Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, jo mēs esam Viņa miesas locekļi. "Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu." Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru. Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, - tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. - Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem. Jo jūs zināt, ka ikviens, ja tas dara ko labu, to pašu mantos no Tā Kunga, vai viņš būtu vergs vai brīvais. Un jūs, kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka vaigu. (Ef. 5: 22- 6: 9)
Aicinājums ir tas lauks jeb sfēra, kur noris kristieša dzīve. Dievs darbojas aicinājumā un caur aicinājumu, bet viņš to dara uzaicinot cilvēkus strādāt savos aicinājumos. Kristus augšāmcelšanā Dievs mums dāvā grēku piedošanu un jaunu, mūžīgu dzīvi. Tā iesākas jau šeit, šajā pasaulē, mūsu laicīgajā dzīvē, kur mēs augam ticībā un svētumā. Tā nav kāda īpaši reliģiska dzīve, bet tā noris dažādajos mūsu dzīves aicinājumos, kā laulātajam draugam, vecākiem, bērniem, baznīcas locekļiem, pilsoņiem un dažādu nozaru darbiniekiem izdzīvojot savu ticību. Ko tas nozīmē?
Bībele šajā jautājumā ir vienkārša un skaidri saprotama – ticība nes mīlestības augļus (Gal. 5:6; 1. Tim. 1: 5). Tādējādi katra aicinājuma saturs ir mīlēt savu tuvāko un kalpot viņam. Dievam mūsu darbi nav vajadzīgi, bet tie ir vajadzīgi mūsu tuvākajam. Savukārt mūsu attiecības ar Dievu ir pilnīgi un vienīgi balstītas viņa darbā priekš mums – Kristus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Tas, ka mēs esam taisnoti ticībā izslēdz jebkuru atkarību no mūsu pašu labajiem darbiem. Par Dieva bērniem mēs kļūstam tērpti nevis sārņainajās savu pašu darbu, bet Kristus taisnības drēbēs, kas tiek mums dāvinātas bez mūsu nopelniem. Pēc tam, kad esam taisnoti ticībā, mēs tiekam sūtīti atpakaļ pasaulē, lai savā aicinājumā mīlētu un kalpotu savam tuvākajam. Tātad Dievs kalpo mums, bet mēs kalpojam savam tuvākajam.
Attiecībā uz klosteru dzīvi, kur tiek uzskatīts, ka mūks vai mūķene vismaz daļēji tiek glābts ar saviem labajiem darbiem, Luters vaicāja: Kādā nozīmē tos var saukt pat par labiem darbiem? Kam tie palīdz? Vai tā patiesībā nav ne tikai nošķiršanās no pasaules, bet arī novēršanās no sava tuvākā? Tādējādi klostera dzīve nevar būt Dieva aicinājums, jo labajiem darbiem ir jābūt vērstiem nevis uz Dievu, bet uz savu tuvāko, un tas notiek nevis klosterī, bet gan cilvēku dzīves ikdienas aicinājumā. Šeit piepildās Raksti – Tev būs mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu un savu tuvāko kā sevi pašu (Mt. 22: 37-40. Dievu mēs mīlam ticībā un tā ir viņa iniciatīva: Mīlestība ir nevis tā, ka mēs būtu mīlējuši Dievu, bet tā, ka viņš mīlēja mūs pirmais un sūtīja savu Dēlu, lai tas izpirktu mūsu grēkus (1 Jņ. 4: 10). Tātad mīlestība pret Dievu ir ticība viņa mīlestībai, bet savu tuvāko mēs mīlam savā aicinājumā. Tā ir mīlestība, kas izpaužas nevis kā iekšējas jūtas un pārdzīvojumi, saldkaislas nopūtas vai atsevišķi labie darbi, bet tas ir viss mūsu dzīves gājums, kas ir tā sfēra vai tas lauks, kur ticība darbojas mīlestībā.
Kas ir mūsu tuvākais? Tas nav tik vienkāršs jautājums kā pirmajā brīdī šķiet. Mūsu tuvākais ir nevis tas, kurš mums jāmīl tā, kā mīlam sevi, uzskatot sevi par mīlestības cienīgiem, bet mūsu tuvākais ir arī svešinieks, mūsu ienaidnieks, ikviens, kam nepieciešama mūsu palīdzība. Un viņu mēs mīlam tādēļ, ka viņš ir tāds pats, kādi esam mēs – grēcinieks. Ja mēs nemīlam grēciniekus, tad nemīlam paši sevi un piesaucam Dieva dusmas pār sevi. Mīlēt savu tuvāko nozīmē nevis mīlēt svēto, bet mīlēt grēcinieku. Viņš nav pelnījis mūsu mīlestību, bet arī mēs neesam pelnījuši ne Dieva, ne citu cilvēku mīlestību. Dieva mīlestība arvien ir nepelnīta mīlestība un mīlēt ar šādu mīlestību, viņš māca arī mūs.
Tā mācītājs mīl un kalpo savai draudzei, kā Dieva mīlētiem un apžēlotiem grēciniekiem. Draudzes locekļi savu mācītāju mīl īpaši, jo viņš ir lielāks grēcinieks par tiem, piemēram, apustulis Pāvils saka, ka viņš ir vislielākais no visiem grēciniekiem. Tas nozīmē, ka viņam daudz tika piedots un viņš daudz mīlēja. Mācītājs ir cilvēks, kurš zina, ka viņš ir lielākais grēcinieks, un ja viņam ir jāmīl savs tuvākais, tāpat kā viņš mīl sevi, tad viņam ir jāmīl ar lielāku un dedzīgāku mīlestību. Tas ir ļoti vienkārši, tikai tas, kurš dziļi un pamatīgi apzinās savu bezcerīgo kritušā cilvēka stāvokli, spēj novērtēt Dieva mīlestību pret sevi un dedzīgi un pašaizliedzīgi mīlēt savu tuvāko, jo no Dieva viņš ir mācījies mīlēt to, kas nav mīlestības cienīgs, mīlēt sevi pašu.
Mācītāja mīlestība pret draudzi nenozīmē izdabāšanu, tā nenozīmē politisku gudrību un viltīgu aprēķinu, psiholoģisku triku lietošanu un simpātiju iemantošanu, bet gan nelokāmu un uzticīgu sava amata pildīšanu, paliekot mācībā, kas svētajiem reiz uzticēta. Atšķirībā no citiem aicinājumiem mācītāja aicinājums ir gan daudz vieglāks, gan daudz grūtāks. Vieglāks tādēļ, ka mācītājam nav nekas jāizdomā, viņam nav vajadzīga īpaša gudrība, tas ir, viņam vien jāmāca Svētā Gara atklātas lietas, bet tas rada arī grūtumu, jo tās ir lietas, kas dažreiz nav viegli saprotamas, un cilvēka daba tām noteikti pretojas. Mācītāja darbs ir viegls, jo viņam nav fiziski smagi jāstrādā, bet grūts tādēļ, ka viņam ir daudz un ilgi jāmācās un bieži jānes smagas psiholoģiska rakstura nastas. Mācītāja darbs ir viegls, jo par viņu īpaši gādā Dievs, bet grūts tādēļ, ka Dievs to dara caur cilvēkiem. Mācītājam nākas tam ticēt un viņš nevar darīt tā, kā cilvēki dažreiz rīkojas citās profesijās, piemēram, ja mācītājam trūkst naudas, viņš nevar noturēt vairāk dievkalpojumu, strādāt garākas stundas, vai piestrādāt kaut kur citur, lai vairāk nopelnītu, kā tas iespējams citās profesijās. Mācītājs parasti ir pilnīgi atkarīgs no savas draudzes rūpēm un mīlestības, un viņam ar to jāsamierinās. Viņš nedrīkst manipulēt ar saviem draudzes locekļiem, ieviest, svešas cilvēku mācības, kas ļautu tam gūt kādu labumu, iemantot atzinību un popularitāti. Savukārt draudze īsteno savu aicinājumu un mīl savu mācītāju pilnībā nekad līdz galam nesaprotot viņa aicinājumu, bet zinot un ticot, ka pēc Dieva aicinājuma mācītājs dara visu, kas nepieciešams, lai viņi nokļūtu nevis ellē, bet debesīs. Tātad kopumā draudzē visi cilvēki ar savām spējām un talantiem kalpo viens otram mīlestībā, panesot viens otru un piedodot viens otram, gatavojoties mūžīgai kopīgai dzīvei jaunā pasaulē.
Nākošā aicinājuma vieta pēc baznīcas ir ģimene. Tā arī ir savstarpējas mīlestības un kalpošanas vieta, bet laulībā mums ir tikai viens tuvākais – vīrs mīl un kalpo savai sievai, un sieva savukārt dara to pašu, esot paklausīga un uzticīga. Lomas un kalpošanas veidi abām laulības pusēm ir dažādi, bet tos visus raksturo savstarpēja mīlestība, kalpošana un uzticība, bez kā nav iespējama laulība. Savukārt vecāku aicinājums ģimenē ir mīlēt savus bērnus un kalpot tiem, gādājot par viņu pajumti, apģērbu, ēdienu, izglītību, dažādām nodarbībām un, protams, arī baznīcas apmeklēšanu. Dēls un meita arī ir aicinājumi, kas uzliek pienākumu mīlēt un godāt savus vecākus un kalpot tiem, kamēr vien tie ir dzīvi. Tad vēl nāk klāt brāļa un māsas, brālēna un māsīcas, vectēva un vecmātes aicinājumi, kas turpinās no paaudzes uz paaudzi, mīlestībā nostiprinot ģimenes saites.
Valsts aicinājumā tiem, kas ir likumīgi aicināti valdīt, valdīšana jāveic mīlestībā un jākalpo saviem padotajiem. Tas notiek pasargājot valsts pilsoņus no ļauna un īstenojot taisnīgumu, cienot pilsoņu brīvību, tā lai tie varētu dzīvot klusu un mierīgi, ka to māca Raksti (1. Tim. 2: 2) Savukārt arī pilsoņiem ir jāmīl un jākalpo saviem līdzpilsoņiem, ko iespējams darīt dažādos viedos, sākot no neformālām biedrībām un apvienībām līdz politiskai aktivitātei, vienmēr tiecoties pēc kopējā labuma.
Mīlēt un kalpot ekonomikā
Ar ekonomisko darbību saistītie aicinājumi dod mums daudz tuvāko, kam kalpot un ko mīlēt: tie ir klienti, priekšnieki, pakļautie, kolēģi, piegādātāji un arī konkurenti. Raksti mums māca, ka mums jāstrādā gan, lai apgādātu sevi un savu ģimeni, bet tā, lai mūsu darbs dotu citiem svētību.„Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki. Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.” (1. Tes. 4: 10-12)
„Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Ef. 4: 28)
„.. ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Fil. 2: 3-4)
Kalpošana citiem mūsu darbā nav tikai atsevišķa cilvēka ētisks pienākums, bet tas ir veids, kā ekonomika darbojas kopumā. Ekonomikā visu zemju strādniekiem jāapvienojas nevis naidam un varmācībai, bet gan mīlestībai un kalpošanai. Tāda veida bizness, kas nekalpo nevienam, kas nesniedz cilvēkiem nepieciešamās mantas un pakalpojumus, kas tiem vajadzīgi, ir nolemts neveiksmei. Daudzos veidos aicinājums atspoguļo darba dalīšanu un citus ekonomikas likumus. Tomēr te ir arī atšķirība. Brīvā tirgus ekonomika katru cilvēku nostāda situācijā, kad tam jādarbojas savās interesēs. Tas nav pilnīgi nepareizi, bet kristieši to tomēr saprot drīzāk kā mīlestību un kalpošanu citiem. To darot viņi seko tiem pašiem ekonomikas likumiem kā pārējie – pieprasījums, piedāvājums, konkurence un tirgi.
Aicinājums un ētika
Aicinājums vēršas pret materiālismu un egoistiskiem ekonomiskiem centieniem, piešķirot tiem jaunu jēgu un orientāciju. Līdzīgā veidā aicinājums pārmaina arī sabiedriskās attiecības, piemēram, varas izpratni un pielietojumu.Vairākos aicinājumos to pārstāvjiem Dievs piešķir varu pār citiem, piemēram, valdībai pār pilsoņiem, vecākiem pār bērniem, uzņēmumu vadītājiem pār strādniekiem. Raksti māca tos, kam ir dota vara, izlietot to mīlestībā kalpojot saviem padotajiem. "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem." (Mk. 10: 42-45) Tātad Jēzus māca, ka vara ir dota, nevis lai apspiestu, bet mīlētu citus cilvēkus. Arī citās jomās aicinājums labi izskaidro morālos jautājumus: vecāki tiek aicināti mīlēt savus bērnus, nevis ļaunprātīgi tos izmantot; ārsti tiek aicināti dziedināt savus pacientus, nevis tos nogalināt utt. Klasiskais teksts par laicīgo varu Rom. 13. bieži ir ticis skaidrots un saprasts vienpusēji, piedēvējot laicīgajai varai neierobežotu varu pār pilsoņiem. Tomēr aicinājums nosprauž laicīgai varai noteiktas robežas – sodīt tos, kas dara ļaunu un aizsargāt tos, kas dara labu (1. Pēt. 2: 14). Tiem, kas rīkojas pretēji un aizsargā tos, kas dara ļaunu un soda tos, kas dara labu nav Dieva aicinājuma un tie uzskatāmi drīzāk par bandītiem nekā valdību. Valdībai ir Dieva aicinājums mīlēt un kalpot pilsoņiem, bet tiem nav Dieva dotas varas izmantot un tiranizēt cilvēkus.
Aicinājumiem ir sava vara un noteikšana un tiem ir arī savas īpašas pilnvaras. Piemēram, aicinājums piešķir pilnvaras tādām darbībām, kas ārpus aicinājuma būtu grēcīgas. Piemēram, karavīram tiek dota zobena vara, tiesnešiem vara sodīt noziedzniekus, turpretī kristiešiem bez šā aicinājuma ir jāpiedod saviem pāridarītājiem. Šis pats princips izskaidro arī to, kādēļ seksuālas attiecības ārpus laulības ir amorālas, bet laulībā tās ir labas. Atšķirība nav „papīra gabalā”, kā daudzi mēdz sacīt, bet gan aicinājumā. Nav tāda Dieva aicinājuma, kas autorizētu intīmu tuvību ar cilvēku, kas nav mūsu laulātais draugs. Turpretī laulībā šādas attiecības ne tikai tiek atzītas, bet Dievs tās lieto jaunas dzīvības turpināšanai. Tādējādi kopā ņemot, Dieva aicinājums palīdz saprast un organizēt cilvēka dzīvi. Tas atklāj, ka kristietis nedzīvo sevī un priekš sevis, bet viņš dzīvo Kristū un dzīvo priekš sava tuvākā. Kristū viņš dzīvo ticībā un savā tuvākajā viņš dzīvo mīlestībā. Tas sniedz atslēgu pareizai dzīves izpratnei.
Luters kādā no Adventes laika sprediķiem šajā sakarībā saka, ka ja tu dari kaut ko priekš Dieva, priekš svētuma vai priekš sevis, bet nevis tikai un vienīgi priekš sava tuvākā, tad tev jāzina, ka tas nav labs darbs, ko tu dari. Jo ikvienam jādzīvo, jārunā, jāklausās, jādarbojas, jācieš un jāmirst mīlestībā un kalpošanā priekš citiem, pat priekš saviem ienaidniekiem. - Vīram priekš sievas un bērniem, sievai priekš vīra, bērniem priekš vecākiem, kalpiem priekš kungiem un kungiem priekš kalpiem, valdniekiem priekš saviem pilsoņiem un pilsoņiem priekš valdniekiem, tā kā ikviena roka, mute, acs, kāja, sirds un vēlme ir priekš citiem. Tie ir kristiešu labie darbi.
Tādējādi Luters labos darbus pārceļ no iedomātas garīgas sfēras laicīgajā, sociālajā un sabiedriskajā cilvēku ikdienas dzīvē. Tas rada pilnīgi jaunas attiecības un īpaši nosoda citu izmantošanu vai apspiešanu Dieva vārdā. Tajā pašā laikā Jēzus saka, ka mūsu kalpošana savam tuvākajam tā vajadzībās ir kalpošana viņam. Tomēr mēs to nespējam redzēt un pat neapzināmies (Mt. 25: 31-46). Tas tādēļ, ka aicinājumā Dievs ir apslēpts un Kristus ir apslēpts mūsu tuvākajā. Tādēļ pildot savu aicinājumu, mēs darām Dieva darbus un mīlot savu tuvāko mēs parādām mīlestību Kristum, kaut paši to īsti neapzināmies. Tā Dievs mūs arī laipni pasargā no lepnības veiksmes gadījumā un izmisuma neveiksmēs. To ir ļoti svarīgi atcerēties visā mūsu dzīves gājumā. Ja Dievs vēlēs, nākošo svētdien turpināsim savas pārdomas par aicinājumu. Āmen.
