11. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum. Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. (Rom. 3: 21- 28)

Attaisnošana ticībā, kas balstās vienīgi Kristus veikumā, ir baznīcas pamatmācība. Attaisnot nozīmē pasludināt kādu par taisnu un nevainīgu. Kristus uzņēmās mūsu grēkus un samaksāja par tiem izpirkuma maksu pie krusta, un augšāmceldams Jēzu no nāves, Dievs pasludināja visiem cilvēkiem amnestiju jeb attaisnoja tos. Attaisnojošo Dieva spriedumu mēs saņemam ticībā un tas mums tiek dāvāts Kristībās, Absolūcijā, Svētajā Vakarēdienā un tad, kad uzklausām Evaņģēliju par Kristus veikumu mūsu labā. Tātad mūsu attaisnošana Dieva priekšā tiek mums dāvāta tikai un vienīgi pateicoties Kristus veikumam. Kad ticam un paļaujamies uz evaņģēliju, tad esam taisni Dieva priekšā. Tālāk šī ticība tiek izdzīvota mūsu aicinājumos.

Attaisnošana nav kāda savāda, noslēpumaini mistiska mācība, jo tā pazīstama ikvienam cilvēkam, kā cenšanās attaisnot sevi. Ikvienam cilvēkam ir dabiska dziņa apliecināt savu taisnību. Īpaši nozīmīga tā kļūst tad, kad citi cilvēki saka, ka mums nav taisnība, ka esam netaisni vai rīkojamies nepareizi. Gan darbā, gan mūsu ikdienas sarunās un attiecībās ar citiem cilvēki vienmēr cenšas sevi aizstāvēt, aizbildināties, krāt punktus savā labā un meklēt citu cilvēku atzinību. Cilvēka dabā ir vienmēr un nepārtraukti mēģina attaisnot sevi un tajā pašā laikā tiesāt un apsūdzēt citus – laulātais draugs, priekšnieks, valdība, darba biedri, visi rīkojas aplam, ne tā kā tiem vajadzētu. Parasti šāda citu kritika nav bezkaislīga faktu analīze, bet tā ir saistīta ar sevis attaisnošanu, proti, es esmu taisns tādēļ, ka citi ir netaisni. Un, protams, cilvēki tiesā un apsūdz arī paši sevi, kas rada iekšēju nemieru, sirdsapziņas sāpes un mokas.

Tieksme attaisnot un apsūdzēt ir strīdu un konfliktu pamatā. Cilvēks pastāv uz to, ka viņš ir taisns, savukārt citi apgalvo, ka viņam nav taisnība, bet tā ir kādam citam. Tas ir veids kā notiek cīņas un strīdi ģimenē, politikā un arī valstu starpā, kad tās karo viena ar otru. Tas ir arī veids, kā cilvēki nonāk pie dziļas savas iekšējas vainas apziņas, pilnīga ilūziju zuduma par sevi un izmisuma.

Mums vajag attaisnošanu, tādēļ mēs meklējam citu atzinību, apstiprinājumu savai rīcībai, jo tā mēs varam uzskatīt, ka mūsu dzīve ir kaut kādā ziņā nozīmīga, svarīga un to ir vērts dzīvot. Tajā pašā laikā citi mūs nemitīgi apsūdz un nosoda, tādēļ mums nemitīgi nepieciešams attaisnot sevi, pierādīt, ka mums ir taisnība, pastāvēt uz to, ka esam labi, aizstāvēties un savukārt uzbrukt saviem kritiķiem. Mēs vēlamies atzinību. Mēs vēlamies tikt pieņemti un atzīti. Mēs vēlamies, lai mūs uzskata par labiem pat tad, kad tādi neesam. Tādēļ mēs vienmēr skaidrojam savu rīcību, lai attaisnotu to, ko darām. Tas var nozīmēt vienkāršu aizbildināšanos, vai pat veselas jaunas ētikas sistēmas radīšanu, kurā mūsu netikums brīnumainā kārtā pārtop par tikumu.

Cilvēki ne tikai vienmēr tiesā, apsūdz, nosoda un attaisno sevi pašus un citus, bet arī Dievu. Kā gan Dievs pieļauj ļaunumu? – vaicā gan ticīgie, gan neticīgie. Varbūt viņš nemaz nav labs? Nē, nu viņš patiešām nevar būt labs, jo vai tad citādi tik daudz ļaunuma būtu pasaulē! Šādos gadījumos ticīgie meklē pierādījumus un izskaidrojumus tam, ka Dievs patiešām ir labs, bet neticīgie nonāk pie secinājuma, ka Dieva vienkārši nav. Tomēr pat tad, kad Dieva esamība tiek noliegta, jautājums joprojām paliek – kādēļ tad īsti šajā pasaulē tomēr ir ļaunums? Kādēļ esamība pieļauj ļaunumu un ciešanas? Uzdodot šāda veida jautājumus, cilvēki beigu beigās nonāk pie domām, ka dzīve ir bezjēdzīga, absurda, bez mērķa un pārāk bieži pat tāda, lai sacītu – dzīvot vispār nav vērts, tas ir, cilvēki nespēj attaisnot fizisko pasauli, tie nespēj attaisnot pašu esamību, pašu eksistenci.

Kristīgā mācība par taisnošanu jeb pareizāk attaisnošanu māca, ka mums nav jāattaisno pašiem sevi, jo mūs ir attaisnojis Kristus. Pats Dievs ir atzinis un apstiprinājis, ka esamībai, mūsu dzīvei ir vērtība un jēga un dzīvot ir vērts. Tagad mums vairs nav nepieciešams attaisnot sevi, ticības taisnība Kristū samierina mūs ar Dievu un pašus ar sevi. Tā kā mums tagad ir miers ar Dievu, tad mums nav nepieciešams arī vairs attaisnot Dievu. Mums nav vairs arī jāattaisno citi cilvēki, un mēs tiekam samierināti arī viņiem. Mums nav arī vairs jāmeklē attaisnojumi dzīvei, cilvēka eksistencei, jo esam samierināti arī ar pasauli. Jā, arī ar pasauli, jo tieši ar šīs Dieva radītās pasaules starpniecību – ūdeni, maizi, vīnu, cilvēka valodu, mācītājiem Dievs dāvā mums taisnošanu. Tā nu mums vairs nav jāattaisno nekas, jo paši esam Kristus attaisnoti un beidzot varam dzīvot brīvībā. Mums nav vairs bezcerīgi jāmeklē savas dzīves jēga, pamatojums un izskaidrojums, mums nav vairs jāattaisno pašiem sevi, jo mūs bez kādiem pienākumiem un nosacījumiem ir attaisnojusi Dieva mīlestība Kristū. Grēcinieku taisnošana, mirušo augšāmcelšanās, radīšana no nekā, notiek tikai un vienīgi pateicoties Dieva apsolījumam, kas ļauj mums dzīvot ticībā. Un šī ticība, paļāvība uz Dieva apsolījumu izpaužas labajos darbos, tas ir, aicinājumā.

Bet kāda saistība īsti ir starp ticību, labajiem darbiem un darbu aicinājumā? Raksti šajā sakarībā lieto, ja tā varētu sacīt, „botānisku modeli”, tas ir, labs vīna koks ražo augļus dabiski, nepiespiesti, nedomājot par pienākumu vai nopelniem. Tas, ka Kristus ir vīna koks un mēs zari, nozīmē, ka viņš nes augļus ar ticīgu cilvēku starpniecību. Tāpat kā mēs esam taisnoti bez nopelniem un bez piespiešanas, mēs darām labus darbus brīvi un nepiespiesti. Tad, kad mēs vairs nedarām labos darbus piespiesti vai lai izpelnītos Dieva vai citu cilvēku labvēlību, tas ir, kad mēs vairs necenšamies sevi attaisnot ar saviem darbiem, mūsu darbu raksturs mainās, tie kļūst citādi; tie kļūst nepiespiesti, šķietami neprasa nekādu piepūli, tajos nav aprēķina un rūpju par sevi. Tas ir tā, kā māte rūpējas par savu bērnu – viņa nedomā, kāpēc to dara, nerēķina un nepūlas sevi piespiest, viņa vienkārši dara to, kas ir jādara, dara to pēc savas mātes dabas. Kristū mēs mantojam jaunu dabu, kļūstam jauni cilvēki un brīvi no prasīgajiem bauslības darbiem un bez rūpēm un raizēm par sevi varam mīlestībā pievērsties citiem. Evaņģēlijs ir beigas visiem aprēķiniem, visiem centieniem izpatikt, gūt atzinību, kaut ko sasniegt, lai kļūtu derīgi un iegūtu cieņu un vērtību citu acīs. Beidzot, mēs varam būt brīvi no rūpēm par sevi, esot pilnīgi droši Kristus mīlestībā un varam pievērsties citiem. Tas notiek nevis kādā izdomātā dievbijībā, bet dzīvojot un strādājot savos aicinājumos.

Tagad mēs esam kļuvuši par jaunu radību Kristū un Svētā Gara mājokli, bet Dievs mūs ir aicinājis uzticīgai ticības dzīvei vecās radības miesā un asinīs. Šai jaunajai dzīvei jānotiek tur, kur mēs esam – draudzē, ģimenē, darba vietā un sabiedrībā kopumā. Dzīve Kristū neprasa, lai mēs dotos dzīvot alās vai nošķirtās kopienās. Augstākais kristieša aicinājums ir dzīvot tur, kur mēs esam savos dzīves aicinājumos, nevis tos pamest. Tomēr jaunā cilvēka - kristieša dzīve šajā pasaulē ir paradoksāla un prasa zināmu izpratni.

Iekšēji jeb garīgi mēs esam brīvi Dieva priekšā, tomēr mums jādzīvo fiziskajā pasaulē un jārūpējas par miesas vajadzībām. Mums ir jāstrādā, jāiesaistās attiecībās ar citiem cilvēkiem, mums ir kaimiņi un mums ir jākalpo, tas ir, mums ir noteikti aicinājumi. Šie aicinājumi nozīmē, ka mēs nedzīvojam vairs priekš sevis, bet dzīvojam priekš citiem. Un tā no garīgas brīvības Kristū mēs esam atpakaļ pie pašdisciplīnas, morāliem pienākumiem un paklausības. Bet šie labie darbi nav vērsti uz Dievu, lai izpelnītos taisnību Dieva priekšā, bet mēs tiekam virzīti uz kalpošanu savam tuvākajam. Tomēr šī kalpošana savam tuvākajam ar visām tām grūtībām, kas ar to saistās arī tagad tiek darīti brīvi un nepiespiesti. Visu mūsu dzīvi Kristū raksturo brīvība – viņā mēs esam brīvi savās attiecībās ar Dievu un savās attiecībās ar citiem cilvēkiem un šo pasauli kopumā. Mēs neko vairs nedarām piespiedu kārtā vai mēģinot attaisnot sevi, bet brīvi un nepiespiesti, jo mēs paši tagad gribām darīt to, ko darām. Mēs esam brīvi no jebkurām verdziskām važām un bauslības lāsta; mēs esam brīvi dzīvot ticības dzīvi un staigāt Svētā Gara spēkā. Bet kādi mūsu labie jeb ticības darbi varētu izskatīties?

Tā kā mēs esam kristieši, tad mūsu dzīves ceļš ir līdzīgs Kristum: savā brīvībā mēs iztukšojam sevi, uzņemamies kalpa pienākumus un ikvienā lietā darām savam tuvākajam to, ko viņam darījis un dara Kristus. Tā kā Kristus ir dāvinājis mums sevi, mēs dāvinām sevi citiem cilvēkiem. Ja manam tuvākajam trūkst tā, kas ir man, tad es daru viņam tāpat, kā man darījis Kristus, dodu to, kas ir man pārpārēm un pretī uzņemos viņa trūkumu un nastas. Tāpat kā mūsu debesu Tēvs Kristū ir neviena nepiespiests nācis man palīgā, tā es neviena nespiests nāku palīgā ikvienam, kam mana palīdzība vajadzīga. Tas viss notiek tā, ka mēs kļūstam Kristus viens otram. Tad mēs patiešām esam kristieši. „Kļūšana par Kristu” nenotiek mistisku pārdomu ceļā, bet gan laicīgās dzīves upuros un ražīgā darbā visos savos dzīves aicinājumos.

Un tā mēs varam kopā ar Luteru sacīt, ka kristietis nedzīvo pats sevī, bet Kristū un savā tuvākajā. Kristū viņš dzīvo ticībā, bet savā tuvākajā mīlestībā. Ticībā kristietis tiek pacelts debesīs pie Dieva, bet mīlestībā viņš nolaižas uz zemes pie sava tuvākā. Tomēr viņš vienmēr paliek Dievā un viņa mīlestībā. Ir vēl kāda lieta pie kā mums jāpakavējas un tas ir attaisnošana ticībā un tā saucamā darba ētika.

Mūsdienu pasaulē lielākā daļa cilvēku cenšas attaisnot sevi un dara to tieši savā darbā. Savu darbu tie uzskata par pašapliecināšanos gan sevis, gan citu cilvēku priekšā. Ar šo vainu nereti slimo arī kristieši. Te mums noteikti jāatceras, ka mēs, kas esam taisnoti ticībā, esam brīvi no sevis attaisnošanas Dieva un cilvēku priekšā ar savu darbu un panākumiem tajā. Daudzi laicīgi cilvēki nespējot iegūt augstu dzīves līmeni ar savu darbu, kas dod tiem pašapziņu un pašpārliecinātību, savas vērtības apziņu, jūtas pazuduši. Un kristiešiem šī nasta var būt vēl smagāka. Kā tas var būt, ka tu esi kristietis un tev dzīvē tā neveicas? – jautās daudzi, gan sev, gan citiem. Te mums noteikti jāatceras, ka mums darbs nav dots kā pašapliecināšanās ne cilvēku, ne Dieva, ne sevis priekšā. Mūsu darbs ir kalpošana citiem, kurā Dievs mūs ir aicinājis un darba lielums ir nevis mūsos, bet aicinātājā, tas ir, Dievā. Mūsu darbs nav aplūkojams bauslības, bet evaņģēlija gaismā. Tas, kurš dara darbu ir pats Dievs, bet mēs varam izbaudīt darbu, darot to brīvi un nepiespiesti, ne sevis, ne sevis apliecināšanas, bet gan paša darba un citu cilvēku dēļ. Darbs nav mums vēl viena reliģiska nasta, bet gan Dieva dāvana, viņa aicinājums strādāt kopā ar viņu. Tādējādi visa ekonomika, jā visa laicīgā dzīve kļūst Dieva klātienes pārveidota, un tajā mēs dzīvojam ticībā un mīlestībā, priecādamies par Dieva darbu. Skaists šādas dzīves apraksts ir atrodams Salamana pamācībās, kur runājot par Mūžīgās Gudrības – Dieva Dēla līdzdaļu Dieva radīšanas darbā, tiek sacīts: „Es biju pie Dieva kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ik dienas savs prieks, un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā, un es līksmojos Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.” (Sal. pam. 8: 30-31) To pašu mēs tagad varam sacīt par jaunās radīšanas darbu Kristū – taisnoti ticībā, mēs esam Dieva bērni, viņa palīgi, un mēs strādājam brīvi un nepiespiesti, ar prieku un līksmību Dieva pasaules un viņa ļaužu dēļ, tāpat kā strādā mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, kura līdzstrādnieki mēs esam. Un kad šī pasaule zudīs, mēs varēsim pilnīgā priekā un līksmībā strādāt ar viņu jaunā pasaulē mūžīgi. Āmen.