14. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lk. 17: 11-19)

Daudzi, kurus Jēzus dziedināja bija ubagi – invalīdi: aklie, kurlie, un klibie. Šādiem cilvēkiem bija grūti atrast darbu, un ja vien tie nepiederēja pie kādas bagātas ģimenes, tiem nācās ubagot. Visai iespējams, ka viņiem veicās labāk nekā citiem senās pasaules invalīdiem, jo žēlastības dāvanu došanu nabagiem jūdi uzskatīja par svarīgu pienākumu. Tomēr ubagošana nebija iekārojams dzīvesveids, un dziedinot šos ļaudis, Jēzus atjaunoja viņu cieņu un zaudēto sabiedrisko stāvokli. Vēl vairāk tas tā bija attiecībā uz lepras slimniekiem. Šiem ļaudīm bija jāturas nošķirti no pārējās sabiedrības, bet nevis tādēļ, ka viņu slimība tika uzskatīta par lipīgu, bet gan tādēļ, ka viņi tika uzskatīti par „nešķīstiem” reliģiskā nozīmē. Lai citi cilvēki varētu viņus atpazīt un turēties pienācīgā attālumā, lepras slimniekiem bija jātērpjas skrandās un jāsauc – „nešķīsts”, lai kur arī tie dotos. Jēzus ne tikai dziedināja šos ļaudis, bet bieži darīja to arī tiem ļoti nozīmīgā veidā – fiziski pieskaroties tiem. Šīs dienas evaņģēlijā gan lasām, ka Jēzus tiem vienkārši pavēl atrādīties priesteriem. Sekojot Jēzus pavēlei, tie dodas ceļā un pēkšņi atklāj, ka kļuvuši veseli.

Ar šiem „varenajiem darbiem”, kā tie tiek saukti evaņģēlijos, Jēzus atjaunoja ne tikai šo cilvēku fizisko veselību. Viņš atjaunoja arī viņu sabiedriskās saites, atkal atgriežot tos Dieva tautas - Israēla sabiedrībā. Mums jāatceras arī, ka daudzi no šiem cilvēkiem – invalīdi, lepras slimnieki un ļauno garu apsēstie bija nošķirti no īpašās Dieva šīs zemes klātbūtnes – Jeruzalemes tempļa. Jēzus dziedināšanas viņiem kļuva par īpašu tikšanos ar Dievu, tādu pieredzi, kur Dievs pats viņus uzmeklēja, lai pārvarētu radušos atšķirtību.

Viena no Jēzus veikto dziedināšanas brīnumu iezīmēm bija tā, ka viņš pieprasīja ticību no to puses, kuri vēlējās tapt dziedināti. Evaņģēliji stāsta par kādu diezgan satraucošu lietu, proti, kad Jēzus atgriezās savā dzimtajā pilsētā, Nācaretē, viņš spēja dziedināt tikai ļoti nedaudzus, jo viņš tur atrada ļoti maz ticības. Kad Jēzus sacīja cilvēkiem, kurus viņš bija dziedinājis: „Tava ticība tevi darījusi veselu”, varētu šķist, ka viņš nav paveicis neko citu, kā tikai atmodinājis kādu iekšēju dziedinošu spēku slimajā cilvēkā. Tomēr tā domāt būtu kļūda, jo ticība nozīmēja uzticēšanos Dievam vai dziedinošajam Dieva spēkam, ko Jēzus sniedza. Ticība pavēra cilvēkiem ceļu pie Dieva līdzcietības spēka, kas atradās ārpus viņiem pašiem. Tomēr ir būtiski, ka Jēzus neizturējās pret slimajiem tikai kā pret pasīviem dziedināšanas saņēmējiem. Viņš sagaidīja pašu šo ļaužu iesaistīšanos viņu dziedināšanā. Kā atbildi uz dziedināšanas brīnumiem Jēzus sagaidīja pateicību Dievam, kura žēlastību viņš savā personā bija atnesis cilvēkiem. Ticības iezīme ir tā, ka tā pārvēršas darbībā, par visu labo arvien pateicoties Dievam. Atšķirībā no neticības, ticība redz Dieva žēlastības avotu un tiešā ceļā dodas pie Jēzus Kristus, lai pateiktos viņam. Kristū tā redz Dievu priekš mums cilvēkiem, Dievu kurš savā laipnībā un līdzcietībā ir pienācis mums tik tuvu, ka kļuvis par mūsu miesu un asinīm. Šādu ticību Jēzus pieņem, kā goda došanu Dievam, bet šāda ticība un pateicība ir reta lieta. No desmit spitālīgajiem, kas visi tika dziedināti, tikai viens atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos un tas pats bija „cittautietis” – samarietis. Atšķirībā no pārējiem deviņiem viņš saņēma īpašu balvu – tika dziedināts ne tikai pie miesas, bet izglābts arī mūžīgai dzīvošanai, tas ir, viņš tika attaisnots ticībā. Šis cilvēks nepriecājās tikai par dāvanu, kuru saņēma no Dieva, bet neaizmirsa arī pateikties pašam dāvanas devējam. Par pārējiem deviņiem Jēzus saka, ka neraugoties uz to, ka tie visi tika fiziski dziedināti, tie nav pagodinājuši Dievu, tie nepalika ticībā, nenesa Dievam pateicības upuri un netika taisnoti, tas ir, izglābti mūžīgai dzīvei. Tāpat kā samarietis kļūst par priekšteci visiem ticīgajiem, kas vēlāk nāks Kristus baznīcā, lai savu pateicību un pielūgsmi pienestu Jēzum, tā pārējie deviņi kļūst par simbolu visiem tiem, kas Jēzus dāvāto svētību gan saņem, bet tomēr nicina pašu šīs svētības devēju. Nepateicība un garīgs aklums arvien raksturo neticību, kas novēršas no patiesā Dieva un rada visdažādākos elkus. Šodien mēs tātad runāsim par pateicību un nepateicību, par ticību un neticību, par glābšanu un pazušanu.

Kopš mazām dienām vecāki mūs māca pateikties par saņemtajām dāvanām, sakot paldies. Un mēs tiekam mācīti arī sacīt savu paldies nevis abstrakti, bet konkrēti, tieši devējam - tam, no kā esam dāvanu saņēmuši. Tāpat kā esam runājuši par mīlestību, ka tā nav tikai emocijas vai vārdi, tā arī pateicība nav tikai emocijas vai vārdi. Piemēram, Pāvils kādā no savām vēstulēm raksta, ka viņš vienmēr pateicas Dievam savās lūgšanās par to, ka draudzes ticība nepaliek tikai vārdos, bet tiek vērsta darbībā (1. Tes. 1: 3). Tomēr šeit jābūt uzmanīgiem un jāizšķir kāda nianse. Piemēram, sliktu pateicības paraugu redzam kāda farizeja lūgšanā, kurš it kā pateicas Dievam par to, ka viņš nav grēcinieks, tāds kā citi cilvēki, jo atšķirībā no citiem dara daudz labu darbu. Diemžēl ar šāda veida pateicību viņš cildina nevis Dievu, bet pats sevi. Un viņa pateicība paliek pie viņa, tā nevēršas pie Dieva un nesasniedz Dievu. Tā ir nevis Dieva, bet sevis godināšana.

Tāpat kā daudzi sauc: Kungs, Kungs! - bet nedara to, ko Jēzus saka, tāpat daudzi arī saka paldies Dievam te un tur, par šo un to, un nav šaubu, ka tā darīja arī pārējie deviņi spitālīgie, kas tika dziedināti, bet viņi nenāca pie Jēzus, nepateicās viņam, un tādēļ viņu pateicība bija tukša kā farizeja lūgšana, jo tā patiesībā nebija goda došana Dievam. No tā mēs mācamies, ka mūsu pateicībai jāparādās pareizos vārdos un arī darbos. Tas ir, Dievam mēs pateicamies caur Jēzu Kristu, un šīs pateicības kulminācija ir Pateicības mielasts – Svētais Vakarēdiens. Tā ir vieta, kur mēs kā dziedināti spitālīgie nākam un krītam pie Jēzus kājām, pateicoties viņam un pagodinot Dievu. Tādējādi pateicība tiek teikta tieši tam, no kā esam tik daudzkārtīgi saņēmuši glābiņu.

Mēdz teikt, ka briesmas dara cilvēkus gudrus. Tad, kad cilvēks piedzīvo bēdas, slimības, nepatikšanas un citas briesmas, tas kļūst gudrs un meklē palīdzību pie Dieva, un pateicas viņam caur Jēzu Kristu. Tad viņš saprot un zina, cik svarīgi ir būt baznīcā, saņemt grēku atlaišanu un Vakarēdienu, klausīties un mācīties Dieva vārdu. Bet tad, kad briesmas ir garām, cilvēks kļūst vieglprātīgs un pārgalvīgs, tāpat kā deviņi Jēzus dziedinātie lepras slimnieki. Tie atkal bauda atgūto dzīvi, veselību, tuviniekus un draugus, atjaunoto sabiedrisko stāvokli, bet… pateikties Dievam tiem vairs nav ne laika, nedz spēka, nedz īstas vēlēšanās. Par šādiem cilvēkiem apustulis saka, ka labāk tie nemaz nebūtu nākuši pie ticības, jo viņu gals ir sliktāks, nekā sākums: „Bet es jums, lai gan jūs jau visu zināt, gribu atgādināt, ka Tas Kungs gan izglāba tautu no Ēģiptes zemes, bet pēc tam nomaitāja tos, kas neticēja… vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm, trakojošas jūras bangas, kas izgāž putās savu pašu kaunu, nomaldījušās zvaigznes, kam lemta mūžīgā galējā tumsa… Tie ir nīgri kurnētāji, kas tiecas dzīvot pēc savām iekārēm; viņu mutes pilnas uzpūtīgas lielības, un viņi lišķīgi glaimo peļņas dēļ.” (Jūdas 13, 16)

Netrūkst cilvēku, kas paši smagi saslimuši, kam saslimuši vai nomiruši tuvinieki, vai notikusi kāda cita liela nelaime. Bēdās un izmisumā viņi meklē palīdzību pie Jēzus, bet kad palīdzība saņemta, ātri vien viss tiek aizmirsts, un dzīve rit tālāk savu ierasto gaitu. Ak, cik jocīgi! – cilvēks domā – kā es toreiz skrēju uz baznīcu, lūdzu Dievu, bet redz, kā viss tomēr nokārtojās pats no sevis. Labi, ka man izdevās izsprukt no nelaimes! Šie cilvēki ir vienkārši nepateicīgi sava labuma meklētāji, kas godu piešķir nevis Dievam, bet paši sev vai nejaušam gadījumam. Tiklīdz tiem dzīvē sāk klāties labāk, tā viņi aizmirst Dievu un prāto tikai par savu iedomāto labumu.

Ir arī vēl citi, kas ir mocījušies ar dažādiem maldiem un reliģiskām problēmām. Izdzirdot evaņģēliju par grēku piedošanu tikai Jēzus dēļ ticībā, tie kļūst līksmi, priecīgi un sajūsmināti. Bet tad viņi redz, ka šī mācība daudziem nepatīk, ar to dzīvē nevar tālu tikt, un baznīca, kas to māca tiek nicināta, tāpat kā nicināts un nievāts tika Jēzus. Tad viņi dara tāpat kā darīja deviņi spitālīgie - dodas pie cienītiem un populāriem priesteriem, aizmirst Jēzu, viņa Evaņģēliju un zaudē ticību.

Turklāt šādu cilvēku ir daudz. Ne velti Lūka stāsta, ka tikai viens no deviņiem atgriezies pie Jēzus, lai viņam pateiktos. Savas kalpošanas laikā Jēzus dziedināja tūkstošiem cilvēku, bet tikai daži palika pie viņa, turpretī daudzi no viņa atteicās un noliedza savu ticību. Tieši tāpat notiek arī mūsu dienās. Pateicība šajā pasaulē ir reta parādība un nepateicībai arvien tiek atrasts pamatojums un izskaidrojums. Velns visu laiku rūpējas, lai šī proporcija paliktu nemainīga, proti, lai vismaz deviņi no desmit atkristu. Apustulis Pēteris saka, ka „ja tie, kas pasaule gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” Aizmirsdami visu labo, ko saņēmuši, tie novēršas no sava labdara Jēzus un pievēršas paši sev. Tāpat kā deviņi nepateicīgie lepras slimnieki tie ir pārliecināti, ka ir labi un dievbijīgi ļaudis un pat kalpo Dievam. Ne reti Raksti atkritējus salīdzina ar laulības pārkāpējiem. Laulības pārkāpējs ir neuzticīgs un nepateicīgs, viņš pamet savu laulāto draugu, bet neuzskata to par kaut ko sliktu, jo viņš taču dara it kā to pašu ko agrāk un dara to ar mīlestības vārdu uz lūpām. Tieši šī baismīgā liekulība, kas pavada neticību un nepateicību ir tā, kas padara to divkārt pretīgu. Savukārt pateicība, uzticība un ticība arvien iet roku rokā un ir viens no augstākajiem tikumiem.

Vecajā Derībā šajā sakarībā ir atrodams kāds pamācošs stāsts un arī šeit ir runa par kādu lepras slimnieku. Sīriešu karaspēka virspavēlnieks Naamans bija saslimis ar šo baismīgo un nedziedināmo sērgu. Tad Aramas ķēniņš lūdza palīdzību Israēla ķēniņam Jorāmam. Kad Jorāms izlasīja Aramas ķēniņa lūgumu, viņš izsaucās: „Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt!” Tomēr spitālīgais Naamans ieradās Israēlā un tika pravieša Elīsas dziedināts. Kad Naamans atklāja, ka viņa miesa kļuvusi pilnīgi vesela, viņš, agrāk pagāns būdams, apliecināja, ka Israēla Dievs ir bijis viņa patiesais Ārsts: „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” (2.Ķēn.5:1-19) Pēc tam Naamans ar pravieša atļauju atgriezās atpakaļ savā pagāniskajā zemē, līdzi ņemdams vezumu ar zemi no Israēla, uz kuras pielūgt patieso Dievu. Viņš nezaudēja pateicību un turpināja uzticīgi pielūgt un godināt patieso Dievu, iemantodams mūžīgo dzīvošanu. Tomēr šādu ticības cilvēku nekad nav bijis daudz.

No Lūkas stāsta mācamies, ka Kristus baznīca nekad nav bijusi liela un arī nebūs. Pats Kungs to sauc par mazo pulciņu. Turklāt atkrist no ticības ir ļoti viegli un diemžēl tas notiek ļoti bieži. Bieži vien ir pat labi, ja cilvēkam kā samarietim Lūkas stāstā nav ko zaudēt un nav kur citur iet, kā vien pie Jēzus. Evaņģēlijā lasām, ka pārsvarā tie ir tieši šādi cilvēki, kas pulcējas pa Jēzu un paliek pie viņa. Tipisks piemērs ir Marija Magdalēna, muitnieks Caķejs un tamlīdzīgi ļaudis. Jēzus izdzina ļaunos garus no daudziem cilvēkiem, bet neviens viņam tā nepieķērās un nebija tik uzticīgs kā Marija Magdalēna. Viņai tāpat kā samarietim īsti nebija kur iet, jo viņa bija bijusi netikle. Jēzus pats paskaidro, ka viņai ir daudz piedots, tādēļ arī viņa daudz mīlēs. Tāda nu reiz ir ticības daba, ka tā pieķeras vienīgi Jēzum un mīl vienīgi viņu. Tā nemeklē savu labumu citur, kā vien pie viņa. Tā nepārstāj priecāties par grēku piedošanu un Jēzus palīdzību, kas pasargā ticīgo no pasaules vilinājumiem. Šāda ticība Jēzum patīk un viņš to augstu cildina. Viņā nav ne naida, nedz dusmu vien dziļa nožēla, skumjas un izbrīns par atkritējiem: „Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?" Šie ļaudis diemžēl neredzēja un nesaprata, ka miesas dziedināšana bija tikai neliela daļa no tās svētības, kuru Jēzus vēlējās viņiem sniegt, proti, debesis un mūžīgu dzīvošanu. Viņi mīlēja paši sevi un meklēja paši savu labumu un iegalvoja sev, ka gan jau kaut kā tie iztiks bez Jēzus vai arī uzmeklēs viņu kaut kad vēlāk. - Tagad jādara citas lietas, Jēzus jau nekur nepazudīs! Patiesībā Jēzus viņiem bija kļuvis vienaldzīgs. Lai Dievs mūs pasargā no nepateicīgas muļķības, remdenas sirds un arvien stiprāk iededz mūsos mīlestību un pateicību pret viņa Dēlu Jēzu Kristu, kurš izglābis mūs no velna, elles un nāves un turpina ikdienas glābt mūs no daudzām dažādām briesmām, posta un nelaimēm. Āmen.