13. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat." (Lk. 10: 25-37)

Šīs dienas evaņģēlija saturs ir mīlestība, - vārds, kurš diemžēl mūsdienās lielā mērā ir zaudējis savu sākotnējo saturu. Tādēļ mums atkal jācenšas to atgūt, mācoties no tā, kurš pats ir Mīlestība, proti, Dieva. Tā kā Raksti saka – Dievs ir Mīlestība, nevis Dievam piemīt mīlestība, tad no tā izriet, ka mīlestība nav tikai Dieva īpašība, bet tā ir nesaraujami saistīta ar viņa būtību. Tātad Dievs mīl pēc savas dabas, un tas nozīmē, ka viņa mīlestība ir nemainīga, nepārejoša, pastāvīga un mūžīga.

Kad Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, viņš radīja arī cilvēku ar mērķi mīlēt, ar spēju atbildēt uz Dieva mīlestību ar pretmīlestību un mīlēt arī pārējo Dieva radību. Šis Dievs radīšanas mērķis ir izteikts Dieva baušļos, kuri šīs dienas evaņģēlijā ir apvienoti vienā teikumā.

Teikuma pirmā daļa ir ņemta no Piektās Mozus grāmatas (6: 5): „Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” Šos vārdus visi dievbijīgie jūdi atkārtoja katru dienu rītā un vakarā. Šeit lietotais ebreju vārds, ko latviski tulkojam kā „mīli” (ve’ahavta), burtiski nozīmē „un jūs mīlēsiet”. Lai gan šie vārdi parasti tiek saprasti kā pavēle, savā ziņā tie pravietiski norāda arī uz nākotni, uz to brīdi kad stāvēsim blakus Jēzum mūžības godībā un mūsu sirdis pildīsies ar vārdos neaprakstāmu pateicību un mīlestību pret Dievu. Tomēr vienkāršā nozīmē šis ebreju vārds (ve’ahavta) ir pavēle mīlēt Dievu tagad, šodien, pašreiz.

Kontekstā šis vārds nozīmē, ka Dievs ir vienīgā persona, kura mums jāmīl pilnīgi un nedalīti. Šāda mīlestība ir daudz kas vairāk par jūtām. Tā nenozīmē tikai iekšējo stāvokli, pašu cilvēku pacilājošas jūtas, bet arī rīcību, būt lojālam un būt nelokāmi uzticīgam. Kā Luters saka: „Mīlēt nenozīmē vēlēt otram labu, bet nest otra cilvēka nastas, tas ir, darīt tādas lietas, kuras mums ir smagas, un kuras mēs labprāt neuzņemtos. Tādēļ kristiešiem vajag stiprus plecus un varenus kaulus.” Šāda mīlestības izpratne uzskatāmi parādās arī miera līgumos, ko savā starpā slēdza senie ķēniņi. Šajos līgumos tika svinīgi solīts mīlēt otru ķēniņu. Tas, protams, nenozīmēja, ka tika sagaidīts, ka ķēniņu starpā pastāvēs romantiskas jūtas, bet vārds mīlestība šajos miera līgumos nozīmēja respektu un lojalitāti. Tiesa, emocijas arī ir svarīgas, bet tās nāk nevis pirms, bet pēc tam, pateicībā par Dieva uzticīgo gādību, rūpēm, žēlsirdību un laipnību. Tā arī cilvēku starpā emocijas ir patiesas tikai tad, kad kopā ir daudz kas pieredzēts, pārvarētas grūtības, un jūs neesat nodevuši viens otru, bet turējuši un nesuši tā, it kā turētu un nestu paši sevi vai pat vēl vairāk. Un tas ir tā ne tikai laulāto starpā, bet arī attiecībās ar cilvēkiem vispār.

Mīlestība arvien ir aktīva darbos, tā ir pateicības pilna atbilde Dievam par viņa mīlestību, jo viņš mūs ir pirmais mīlējis. Tādēļ mīlestība nekad nav un nevar būt tikai emocijas vai prātošana un runāšana. Tas palīdz mums saprast arī Jēzus pavēli mīlēt savus ienaidniekus. Tas nenozīmē, ka Jēzus vēlas, lai mums būtu siltas jūtas pret saviem ienaidniekiem, bet gan, lai par spīti tam, ka viņi mums nepatīk, mēs darām tiem labu, lūdzam par viņiem Dievu, neatriebjamies utt. (Lk. 6:27). Kad cilvēkiem ir zudusi mīlestības izpratne pret Dievu, tad zūd arī mīlestības izpratne cilvēku starpā, un no uzticības mūža garumā mīlestība kļūst par īslaicīgas baudas vai izmantošanas lietu, un tā zūd tiklīdz nesniedz cerēto.

Ebrejiem ir vēl kāds vārds, kas raksturo nepārejošu mīlestību, mīlestību visas dzīves garumā, mūžīgu mīlestību. Diemžēl latviešu valodā tāda vārda nav. Šis vārds ebreju valodā ir hesed un tā nozīmē ir noturīga, stipra un nesalaužama uzticība līdz pat mūžībai. „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies" (Jes. 54: 10). Šajā Jesajas teikumā „žēlastība, kas neatkāpsies” ebreju oriģinālā ir hesed. Tā ir mīlestība, kas paliek neraugoties uz cilvēka grēcīgumu, nodevību un atkāpšanos no derības. „Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, jo ne no sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.” (Raudu dz. 3: 31-32) Mūsu tulkojuma vārdi „lielā žēlastība” pravieša Jeremijas oriģinālā atkal ir hesed.

Šis vārds, ar ko ebreji apzīmē Dieva mīlestību viscaur Vecajā Derībā, ir apzīmējums pilnīgi nepelnītai laipnībai un žēlsirdībai, kuru parāda kāda persona, kam pieder vara. Tāds bija Israēla Dievs, kurš atšķirībā no cilvēkiem nebija šaubīgs, tāds uz kuru nevarēja paļauties, egoistisks, savu labumu meklējošs, bet tā vietā viņš vienmēr bija uzticams, patiess, taisns un žēlsirdīgs. Šis vārds māca mūs mīlēt Dievu tā, kā viņš mīl mūs.

Tāpat kā citi ebreju vārdi arī vārds hesed nav tikai emocijas, bet darbība. Tā iejaucas, lai darbotos to labā, kas tiek mīlēti un nāktu tos glābt. Tādēļ, ka vārds hesed parasti ir aktīvs vārds tas tiek tulkots kā žēlsirdība, līdzcietība, bet neviens no šiem vārdiem pilnībā neatklāj to nepelnīto uzticību, kas tiek veltīta pat tiem, kuri to vismazāk pelna. Skaidri mēs to redzam, piemēram, Jēzus lūgšanā pie krusta, viņam aizlūdzot par saviem slepkavām. Tāda ir Dieva mūžīgā mīlestība.

Varbūt tas, ka mīlestība Bībeles izpratnē mūsdienu cilvēkiem ir kļuvusi sveša, ir arī iemesls tam, kādēļ mūsdienu cilvēki ar mīlestību parasti saprot tikai romantiskas attiecības. Mūsdienu cilvēks fokusējas uz īstermiņa mīlestību, uz mīlestību, kas tiecas pēc baudas un patiesībā arī nav nekas cits kā tukša baudkāre. Vai tas ir tāpēc, ka uzticības pilna mīlestība visas dzīves garumā ir kļuvusi tik reta? Arvien biežāk uzaugot šķirtās ģimenēs, bērni vairs neko nezina par mīlestību, par mīlestību, kas nekad nebeidzas, bet pastāv par spīti visam, pārvarot visus šķēršļus.

Arī mūsdienu kristieši arvien vairāk un vairāk runā par savām attiecībām ar Dievu, kā kaut ko līdzīgu romantiskam pasākumam. Piemēram, tiek runāts par dienu, kad Kristus tika pieņemts par Pestītāju, par īpašu pārdzīvojumu kādā dievkalpojumā vai kādā citā brīdī. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki joprojām iet uz randiņiem ar Kristu, bet nav ar viņu precēti? Dieva un viņa Kristus mīlestība - hesed ir mūžīga mīlestība, ar kuru viņš mūs ir mīlējis, panesdams un paciezdams visas mūsu vājības, lai arī mūsu mīlestība varētu kļūtu par hesed – uzticību dzīves garumā, uzticību uz ko var paļauties.

Otrā pavēle mūsu šīsdienas tekstā ir – mīlēt savu tuvāko. Arī tā ir ņemta no Vecās Derības, bet citas - Trešās Mozus grāmatas (19:18): „Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu, - Es esmu Tas Kungs”. Kādēļ Jēzus apvienojis abus šos tekstus vienā veselumā? Tādēļ, ka abos atrodas vārds ve’ahavta (un jūs mīlēsiet). Tā, ka abos pantos atrodams viens un tas pats vārds, kas atrodams vēl tikai pāris Bībeles vietās, tad no tā izriet, ka viens pants turpina otru, paskaidrojot, ko nozīmē mīlēt. Tādējādi kļūst skaidrs, ka mīlēt Dievu nozīmē mīlēt arī savu tuvāko. Bez Dieva mīlestības tas nebūtu iespējams, tā būtu tikai mīlestības karikatūra, tomēr Dieva mīlestība ir tā, kas vislabāk atklājas tuvākā mīlestībā. „Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet ienīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz.” (1. Jņ. 4: 20)

Tātad Dievs pieprasa mīlēt savu tuvāko „kā sevi pašu”. Pirmajā brīdī šķiet, ka, šāda prasība ir pārcilvēciska. Kā gan iespējams to piepildīt? Kurš gan nemīl sevi vairāk par citiem? Citi iet vēl soli tālāk un saka: šeit Kristus runā par sevis mīlestību un tātad mums ir jāmīl vispirms sevi un tikai tad, cik nu spējam, arī citus. Vēl citi, kā rakstu mācītājs šīs dienas evaņģēlijā, vēlēdamies attaisnot sevi, uzdod jautājumu - kurš tad īsti ir mans tuvākais? Uz šo jautājumu Jēzus atbild ar līdzību par žēlsirdīgo Samarieti.

Vispirms jāsaka, ka ebreju valodā vārdus – mīli savu tuvāko kā sevi pašu – var saprast vairākos veidos. Tiešā tulkojumā Vecās Derības ebreju teksts skan – un jūs mīlēsit savu tuvāko kā sev līdzīgu. Rakstu mācītāja jautājums, lai gan evaņģēlijā paskaidrots kā aizbildināšanās, patiesībā ir tīri saprātīgs. Ebreju vārds reah (REY-ah), kuru mēs tulkojam kā „tuvākais”, parasti nozīmē „biedrs”, „kolēģis”, „radinieks” vai „draugs”, līdzīgi kā mēs sakām – tuvinieks, tuvs cilvēks. Šis vārds parasti netiek attiecināts uz cilvēkiem vispār. Tādēļ rakstu mācītājs visdrīzāk uzskatīja, ka Jēzus prasība iet pārāk tālu, tālāk par ierasto vārda „tuvākais” nozīmi.

Atslēga Jēzus vārdu izpratnei slēpjas citā ebreju valodas vārdā, kas atrodas pēdējā pantā (kamokha), kas burtiski nozīmē – tāpat kā sevi pašu. Tradicionāli mēs to tulkojam – tāpat kā tu mīli pats sevi, tas ir, mums jāmīl citi tikpat daudz, cik mēs mīlam paši sevi. Tas, protams, ir cēls un augsts mērķis, bet šis Jēzus citētais Vecās Derības vārds (kamokha) ir skaidrojams arī citādā veidā. Tā vietā, lai salīdzinātu divu veidu mīlestību, mīlestību pret sevi un mīlestību pret tuvāko – tas var būt domāts kā salīdzinājums starp sevi pašu un savu tuvāko, proti, doma tad būtu tāda - „mīli savu tuvāko, jo viņš ir līdzīgs tev pašam”. Dažas rindas tālāk Trešajā Mzous grāmatā, no kuras Jēzus citē šos vārdus atrodam tieši šādu izpratni: „Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, lai jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev būs viņu mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē.” (19:34) Citiem vārdiem sakot, mīliet svešiniekus, jo viņi ir tādi paši kā jūs, jo jūs arī bijāt svešinieki Ēģiptes zemē. Jums jābūt līdzcietīgiem pret viņiem, jo viņi ir tādā pašā situācijā, kādā jūs reiz bijāt. Šī doma atklāj patieso gudrību, kas sniegta Trešajā Mozus grāmatā 19: 18 - „Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu, - Es esmu Tas Kungs”. Proti, kad jūs dusmojaties uz savu tuvāko, neaizmirstiet, ka jūs esat tādi paši kā viņš – grēcinieki.

Kad sākam saprast, ka esam vainīgi tajos pašos grēkos, kurus citi dara mums, tad saprotam, ka nedrīkstam meklēt iespēju atriebties, bet tā vietā jāmeklē iespēja piedot un mīlēt. Visi cilvēki kļūdās un grēko, un mums viņi jāmīl, jo mēs esam tādi paši kā viņi. Visi mēs esam līdzīgi savās vājībās un kļūdās. Mums ir jāmīl tie, kuri nav mīlestības cienīgi, jo mēs paši neesam mīlestības cienīgi un mums nepieciešama Dieva žēlastība. Tādējādi grēku piedošana ir viena no patiesākajām mīlestības izpausmēm. Nav grūti mīlēt tos, kas dara tev labu, bet mīlēt tos, kas dara tev pāri, ir daudz, daudz grūtāk. Dievam ir mūs ļoti jāmīl, ja viņš turpina piedot mums mūsu grēkus.

Lai gan esam jau daudz runājuši, mums šodien vēl ir jāapskata jautājums - kādēļ stāstā par žēlsirdīgo cilvēku Jēzus min tieši samarieti?

Atbildot uz rakstu mācītāja jautājumu – „kurš ir mans tuvākais” – Jēzus tātad stāsta stāstu par Žēlsirdīgo samarieti. - Ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, kāds cilvēks tiek aplaupīts un gandrīz līdz nāvei piekauts. Viņš asiņodams guļ zemē. Priesteris un levīts, kas iet pa šo ceļu, ierauga viņu, bet dodas garām un nesniedz palīdzīgu roku. Savukārt samarietis palīdz, apkopj cietušo, aizved uz kādu mājvietu un pat samaksā par cietušā tālāko kopšanu (Lk, 10: 30-35). Visi mēs esam dzirdējuši šo stāstu un ieraudzījuši tajā skaistu līdzcietības piemēru. Tomēr ne visi esam uztvēruši galveno šā stāsta domu. Jautājums, kas tika uzdots Jēzum bija – kurš ir mans tuvākais? Un parasti šķiet, ka atbilde ir skaidra – uz ceļa mirstošais, sasistais cilvēks. Bet uzmanīgi pārdomājot tekstu, ievērojam, ka Jēzus patiesībā apgriež jautājumu pilnīgi otrādi, kājām gaisā, jautādams: „Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Jēzus jautājums norāda, ka tuvākais nevarēja būt cietušais. Tātad tuvākais bija samarietis!

Savukārt samarietis bija pēdējais cilvēks uz zemes, kuru jūdi varētu uzskatīt par savu tuvāko. Samarieši bija naidīgi noskaņoti pret jūdiem un paši bieži uzbruka svētceļniekiem, kuri caur Samariju devās uz Jeruzālemi, lai svētkos apmeklētu Tempļa dievkalpojumus. Ar savu līdzību Jēzus vēlējās atklāt saviem klausītājiem, ka viņu tuvāko vidū ir jābūt arī pašiem nicinātākajiem no visiem viņu ienaidniekiem. Tomēr iespējams, ka Jēzum prāta bija vēl kas cits. Mēs esam jau par to runājuši, bet nebūs nepareizi to lieku reizi atkārtot, jo cilvēka atmiņa ir īsa.

2. Laiku grāmatā starp daudzām bēdīgām lietām, atrodams stāsts par karu starp Israēla un Jūdas cilti (2. Laiku 28: 1-5). Tas notika pēc tam, kad abas ciltis bija nošķīrušās viena no otras, un abas miniatūrās ķēniņvalstis katra atsevišķi cīnījās par izdzīvošanu ar apkārtējām tautām. Kādā kritiskā brīdī abas tautas, ko Dievs bija kopā izvedis no Ēģiptes un atvedis uz Apsolīto zemi, ķērās viena otrai pie rīkles. Israēls uzbruka un sakāva Jūdu, nogalinot 120 000 savu tautas brāļu. 200 000 tūkstošus tie grasījās aizvest verdzībā uz Samariju.

Bet tad Tā Kunga pravietis Odeds nostājās ceļā. Vienīgais iemesls, kādēļ Dievs bija atļāvis Israēlam uzvarēt Jūdas cilti bija, lai sodītu to par elkdievību. Bet pats Israēls šajā ziņā arī bija vainojams! Ja Israēls paverdzinātu savus brāļus, tad tas tikai vēl palielinātu viņu vainu. Dieva dusmas tad sniegtos līdz debesīm. Izdzirdot pravieša vārdus, Israēls tūdaļ attapās un mainīja savas domas: „Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sapulces priekšā. Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū; un viņi tos ar drēbēm apģērba, ar kurpēm apāva, viņi deva tiem ēst un dzert un tos svaidīja ar eļļu, un cēla uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā.” (2. Laiku 28: 14-15) Šāda līdzcietība no vienas karotāju puses ir reti sastopama parādība, kur uzvarētāji apkopj pretinieka ievainotos un palaiž tos brīvībā. Šis žēlsirdības darbs bija īpašs brīdis Israēla un Jūdas attiecībās. Svaidot gūstekņus ar eļļu un sēdinot tos uz ēzeļu mugurām, Israēls parādīja, ka viņi pret sakauto Jūdas cilti attiecas ar tādu godu, kāds pienākas ķēniņiem (1. Ķēn. 1: 38-39).

Daudzējādā ziņā Jēzus līdzība par Žēlsirdīgo samarieti sasaucas ar šo stāstu no Israēla vēstures. Vispirms jau Jēzus min Jērikas pilsētu, ļoti reti viņš savās līdzībās min kādu noteiktu vietu. Cietušais bija izģērbts, līdzīgi kā toreiz izraēlieši bija izrīkojušies ar jūdiem. Samarietis apkopa sasisto, svaidīja viņu ar eļļu un lika uz ēzeļa muguras tieši tāpat kā israēlieši bija darījuši ar Jūdas cilts gūstekņiem. Nav šaubu, ka rakstu mācītājs Jēzus stāstā par samarieša žēlsirdību saklausīja atbalsi no senajiem notikumiem jūdu tautas vēsturē. Ņemot vērā šo vēstures stāstu, mēs nedaudz dziļāk saprotam Jēzus atbildi uz jautājumu – kurš ir mans tuvākais? Tavs tuvākais ir tavs nicinātais ienaidnieks – samarietis! Vēl vairāk, tieši samarietis bija parādījis sasistajam tādu pašu žēlastību, kādu reiz Israēls bija parādījis Jūdas ciltij. Jēzus atbilde – „nu tad ej un dari tu arī tāpat”, pieliek punktu šim notikumam. Dari tāpat, kā darīja samarietis - mīli ne tikai savus draugus, bet arī savus ienaidniekus. Turklāt no Jēzus vārdiem izriet arī vēl kas cits:

Kad seno laiku samarieši – Israēla cilts nožēloja savus grēkus un nolēma mīlēt savus ienaidniekus, tas notika tādēļ, ka pravietis tiem atklāja, ka viņu ienaidnieki ir viņu brāļi un tādi paši grēcinieki kā viņi paši. Viņi parādīja mīlestību tuvākajam, jo saprata, ka paši ir tieši tādi paši - gan savā cilvēcībā, gan grēcīgumā. Tā viņi mīlēja savu tuvāko kā sevi pašu, tuvākajā kā spogulī redzot paši sevi - grēcinieku. Tātad Jēzus vēlējās sacīt, nevis - mīli savu tuvāko tikpat, cik tu mīli sevi, bet mīli viņu, jo viņš ir tāds pats grēcinieks kā tu. Tu neesi ne ar ko labāks! Mīlēdams viņu, tu mīlēsi sevi. Nemīlēdams viņu, tu parādīsi, ka arī pats neesi mīlams. Un tavs tuvākais nav viss tikai tavs brālis un draugs, bet gan arī tavs ienaidnieks.

Šis stāsts iesākās ar jūdu rakstu mācītāja vēlmi pārbaudīt Jēzu, bet beidzās ar viņa paša pārbaudi. To rakstu mācītājs neizturēja. Izrādījās, ka Dievs no viņa prasa daudz vairāk, nekā viņš spēja iedomāties – mīlēt visus, pat pašus savus nicinātākos ienaidniekus, un turklāt atzīt, ka viņš pats nav ne par matu labāks par tiem. Tāpat kā daudzi, kas to dzird mūsdienās, viņš droši vien devās prom saniknots un dusmīgs, bet tas tikai pasliktināja viņa stāvokli. Tā vietā viņam vajadzēja lūgt Jēzus palīdzību, piedošanu un žēlastību par to, ka neraugoties uz savu iedomību, viņš ne tikai nebija mīlējis, bet pat nesaprata, ko mīlestība īsti nozīmē. Tad viņš ieraudzītu, ka patiesa Dieva mīlestība atklājas pašā Jēzū, kuru rakstu mācītājs nicināja. Tā Jēzus viņam uzskatāmi parādīja, ka rakstu mācītājs nemīl nedz Dievu, nedz savu tuvāko, un viņam tāpat kā visiem citiem ir vajadzīga glābjošā Dieva mīlestība, kas atklājas viņa Dēlā – Jēzū Kristū. Āmen.