Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen! (1. Pēt. 4: 10-11)
Evaņģēliskajai aicinājuma izpratnei bija milzīga ietekme ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet visas sabiedrības dzīvi kopumā. Viduslaiku sabiedrība bija izteikti hierarhiska un statiska. Ko tas nozīmē? - Sabiedriskās attiecības veidojās ap trim kārtām – garīdzniecība (tie, kas lūdz), aristokrātija (tie, kas valda un karo) un vienkāršie ļaudis (jeb tie, kas strādā). Pāreja no vienas kārtas otrā bija praktiski neiespējama un tādēļ sabiedrība bija statiska, proti, kurā kārtā kāds piedzima, tajā tas arī nomira. Izņēmums bija garīdzniecība, jo piemēram, zemnieka dēls varēja kļūt par mūku, priesteri un vismaz teorētiski arī par bīskapu, kardinālu un pat pāvestu. Citādi viduslaiku sabiedrība bija statiska, tas ir, pāreja no vienas kārtas otrā bija neiespējama. Turpretī Lutera mācībā par aicinājumu ikviens cilvēks varēja atrasties visās kārtās. Tādējādi luterāņu mācība lika pamatus sociālai mobilitātei un līdztiesībai, sabiedriskai brīvībai un jaunai ekonomiskai kārtībai.
Vispārēja priesterība
Lutera mācība par visu kristiešu priesterību atklāja jaunu reliģiskās dzīves perspektīvu – tagad Bībeli lasīja un Dievu lūdza ne tikai priesteri, mūki un mūķenes, bet ikviens ticīgais. Lai gan, protams, pastāvēja mācītāja un teologa amats, tomēr plaisa starp garīgo un laicīgo kārtu bija pārvarēta. Mācītāji un teologi darīja savu darbu – noturēja dievkalpojumus, rakstīja grāmatas, bet tagad darīja to tautas valodā, tā lai ikviens varētu lasīt un saprast Bībeli un līdzi dalīties dievkalpojumā. Tā kā daudzi joprojām neprata lasīt, draudzes atvēra un uzturēja savas skolas. Tā Reformācijas zemēs vispārējā izglītība un lasītprasme kļuva par valsts mērķi, kas daudziem cilvēkiem pavēra jaunus apvāršņus ne tikai ticības lietās, bet arī laicīgās dzīves jomās, ieskaitot matemātiku un citas zinātnes. Zemnieki tagad varēja iegūt izglītību un ikdienas darbs ieguva garīgu vērtību. Vienkāršie cilvēki uzsāka ekonomisku darbību, daudzi devās uz pilsētām un daži kļuva arī bagāti un ietekmīgi. Statiskā viduslaiku sabiedriskā sistēma piekāpās mobilitātes priekšā un no vienkāršajiem ļaudīm veidojās arvien pieaugoša vidusšķira. Ar laiku tā sāka arvien lielākā mērā pārņemt savās rokās pilsētu pārvaldi, veidojās Hanzas savienība, kurā starp citu ietilpa arī Rīga. Beigu beigās valsts pārvalde nokļuva arvien plašākas sabiedrības rokās. Protams, šīs pārmaiņas nebija tiešā veidā saistītas ar Lutera mācību vai mācību par aicinājumu, bet šādas pārmaiņas nekad nebūtu notikušas bez tām sabiedriskajām pārmaiņām, kuras radīja Reformācija. Atšķirība starp tiem, kas lūdza, valdīja un strādāja bija zudusi. Tagad visi lūdza, visi valdīja un visi strādāja. Lūgšanu dzīve tagad bija ne vairs tikai priekš garīgās kārtas, bet priekš ikviena ticīgā. Valsts rūpes bija ne tikai valdnieku, bet ikviena pilsoņa darīšana. Mājsaimniecība nebija vairs tikai vienkāršo ļaužu, bet ikviena cilvēka dzīve un rūpes. Arī priesteri bija aicināti laulības un vecāku kārtā. Arī augsti dzimušie tāpat kā jebkurš tagad bija aicināti strādāt produktīvu un citiem vajadzīgu darbu.Darba dalīšana
Dievs katram cilvēkam ir devis savus talantus un spējas un aicina ar tām kalpot savam tuvākajam. Tā vienam ir dāvana lietot vārdus un mācīt, otram pirkt vai pārdot, trešajam aust, ceturtajam gatavot ēdienu, piektais labi rēķina utt. Dievs dod ne tikai talantus un spējas, bet arī metodes, tehnikas un likumus, lai katrā aicinājumā darbs varētu tikt veikts labi. Tā veidojas darba dalīšana, kas nozīmē, ka nevis katram ir septiņi amati un astotais bads, bet katrs cilvēks kļūst meistars kādā noteiktā darbā, ko dara izcili. Ar šo darbu viņš kalpo citiem, bet citi savukārt ar to darbu, kas tiem padodas labāk kalpo viņam. Tā tiekam nevis pie daudziem vājiem vai viduvējiem darba darītājiem, bet pie meistariem, kas katrs savu darbu veic īpaši labi. Tādējādi paaugstinās darba produktivitāte un cilvēku kopējā labklājība.Mūsdienu pasaulē darba dalīšana ir radījusi ļoti sarežģītu sistēmu un tajā vairs nepastāv personiskas attiecības starp dažāda darba darītājiem. Piemēram, zemkopja darbs, kas ļauj maizei nonākt uz mūsu galda mūsdienās ir saistīts ar daudzām un dažādām citām nozarēm. Un tas liek jautāt – vai lauksaimnieks, malējs, beķeris, transporta un finanšu darbinieks un visbeidzot veikala pārdevējs dara savu darbu aiz mīlestība pret mani? Atbilde laikam būs, nē, jo neviens no šīs garās ķēdes, kas kalpo tam, lai es tiktu pie maizes, droši vien mani nemaz nepazīst un veicot savu darbu, par mani nemaz nedomā. Mūsdienās visi šie ļaudis lielākoties vadās no savām interesēm. Un tādēļ daži domā, ka mūsdienās darbs nebūt nav saistīts ar mīlestību, kapitālisma sabiedrība vienmēr ir egoistiska, tā rūpējas tikai par savu un nerūpējas par citu cilvēku labumu. Bet vai tā ir?
Luters un luteriskā teoloģija pazīst ne tikai mācību par aicinājumu, bet būtiska nozīmē luteriskajā teoloģijā ir arī mācībai par cilvēka garīgo jeb gribas nebrīvi. Tas nozīmē, ka iedzimtais grēks vienmēr vērš mūsu domas pašiem uz sevi un prom no citiem. Īsi sakot, pēc savas grēcīgās dabas mēs esam egoisti, un mīlestība mums ir sveša. Kritušā cilvēka daba nepazīst neko citu, kā tikai pati savu labumu. Tas attiecas ne tikai uz naudu un mantām, bet arī garīgo labumu cilvēks meklē tikai priekš sevis. Lai izrautos no šā gūsta, vajadzīgs spēks no ārienes, kas virzītu cilvēku no sevis pie citiem, no savām vajadzībām pie citu vajadzībām, un šis spēks ir mīlestība. Dievs ir mīlestība un jebkura mīlestības izpausme nāk no Dieva (1. Jņ. 4: 7). Tādējādi arī mīlestība, kura saistās ar mūsu darbu nāk no Dieva, kurš ir paslēpts mūsu aicinājumā un aktīvi darbojas caur mums. Mūsu darbs gan atspoguļo mūsu grēcīgo dabu un egoismu, bet pār to tomēr valda Dieva mīlestība.
Ja tagad uzmanīgi pārdomājam ekonomiskās norises, tad redzam, ka cilvēki strādā gan savā labā, gan mīlestības vārdā. Ne reti mēs smagi strādājam, uzņemamies nepatīkamus pienākumus un dažreiz strādājam pat pāri saviem spēkiem, jo mēs mīlam savas ģimenes, par kurām gādājam. Mēs mīlam arī savus kolēģus, darba biedrus, un nereti uzņemamies pienākumus, darbus un atbildību, kas iet daudz tālāk par mūsu egoistiskajām interesēm. Ne vienmēr, bet mēs tomēr domājam arī par klientiem un vēlamies sniegt tiem labākās preces un labākus pakalpojumus. Un tad vēl ir mīlestība pret pašu darbu un gandarījums par paveikto. Tā ir mīlestība, kas prasa no mums pašaizliedzību, atteikšanos no savām baudām un priekiem, beigu beigās tas ir upuris, ko nesam mīlestības vārdā. Un šī mīlestība vienmēr nāk no Dieva.
Tādējādi, lai gan ekonomika un tās likumi spiež mūs darboties pašiem savās interesēs, tomēr tie vērš mūs arī uz ārpusi, uz citiem cilvēkiem, tas ir, spiež mūs darīt mīlestības darbus. Vēl vairāk, visa ekonomika, kad tā darbojas pareizi, ir saistīta ar mīlestību. Vai mēs to gribam vai nē, ekonomika spiež mūs darboties citu interesēs. Kompānija vai atsevišķais uzņēmējs, kurš nedod citiem nekādu labumu, ir nolemts neveiksmei. Pat ja visu kāda uzņēmuma strādnieku motivācija būtu tikai pašiem savs labums un tiem galīgi nerūpētu klienti, pat tad, ja tos visus virzītu tikai alkatība, viņi tomēr paši pret savu gribu būtu spiesti darīt labu saviem klientiem, jo citādi cietīs viņu pašu intereses, tie zaudēs klientus, peļņu un beigās darbu un pašu uzņēmumu. Kāds pazīstams britu ekonomists šo paradoksu ir ietērpis asprātīgā formulā: „Kapitālisms ir apbrīnojama pārliecība, ka visļaunākais no visiem cilvēkiem darīs visļaunākās lietas, un citiem tas nesīs vislielāko labumu.” Kā tas iespējams?
Tas iespējams tāpēc, ka katrā aicinājumā darbojas pats Dievs, un viņš spēj piespiest grēciniekus, kurus motivē tikai un vienīgi savs labums, strādāt citu labā jeb kļūt par Dieva mīlestības rīkiem. Ar laicīgiem aicinājumiem Dievs nodrošina kārtību un uztur cilvēci, bet ar mācītāja aicinājumu Dievs piedod grēkus. Tas viss notiek par spīti tam, kādi mēs esam, gribam mēs to vai negribam. Patiesi, cilvēki bieži pretojas Dieva gribai un vēlas kalpot tikai sev, nevis citiem. Bet tie neviens tomēr nespēj pretoties Dieva mīlestības gribai. Savā aicinājumā mēs esam spiesti pakļauties Dieva mīlestībai, kalpot viens otram, jo tāda ir Dieva mīlestības kārtība. Šis ekonomikas paradokss ir savā ziņā līdzīgs Lutera teoloģiskajam paradoksam - kristietis ir reizē svētais un grēcinieks.
Tā piemēram, darba devējs var domāt tikai par sevi un būt pilnīgi vienaldzīgs pret saviem darbiniekiem un klientiem, viņš var būt ļauns, neticīgs grēcinieks, bet tomēr viņš būs spiests dot citiem darbu, maksāt algas, ražot citiem mantas, sniegt pakalpojumus. Ja viņš to nedarīs, viņš paliks bez strādniekiem un klientiem un viņa bizness noies dibenā. Lai arī viņš pats ir ļauns, tomēr pēc sava aicinājuma viņš ir spiests kļūt par Dieva mīlestības nesēju.
Protams, mēs varam grēkot savā aicinājumā, un pasaule ir blēdības, netaisnības un izmantošanas pilna. (Par to, ja Dievs vēlēs, mēs vairāk runāsim nākošo svētdien). Tomēr par spīti grēkam, Dievs caur dažādiem aicinājumiem turpina gādāt par savu radību, ir darbīgs un klātesošs aicinājumos un visā ekonomikas sistēmā kopumā. Viņa klātesamības zīme ir mīlestība. Ja Dievs nebūtu klātesošs, mīlestības nebūtu un pasaule un tās kārtība sabruktu, cilvēku dzīvēs iestātos haoss un sabrukums.
Ar grēku piedošanu Kristus evaņģēlijā Dievs atbrīvo cilvēkus no grēka varas un maina mūsu mīlestības virzienu prom no sevis pie citiem cilvēkiem. Ticība, ar ko esam taisnoti Dieva priekšā, mūsu dzīvēs īstenojas mīlestībā, kā Dievs to sākotnēji bija iecerējis. Uzticība savam aicinājumam kristieša dzīvē ir ticība, kas ir darbīga mīlestībā. Tā kristieša dzīvē, viņa aicinājumos Dieva mīlestība, tuvākā mīlestība un paša intereses tiek samierinātas un Dieva svētītas.
Ticīga cilvēka darbu aicinājumā raksturo izcilība. Mēs esam nopietni aicināti katrs pārdomāt un izvērtēt savas spējas un šajā pasaulē darīt labāko, ko spējam. Kristieša darbu tāpat kā jebkuru citu darbu raksturo kvalitāte. Nav tā, ka kristietis ražo sliktus produktus, uzlipina tiem mazus krustiņus un līdz ar to darbs tiek atzīts par labu. Nē, mūsu darbs tāpat ir vērtējams pēc tā kvalitātes, bet darbu mēs darām ar citu motivāciju. Mūs motivē mīlestība pret Dievu un savu tuvāko, kas mudina mums aizliegt pašiem sevi un ar savu darbu un visu, kas esam, kalpot savam tuvākajam. Ne tikai konkurence, bet vispirms Dieva mīlestība spiež mūs arvien pilnveidoties, meklēt jaunus ceļus, kā padarīt savas preces un pakalpojumus labākus. Mīlestība spiež mūs mācīties, mudina mūs izgudrot jaunas lietas un tehnoloģijas un nepagurt savā darbā, kas tiek darīts Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību. Tā kā esam taisnoti ticībā, tad darbu darām nevis lai iemantotu Dieva labvēlību, bet ar tīru sirdsapziņu kalpojam savam tuvākajam, pateicībā Dievam. Tā darbs mums vairs nav lāsts vai smaga nasta, kas pūšot un elšot jānes līdz piektdienas vakaram, bet prieka un pateicības pilna kalpošana savam tuvākajam. Āmen.
