15. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. (Mt. 6: 24-34)

Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai – saka Kristus. Kādēļ tā? Tādēļ, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem, jo vienu viņš ienīdīs un otru mīlēs, vienam pieķersies un otru atmetīs. - Jā, Dievs jau ir svarīgs, es viņu mīlu, sacīs daudzi, bet bez naudas un mantas jau arī nevar iztikt. Patiešām? Kristus saka, ka neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas un cilvēks nedzīvo tikai no maizes, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes. Nostādot pretī vienu otram kalpošanu Dievam un mantai Jēzus atklāj to, ko cilvēki parasti vēlas noklusēt, proti, ja kāds mīl naudu, tam nav iespējams neienīst Dievu, ja kāds pieķeras mantai, viņš atmetīs Dievu. Kā Luters saka: „Nav iespējams, ka tas, kurš mīl naudu un ir tai pieķēries neienīstu Dievu.” Jā, bet bez naudas jau arī nevar iztikt – žēli turpina vaidēt neticība. „Bez Evaņģēlija gan ikviens var iztikt vai veselu gadu” – atbild Luters. „Un šādi zeļļi grib tikt uzskatīti par evaņģēliskiem kristiešiem!”… „Te redzam, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs būtu kristieši, tad darītu tā: mēs nicinātu mantu un rūpētos par Evaņģēliju, raudzīdamies, kā reiz sākt dzīvot saskaņā ar to un arī darbos pierādīt, ka esam kristieši. Šādu kristiešu ir pavisam maz; tādēļ arī mums nākas uzklausīt šo spriedumu – mēs esam Dieva nicinātāji, kuri ienīst Dievu bagātības un mantas dēļ. Redzi, tāda ir mūsu labā slava. Mums vajadzētu kaunēties līdz sirds dziļumiem – mēs esam pagalam! Bet mēs turamies itin braši; man šķiet tas skaidri parāda, kas mēs esam par putniem.”

Jā, mēs esam savādi putni un turamies itin braši par spīti visam un no visas sirds ticam, ka nauda un manta atrisinās visas mūsu problēmas. Nauda ir mūsdienu pasaules lielais dievs. Un mums šķiet, ka mēs esam gudri, zinoši un tālredzīgi ļaudis. „Bet”, vaicā Luters: „Ko gan ķeizaram palīdz viņa lielās dārgumu krātuves un bagātības, kad tuvojas viņa nāves stunda? Manta ir nožēlojams, nejauks, bezspēcīgs dievs, kas nevar sadziedēt pat vienu augoni, jā, manta pat nespēj pasargāt pati sevi. Tā guļ lādē, ļaudama, lai cilvēks par to rūpējas, jā, to vajag sargāt un pieskatīt kā ikvienu vāju, nespēcīgu, nevarīgu lietu… Tik nespēcīgs dievs nevienam nevar palīdzēt. Kaunies pielūgt mirušo dievu, kas nespēj tev palīdzēt pat sīkumos, tomēr izliekas tik dārgs un vērtīgs… Pat sienas varētu mums uzspļaut par to, ka dievam, ko sagrauž kodes un saēd rūsa, uzticamies vairāk nekā patiesajam Dievam, kurš rada un dod visas lietas un kura rokās ir debesis, zeme un viss, kas tajās atrodams… Cik apkaunojošas lietas dara pasaule! Dievs sūta naudai un mantai dažādus ienaidniekus, lai mēs redzētu un atzītu savu neticību un bezdievību, - ka uzticamies tik vārgam un nespēcīgam dievam, lai gan itin viegli varētu pieķerties patiesajam, stiprajam un varenajam Dievam, kurš dod mums naudu, mantu, augļus un visu, kas vajadzīgs. Tomēr mēs esam un paliekam tik negudri, ka radām savus dievus. Kaunies tu nolādētā neticība!”

Patiesi, neticībai būtu par ko kaunēties, taču tā staigā apkārt lepna un lai gan tiek mocīta un negūst ne mieru ne prieku, neticība turpina kalpot mamonam līdz nomirst un tad tiek guldīta kapā tikpat plika un kaila kā pēdējais ubags.

Te nu mūsu nožēlojamais prāts krīt izmisumā un sāk žēli vaimanāt - tad jau atliek tikai vai nu elle vai bada nāve. Un ja mūsu žēlsirdīgais Kungs Jēzus nenāktu mums palīgā, mēs kļūtu pilnīgi bezdievji vai arī dzīvotu izmisumā. Tomēr pazīdams mūsu vājumu, laipnais un žēlsirdīgais Jēzus mierina un pamāca mūs: „Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsiet un ko dzersiet, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsieties.” Jēzus nesaka – nemācieties, nestrādājiet, bet gan – nezūdieties! Ar šo vārdu Jēzus savalda neprātīgo cilvēka prātu un vienkārši norāda uz Dieva providenci jeb to, kā Dievs uztur savu radīto pasauli. Lai kā arī esam pūlējušies pēc grēkā krišanas paši nodrošināt savu dzīvi – lāsts, ko cilvēks izvēlējās – tomēr neesam guvuši panākumus. Nav cilvēka spēkos uzturēt pašam sevi. Tādēļ Jēzus saka – nezūdieties! Tas jums nepalīdzēs! Strādājiet, dariet katrs to, kas jums jādara pēc sava aicinājumu, un Dievs jūs uzturēs. Pavisam vienkāršos un katram cilvēkam saprotamos vārdos Jēzus tālāk norāda uz dabas pasauli – raugieties, kā Dievs baro putnus un kādās drēbēs viņš ietērpj lauka puķes – un savaldiet savu mežonīgo prātu, kurš cita nekā nezina kā zūdīties un vaimanāt. Jūs taču esat daudz labāki nekā putni un pļavas zāle! Vai tiešām jūs domājat, ka Dievs par jums nerūpēsies un negādās? Tā var domāt tikai mazticīgais, un ticības trūkums arī ir visu mūsu nelaimju pamatā. Mēs varam zūdīties cik gribam, bet tas nepagarinās mūsu mūžu pat par minūti, nedz arī dos mums ēdienu vai dzērienu. Dievs zina, ka jums tas ir vajadzīgs un savā laikā viņš dos jums visu, kas nepieciešams. Tikai tad, kad Dievs to dod, to vajag arī pareizi izlietot.

Nepazīdami dzīvo Dievu, debess un zemes Radītāju, bet godinādami savus iedomu tēlus vai roku darinājumu, pagāni dzenas pēc naudas un mantas, jo viņi, lai cik vājš būtu viņu prātiņš, tomēr saprot, ka viņu dieviņi tiem neko nedos. Tie ir mēmi un bez dzīvības, nevarīgi un nespēcīgi. Tā kā kristieši dzīvo pagānu vidū, tad viņiem pielīp pagānu domāšana, pagānu rūpes un raizes. Tā vietā – Jēzus saka – dzenieties nevis pēc naudas un mantas, bet pēc Dieva valstības un Dieva taisnības. Tās ir lietas, kuras jums ir vajadzīgas daudz vairāk, nekā nauda un manta. Visu pārējo Dievs jums laipni piemetīs.

Lai cik savādi tas būtu, man tomēr gandrīz nekad nav nācies dzirdēt, ka kāds zūdītos pēc Dieva valstības un taisnības vai arī dzītos pēc tās. Cilvēki vienmēr rīkojas otrādi, uzskatīdami, ka šīs lietas tiks piemestas, bet jāzūdās un jādzenas ir pēc naudas un mantas. Tā ir pagāniska domāšana, kas nicina Dievu un neko labu no viņa negaida. Tā vietā Jēzus māca saviem ticīgajiem sargāties no pasaules neprātīgās zūdīšanās un dod tiem pavisam vienkāršu, bet ģeniālu padomu – atlieciet zūdīšanos uz rītdienu! Vienmēr sakiet sev tā – es zūdīšos rītdien, bet šodien dzīvošu kā putns gaisā un puķe laukā! Un kopā ar Luteru un visu svēto Kristus baznīcu lūgsim Dievu, lai viņš mums dod savu žēlastību, ka reiz sākam tā arī dzīvot un Evaņģēlijs nepaliek tikai ausīs un uz mēles, bet ienāk arī sirdī un izpaužas darbos. Āmen.