17. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lk. 14: 1-11)

Visu 20. gadsimtu Rietumu pasaulē valdīja dziļa morāles krīze, kas uz brīdi mazinājusies gadsimta beigās, pašreiz turpinās ar jaunu spēku. Daži no būtiskākajiem jautājumiem šajā sakarībā ir - kāda ir likuma daba? Kur pamatojas likums? Kā likums skaidrojams? Atbildot uz šiem jautājumiem mūsdienu sabiedrība svaidās no visatļautības līdz cietsirdībai, jo līdz ar dievticības un evaņģēlija zudumu, ir zudusi arī likuma izpratne.

Pāvils saka, „ka nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom. 13: 1), turpretī mūsdienu sabiedrībā likuma pamats vairs nav Dievs, bet gan sabiedrība, pats cilvēks. Praktiski tas nozīmē, ka likumam ir pilnīgi zudis reāls pamats. Ja visā pasaulē tiktu rīkots referendums un lielākais vairums nobalsotu par to, ka zagt un slepkavot ir labi, vai tas nozīmētu, ka zagšana un slepkavošana patiešām būtu labas? Protams, nē! Tātad likums būtībā ir neatkarīgs no tā, ko cilvēki par to domā jeb kāda ir cilvēku likumdošana. Likums ne tikai pamatojas Dievā, bet likums mūs arī konfrontē ar pašu Dievu: „Tas, kas pretojas varai, saceļas pret Dieva iedibināto kārtību, bet tie, kas saceļas, paši sev izpelnās sodu.” (Rom. 13:2)

Tā kā Dievs ir mīlestība, tad viņa likumā redzam izpaužamies Dieva mīlestību. Mīlestība ir likuma jēga un būtība. „Kas otru mīl, ir piepildījis likumu… bauslības piepildījums ir mīlestība.” – saka Pāvils (Rom. 13: 8, 10). Tādējādi likums ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr tas rosina mīlestību. „Tiklīdz likums sāk vērsties pret mīlestību, tam jāpārstāj darboties.” – saka Luters. Un tālāk viņš piebilst, ka likumi jāievēro „tikai tad, kad tie kalpo un nāk par labu tuvākajam; ja likumi grib mūsu tuvākajam kaitēt, tad tie nav jāievēro.. visiem likumiem jātiek mainītiem un mīkstinātiem atbilstoši mīlestībai pret tuvāko.” Tādējādi pieņemot likumus, ir svarīgi izvērtēt vai tie nāks par labu vai sliktu pašiem vājākajiem un vismazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem. Sekojoši, likumam ir vajadzīgi labi likuma skaidrotāji. Ja tādu trūkst, tad cilvēki cieš. Piemēram, krīzes laikā daudzas pasaules valdības mīkstināja likumus, lai palīdzētu vienkāršajiem cilvēkiem. Turpretī Latvijā likumi tika padarīti vēl bargāki. Tie kalpoja tikai valdošās grupas interesēm, bet daudzi cilvēki no tā smagi cieta, zaudēja savus uzņēmumus un īpašumus.

Vecajā Derībā labs likuma skaidrošanas piemērs ir Mozus. Dievs caur Ābrahāmu bija devis Isarēla tautai apgraizīšanas likumu, kas bija tautai ārkārtīgi svarīgs. Tomēr garajos 40 gadu ilgajos klejojumos tuksnesī Mozus nevienu nelika apgraizīt, novilcinot apgraizīšanu līdz ceļojuma beigām. Tieši tāpat rīkojās Dāvids, pats ēzdams un dodams saviem karavīriem skatāmās maizes, kuras pēc likuma viņi nedrīkstēja ēst. Bet tā kā cits ēdiens nebija pieejams, Dāvids ēda skatāmās maizes un devas tās saviem karavīriem, jo nepieciešamība atceļ likumu. Tieši to pašu darīja Kristus, ļaudams saviem mācekļiem sabata laikā plūkt vārpas, un, kā lasām šīs dienas evaņģēlijā, sabatā dziedinot slimo cilvēku. Kristus pareizi skaidroja likumu, norādīdams, ka sabats ir dots cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ. Kad farizeji un rakstu mācītāji iebilda, viņš vienkārši tiem jautāja: „Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Un Lūka saka, ka neviens no Jēzus pretiniekiem nav varējuši tam neko iebilst.

Tālāk īsā līdzībā Jēzus māca par Dieva valstību, un mums tiek atklāts, ka cilvēku vidū ierastā kārtība Dieva valstībā nav spēkā. Lai gan laicīgajā pasaulē šīs pasaules varenajiem pienākas goda vietas, Jēzus saka, ka viņa valstībā viss ir pilnīgi citādi. Arī daudzviet citur evaņģēlijos Jēzus asi pretstata pagānu despotisko valdīšanu ar to, kā lietām jānotiek Dieva valstībā. Tā piemēram, Jēzus saka, ka viņa valstībā tam, kurš vēlas būt lielākais, jākļūst par kalpu, un ikvienam, kurš vēlas būt pirmais jākļūst par visu vergu. (Mk. 10: 42:45) Tie nebija tikai teorētiski apgalvojumi, bet Jēzus pats apstiprināja to ar savu šokējošo piemēru, kad noraidot mācekļu iebildumus, viņš pieprasīja ļaut mazgāt tiem kājas. Kāju mazgāšana, sulaiņa ikdienas pienākums, vairāk nekā jebkurš cits darbs atbilda verga stāvoklim. Tas bija kaut kas, ko ikviens brīvs cilvēks uzskatīja par kaut ko tādu, kas atradās pilnīgi zem viņa goda. Jēzus iedrošināja savus mācekļus sekot viņa piemēram, mazgājot vienam otra kājas, un viņš ar to nedomāja tikai simbolisku pazemību, bet konkrētu un visskaidrāko iespējamo veidu, kas raksturotu mācekļu attieksmi vienam pret otru. Tā bija parasta, ikdienišķa prasība, mazgāt vienam otra kājas. Ja kāju mazgāšana nav zem viņu goda, tad arī nekas cits tāds nav.

Praktiski Jēzus pilnībā atmeta sociālo statusu, tādējādi sperot soli, kam nav līdzīga cilvēces vēsturē. Viņš nevis piešķīra visiem mācekļiem kunga stāvokli (jo tad vienmēr būtu citi, ārpus kopienas, pār kuriem paaugstināties), bet pazemināja visus līdz pašam zemākajam - verga statusam. Vergu sabiedrībā neviens nevar iztēloties sevi pārāku pār citiem.

Satriecoši oriģināla ir arī Jēzus izvēle attēlot Dieva valdīšanas prasības par piemēru stādot mazus bērnus. Tikai kļūstot līdzīgam bērnam, ir iespējams ieiet Dieva valstībā. Doma te iespējams nav tik daudz bērnišķīga uzticība, kā tas, ka bērniem nav sociālā statusa. Kļūt līdzīgam bērnam, nozīmē attiekties no jebkurām prasībām uz statusu, kas būtu pārāks par citiem. Tieši tāpat kā Jēzus sacīja, ka tam, kurš vēlas būt visaugstākais, jākļūst par vergu visiem citiem, tāpat viņš arī saka, ka ikviens, kurš kļūst tikpat zems kā bērns, ir lielākais Dieva valstībā. Vārds „zems” šeit pauž attieksmi pret sociālo statusu. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Jēzus rada jaunu hierarhijas veidu – otrādi apgrieztu, kur tas, kurš visvairāk līdzinās vergam vai mazam bērnam, atrodas pašā augšā, bet patiesībā šie izteikumi kalpo, lai gāztu jebkuru domu par statusu vai stāvokli sabiedrībā. Tas pats attiecas arī uz aforismu: „Daudzi, kas ir pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” Debesu valstība ir kājām gaisā apgriezta pasaule, kas noraida jebkuras prasības pēc sava nozīmīguma un prasa atteikties no jebkuras pašapziņas.

Debesu valstība pieder tiem, kas ir līdzīgi bērniem, tāpat kā tā pieder tiem, kas līdzīgi nabagiem. Tas ir Jēzus sludinātās „labās vēsts nabagiem” saturs. Viņš tiem saka, ka Dieva valstība pieder tieši viņiem. Šie nabagie, par kuriem runā Jēzus, nav parasti nabadzīgi ļaudis, bet tie ir galēji nabagie, cilvēki, kas atrodas sociālās un ekonomiskās piramīdas pašā apakšā. Jēzus nesaka, ka Dieva valstība pieder tikai viņiem, bet, viņš saka, ka viņi ir paraugs visiem citiem Dieva valstības pilsoņiem, paraugs, kuram jālīdzinās visiem. Tam jānotiek vismaz tādā mērā, kā to rāda padoms, kuru Jēzus dod turīgiem ļaudīm - kad tie rīko viesības, neaicināt uz tām savus radus, draugus un kaimiņus, bet „nabagos, klibos, tizlos un aklos.” Tas ir kaut kas vairāk nekā dāsna labdarība, kas bija vispārzināms jūdu pienākums. Tas nozīmē izturēties pret galēji nabagajiem kā pret sev līdzīgiem. Tikai tas, kurš ievēro šo noteikumu, tikai tas, kurš ir kā bērns, pieder Dieva valstību. Jēzus patiesi visā nopietnībā stādīja nabagos un bērnus augstāk par citiem, lai atņemtu visiem citiem jebkuras privilēģijas.

Tādējādi nabagie ir Dieva valstības pilsoņa modelis ne tikai tādēļ, ka viņiem nav sociāli ekonomiska statusa un resursu, bet arī tādēļ, ka viņi ir pilnīgi atkarīgi no Dieva. Jēzus nekad nerunā par attiecībām cilvēku starpā bez atsauces uz Dievu. Tas, kas pārveido sabiedrību Jēzus ideālā, ir Dieva pazīšana. - Dievs ir pilnīgi uzticams un bezgalīgi dāsns visa labā avots, no kura visa radība ir pilnīgi atkarīga. Uzticība šim Dievam ir tā, kas dara iespējamu dāsnu dalīšanos starp cilvēkiem. Ja Dieva tauta to nedara, tad citos zūd ticība Dieva dāsnumam. Tāda veida uzticība Dieva gādībai, kādu iztēlojās Jēzus, kā dārga pērle ir ietverta vienā no Mūsu Tēvs lūgumiem: „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”

Atbilstoša materiālo vajadzību apmierināšana, ne greznība, apgāde dienu no dienas, bet ne bagātības uzkrāšana, ir viss, kas tiek prasīts. Un šī prasība ikvienu Jēzus mācekli nostāda ubaga lomā, kas dienu no dienas ir atkarīgs no žēlastības dāvanām. Tie, kas mācekļiem pasniedza šīs dāvanas bija galvenokārt zemkopji, kam pašiem bija vismazākā drošība par rītdienu. Bieži vien tie bija tikai dienas strādnieki, kas nekad nenopelna vairāk, kā nepieciešamas nākošās dienas maltītei. Tādu radikālu uzticību, uzticību, kas pilnīgi nabagajiem ir vienīgā iespēja, Jēzus pieprasa no visiem mācekļiem. Tas ir tas, kas saprotams ar Jēzus vārdiem „kas pats paaugstinās taps pazemots, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Un tas labi saskan ar mācību par Dieva aicinājumu, kur nevis cilvēks pats lauž sev ceļu ar elkoņiem un dūrēm, ar meliem un blēdībām, bet ar pazemīgu gaidīšanu uz paaugstināšanu, kas kā Dieva aicinājums nāk caur priekšniecību.

Mēs visi vārdos tam teorētiski piekrītam, bet dzīvē parasti dzīvojam pēc apkārtējās sabiedrības likumiem. Cilvēka prāts nespēj ticēt Dievam un paļauties uz viņu. Prāts lauž sev ceļu pretī tam, ko iedomājas esam par labāko. Tā Lats dodas uz to vietu, kura viņa acīm visvairāk līdzinās Paradīzei un viņam nākas vilties, jo viņš nokļūst Sodomā un Gomorā. Turpretī Ābrahāms ir gatavs iet vienalga kurp, jo viņš staigā ar Dievu un viņš zina, ka Paradīze ir nevis tur, kur acis redz sev tīkamas lietas, bet gan tur, kur ir Dievs.

„Tā nu šī Evaņģēlija kopsavilkums”, saka Luters, „ir šāds: mīlestība un nepieciešamība drīkst pamācīt visus likumus; ikviens likums ir grozāms un mīkstināms atbilstoši tam, ko prasa mīlestība, ja ne likums jāatceļ pat tad, ja eņģelis to būtu devis no debesīm.. Tālāk mūsu Kungs māca, kā mums jāpazemojas un jāpakļaujas citiem.” Āmen.