18. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. (Mt. 22: 34-46)

Apklusinājis jūdu reliģisko Tempļa eliti - saduķejus, kas neticēja mirušo augšāmcelšanai, Jēzus atbild uz farizeju jautājumu: „Kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”

„Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”

Vecajā Derībā šis teikums sākas ar vārdiem: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.” Tūkstošiem gadu dievbijīgi jūdu vecāki katru rītu un vakaru svinīgi atkārtoja šos Bībeles vārdus un jau no mazotnes mācīja tos saviem bērniem. Arī pats Jēzus tos būs mācījies, sēžot Jāzepam uz ceļiem. Daudzi atstāj neievērotu galveno šajos vārdos, ko zināja ikviens jūdu bērns – Dievs ir viens vienīgs Kungs! Jēzus to apliecina sarunā ar farizejiem, bet viņš tūdaļ iet tālāk un skaidro, ko tas īsti nozīmē. Apliecinājis galveno jūdu ticības patiesību, ka Jahve ir viens vienīgais Dievs, kam pienākas nedalīta mīlestība un pielūgsme, Jēzus samulsina jūdus ar jautājumu par Mesiju jeb Kristu, kuru ķēniņš Dāvids saucis par savu Kungu. Jēzus klausītāji apmulsa tādēļ, ka izklausījās, ka te ir runa par diviem Kungiem – Jahvi un Kristu. Lai saprastu, ko Jēzus šeit sacīja, apskatīsim kādu citu Rakstu vietu un tā ir no Pāvila 1. vēstules korintiešiem:

„Mums ir viens Dievs – Tēvs, no kā ir viss, un mēs esam priekš viņa, un viens Kungs – Jēzus Kristus, caur kuru ir visas lietas un mēs caur viņu.” (8:6)

Šo teikumu Pāvils ir veidojis no divām Rakstu vietām. Pirmā ir tā, kuru Jēzus citēja farizejiem – „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs”, bet Pāvils savā tekstā ir piemērojis šos vārdus kristīgai izpratnei. Viņš praktiski atkārto visus „Klausies, Israēl!” (Šmah) vārdus – Tas Kungs, mūsu Dievs, tas Kungs ir viens (5. Moz. 6: 4). Bet Pāvils ir mainījis šo vārdu kārtību tā, ka tie apstiprina divas lietas: viens Dievs – Tēvs un viens Kungs – Jēzus Kristus. Tādējādi Pāvils runā par Dievu un Kristu kā par vienu Dievu, iekļaujot Kristu unikālajā Dieva identitātē, tajā, kas Dievs ir. Šādi Pāvils ticību vienam Dievam skaidro kā kristiešu ticību. Ja tas būtu saprotams tā, ka ticībai vienam Dievam tiek pievienots vēl viens Kungs, tad jūdu izpratnē Pāvils būtu runājis par diviem dieviem. Viens Dievs pluss viens Kungs būtu nepārprotama pretruna un maldi. Bet Pāvils šeit nevis pievieno vienam Dievam, kam ticēja jūdi, vēl vienu Dievu, bet viņš iekļauj Jēzu īpašajā jūdu Dieva izpratnē, kā to vēsta vārdi: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.” Tas izriet no tā, ka vārds Kungs, kuru Pāvils attiecina uz Jēzu, sakot - „viens Kungs” – ir ņemts no paša Klausies, Israēl! teksta. Pāvils nepievieno vienam šā teksta Dievam vēl citu Kungu, kuru pats teksts neminētu. Viņš vienkārši sauc Jēzu par to „Kungu”, kas ir minēts - Klausies, Isarēl! - tekstā. Šis teksts apstiprina, ka Jēzus tāds patiesi ir, viņš ir Kungs. Tādējādi Pāvils ģeniālā veidā pārformulē Klausies, Israēl! tā, ka viens Dievs, tas kas viņš ir, ir viens Dievs – Tēvs un viens Kungs, Dieva Kristus. To darot, Pāvils negrēko pret jūdu ticību vienam Dievam, kā tas notiktu tad, ja viņš Jēzu tikai pievienotu vienam Dievam.

Ir svarīgi ievērot, ka Pāvils šeit runā gan par Dievu Tēvu, gan Kristu kā par Radītāju. Radīšana jūdu ticībā bija kaut kas tāds, ko darīja tikai vienīgi Dievs. Runājot par Radītāju, ar to vienmēr tika saprasts tikai viens vienīgs Dievs. Neviens cits, ne cilvēki, nedz eņģeļi nevarēja būt saistīti ar vārdu Radītājs. Līdzīgā veidā Pāvils runā arī citviet savos rakstos: „No viņa un caur viņu, un uz viņu ir visas lietas.” (Rom. 11: 36). Šeit Pāvils runā vienkārši par Dievu vispār, bet mūsu apskatāmajā tekstā Vēstulē korintiešiem Pāvils to pašu attiecina arī uz Kristu, attiecinot uz Dievu divas prepozīcijas, kas apraksta Dieva kā Radītāja attiecības ar visu radīto „no”, „priekš” vai „uz”, bet trešo prepozīciju „caur” viņš attiecina uz Kristu. Pāvila vārdiem no Vēstules romiešiem ir daudz paralēļu jūdu rakstos, kas liecina, ka Pāvils šeit vienkārši citē visiem zināmu jūdu formulējumu. Tas liecina, ka Dievs ir ne tikai radīšanas cēlonis – visas lietas ir no viņa, un radīšanas mērķis – priekš viņa visas lietas, bet arī instrumentālais cēlonis – caur viņu visas lietas. Dievs viens vienīgais ir tas, kurš rada! Tā ir jūdiem raksturīga pārliecība, ka izņemot vienu vienīgo Dievu neviens cits nepiedalās viņa radīšanas darbā. Jūdi zināja, ka Dievs to paveic viens pats ar sava Vārda vai Gudrības palīdzību. Pāvils šajā īpašajā Dieva radīšanas darbā iekļauj arī Kristu, piešķirot viņam instrumentālā cēloņa lomu – Dieva radīšanas darbs notiek caur Kristu. Pāvils šeit tātad saka, ka Kristus ir tas pats, ko Vecā Derība sauca par Dieva Vārdu vai Gudrību, vai arī abi kopā. Nav svarīgi Vārds vai Gudrība, jo jūdi zināja un sacīja, ka Dievs savu radīšanas darbu veicis caur savu Vārdu vai Gudrību. Pāvilam tas dod iespēju parādīt, kā tieši radīšanas darbā ir iesaistīts Kristus, nekompromitējot jūdu ticību vienam Dievam. Pašu jūdu vidū šāda izpratne, izšķirot Dieva identitātē Vārdu un Gudrību pastāvēja – Dievs radīja ar Vārdu un blakus viņam bija viņa Gudrība. Vārds un Gudrība piederēja Dieva identitātei, tam, kas Dievs ir. Vārds un Gudrība bija kaut kas, ko jūdi izšķīra, bet nekad nenodalīja no paša Dieva. Vārds un Gudrība bija daļa no tā, kas Dievs ir, daļa no viņa identitātes. Un Pāvils šeit tieši to pašu saka par Jēzu. Vispirms viņš nošķir vienu Dievu no visiem pagānu dieviem, apstiprina jūdu ticību vienam Dievam un tad iekļauj šajā ticībā vienam Dievam arī Jēzu un dara to jūdiem pazīstamā veidā. Viņš nevis pievieno Jēzu vienam Dievam, bet gan iekļauj viņu vienā Dievā, saglabājot unikālo jūdu izpratni par vienu Dievu. Pāvilam tas nav Dievs pluss Kristus, bet Kristus Dievā, kur Dievs bez Kristus nemaz nebūtu Dievs.

Agrīnajā baznīcā jautājums par Kristus personu sagādāja lielas grūtības, jo kristiešu vidū parādījās dažādas grieķu filozofijas ietekmētas grupas, kas Dievu saprata Platona filozofijas kategorijās. Tas noveda pie maldu mācībām, jo filozofiski nebija iespējams pareizi izprast Dievu. Nīkajas ticības apliecībā baznīcas tēvi paveica brīnumu, raksturojot Kristu kā „vienādu ar Tēvu būtībā”. Tas bija filozofisks, nevis Jaunās Derības jēdziens, bet šādā veidā viņi pasargāja Jaunās Derības mācību par Kristu kā patiesu Dievu, un izdarīja to ar pašu filozofu ieročiem, atspēkojot ķeceru viltības. Diemžēl tas radīja jaunas problēmas, jo daudzi tagad nevis pētīja Jaunās Derības mācību un formulējumus par Kristu, kā piemēram, minētajos Pāvila un citos Jaunās Derības tekstos, bet Jaunās Derības vietā par pamatu pieņēma filozofisko izpratni. Lai gan tagad Jēzus dievišķumu sargāja formulējums – „vienāds ar Tēvu būtība”, tas bija satura sargs, nevis pats sargājamais saturs. Filozofiskā Dieva izpratne nespēja ietvert bagāto Vecās un Jaunās Derības mācību par Dievu. To tagad arvien vairāk aizstāja cilvēka prāta konstrukcijas, kas radīja vai nu ierobežotu vai izkropļotu Dieva attēlu. Piemēram, teologi nespēja saprast, ka Kristus cilvēcībā patiesi atklājas Dievs. Viņi gan runāja par Dieva ciešanām, bet filozofiskie uzskati tiem traucēja izprast, ko tas īsti nozīmē, proti, ka pats Dievs cieš kopā ar savu radību, pats Dievs ar savu nāvi uzveic mūsu grēku un nāvi; cilvēks Jēzus valda pār universu un tamlīdzīgas lietas. Tādēļ Dieva izpratne un teoloģija kļuva arvien filozofiskākā un tādējādi arvien seklāka un nabadzīgāka. Luters savā reformatora darbā atkal no jauna pavēra durvis patiesi bībeliskai Dieva izpratnei, kas ļāva satapt Ābrahāma, Jēkaba un Īzaka, nevis filozofu Dievu.

Bībeles galvenā rūpe ir atklāt nevis filozofisku abstrakciju, prāta spekulācijas par to, kas ir dievišķs, kāda vispār ir dievišķā daba, bet gan to, kas patiesi ir viens vienīgais, konkrētais Dievs Jahve, jeb citiem vārdiem – kāda ir dievišķā identitāte, kas Dievs ir, un ko viņš dara un ko šajā sakarībā nozīmē Kristus. Filozofu Kristus ļoti slikti ietekmēja baznīcas mācību, īpaši jautājumā par sakramentiem jeb Dieva noslēpumiem. Lutera diženais veikums bija senās baznīcas kristoloģijas iedzīvināšana, uzsverot abu Kristus dabu nesaraujamo vienību un īpašību komunikāciju – tas, kas attiecas uz vienu dabu, attiecas arī uz otru. Sekojoši varēja sacīt – Dievs gulēja šūpulī, dzēra Marijas pienu un vienlaicīgi valdīja pār universu; Cilvēks Jēzus bija Dievs, Dievs cieta un mira pie krusta. Sekojot Luteram mums ir jāmācās runāt par Kristu tā, kā to dara Jaunā Derība, kas cilvēkā Jēzu redz patiesu Dievu. Bībelē ir pietiekoši daudz valodas resursu, lai runātu par Dieva mūžīgo noslēpumu – Dievs skatīts miesā. Tas, piemēram, ir veids kā par šīm lietām ar farizejiem runāja pats Jēzus un neviens nevarēja viņam neko iebilst. Tas ir veids, kā par to runāja arī Pāvils: ir viens Dievs un viņš ir Kungs Kristus. Protams, tas prasa paskaidrojumus, kā tas viss saistās kopā ar cilvēku Jēzu un viņa krusta nāvi, bet izejot no Dieva identitātes skatījuma to paveikt var vieglāk un galvenais pareizāk un saprotamāk gan jūdiem, gan viņu mantiniekiem - mums kristiešiem. Šādā skatījumā mēs iegūstam nevis divas – zemo un augsto izpratni par Kristu, neuzsveram viņa cilvēcisko vai dievišķo dabu, bet iegūstam pašu augstāko un patiesāko Jaunās Derības kristoloģiju - Jēzus viscaur ir tieši tas, kas ir būtisks un raksturīgs pašam Dievam, viņiem ir viena identitāte. Tajā kā Jēzus dzīvo, raud, priecājas, ēd un guļ, mirst pie krusta un augšāmceļas, mēs redzam patiesu Dievu. Viņš ir tas pats, kurš mirst pie krusta un vienlaicīgi valda pār visumu, kam kalpo eņģeļu pulki un kura vārda priekšā lokās visi ceļi. Sarunā ar farizejiem Jēzus saka, ka Dāvids to jau zinājis, saucot viņu par Kungu, tas ir, vārdā, kas bija attiecināms vienīgi uz Dievu. Īsi sakot, Jēzus stāvēja farizeju un rakstu mācītāju priekšā un no Rakstiem pierādīja, ka Kristus ir pats Dievs, Dievs pie mums, Dievs priekš mums, tuvu jo tuvu klātesošs Dievs. Farizeji saprata, ka Jēzus runā pats par sevi, bet viņiem nebija ko atbildēt, bet jautāt tie neko arī vairs neuzdrīkstējās, jo tad viss jautājums apkārtējiem kļūtu vēl skaidrāk saprotams. Un to pieļaut viņi nevēlējās.

Savukārt mēs esam šodien dzirdējuši kā pats Kristus un viņa uzticamais apustulis Pāvils brīnišķīgā veidā izklāsta ticību vienam Dievam - Tēvam un viņa Kristum, kas kopā ar Svēto Garu ir viens patiess un augsti slavējams Dievs. Mēs esam mācījušies arī, ka, lai cīnītos ar maldu mācībām un ķeceriem, dažreiz ir nepieciešams izmantot filozofiskus argumentus, bet tie nekad nevar aizstāt pašu Bībeles mācību, jo tajā un tikai tajā mēs sastopam savu Glābēju, Kungu Jēzu Kristu tādu, kāds viņš patiesi ir – Dievs ar mums, Dievs priekš mums, mūsu Glābējs, Dievs, kurš mīlēdams mūs, mūsu pestīšanas labad cieš un mirst. Filozofiski šāds Dievs vienkārši nav iespējams. Filozofiski Dieva žēlabas par to, ka Dievs viņu ir atstājis ir neprāts. Dieva gudrība cilvēka prātam arvien šķiet neprāts. Bet tieši šādā neprātīgā veidā Dievs ir nolēmis mūs glābt. Āmen.