Tas, par ko runāsim šodien, pilnā mērā nav mūsu jautājums. Tā drīzāk ir vidējas Rietumvalsts situācija. Tomēr principi ir līdzīgi un saprotot tos, mēs vismaz daļēji sapratīsim arī to, kas notiek pie mums un ar mums. Daži vārdi ievadam tomēr jāsaka arī tieši par mums. Pēc pēdējiem pieejamajiem statistikas datiem (2010):
„Vidējā izpeļņa stundā ES dalībvalstī ar visaugstāko izpeļņas vērtību, izsakot euro, bija 16 reizes lielāka par stundas izpeļņu dalībvalstī ar viszemāko izpeļņas vērtību; pielīdzinot pirktspējas līmenim (PSL) — kur ņemtas vērā cenu līmeņa atšķirības dalībvalstīs —, šī attiecība bija 5 pret 1.”1Tātad samaksa par to pašu darbu Luksemburgā ir bijusi 16 reizes lielākā nekā Bulgārijā. Ja ņemam vērā atšķirības cenu līmenī, kas gan ir vairāk vai mazāk nosacīts rādītājs, tad piecas reizes lielāka. Lieki piebilst, ka Latvija atrodas grupā ar viszemāko izpeļņu, turpat netālu no Bulgārijas. Tādēļ, lai gan mēs runāsim pirmajā personā, pieskaitot sevi pie Rietumu ļaudīm, šajā sakarībā tas būs visai nosacīti.
Tātad pēdējā pusgadsimta laikā Rietumu valstis ir sasniegušas vēsturē līdz šim nepieredzētu pārpilnības līmeni. Ne visi no tā ir guvuši labumu: Lielbritānijā un Savienotajās valstīs plaisa starp nabadzīgākajiem un bagātākajiem patiesībā pieaug. Tomēr lielākā daļa cilvēku materiālā ziņā bauda tādu „dzīves līmeni”, kas viņu priekšgājējiem pat 20. gs. sākumā nerādījās pat sapņos. Nebūs daudz tādu, kas noliegs, ka tas viss ir nesis arī patiesu labumu. Bet tam līdzi ir nākusi arī patērētāju kultūra, kurā viss, kas nopērkams (gan lietas, gan pārdzīvojumi) ir tie, kas lielā mērā nosaka visu dzīvi. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai agrāko laiku alkatība. Patēriņš (ērtības labad to daži sauc par konsjūmerismsu bet varam to arī latviskot un saukt par patērātājismu) ir ideoloģija, kuru tādā mērā veicina komerciālās intereses, ka tas caurauž tos kultūras slāņus, kas veido cilvēku vēlmes un vērtības. Komerciālais pirkšanas un pārdošanas modelis iesniedzas visās cilvēka dzīves jomās, visā, ko vien var iedomāties iepakotu un tirgotu, lai gūtu peļņu. Mēs jau iepriekš runājām par progresīvistu nepārtrauktas ekonomiskas izaugsmes idejām un brīvības izpratni, kas tiek vienādota ar patērētāja izvēli. Tie ir būtiski tādas ekonomiskās sistēmas balsti, kura ir atkarīga no nepārtrauktas jaunu „vēlmju” radīšanas un šo vēlmju pārvēršanas par „vajadzībām” pēc tā, kas nekad agrāk netika uzskatīts par nepieciešamu. Uzstādījums ir tāds, ka cilvēka vajadzības pēc tā, kas var tikt nopirkts ir neierobežotas un cilvēku alkas pēc tā, kas nopērkams – neapmierināmas.
Viena patērētāju kultūras spēka pazīme ir tā, ka tā ietekmē cilvēkus identificēt sevi un vērtēt vienam otru pēc pirkšanas un patēriņa standartiem. Tādā rupjā veidā tas ir kā filmā „Džonsu ģimene”, turēties tiem līdzi īpašumu ieguvē un uzkrītošos tēriņos. Bet arvien pieaugošais labklājības vilnis nozīmē, ka tāpat kā ražotājiem ir jāmeklē arvien jauni ceļi, kā atšķirt savu produkciju no konkurentu produkcijas, tā arī patērētājam tagad jāmeklē smalkāki veidi, kā patēriņa ziņā atšķirties no saviem kaimiņiem. Tas ir iemesls, kādēļ par vērtību kļūst tādas lietas kā dizaineru etiķetes. Pēc dažu pētnieku domām patērētājisms ir iegājis tādā fāzē, kur noteicošais ir stils. Mēs neesam tieši tik bagāti, kā par to liecina mūsu īpašumi un dzīvesveids, bet mēs esam tāda veida cilvēki, uz ko norāda mūsu īpašumi un patērētāju dzīvesveids. Ko par tevi saka tava automašīna? Patērētāja izvēles iespēju palielināšana līdz maksimumam dod iespēju patērētājiem veidot savu identitāti arvien dažādākos un smalkākos veidos. Bet vai šajos patērētāju veidos viņi patiesi pauž to, kas viņi ir, vai arī tās ir tikai postmodernas maskas, aiz kurām slēpjas cilvēki, kuri ir pazaudējuši kaut cik nozīmīgāku identitāti?
Ir daudz tādu pazīmju, kas liecina, ka Rietumu sabiedrība cieš no postošas atkarības no pārmērībām. Mēs vairs nevaram atšķirt „diezgan” no „par daudz”. No zemes labumu novērtētājiem mēs esam kļuvuši par no realitātes atrautiem, neapmierinātiem ļaudīm, kas vienmēr alkst pēc vairāk. Tomēr psiholoģiskie pētījumi liecina, ka lai gan cilvēku ienākumu līmenis līdz noteiktam stāvoklim palielina viņu labklājības izjūtu, pāri par šo līmeni tam vairs nav nozīmes. Šādu „laimīguma pētījumu” nozīme gan jāuztver ar zināmu piesardzību. Laime var attiekties uz visu ko, sākot no sekla hedonisma līdz pārliecībai, ka liels upuris ir tā vērts, jo tas ir tas, kas jādara, tāpēc ka tas ir pareizi. Kristieša izpratne par krietnu dzīvi nevar atzīt laimi, lai ko tā arī nozīmētu, par dzīves mērķi. Lai ko arī mēs domājam par laimi, ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka dzīšanās pēc pārmērībām ir nodarījusi tādu postu, kas rada pamatu uztraukumam. Depresija, hronisks raižu stāvoklis un cita veida garīgas problēmas, kuru pamats bieži ir pārmērīgs stress, ir ļoti pieaugušas, tieši tāpat kā aptaukošanās. Daudziem cilvēkiem cīņa ar neseno ekonomikas lejupslīdi ir bijusi daudz grūtāka, nekā tai vajadzētu būtu, jo gan viņu dzīves stils, gan dzīves mērķi ir bijuši atkarīgi no tāda pārpilnības līmeņa, kas pēc jebkuriem citiem nekā Rietumu pasaules standartiem ir ļoti augsts. Ja ekonomika turpinās pasliktināties, Rietumu sabiedrības nespēja atšķirt vajadzības no pārmērīgām prasībām un visu to vērtību, kas nav nopērkamas par naudu noliegums, būs steidzīgi jāpārvērtē. Protams, tas nenozīmē, ka būtu jānoliedz, ka tiem cilvēkiem, kuru ienākumi ir zemi, ir jāsastopas ar patiesām grūtībām, bet mūsu sabiedrības atkarība no pārmērībām ir tieši tā, kas kavē tādu resursu sadali, kas nepieciešama mazāk aizsargāto atbalstam.
Bībeliski – kristīga kritika
Šādu atkarību no pārmērībām Bībele sauc par kalpošanu elkiem. Tā labi iederas galvenajās elkdievības kategorijās:1) Elkdievība ir kaut kā nosacīta vērtēšana par kaut ko absolūtu. Tā ir Bībeles kritika, piemēram, attiecībā uz dabas reliģijām, kas dievišķo atsevišķas dabas iezīmes vai norises. Šīs dabas iezīmes pašas par sevi ir labas, bet tās ir daļas no labās Dieva radības. Vērtēt tās par dievišķām, tādām, kam piemīt pati augstākā vērtība, nozīmē nepareizi tās novērtēt, izkropļot un izkropļot savas attiecības ar tām. Radība nevar panest nastu, kas tai tiek uzlikta tad, kad tā tiek uzskatīta par dievišķu, un paši cilvēki tiek degradēti, kad tie pielūdz radību un izturas pret to kā pret Dievu. Mēs varam sacīt, ka elkdievība ir nevietā nolikts pārpasaulīgums. Patērētājisma sakarībā materiāli labumi bieži var būt tieši tas, kas tie ir – materiāli labumi, bet kad to pirkšana un patērēšana kļūst par primāro vērtību, ko neierobežo cita veida labums, kad tie nav vairs pakļauti augstākiem mērķiem un vērtībām, tad pirkšana un patērēšana kļūst par elkiem un cilvēka dzīvei, kas pret to attiecas šādi zūd pamats zem kājām.
2) Patērēšana var tikt uzskatīta par elkdievību arī tad, kad cilvēku kāre pēc tā, kas var tikt nopirkts tiek uzskatīta un tai jātiek uzskatītai par neierobežotu. Parastajā lietu kārtībā cilvēku alkas pēc tā, ko nauda var nopirkt, var tikt diezgan ātri apmierinātas. Mēs īstenībā nevēlamies pārēsties līdz nelabumam. Mēs nevaram vienlaicīgi skatīties vairāk par vienu televīzijas programmu. Bet cilvēkiem ir arī ilgas pēc kaut kā vairāk, nekā var nopirkt par naudu. Parastajā lietu kārtībā šīs cilvēku ilgas pēc neierobežota labuma liek beigties tam, kas nopērkams par naudu, saprotot, ka šīs ilgas nevar tik apmierinātas ar lietām, kas nopērkamas. Tās ir cilvēku ilgas pēc paša augstākā, pēc Dieva. Tas ko dara patērētājisms ir sekojošs: piedāvājot bezgalīgi jaunas patēriņa preces, tas uz nenoteiktu laiku atliek atskārsmi, ka cilvēka dzīve ir virzīta uz kaut ko vairāk, nekā mantas un izpriecas. Cilvēka ilgas pēc Dieva tas novirza uz materiāliem patēriņa labumiem tā, ka netiekot apmierinātam ne ar vienu no tiem, cilvēks sekojot reklāmai tomēr turpina virzīties no vienas lietas uz otru, meklēt un meklēt. Neapmierināmās alkas pēc Dieva tiek maldinoši pārvērstas par neapmierināmām alkām pēc tirgus piedāvātajiem produktiem. Atskārsme, ka patiess cilvēka esamības piepildījums nepavisam nav atrodamas tamlīdzīgās lietās patērētāju sabiedrībā var kļūt daudz ilgāks process, nekā citās sabiedrībās, jo te vienmēr būs atrodamas lietas un pārdzīvojumi, kurus kāds vēl nav nopircis, un arī tādēļ, ka šīs lietas vienmēr tiek tirgotas kopā ar apsolījumiem, kas ir daudz lielāki, nekā šīs lietas var sniegt. Var paiet ilgs laiks, kamēr cilvēks saprot, ka viņa dzīvē Dievs ir ticis aizstāts ar kaut ko, ko var nopirkt. Un kad šī atskārsme kaut novēloti nāk, mēs jau parasti esam atmetuši visas cerības. Dzīves ir kļuvušas neatrisināmi samezglotas un daudzām lietām vairs vienkārši nav risinājuma.
3) Elkdievība Bībeles skatījumā ir paverdzinoša. Tā kā tas, tiek pielūgts un kam tiek kalpots nav patiesais Dievs, kura pielūgsmē un kalpošanā ir atrodams patiess cilvēka dzīves piepildījums, bet gan objekts, kurš nav šādas pielūgsmes un kalpošanas vērts, tad sekas tam ir piespiešana un atkarība, kas drīzāk sabojā, nekā ceļ cilvēka dzīves kvalitāti.
Patērētājismā cilvēku dzīves nosaka vēlme iegūt arvien vairāk savā īpašumā un arvien vairāk patērēt. Viens piemērs tam, pie kā tas noved ir spaidi strādāt ilgas stundas uz visu citu cilvēka dzīves labumu rēķina. Cilvēki ir atkarīgi no īpašas pārtikas, tad ir atkarīgie no modes, atkarīgie no šokolādes, datorspēļu vai televīzijas gūstekņi, nerunājot par narkotikām un alkoholu, nerunājot par atkarību no pašas iepirkšanās. Dažas patērētājisma formas padara mūs atkarīgus no tūlītēja iepriecinājuma – kredītkaršu reklāmas vārdiem runājot: izņemt gaidīšanu, atbrīvoties no gaidīšanas un iegūt to, kas nav pieejams tagad, bet tādējādi arī palielinot parādus, kas būs jāatmaksā vēlāk. Citas patērētājisma formas tur mūs gūstā attiecībā uz nākotnes pirkumiem – lielāka māja, lielāka pensija, ekstravagantas brīvdienas – kaut kas tāds, kā dēļ jātiek upurētai tagadnei. Ir kāds pētījums, kurš izšķir uz tagadni orientētus un uz nākotni orientētus patērētājus kā divus kultūras tipus, divus patērētāju ekonomikas tipus, kuri papildina viens otru. Uz nākotni orientētie patērētāji aizdod uz tagadni orientētajiem patērētājiem; uz tagadni orientētie patērētāji aizņemas no tiem, kas orientēti uz nākotni. Uz nākotni orientētie patērētāji jaunībā pārstrādājas un bieži izdeg. Uz tagadni orientētajiem patērētājiem ekonomiskā ziņā dzīves ir haosa pilnas.
4) Elkdievība Bībeles skatījumā ir pieviļoša. Tās dievi patiesībā nav dievi, un tie nespēj saviem pielūdzējiem dot to, ko tie apsola dot. Patērētājismā reklāma kalpo par elkdievības priesteriem. Bez bailēm no pārspīlējuma var sacīt, ka reklāma nemitīgi melo. Reklāma jau sen vairs nesniedz informāciju par produktu. Reklāma darbojas sasaistot produktus ar visa veida iekārojamiem mērķiem, kas daudzkārt pārsniedz paša produkta iespējas tos piepildīt: pārliecība, nevainība, relaksācija, mīlestība, drošība, vara, dabiskums, prieks, statuss, komforts, miers, ģimenes laime, romantiska mīlestība, draudzība, aizrautība, brīvība no stresa, seksuāla un personiska pievilcība, veselība, jaunība, laime, rāms miers. Var jau raudzīties uz to visu ar postmodernu ironiju, bet tas nav pārliecinoši. Ievērojiet, ka šie vēstījumi, kad tie tiek izrunāti, bieži ir acīmredzami muļķīgi: dzeriet šo kafiju un jums būs aizraujošas attiecības. Neviens tam tā īsti nevarētu ticēt, un tādēļ no likuma viedokļa to nevar uzskatīt par maldinošu reklāmu. Tomēr reklāma darbojas, vai arī tā ietu mazumā, nevis nemitīgi pieaugtu. Mums patīk reklāma un tā dara savu smalko darbu aizlavoties garām mūsu saprātam un spriestspējai. Mēs labi zinām, ka reklāma bieži ir labāka nekā pašas TV programmas, kas ir ļoti daudz ko izsakošs novērojums. Daudz ko izsaka arī tas, ka daudzas televīzijas reklāmas tagad atgādina sapņus. Vērojot reklāmu, tā iespiežas tajās smadzeņu darbības sfērās, kas saistītas ar sapņiem, šādā veidā reklāmas solījumi tiek sapņu apvīti, bet mēs tiekam ievesti ilūziju pasaulē.
Tādējādi patērētājisms ļoti tieši atbilst galvenajām elkdievības pazīmēm. Elkdievība ir teoloģisks Bībeles jēdziens, kas nav pieejams laicīgam pasaules uzskatam. Tas palīdz mums ievērot tos patērētāju kultūras aspektus, kas paliek neievēroti laicīgam cilvēkam. Vai Bībele mums sniedz arī kādas alternatīvas patērētāju kultūras vērtībām? Tās varētu būt četras:
1)Bībele iedrošina mūs meklēt dzīves piepildījumu galvenokārt mīlestības pilnās attiecībās ar Dievu, citiem cilvēkiem un dabu. Tās ir attiecības, kas nav iegūstamas ar naudas vai peļņas palīdzību. Jubilejas gada likumi ir piemērs tam, kā Bībelē sabiedrība tiek stādīta augstāk par peļņu. Jēzus vēl radikālākā veidā veicina dāvināšanas un dalīšanās ekonomiku, kas sakņojas atziņā, ka viss labais nāk no dāsnā Dieva.
2) Bībele noteikti raugās uz ekonomikas lietām no nabago skatījuma, tas ir, paturot vērā patiesi nabagos, kas ir izslēgti no jebkuras citu cilvēku baudītas labklājības, no to skatījuma, kas maksā un tiek aizmirsti oficiālajās peļņas un zaudējumu atskaitēs. Tas nav aizspriedums vai pieņēmums, bet nepieciešama lieta – norāde, ka ir jāņem vērā visu cilvēku labums. Lakmusa papīrs, kas rāda vai kāda ekonomiskā sistēma patiesi darbojas visu labā ir tas, vai tā darbojas pašu nabagāko labā. Tas ir daudz precīzāks mērījums nekā – vai cilvēkiem kopumā un vidēji klājas labāk.
3) Bībele darbojas pēc jēdziena, kas kādreiz bija normāls, bet tagad ticis padzīts no mūsu prāta ar ekonomiskās izaugsmes un patērētājisma ideoloģijām. Tas ir pietiekamības jēdziens. Modernais uzskats, ka dzīves standartiem ir nemitīgi jāaug, ir tieši moderno laiku radīts uzskats, saskaņā ar kuru darbojas visas mūsdienu valdības tā, it kā savādāk nemaz nevarētu būt. Tagad mums vairs nav neviena veida, kā atšķirt pietiekamību no pārmērībām. Turpretī Bībeles laikos, tāpat kā visās pirms moderno laiku sabiedrībās, šī atšķirība starp pietiekamību un pārmērību bija noteicošā. Nabagie bija tie, kam nebija pietiekami, kas protams nebija vēlams. Vēlme izkļūt no nabadzības bija likumīga tieksme. Turpretī bagātības uzkrāšana, ar ko nodarbojās bagātie bija kaut kas pavisam cits un tā tika nosodīta kā alkatība un pārmērības. Tas, ka cilvēki saprata pietiekamību kā normālu un pat ideālu ir labi redzams no klasiskās Vecās Derības utopiskās dzīves ainas, kas bieži atkārtojās praviešu sniegtajā nākotnes skatījumā: „Ikviens zem sava vīnakoka un sava vīģes koka” (Mih. 4: 4). Tā vienkārši ir parasta zemkopja dzīve tās labākajā veidā: iegūt īpašumā savu pieticīgu sīksaimniecību, kas dod dzīvei nepieciešamos ienākumus un pietiekoši daudz brīvā laika, lai tos varētu baudīt, nebīstoties no bagāto varmācības vai svešinieku iebrukuma. Pat savos sapņos Israēla zemkopji – parastais Bībeles laiku cilvēks – materiālā ziņā nevēlējās neko vairāk par to.
Mums jāatzīst, ka šajā ziņā daudz kas ir neatgriežami mainījies, un daudz kas patiesi ir mainījies cilvēku labā, tomēr šis bībeliskais lietu redzējums joprojām var kalpot kā apšaubījums tam, kas šķiet neapšaubāms mūsdienu ekonomikā un kultūrā: dogma par arvien lielāku ekonomisko izaugsmi. Pietiekamības jēdziena atgūšana tagad ir būtiski svarīga arī raugoties no ekoloģiskā viedokļa. Pasaules dabas resursi vienkārši nav pietiekami, lai visa pārējā pasaule varētu baudīt pārmērības tādā mērā kā to dara Rietumu pasaule, vēl jo vairāk, lai tā turpinātu to darīt tādā pašā, arvien pieaugošā veidā. No šā brīža pārmērību turpināšana no to puses, kas jau tā dzīvo pārāk lielā labklājībā, var nozīmēt tikai arvien pieaugošu citu cilvēku nabadzību. Un ja cīņa par resursiem saasināsies vēl vairāk, arī jaunus karus.
4) Ja patērētājisms pieder pie elkdievības, nevietā nolikta pārpasaulīguma nozīmē, tad mums jāatzīst, ka izvairīšanās no elkdievības ietver arī patiesa pārpasaulīguma izpratnes atgūšanu. Bez Dieva, viena brīva vieta, kas radusies atkāpjoties vienam elkam, tiks vienīgi aizpildīta ar citu, iespējams vēl postošāku un cilvēku vēl vairāk paverdzinošāku un degradējošāku elku.
Sastopoties ar mūsdienu sabiedrības problēmām vairāki mūsdienu domātāji atkal mēģina atgriezties pie Moderno laiku sociālisma idejām. Tas notiek par spīti tam, ka centralizēta modernās industriālās sistēmas pārvalde nav iespējama un nedod pamatu cerībām, ka sociālisms pēc būtības var atšķirties no kapitālisma. Pagājušā gadsimta vidū M. Polanji rakstīja:
„Pārpilnības un pilnīga taisnīguma delīrijs gaist, un mēs atkal esam ar kājām uz zemes. Vai arī jebkurā gadījumā mēs esam uz zemes tik lielā mērā, cik optimisma un bieži asiņainu dienas laika murgu gadsimts nav beidzot mūs padarījis nepiemērotus grūtajai attīstībai, kas saucas soli, pa solim. Tādēļ mums vēlreiz nākas sastapties ar faktu, ka cilvēka dzīve ir nožēlojama, un ka sociālās institūcijas ir acīmredzamu un nenovēršamu defektu pilnas. Mēs varam mēģināt mazināt atsevišķus defektus, bet mums jāzina, ka arī veiksmes gadījumā, kopumā tas neradīs lielas pārmaiņas. Mums atkal no jauna jāsamierinās ar tādu sociālo ļaunumu, kā izšķērdējoša ekonomika, konkurences cīņa, nevienlīdzība un apspiešana. Jautājums ir vai cilvēce atkal no jauna spēs iemācīties dzīvot bez progresa opija?”2Kā zāles M. Polanji redz kristīgo mīlestību, kuru viņš tēlaini raksturo ar Eliota vārsmas vārdiem, kā „nepanesamo liesmu kreklu, ko novilkt nav cilvēka varā.” Mīlēsim viens otru, nesīsim viens otra nastas, kā Tas Kungs ir mīlējis mūs un nesis mūsu nastas un vainas pie krusta staba.
1 http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Wages_and_labour_costs/lv
2 http://polanyisociety.org/TAD%20WEB%20ARCHIVE/TAD40-2/TAD40-2-fnl-pg7-11-pdf.pdf, 10. -11
