un valstī, kurus Luters sauca par trim kopējām kristīgās mīlestības kārtām.

Pirmā kārta tātad ir baznīca, kas grieķu un latīņu valodās pati nozīmē aicinājums, Dieva aicinātie. Ikviens kristietis ar evaņģēliju ir aicināts būt līdzdalīgs šajā kārtā, lai kļūtu par Kristus miesas locekli. Kā mēs mācamies no katehisma, mēs paši saviem spēkiem nevaram uz Kristu ticēt, nedz pie viņa nākt, bet Svētais Gars ir mūs aicinājis ar evaņģēliju, tāpat kā viņš aicina un pulcina visu kristīgo baznīcu virs zemes un uztur to īstenā ticībā pie Kristus, ikdienas piedodot grēkus. Tā kā Dievs savā baznīcā aicina katru cilvēku atsevišķi, tad viņš katram atsevišķi dod arī spējas, talantus un aicinājumu, ar ko baznīcā kalpot citiem ticīgajiem. Tā piemēram, mācītāji ir Dieva aicināti konkrētam darbam - mācīt Dieva vārdu, pārvaldīt Dieva Noslēpumus un rūpēties par draudzes garīgo dzīvi. Bet savukārt katram draudzes loceklim ir vispārīgs aicinājums – nest evaņģēlija vēsti citiem cilvēkiem, rūpēties baznīcā par tām lietām, kas katram uzticētas, parādīt mīlestības pilnas rūpes vienam par otru, lasīt Rakstus, mācīties katehismu, lūgt Dievu, būt svētdien baznīcā, sakopt baznīcu, palīdzēt citiem apmeklēt dievkalpojumu, pamudināt slinkos un nolaidīgos, rūpēties par slimajiem. Tas ir Dieva aicinājums, kas attiecas uz mums visiem.

Otrā aicinājuma kārta ir ģimene, kas ietver gan pašu ģimeni, gan tās rūpes, ar kurām ģimene sevi uztur. Tradicionāli tas viss tika ietverts grieķu vārdā oikonomia, no kura nāk mūsdienās lietotais jēdziens ekonomika. Mūsdienās gan ģimenes dzīve ir lielā mērā kļuvusi nošķirta no valstu ekonomijas un bieži pat atrodas ja ne pretrunā, tad vismaz zināmā spriedzē ar to. Te mums ir svarīgi atcerēties, ka Luters un agrīnie luterāņu teologi cilvēka ekonomisko darbību pakļāva ģimenei. Ģimene luterāņu izpratnē bija īpaša vieta, kur Dievs īsteno savu aicinājumu. Dievs iedibināja laulības kārtu un būt sievai un vīram ir Dieva aicinājums, tāpat kā būt tēvam un mātei, būt dēlam un meitai, brālim un māsai, vecmammai un vectēvam. Tādējādi ir skaidrs, ka vienam cilvēkam vienā ģimenē ir vairāki aicinājumi. Sieviete var būt sava vīra sieva, savu bērnu māte, savas mātes meita, sava brāļa māsa utt. Tie visi ir Dieva aicinājumi, kam katram ir savs darbības lauks. Mums svarīgi ir paturēt to prātā, lai viena aicinājuma dēļ pārējie netiktu atstāti novārtā.

Trešā kārta, kurā Dievs aicina cilvēkus mīlestības pilnai kalpošanai ir valsts. Tajā ir ietverta laicīgā valdība, taču ne tikai. Arī kultūra, kopiena, visa sabiedrība kopumā ir ietverta šajā kārtā. Valsts sevī ietver visus tos sociālos tīklus, kuros mēs esam daļa. Valsts ietver lielāka mēroga cilvēku ekonomiskās attiecības, nekā ģimene. Mēs katrs piedzimstam noteiktā laikā, vietā un sabiedrībā un mūsu kultūras konteksts, dzīves situācija ir daļa no tās dzīves, kuru Dievs mums izredzējis. Tādējādi mums ir pienākumi pret valdību, sabiedrību kopumā un vietējo kopienu, kurā dzīvojam. Daži kristieši tiek aicināti kļūt par prezidentiem, likumdevējiem, tiesnešiem, policistiem un citiem valsts darbiniekiem. Demokrātijas apstākļos valsts valdībai ir augsta autoritāte, bet tā ir pakļauta tautai, kura to ir ievēlējusi. Tauta ir valdības darba devēji, tātad tauta ir valdības priekšnieks nevis otrādi. Mēs varam diskutēt par to vai tas ir pareizi, jo kristīgā skatījumā valdība īsteno Dieva zobena varu un ir pakļauta Dieva likumiem. Mūsdienu sekulārajā sabiedrībā Dieva vietā ir stājusies tauta. Tā nu valdībai bieži nekas cits neatliek, kā īstenot tautas kaprīzes, jo tautas balss reti ir Dieva balss. Kristieši ir aicināti darboties arī sabiedrībā, kas nozīmē, ka tie ir aicināti darboties gan politikā, gan visā sabiedrības kultūras dzīvē. Baznīcai pašai nav politiskas agendas un tai nevajadzētu jaukties valsts pārvaldes darbā, bet katram atsevišķajam kristietim kā pilsonim ir pienākums iesaistīties sabiedrības dzīvē un darīt visu, kas nepieciešams, lai uzlabotu sociālo sistēmu, kurā tas dzīvo.

Ceturtā kārta, kurā Dievs aicina cilvēkus ir „kopējā kristīgās mīlestības kārta.” Tā ir dzīves sfēra, kur cilvēki ar dažādiem aicinājumiem sadarbojas neformālā veidā. Piemēram, Kristus līdzībā par Labo samarieti priesteris un levīts atradās ceļā, lai pildītu savu formālo aicinājumu Jeruzālemes templī. Viņi uzskatīja, ka šis pienākums ir tik svarīgs, ka viņi var atstāt ceļmalā gulošo, laupītāju sasisto cilvēku bez palīdzības. Pretēji rīkojās samarietis, kurš par galveno izvirzīja mīlestības principu. Mīlestība tās patiesajā izpratnē ir noteicošais cilvēku sadzīves princips, kuram Dievs vēlas, lai mēs sekojam. Dievs darbojas arī mūsu ikdienas dzīves gājumā, mūsu attiecībās ar draugiem un kaimiņiem un arī ar mūsu ienaidniekiem un svešiniekiem un aicina mūs tiem kalpot. Arī tas ir mūsu aicinājums, ko nedrīkstam atstāt novārtā.

Agrākos laikos katra cilvēka nodarbošanos lielā mērā noteica tas, kurā ģimenē viņš piedzima. Ja tavs tēvs bija kurpnieks, tad arī tu visticamāk kļuvi par kurpnieku, ja viņš bija ķēniņš, tad arī tu tāds varēji kļūt. Šā iemesla dēļ Luters tik cieši saistīja ģimeni ar cilvēka ekonomisko darbību. Kāda tam ir nozīme mūsdienās?

Nozīme ir liela, jo šī izpratne par kārtām ir aktuāla arī mūsdienu aktīvajā un dinamiskajā ekonomiskajā dzīvē. Joprojām baznīca, ģimene, un sabiedrība ir trīs galvenās dzīves formas, kurās Dievs organizē un uztur cilvēku sabiedrību. Piemēram, ekonomika jeb mājas pārvalde joprojām ietver laulību, ģimeni, darījumus, izglītību un akadēmiskās studijas. Ģimene un baznīca tika iedibinātas jau paradīzes dārzā, bet valsts tika izveidota tikai vēlāk kā nepieciešamība, kas radās pēc grēkā krišanas. Tādēļ valsts vara izriet no ģimenes varas, ģimene ir augstākā autoritāte, tā ir pamatkārta. Arī baznīca ir tāda pamatkārta. Tādēļ ģimene un baznīca ir cilvēku dzīves pamatā, bet valsts ir tikai nepieciešamības diktēts palīglīdzeklis, kas pastāv, lai aizstāvētu un pasargātu sabiedrības pamatus – ģimeni un baznīcu no grēka sekām – citu cilvēku vardarbības un ļaunuma.

Kopumā mums būtu jāvairās no tādiem iedalījumiem kā garīgs un laicīgs. Jo viss, kas ir garīgs izpaužas laicīgās dzīves formās. Pats Dievs ir darbīgs un klātesošs baznīcā, ģimenē, darba vietā un cilvēku sabiedrībā. Ar cilvēku starpniecību, kuri veic savu ikdienas darbu šajos Dieva iestādījumos, darbojas pats Dievs. Viņš nepārtraukti dod visu, kas nepieciešams mūsu laicīgajai un garīgajai dzīvei, bet viņš to dara caur citiem cilvēkiem, caur cilvēku kopienām un attiecībām, kurās Dievs mūs nostāda. Viņš lieto arī mūs katru atsevišķi ar to talantu un iespēju palīdzību, kuras viņš ir devis katram mums īpaši, lai ar tām tiktu svētīti citi cilvēki. Par to un citām ar aicinājumu saistītām lietām, ja Dievs vēlēs, runāsim nākošajā svētdienā. Āmen.