10. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet! (1. Tes. 5: 21)

Ekonomikas sistēma Lutera skatījumā bija kaut kas līdzīgs veselam aicinājumu tīklam, kur ikviens cilvēks mīl un kalpo otram. Aicinājumi bija arī Dieva maskas, tā kā varam sacīt – caur aicinājumu darbojas pats Dievs, rūpēdamies un gādādams par savu radību. Dievs to dara pat caur neticīgiem cilvēkiem un pat grēciniekus spiež darīt labus darbus, kalpojot citiem. Tomēr grēka jautājumam saistībā ar aicinājumu mēs nevaram pieiet virspusēji, jo dzīve aicinājumā ir kaujas lauks starp Dieva žēlastību un grēku, kritušo cilvēka dabu un Svēto Garu, cilvēka grēcīgo gribu un svēto Dieva gribu. Tādējādi mūsu aicinājums ir cīņas lauks starp Dievu un velnu, kur velns darbojas pretēji Dieva mīlestības gribai, kārdinot uz ļaunu. Velna mērķis ir Dieva doto aicinājumu pakļaut savām interesēm. Tas tādēļ, ka velns nekad nevar palikt mierā, bet naida un dusmu vadīts viņš vienmēr pretojas Dieva gribai. Velna un savas kritušās dabas dēļ mēs grēkojam savos aicinājumos un grēkojam arī pret aicinājumu. Tādēļ ļaunums ir klātesošs sistēmiskā veidā ne tikai atsevišķu cilvēku dzīvēs, bet visā ekonomikā kopumā.

Ja aicinājuma mērķis ir mīlestības pilna kalpošana tuvākajam, tad top skaidrs, ka tāds darbs vai pareizāk sakot nedarbs, kas dara citiem ļaunu, nav uzskatāms par Dieva aicinājumu. Dievs nevienu neaicina kļūt par laupītāju, zagli vai narkotiku tirgoni. Šādas kriminālas nodarbes ir acīmredzami pretējas Dieva gribai, bet tādas var būt arī vēl daudzas citas profesijas, kuras ir ar likumu atļautas. Piemēram, pornogrāfija var būt ar likumu atļauta, bet tā vistiešākajā un postošākajā veidā nodara tuvākajam ļaunu. Ir daudzi veidi kā no naiviem cilvēkiem likumīgā veidā izspiest naudu, bet Dieva acīs tas nebūs nekas cits kā zagšana. Mēs varam arī jautāt - vai darbs kazino, kurš prasa rūpēties par to, lai klienti pazaudētu iespējami daudz savas naudas var būt uzskatāms par Dieva aicinājumu? Ir vēl daudzas citas profesijas, kas liks nopietnam kristietim jautāt – vai tas ir Dievam tīkams darbs, ar ko es kalpoju savam tuvākajam? Visos tajos gadījumos, kad nav skaidras un noteiktas atbildes – jā, pēc būtības tas ir Dievam tīkams darbs, kas kalpo cilvēkiem, -kristietim vajadzētu no tādas nodarbes atteikties. Bet arī tad, kad ir skaidrs, ka darbs ir Dieva aicinājums un kalpo cilvēkiem, jautājumi, kas ar to saistīti ne vienmēr ir skaidri un noteikti un rada sirdsapziņas mokas. Daudzos aicinājumos ir katrā savi kārdinājumi, sirdsapziņas cīņas un pastāv zināma spriedze ar kristīgo ticību. Tādēļ kalpojot šajos aicinājumos, kristietim kritiski jāizvērtē, ko un kā viņš dara. Bieži tas ir ļoti grūti un jautājumi kļūst skaidrāki tikai tad, kad jau „puds sāls apēsta” un kaut ko mainīt ir ļoti sarežģīti. Piemēram, izglītības darbiniekam, sociālajam darbiniekam, ārstam, juristam, darījumu cilvēkam un uzņēmējam jau sākotnēji ir jāizvērtē vai viņš spēs veikt savu darbu, nesakompromitējot savu ticību. Tomēr garīgai spriedzei, kas rodas pildot savu aicinājumu ir arī pozitīva nozīme, jo šādi vingrinās ticība, norūdās kristieša pieredze un pārliecība, un viņš garīgi nobriest. Lai ko arī kāds sacītu par mūsdienu medicīnu, farmakoloģiju, birokrātiem, telemārketingu, juristiem, politiķiem, banku darbiniekiem un atvasināto vērtspapīru tirgotājiem, pārbaudes akmens vienmēr ir viens un tas pats – vai šajos aicinājumos citiem cilvēkiem tiek palīdzēts vai arī nodarīts ļaunums. Dievs nevienu neaicina grēkot, un ja rodas šaubas par aicinājumu, tad tas jau ir labs indikators, ka vajadzētu mainīt savu nodarbi.

Tomēr pat tad, kad par aicinājumu viss ir skaidrs, ka tas ir labs un Dievam tīkams, nereti tajā tiek grēkots. Visos aicinājumos lepnība, skaudība, dusmas, slinkums, mantrausība, rijība un kārības ir biežs viesis.

Turklāt cilvēki grēko ne tikai savā aicinājumā, bet arī pret savu aicinājumu. Tas ir, Dieva dotie talanti, spējas un iespējas, ko dod amats tiek izmantoti nevis lai darītu labu, bet sliktu. Ja aicinājums prasa mīlēt savu tuvāko un kalpot viņam, tad tuvākā izmantošana, pazemošana vai ļauna nodarīšana viņam ir grēks pret aicinājumu. Tā vecāki grēko pret bērniem ar varmācību un bērni pret vecākiem ar nepaklausību. Laulātie mēdz izmantot viens otru, ignorēt viens otra intereses, pat apspiest un nicināt viens otru, kas ir grēks pret ģimenes aicinājumu. Ārsts ir aicināts sargāt dzīvību, nevis nogalināt, kā tas notiek veicot abortus un eitanāziju. Policistam jārūpējas par mieru un kārtību, nevis pašam jārada nekārtības vai jāizspiež no cilvēkiem nauda. Juristam jāpatur acīs taisnīgums, kas attiecas uz abām, ne tikai vienu pusi. Politiķiem jārūpējas par valsts labklājību un tiesiskumu, nevis jārada pretrunīgi likumi, kas kalpo atsevišķu grupu interesēm. Katram ražotājam un pakalpojumu sniedzējam ir jādomā par to, kas vajadzīgs viņu klientiem un patērētājiem, nevis kā no viņiem izspiest iespējami vairāk naudas ar sliktu preci vai nederīgu pakalpojumu. Žurnālists, kurš raksta melus, mākslinieks, kurš taisa pornogrāfiju, juristi, kas pārkāpj likumu grēko paši pret saviem Dieva dotajiem talantiem. Valsts pārvaldē dotā vara ir jāizmanto, lai kalpotu cilvēkiem, nevis lai tos apspiestu, izspiestu un sarežģītu viņu dzīves. Dievs nevienu nav aicinājis kļūt par tirānu vai izspiedēju.

Jēzus vārdi par kalpošanu un kundzību (Mk. 10: 42-45) atklāj pamatproblēmu, kas saistās ar aicinājumu – mēs tiekam aicināti kalpot, bet tā vietā mēs vēlamies, lai kalpots tiek mums. Mēs vēlamies vienmēr saņemt, bet dot nekad. Mēs uzskatām, ka citi cilvēki dzīvo mūsu dēļ un dusmojamies, ja tie to nedara. Pret šo mūsu dabas samaitātību Dievs vēršas ar savu mīlestības klātbūtni aicinājumā, kas pat par spīti mūsu negribēšanai spiež parādīt aicinājumā mīlestību. Šīs pasaules realitāte diemžēl ir tāda, ka dažreiz mēs darām to, kam esam aicināti, ko Dievs vēlas lai darām, bet dažreiz mēs tam pretojamies. Tā mūsu aicinājums kļūst par grēku un arī labo darbu cīņas arēnu. Lai cīnītos pret grēku, Dievs mums ir devis grēksūdzi un Absolūciju.

Mūsu katehisms māca mums visu savu dzīvi izvērtēt savu aicinājumu gaismā, vadoties pēc Desmit Dieva baušļiem. Tā mēs tiekam mudināti pārdomāt vai savā aicinājumā kā tēvs un māte, dēls un meita, vīrs un sieva un darba devējs un ņēmējs neesam bijuši nepaklausīgi, neuzticami vai slinki, dusmīgi, rupji vai kašķīgi. Vai esam ar saviem vārdiem vai darbiem kādam nodarījuši pāri, ņēmuši to, kas mums nepienākas, izšķērdējuši, bijuši nolaidīgi vai nodarījuši citu ļaunumu. To visu katehisms mums māca pārdomāt, atzīt un izsūdzēt, lai no paša Dieva saņemtu piedošanu, mierīgu sirdsapziņu un atjaunotu dzīvi, ko Dievs sniedz ar mācītāja aicinājuma starpniecību. Tā Dievs ceļ un veido kristieša dzīvi ar bauslību un Evaņģēliju. Baznīcā viņš piedod mums mūsu grēkus, atspirdzina mūsu dvēseles, mierina un iedrošina mūs. Bet tad viņš sūta mūs atpakaļ pasaulē pie mūsu ģimenēm, darbiem, sabiedrības, lai katrs savā aicinājumā mēs vingrinātos īstenot saņemto Dieva svētību. Un tad mēs nākam atpakaļ nākošajā svētdienā ar pateicību Dievam par visu labo, ko esam piedzīvojuši gan savā aicinājumā, gan saņēmuši no citiem aicinājumiem un nākam arī ar grēksūdzi par visu slikto, kas noticis mūsu nespēka, vājuma un grēcīgās dabas dēļ. Mēs arī lūdzam Dieva palīdzību, lai viņš savalda velnu un visu ļaunumu un paver mums ceļus sekmīgai aicinājuma pildīšanai, un lai arī citos aicinājumos īstenotos Dieva prāts. Tā mūsu aicinājums ir nemitīga cīņa pret grēku mūsos, cīņa ar grēku apkārt mums, bet Kristū mums vienmēr ir pavērtas Dieva žēlastības durvis. Pie viņa mēs varam atspirgt un gūt mieru.

Diemžēl grēks un ļaunums notiek ne tikai mūsu personiskajās dzīvēs, bet arī ekonomikā un sabiedrības dzīvē kopumā. Arvien pieaugošā bezdievība un jebkuras patiesības nicināšana mūsdienu sabiedrībā situāciju padara ļoti grūtu. Katehismā Luters komentējot Septīto bausli – tev nebūs zagt – sāk ar parastu zagšanu, bet tad iet soli tālāk un runā par sliktu darba pildīšanu, slinkošanu, nolaidību un citām lietām, kas beigu beigās darba devējam rada lielākus zaudējumus, nekā tos būtu nodarījis vienkāršs zaglis. Bet tad Luters vēršas arī pie darba devējiem un tirgotājiem, kas krāpj un izspiež ar sliktu preci, nepareiziem svariem, viltotu naudu, finanšu trikiem un noplēš deviņas ādas, ja vien iespējams. Publiski viņi visi tiek uzskatīti par cienījamiem un godājamiem ļaudīm, bet tomēr aizslēpušies aiz sava sabiedriskā stāvokļa, tie zog un laupa uz nebēdu. Tad Luters pievēršas vēl lielākiem spēlmaņiem – lielajām bankām, ar kurām brāļojas valdnieki. Viņš saka, ka mazo zagļu nodarītais ļaunums ir nieks, salīdzinot ar to postu, ko nodara šādi finansisti, kas vienā dienā spēj izputināt visu Vāciju. Protams, tas, par ko žēlojās Luters, šķistu tikai bērnu spēle, salīdzinot ar to, kas notiek mūsdienu finanšu pasaulē.

Savelkot visu kopā Luters norāda, ka visa veida zagšana ir mīlestības trūkums, bet Dievs mūs ir aicinājis mīlēt. Un mīlestība savukārt prasa palīdzēt savam tuvākajam, ne tikai nedarīt viņam ļaunu, bet arī darīt labu, aktīvi un noteikti palīdzēt un uzticīgi pildīt savu darbu, par ko mums tiek maksāta alga.

Mums gan jāņem vērā, ka mūsdienu ekonomika atšķiras no Lutera laika ekonomikas, un Luteram nebija zināmi tie iekšējie mehānismi, kas nosaka mūsdienu ekonomiskos procesus. Līdzīgi kā Viduslaiku sabiedrība kopumā Luters nosodīja naudas aizdošanu uz procentiem, jo tas nebija produktīvs darbs, neradīja neko jaunu. Mūsdienās tas ir citādi, jo aizdevumi un ieguldījumi dod iespējas radīt jaunus produktīvus uzņēmumus un veicina mūsu tuvāko darbu viņu aicinājumos. Luters arī, piemēram, uzstāja, lai katrs cilvēks paliktu savā pašreizējā aicinājumā. Viņš neredzēja pilnīgi to, ko viņa paša reformācija atnesa sabiedrībai – mobilitāti. Te jāņem vērā, ka Dievs var un viņš arī aicina cilvēkus uzņemties jaunus pienākumus, izmantot radušos situāciju un jaunas iespējas, kas citiem nestu lielāku labumu nekā pašreizējais aicinājums. Luters arī uzskatīja, ka pārtikt no zemkopja darba ir labāk un godīgāk, nekā nodarboties ar tirdzniecību vai citu komercdarbību. Viņš arī uzskatīja, ka ir likumīgi gūt peļņu no darījumiem un katrs vietējais tirgus var noteikt savas cenas. Tomēr Luters neko daudz vēl nezināja par ekonomiku, kur būtisku lomu spēlē risks, lai gan viņš bija ievērojis šādas ekonomikas iedīgļus. Luters arī stingri iestājās pret cenu celšanu un monopoldarbību. Luterisma ietekmē veidojās sabiedrība, kur cilvēki mācījās ražot nevis to, ko katram iegribās, bet kas nepieciešams citiem cilvēkiem; nevis tādos daudzumos, kā katram iegribās, bet cik daudz nepieciešams citiem; ne uzliekot savai precei cenu pēc savas iegribas, bet pēc tā, kā to vērtē tuvākais. Luters arī uzsvēra nevis abstraktus likumus, bet personisko attiecību nozīmi ekonomikā, un tas ir tas, ko varam mācīties no viņa arī šodien. Lai kādi ekonomiskie procesi un spēki nosaka mūsu darbu, mēs nedrīkstam pazaudēt no sava redzesloka konkrēto cilvēku, kam kalpojam. Mūsu aicinājums vienmēr ved mūs attiecībās ar citiem cilvēkiem, un tie nav plūcami cāļi vai izmantojami priekšmeti, bet cilvēki, kuriem Dievs mūs aicinājis kalpot mīlestībā.

Luters ir arī daudz rakstījis un runājis par valdību. Īsi sakot, valdība ir Dieva dāvana, bet tā ir dota tikai grēka dēļ, lai ierobežotu ļaunumu un atbalstītu labo un sargātu cilvēkus, gādājot par viņu drošību un mieru. Luters bija arī īpaši norūpējies par nabagiem, bet tā vietā, lai tie nodarbotos ar ubagošanu, Luters pieprasīja kopējo palīdzības kašu ieviešanu katrā Vācijas pilsētā. Nabagiem vajadzēja palīdzēt grūtā brīdī, bet pēc tam, kad grūtības bija pārvarētas, tiem naudu bija jāatdod, lai tā varētu tikt likta lietā, rūpējoties par citiem, kas tobrīd atradās trūkumā. Šī stingri taupīgā un tomēr žēlsirdīgā un palīdzīgā Lutera nostādne ir veidojusi vācu tautas mentalitāti. Tam, kas pazīst šos jautājumus, nebūs pārsteigums, ka šādi cenšas rīkoties arī Vācijas kanclere, kura cita starpā ir luterāņu mācītāja meita. Ne jau skopums, cietsirdība vai vienkārši nevēlēšanās dot naudu par velti, tiem, kas to nav pelnījuši, mudina atteikties no ekonomiski vājāko valstu finansēšanas, bet tas, ka šādi šīs valstis nekad nespēs atkopties un pašas uzņemties pienākumus par sevi un trūkumā esošajiem kaimiņiem. Luterāņu sabiedrība ir sevi upurējoša, bet tā ir atbildīga sabiedrība, kas to ir mācījusies no sava, nu jau gan lielā mērā aizmirstā doktora Mārtiņa Lutera, kurš tai nemitējās atkārtot, ka tie, kas ir glābti tikai no ticības Kristum, brīvi un nepiespiesti dara labus darbus savos aicinājumos kalpojot savam tuvākajam. Āmen.