12. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! (Kol. 2: 6-7)

Mūsu dzīve un darbs, garīgā dzīve un laicīgās rūpes, dievkalpojums un ikdienas dzīve: kas tas viss kopā ir? Kā tas veidojas? Kādas ir dažādu dzīves aspektu kopsakarības? Beigu beigās, ko tas viss nozīme?

Mums Rietumu pasaulē grieķu filozofijas ietekmē ir nosliece visu teoretizēt. Mums patīk izveidot savu priekšstatu un ideju pasauli un tiekties pēc pilnības savā prātā veidotajās sistēmās un tad, kad tas panākts, mēs turpinām savu tā teikt reālo dzīvi maz domājot par to, kā teorija īstenojas un saskan ar praksi. Tā rezultātā viena lieta ir tas, ko dzirdam baznīcā, otra, kā dzīvojam pasaulē. Austrumu baznīca šajā ziņā ir citāda. Tur teorija vairāk izriet no dzīves, nevis dzīve no teorijas, tas ir, teorija Austrumu kristietībā drīzāk ir mēģinājums noskaidrot un formulēt to, kas jau tiek darīts. Tur prakse vairāk iet pa priekšu teorijai. Vecās Derības izpratne, kuru manto Jaunā Derībā nav īsti ne viena, nedz otra, bet vairāk sintezējoša, proti, tā necenšas atdalīt teoriju no dzīves, tas ir, ne teorija nosaka dzīvi, nedz dzīve toriju, bet teorija, tas ko domājam un zinām vienlaicīgi ir arī tas, ko darām, vai vismaz visiem spēkiem cenšamies to darīt. Mēs klausāmies Dieva vārdā, ticam un darām Dieva darbus. Mūsu dzīve un darbi izriet no Dieva vārda un ir nesaraujami saistīti ar to. Atgriežoties pie mūsu temata par aicinājumu, mēģināsim tagad kopīgi noskaidrot, kas tad īsti ir kristieša dzīve aicinājumā.

Gandrīz ikviena mūsdienu cilvēka dzīvi raksturo zināma rutīna. Mēs pieceļamies, nomazgājam muti, sapošamies un dodamies uz darbu. Tad lielāko dienas daļu strādājam, pārbraucam mājās, pavadām nedaudz laika kopā ar ģimeni un veltām arī kādas stundas savām interesēm un tad dodamies gulēt. No rīta pamostamies un atkārtojam atkal visu no jauna, un tā katru dienu līdz nedēļas beigām, kad mums ir vairāk laika ģimenei, atpūtai un saviem plāniem. Kristieši vismaz svētdienas rītā cenšas apmeklēt arī baznīcu. Un tad jau klāt ir atkal pirmdiena, un viss sākas atkal no jauna. Katru dienu mēs vairāk vai mazāk precīzi varam iedalīt trīs daļās – astoņas stundas guļam, astoņas stundas strādājam un astoņas stundas ir atvēlētas mums pašiem un mūsu ģimenei. Tas ir aptuvens mūsu dzīves laika iedalījums. Bet kur paliek laiks Dievam? Ja rēķinām, ka svētdienas rītā baznīcā pavadām 2 stundas, tad tas sanāk apmēram 1% no mūsu laika. Un tas liek jautāt - vai pašai svarīgākajai personai mūsu dzīvēs - Dievam, mēs veltam pietiekoši daudz laika? Vai nav savādi, ka bārdas dzīšanai, zobu tīrīšanai un citām tamlīdzīgām lietām nedēļā tiek veltīts vairāk laika, nekā Dievam? Tie, kas sāk par to domāt, mēģina atrast darbu saistībā ar baznīcu, sāk prātot par klosteriem vai vismaz dažādām baznīcas aktivitātēm - kopīgām lūgšanām, Bībeles lasīšanu un citām līdzīgām lietām. Tas, ko līdz šim esam dzirdējuši par aicinājumu tomēr saka, ka kristieša dzīve notiek tieši aicinājumā – darbavietā, ģimenē un sabiedrībā. Visur tur ir klātesošs Dievs, un kristiešiem jāmācās īstenot savu ticību dažādos darbos un attiecībās, kurās Dievs viņus ir aicinājis. Aicinājums ir vieta, kur ticība tiek izdzīvota jeb vieta, kur notiek mūsu svētdarīšana. Šeit arī evaņģelizācijas darbs tiek vislabāk īstenots. Mēs nestaigājam apkārt kā mormoņi vai Jehovas liecinieki, bet paužam savu ticību tur, kur Dievs aicinājis mūs būt. Tur notiek mūsu kalpošana un tiek veikti labie darbi. Tiesa, tur mēs arī grēkojam un tur arī nesam savu krustu, bet pašā būtībā aicinājums ir tas, kas izriet no taisnošanas ticībā jeb Evaņģēlija, proti, mans aicinājums ir manas dzīves veids, ko organizē un nosaka pats Dievs ar savu piedodošo jeb taisnojošo žēlastību. Mūsu aicinājums ir dzīve, kas veidojas ap un no grēku piedošanas. Tādējādi varam sacīt, ka tās divas svētdienas stundas baznīcā nosaka visu mūsu dzīvi.

Tajā pašā laikā mēs ievērojam, ka lai gan esam garīgi atdzimuši un ticības pārveidoti, tomēr mūsu dzīves maz atšķiras no citu cilvēku, arī neticīgu cilvēku dzīvēm. Ticīgais un neticīgais var strādāt kopā plecu pie pleca, darīt vienu un to pašu darbu, saņemt vienādu algu un pirkt par to vienas un tās pašas lietas. Gan ticīgais, gan neticīgais var būt arī līdzīgi motivēts, tas ir, abi var strādāt savas ģimenes labā, lai pilnveidotos amatā, lai kalpotu klientiem. Kāda tad ir atšķirība?

Jāsaka, ka kristieša darbs neatšķiras no neticīga cilvēka darba. Mums ir pienākums būt savā darbā godīgiem, strādāt labi, bet tāds pienākums ir arī neticīgiem cilvēkiem. Tomēr mūsu, tas ir, kristiešu motivācijā ir arī tādas iezīmes, kuru trūkst neticīgiem cilvēkiem, proti, mēs strādājam, lai ar savu darbu pagodinātu Dievu. Pirmā lieta, ko kristietis vēlas darīt, protams, ir padarīt savu darbu labi. Dievbijība neattaisno profesionalitātes trūkumu. Kā Luters teica: „Kristīgs kurpnieks ir tāds kurpnieks, kurš taisa labas kurpes, nevis sliktas kurpes ar maziem krustiņiem uz tām.” Visiem būs gadījies redzēt šādus „krustiņus” saistībā ar kinofilmām, dažādiem produktiem un pakalpojumiem, uzsverot, ka šīs ir kristiešu gatavotas lietas. Šādos gadījumos visticamāk varam sagaidīt labākajā gadījumā viduvēju kvalitāti. Dažreiz kristieši kā attaisnojumu (atcerieties pagājušās svētdienas sprediķi) savam darbam min iespēju tajā evaņģelizēt kolēģus vai klientus. Tas, kas šādā veidā parasti tiek sasniegts ir tas, ka kolēģi no šādiem kristiešiem bēg, bet priekšnieki pamatoti dusmojas. Tiesa, mēs nesam evaņģēlija vēsti aicinājumos - savās ģimenēs un darba vietās, bet tam vienmēr ir jāizriet no īstām, patiesām un sirsnīgām attiecībām. Evaņģēlijs nekad nedrīkst būt kaut kas tāds, ar ko mēs citiem uzbāžamies. Mūsu darbam patiesi ir garīga vērtība, bet tā ir cita, nekā Evaņģēlija sludināšana darbā.

Mūsu darba vērtība ir tā, ka ar savu darbu mēs kalpojam saviem tuvākajiem, saviem līdzcilvēkiem. Dievs mūsu darbā darbojas gan caur mums, gan mūsu neticīgajiem kolēģiem. Pēc savas laipnās gādības par savu radību viņš dod sauli un lietu gan taisnajam, gan netaisnajam, gan attaisnotajam, gan neattaisnotajam grēciniekam. Protams, dažās profesijās ticīga un neticīga cilvēka darbs nedaudz atšķirsies, bet kopumā tas būs stipri līdzīgs. Arī prasības būs vienādas – gan no ticīga, gan neticīga cilvēka tiks prasīts, lai viņš strādā labi un centīgi. Un tomēr starp ticīgu un neticīgu cilvēku ir milzīga atšķirība. Viens savu darbu veic bez ticības, otrs ar ticību. Neticīgā cilvēka darbs, pat ja tas ir liels un dižens, Dievu nepagodina, bet kristieša darbs, pat ja tas ir zems un cilvēku acīs nenozīmīgs, Dievu pagodina.

Cilvēki mēdz ļoti nepareizi novērtēt darbus un amatus. Piemēram, mācītāja darbu vieni vērtē pārāk augstu, citi pārāk zemu, bet citi vispār neuzskata to par darbu. Lai gan ir zināmas atšķirības starp mācītāja darbu un citiem darbiem, tomēr mācītāja darbs nav augstāks vai labāks, nedz arī zemāks par citiem darbiem. Tas ir darbs, tāpat kā visi citi darbi. Mācītājs arī nav citāds cilvēks, kā citi cilvēki. Tas, kas jādara mācītājam un ikvienam citam cilvēkam savā aicinājumā ir – iespējami labi jākalpo savam tuvākajam ar tiem talantiem, kurus Dievs viņam devis. Mums gan ir dažādi atšķirīgi darbi, bet visiem vienāds stāvoklis Dieva priekšā un kopīga atbildība vienam par otru. Nav tāda garīga un laicīga darba, bet ir dažādi, atšķirīgi darbi. Turklāt kristietībā visi ticīgie ir Dieva priesteri. Kristības dēļ Raksti arī sētnieku sauc par priesteri, un garīgā ziņā neviens bīskaps un pat pāvests nav augstāks par viņu, bet sētnieks tomēr nedara mācītāja darbu. Savu priesterību viņš īsteno, nevis sludinot un pārvaldot sakramentus, bet gan slaukot ielas.

Tiesa Luterāņu baznīcā mācītāja amats tiek godāts, jo caur mācītāja darbu Dievs piedod grēkus, pamāca un mudina draudzes ļaudis, ved tos uz Dieva apsolīto jauno pasauli, rūpējas par cilvēku dvēselēm un mūžīgo dzīvošanu. Tas ir pats Kristus, kurš mācītāja darbā sludina savu Evaņģēliju un sniedz savu miesu un asinis Sakramentā. Tomēr Dievs darbojas arī citos aicinājumos, un visi kristieši ir garīgi priesteri, bet kā jau tika sacīts, ne visi ir mācītāji vai draudzes gani. Kas tad ir priesteris?

Priesteris ir tas, kurš pienes upurus. Tā kā Kristus upuris ir pilnīgs un pabeigts, tad Jaunajā Derībā priesterības upuri ir slava un pateicība Dievam, dāvanu došana, labie darbi citu labā un pāri visam dzīve ticībā, kur mēs pienesam par upuri Dievam visu, kas mēs esam, paši sevi (Rom. 12: 1). Šie upuri notiek mūsu aicinājumos. Tie var mums nest godu un prieku, bet arī negodu un sāpes, bet tie arvien ir upuri, ko pienesam Dievam un lai cik laicīgi tie kādam šķistu, tie visi ir garīgi upuri. Patiesi, katra aicinājuma centrā ir upuris.

Mīlēt un kalpot savā aicinājumā nozīmē upurēt - aizliegt sevi citu labā. Krusta nešana aicinājumā ne vienmēr nozīmē ciešanas, bet vienmēr tā nozīmē sevis upurēšanu citu labā. Kristus saka, ka tas mums ir jādara katru dienu, katru dienu jāņem savs krusts un jāseko viņam (Lk. 9: 23). Tas nenozīmē, kā daži iedomājas, pāris reizes gadā paņemt rokās koka krustu un pastaigāties pa pilsētas ielām. Nē, krusts ir mūsu aicinājumā un tas ir jānes katru dienu, pildot savu aicinājumu. Šāda krusta nešana nenozīmē mocekļa nāvi vai kādu vienreizēju veikumu, bet ikdienas sekošanu Kristus piemēram - sevis veltīšanu citiem, sevis veltīšanu citu labā savā aicinājumā, ikdienas dzīvē, dienu no dienas.

Tieši šeit mūsu aicinājumos parādās patiess garīgums un tas ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko dzirdam mūsdienās – sevis apliecināšana, sevis piepildīšana, sevis realizācija un aktualizācija. Tie visi ir miesas darbi, jo vērsti uz sevi pašu un pa lielākai daļai patiesībā neiespējami, jo tikai Dievs var piepildīt, realizēt un aktualizēt sevi. Tā vietā mēs kristieši darām ko pilnīgi citu, savā aicinājumā mēs aizliedzam sevi, ņemam savu krustu un sekojam sava Kunga piemēram – dzīvojam un kalpojam nevis sev, bet priekš citiem. Mūsdienu kultūrā arī citādā ziņā nereti nav saprotams vai tiek būtiski pārprasts tas, ko Bībele māca par aicinājumu. Piemēram, Bībele māca, lai sievas ir paklausīgas saviem vīriem, tāpat kā baznīca ir paklausīga Kristum. Tajā pašā laikā vīriem tiek sacīts, ka tiem jāmīl savas sievas tā, kā Kristus mīlēja savu baznīcu, atdodams par to savu dzīvību (Ef. 5: 25). Vīrs saņem sievas paklausību, nevis lai valdītu pār viņu, jo Kristus tā nedarīja attiecībā uz savu baznīcu, bet drīzāk vīram jāmācās no Kristus veltīt sevi sievai, tāpat kā Kristus sevi veltīja baznīcai. Tā abi, gan sieva gan vīrs, tiek aicināti aizliegt sevi sava laulātā drauga labā, upurēt sevi viens otram.

Tēvs, kurš pārnāk no darba līdz nāvei pārguris, ir pienesis pats sevi kā dzīvu upuri savas ģimenes labā; tāpat arī māte, kas ved savus bērnus uz dažādām nodarbībām, par spīti tam, ka mājās ir bijis tik daudz darāmā un atpūtai nav iznācis laika; tāpat arī darbinieks, kurš sava uzņēmuma labā strādājis garas stundas, lai sniegtu klientiem iespējami labāko pakalpojumu. Tie visi ir patiesi garīgi upuri. Kristus, kurš darbojas aicinājumā, pieņem visus šos priesterības upurus, mazus un lielus. Un viņš mīl savu radību un kalpo tai ar mūsu kalpošanas un mīlestības starpniecību.

Visiem kristiešiem, pateicoties vispārējai ķēnišķīgajai priesterībai Kristū, ir tieša pieeja pie Debesu Tēva. Bet savos dažādajos aicinājumos tie sniedz Dieva kalpošanu viens otram un pasaulei. Mūsu dienišķo maizi Dievs dod caur lauksaimnieku un maizes cepēju darbu; viņš sargā mūs ar policijas darbu, ar karavīru, valdības pārstāvju, juristu darbu; viņš dziedina mūs ar ārstu, medmāsu un farmaceitu darbu; viņš atvieglo un bagātina mūsu dzīves ar mākslinieku, izgudrotāju un inženieru darbu. Visi tie ir Dieva priesteri, kas ar savu darbu pienes paši sevi kā upuri Dievam.

Priesteriem ir arī Dieva vārds, lūgšana un pieeja pie Debesu Tēva troņa. Un tas ļauj viņiem ticības acīm skatīt, kā viss, kas saistīts ar viņu aicinājumiem dalās Dieva svētumā un kalpo Dieva godam. Viss Dieva radītais ir labs un neko nav jānoraida, bet visu jāsaņem ar pateicību, jo to svētu dara Dieva vārds lūgšanā (1. Tim. 4: 4-5). Ticības acīm, kas uz pasauli un dzīvi raugās Evaņģēlija gaismā pat vismazākie un zemākie pienākumi kļūst par iespēju pagodināt Dievu. Blakus mūsu daudzajiem dzīves aicinājumiem mēs visi esam lielajā priesterības aicinājumā. Līdzīgi Vecās Derība tempļa levītiem, kas pārstāvēja tautu Dieva priekšā un Dievu tautas priekšā, mēs varam tuvoties Dievam citu vārdā un visas apkārtējās pasaules vārdā. Tā mēs kopā ar Kristu stājamies Debesu Tēva priekšā citu cilvēku vārdā identificējot sevi ar viņiem, viņu vajadzībām un aizlūdzot par viņiem. Mēs kā priesteri dievkalpojumā aizlūdzam par baznīcu, pasauli un tiem, kas ir bēdās un trūkumā. Tāpat savās ikdienas lūgšanās mēs turpinām sava priesterības aicinājuma ietvaros lūgt par savu darbu un cilvēkiem, ar kuriem tajā sastopamies. Mēs arī nesam tālāk visiem cilvēkiem Dieva svētību, ko paši esam saņēmuši. Tā mūs patiesi var saukt par Kristoferiem – Kristus nesējiem, jo mēs nesam Kristu un viņa Evaņģēliju visiem ļaudīm. Aizlūdzot, mierinot un iedrošinot mēs kalpojam kā Dieva ķēnišķie priesteri, kas esot nemitīgā saiknē ar savu Debesu Tēvu dzīvo debesu dzīvi jau šeit uz zemes.

Dievkalpojumā Dievs kalpo mums, piedod grēkus, mierina, stiprina, iedrošina, arī norāj un pamāca. Bet savu ticības dzīvi mēs izdzīvojam nevis baznīcā, bet gan savā ikdienas dzīves gājumā – ģimenē, darbā un sabiedrībā kopumā. Atšķirībā no pasaules, kas dara daudz līdzīgu darbu, kā tos darām mēs, bet grimst arvien dziļāk grēkā un vainas apziņā, mēs savas kļūdas un neveiksmes, grēkus un vainas nesam uz baznīcu - atzīstam, izsūdzam un saņemam mierīgu sirdsapziņu, mieru un prieku tālākajai dzīvei un kalpošanai. Un tā tas turpinās nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gadu, līdz mēs sasniegsim apsolīto jauno pasauli. Atšķirībā no reliģiskajiem jūsmotājiem mēs savā dzīvē negaidām acīmredzamus brīnumus, noslēpumainus, neparastus pārdzīvojumus un notikumus. Tā vietā mūsu ticība īstenojas vienkāršajos ikdienas pienākumos, ģimenē, darbā, baznīcā, rūpēs un gādībā par saviem tuvākajiem. Tie ir darbi, kam mūsu ticība piešķir ārkārtīgu nozīmi, vērtību un jēgu, jo tie ir darbi, kurus mēs darām kopā ar Dievu un darām viņam par godu un saviem tuvākajiem par svētību. Āmen.