8. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mt. 6: 1-8)

Mūsdienu pasaulē tāpat kā visos laikos cilvēki dažādi saprot dzīvi, tai atvēlēto laiku un dažādi cenšas to organizēt. Tā kā sprediķim atvēlētajā laikā mums nav ne iespējas, nedz arī vajadzības apskatīt daudzus un dažādus viedokļus, tad apmierināsimies ar vienkāršu fakta konstatēšanu: šajā pasaulē cilvēks dzīvo Dieva dusmu priekšā; ne laiks, nedz noslēpumaini dabas procesi, bet tieši Dieva dusmas ir tās, kuru dēļ mēs novecojam un mirstam. Vienīgā vieta, kur varam glābties no Dieva dusmām ir paša Dieva dota un tā ir - viņa mīļais Dēls Jēzus Kristus. Vienīgi viņā mēs šajā pasaulē varam atrast patvērumu un drošību un zāles pret nāvi.

Biedinošās Dieva dusmas cilvēki ir apzinājušie vienmēr, bet ne vienmēr tās ir pareizi saprastas, un ne vienmēr glābiņš ir meklēts Kristus Evaņģēlijā. Bija laiks, kad cilvēki uzskatīja, ka vienīgais drošais glābiņš no Dieva dusmām ir nošķiršanās no šīs pasaules un nodošanās garīgai dzīvei klosteros. Viduslaiku baznīcā tieši šādā izpratnē tika lietots vārds „aicinājums”. Romas baznīcā tas tā tiek saprasts joprojām, proti, kā Dieva aicinājums kļūt par mūķeni, mūku vai priesteri. Tiesa, Reformācijas ietekme ir bijusi tik liela, ka arī Romas baznīcā vārds „aicinājums” mūsdienās arvien biežāk tiek attiecināts arī uz laicīgām dzīves kārtām, bet Reformācijas laikos garīgā un laicīgā dzīve Romas baznīcā tika stingri nošķirtas viena no otras. Protams, baznīca atzina ģimenes un dažādu kārtu nepieciešamību, bez tām pasaule nevarētu turpināties un tikt pārvaldīta. Tomēr valdošā doma Viduslaikos bija tā, ka daļu cilvēku Dievs aicina kādam labākam un augstākam mērķim, nekā dzīvei šajā pasaulē, tas ir, aicina tos uz dzīvi klosteros. Tur tie varēja veltīties tikai lūgšanām un apceres dzīvei, pilnībā veltot sevi Dievam. Tika uzskatīts, ka ievērojot stingru garīgo disciplīnu, askētismu un sevis noliegšanu varēja iegūt lielākus garīgus nopelnus, nekā dzīvojot pasaules kņadā. Ja laicīgajā pasaulē dzīvojošie ievēroja tikai 10 baušļus, tad mūkiem bija augstākas prasības, viņiem bija jāseko Jēzus Kalna sprediķa mācībai. Piemēram, pasaulē dzīvojošam cilvēkam pietika ar to, ka viņš nepārkāpa laulību, savukārt mūks vai priesteris jau nedrīkstēja to darīt arī savā sirdī, tas ir, klusībā savās domās iekārot; bruņinieks varēja doties karā, bet mūkam bija jāpiedod saviem ienaidniekiem. Doma te bija tāda, ka Jēzus radikālās prasības nav iespējams īstenot grēcīgā pasaulē, bet tas iespējams vienīgi augstākajās, tas ir, reliģiskajās jeb garīgajās kārtās –klostera dzīvē. Romas baznīcā tas joprojām tiek uzskatīts par „pilnības ceļu”. Tāpat kā farizeju teoloģija Jēzus laikā, viņi uzskata, ka Dieva bauslības prasības ir izpildāmas. Vai citādi Dievs tās būtu devis! Kalna sprediķī un citviet Jēzus norādīja, ka farizeji alojas, jo Dieva prasības ir daudz augstākas, nekā tie iedomājās. Romas baznīca to atzīst, bet sekojot farizeju loģikai tā cenšas radīt tādus ārējus apstākļus, kur Jēzus prasības varētu tikt izpildītas, un, protams, pēc viņu domām tas ir izdarāmas klosteru dzīvē. Tiesa, šādai dzīvei nevar nodoties visi, bet mūki un mūķenes to var, pat vairāk nekā vajadzīgs, un tādējādi tie krāj garīgos nopelnus, kurus baznīca izdala pasaulē dzīvojošajiem.

Uzsākot „pilnības ceļu” ir jādod solījums jeb zvērests. Tas uz visu dzīvi saista kristieti, kurš aicināts augstākajai garīgajai dzīvei, un nošķir to no šīs pasaules rūpēm un raizēm. Šie solījumi ir – celibāta, nabadzības un paklausības solījumi. Lai gan laulība Romas baznīcā ir sakraments, tomēr garīgajā kārtā no tās ir jāatsakās. Tas nozīmē, ka šajā kārtā nevar būt arī bērni. Lai gan 10 baušļi prasa godāt savu vecākus, garīgajā kārtā neviens nevar būt ne tēvs, nedz māte, bet par ģimeni kļūst reliģiskais ordenis, kurā ticis dots solījums.

Nabadzības solījums savukārt prasa atteikšanos no mantas, izņemot pašu nepieciešamāko un plašākā nozīmē tas liek atteikties no ekonomiskās darbības. Ja arī klosteri laika gaitā uzkrāja lielas bagātības, tad tās piederēja reliģiskajai kopienai nevis atsevišķajam cilvēkam, kurš saņēma nepieciešamo daļu no kopējā īpašuma un varēja netraucēti nodoties garīgajai dzīvei. Nav grūti pamanīt, ka šāda domāšana ir raksturīga arī sociālismam.

Paklausības solījums nozīmēja atteikšanos no savas gribas un pilnīgu pakļaušanos garīgajai vadībai, tas ir, baznīcas hierarhijai. Arī šeit nav grūti ievērot, ka šādu pat praksi pielieto un pieprasa totalitāras sabiedriskās iekārtas. Tas, kurš bija devis paklausības solījumu, nebija vairs pakļauts arī valsts likumam. Arī tā ir pazīstama mūsdienu totalitāro sabiedrību iezīme – atšķirīgs statuss likuma priekšā. Viduslaikos tie, kas tika apsūdzēti kriminālos noziegumos varēja izvairīties no soda pieprasot „garīdznieka benefici”. Savu piederību garīgajai kārtai varēja pierādīt ar lasītprasmi, kas kalpoja kā apliecinājums tam, ka konkrētais cilvēks vismaz varētu būt garīgai kārtai piederīgs un tādējādi nav pakļauts laicīgajam likumam.

Tātad, īsi apkopojot iepriekš sacīto - klosteru dzīve tika uzskatīta par Dieva aicinājumu nošķirties no grēcīgās pasaules, lai pilnībā veltītos kalpošanai Dievam.

Sludinot taisnošanu no Dieva žēlastības caur ticību pilnīgajam un pabeigtajam Kristus pestīšanas darbam, kas cilvēkiem tika dāvināts kā nepelnīta Dieva dāvana, Luters kopumā noraidīja visu garīgo nopelnu sistēmu, jebkuras pretenzijas uz garīgo pilnību un garīgo sasniegumu hierarhiju, kas raksturo klosteru dzīvi. Neviens netiek glābts ar saviem labajiem darbiem, drīzāk ar Kristū dāvāto piedošanu mēs tiekam glābti no saviem sliktajiem darbiem. Ja gribam būt godīgi, tad mums jāatzīst, ka neviens cilvēks – ne lajs, ne mūks, ne priesteris, nekad nav spējis izpildīt ne Dieva 10 baušļu, ne Jēzus Kalna sprediķa prasības. Baušļu uzdevums ir cits – tie atklāj mūsu grēcīgumu, garīgo samaitātību un spiež meklēt patvērumu pie Kristus krusta, pie Kristus, kurš nesa mūsu grēkus un dāvā mums savu taisnību.

Labie darbi patiesi raksturo kristieša dzīvi, bet tie nav izdomāti privātas dievbijības darbi, kas mēģina kalpot Dievam, nevis savam tuvākajam. Raksti un luteriskā baznīca māca, ka labajiem darbiem ir jānotiek nevis izolācijā no pasaules, bet tieši šajā pasaulē. Patiesībā Dievam tīkamajiem labajiem darbiem ir jānotiek tieši tajās sfērās, kuras tiek noraidītas reliģiskajos klosteru solījumos.

Kā gan var apgalvot, ka celibāts ir Dievam tīkamāks par laulības kārtu, ja pats Dievs ir iedibinājis laulību vēl pirms grēkā krišanas, un ja laulība ir Kristus un baznīcas kopības simbols. Bībele arī māca cienīt un godāt vecāku aicinājumu, un pats Dievs mums atklāj sevi nevis kā mūku, bet Tēvu. Dievs izlieto vecākus, lai radītu un uzturētu dzīvību, audzinātu bērnus rūpējoties par viņu fizisko un garīgo labklājību. Dievs aicina cilvēkus nevis uz klosteriem, bet uz ģimenes dzīvi. Laulība, vecāku un pat bērnu aicinājums, nav nekādā ziņā zemāks par priestera aicinājumu. Ģimene un draudze ir vieta, kur kristieši lūdz Dievu un dara to ne mazāk, kā mūki to dara klosterī. Turklāt atšķirībā no mūkiem un mūķenēm kristieši pasaulē lūdz Dievu par reālām, konkrētām dzīves situācijām un problēmām, ar kurām tiem nākas sastapties pildot savu aicinājumu.

Nabadzības solījums ir tikpat pretrunīgs Rakstiem kā celibāts, jo Dievs šajā pasaulē darbojas caur dažādām ekonomikas jomām, lai gādātu par katru atsevišķo cilvēku un sabiedrību, kurā tas dzīvo. Katrs Dieva aicinājums, katrs krietns amats šajā pasaulē, kur valda darba dalīšana, ir Dieva aicinājums uz savstarpējām rūpēm un mīlestību. Ir tiesa, ka bagātība ir bīstama un alkas pēc tās daudzus novērš no ticības un labajiem darbiem. Tomēr bagāto nemaz nav tik daudz un tie, kas to ir sasnieguši, nereti to ir sasnieguši ar grūtu, smagu darbu, nogurdinošām studijām un pētījumiem, kas prasa ne mazāku pašdisciplīnu un attiekšanos kā klostera dzīve. Atsevišķi šādi cilvēki ir arī vairāk ziedojuši labdarībai, nekā visi klosteri kopā ņemot to kādreiz spēs, pat ja tie gribētu to darīt. Līdzdalība ekonomiskajā dzīvē un tās norisēs ir Dieva dots aicinājums.

Paklausības solījums ir tikpat mulsinošs, jo kristieši gan ir aicināti uz paklausību, bet tā nav tikai paklausība baznīcai. Mums jāpakļaujas visām Dieva iedibinātajām varām sākot no sava tēva un mātes un beidzot ar paklausību valsts varai. Ja paklausība ir garīgs tikums, tad vienkāršs strādnieks, kuram jāpaklausa savam darba devējam, saviem vecākiem, valsts varai un citiem, kas ir virs viņa sociālajā hierarhijā, to īsteno daudz lielākā mērā, nekā tas, kurš pieprasa sev „garīdznieka benefices”, lai paglābtos no laicīgā likuma soda.

Luters un luteriskā teoloģija par Dieva aicinājumu sauc tieši tos dzīves ceļus, kurus klosteru garīgums uzskata par nepilnīgiem un pasaulīgiem. Darbi, kas darīti pildot savu aicinājumu šajā pasaulē Dieva priekšā ir daudz augstāki un vērtīgāki, nekā klostera dzīvē darītie. Luters pilnīgi pareizi saka un tas ir apstiprināts baznīcas ticības apliecībās, ka mazs zēns, kurš klausa savu tēvu un māti un labi mācās, dara daudz augstāku un vērtīgāku darbu, nekā tie, kas nododas pašizdomātai klosteru dievbijībai. Maza kalpone, kas tīra istabas un veic citus līdzīgus darbus, Dieva priekšā dara daudz augstāku darbu, nekā paši lielākie klosteru svētie. Lai to saprastu nav jābūt lielam teologam, pietiek, ja mēs izlasām Lutera Katehismu. Nevis pašizdomāta garīga augstprātība, bet patiesa dievbijība ir pamats slavenajam Lutera apgalvojumam, ka bērna auklēšana šūpulī un viņa autiņu mazgāšana ir svēts un Dievam tīkamāks darbs par jebkuru klostera dievbijību. Uzmanīgs lasītājs arī ievēros, ka tas, kurš šūpo bērnu šūpulī un mazgā viņa autiņus Lutera sprediķī ir tēvs, nevis māte! Luteram un luteriskajai baznīcai bērna autiņu mazgāšana ir liels un dižens, izcils un svēts darbs, par ko jārūpējas tēvam! Tas ir Dieva aicinājums kalpot savam tuvākajam mīlestībā, ko mūks stājoties klosterī svinīgi zvēr nekad nedarīt. Kā gan viņa dzīve var būt laba un Dievam tīkama?

Lutera Mazajā katehismā, kas ir mūsu baznīcas ticības apliecība, ir pienākumu katalogs. Tajā ir apkopoti Svēto Rakstu citāti, ar kuriem kristieši tiek mudināti pareizi pildīt savu amatu dažādos svētajos iestādījumos un kārtās. Svētie iestādījumi, protams, ir klostera vai priesterības terminoloģija, bet katehismā svētās kārtas ir ne tikai mācītāji, bet arī vīri un sievas, vecāki un bērni, valdnieki un pilsoņi, darba devēji un ņēmēji, kalpi un kalpones, algādži un strādnieki. Luters un luteriskā baznīca nemāca novērsties no pasaules, bet tieši iesaistīties tās dzīvē. Kristieša dzīve tiek izdzīvota nevis dažādās baznīcas aktivitātēs un pasākumos, bet gan aicinājumā. Baznīcā mēs saņemam Dieva darbu, grēku piedošanu un mūžīgās dzīvības apsolījumu. Te mūsu darbi neiederas. Tos mēs darām pasaulē, jo pasaule ir tā vieta, kur ticība nes mīlestības augļus. Mūsdienās pat daudzas evaņģēliskās baznīcas maldīgi pieņem, ka kalpošana Dievam ir baznīcas darbs - garīgi vingrinājumi, studijas, lūgšanas, garīgas sapulces un nodarbes, kam jānotiek iespējami bieži. Raksti to nemāca! Saskaņā ar Rakstiem: baznīca ir vieta, kur kristieši katru nedēļu tiekas ar savu augšāmcelto Kungu, lai saņemtu viņa piedošanu, svētību un stiprinājumu ticībā. Pēc tam tie tiek sūtīti atpakaļ pasaulē pie saviem laulātajiem draugiem, bērniem, darbiem, kolēģiem, kaimiņiem un sabiedriskās dzīves, kur ticība nes mīlestības augļus. Mēs, Dieva bērni neesam no šīs pasaules, bet mūsu labie darbi tiek dāvāti šai pasaulei, tāpat kā mūsu žēlsirdīgais Dievs tai dod sauli un lietu. Mūsu garīgā dzīve nenotiek iedomātā garīgā sfērā, bet konkrētos aicinājumos. Bērna autiņu mainīšana un zupas vārīšana ir daudz patiesāks garīgums un Dievam tīkamāks darbs, nekā rožukroņa skaitīšana klosterī vai piedalīšanās svētceļojumā un līdzīgos pasākumos.

Visa iepriekš sacītā gaismā ir žēl un skumji dzirdēt, ka tepat Latvijā baznīca, kura nes evaņģēlija un Lutera vārdu ir savā satversmē padarījusi par likumīgu klosteru praksi un dievbijību. Tas liecina, ka par likumīgām ir padarītas pretrunas ar baznīcas ticības apliecībām, un, joprojām pat Mazā katehisma līmenī nav apgūta luteriskā mācība.

Būsim modri, jo velns staigā apkārt kā nikns lauva un nemitīgi cenšas ievilkt grēkā un maldos. Tādēļ turpināsim cītīgi mācīties un augstu vērtēt katehismu un citas baznīcas ticības apliecības, kas dotas, lai mūs pasargātu. Ja Dievs, lai viņam gods un teikšana, vēlēs, tad nākošajā svētdienā atkal turpināsim uzklausīt un pārdomāt mācību par aicinājumu. Āmen.