19. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. (Mt. 9: 1-8)

Šīs dienas evaņģēlijs atklāj bezgalīgo Dieva mīlestību un arī dīvainas lietas par mums cilvēkiem. Pēc tam, kad pie Jēzus tika atnests kāds paralizēts vīrs, Jēzus tam vispirms piedeva grēkus. Tā viņš atklāj arī visu cilvēku galveno bēdu – tas ir grēks. Farizeji uzskatīja, ka Jēzus zaimo Dievu, bet, par pierādījumu tam, ka viņam ir vara piedot grēkus, Jēzus šo nedziedināmi slimo cilvēku dziedināja, un triekas ķertais ņēma savu gultu un devās uz mājām. Citi, to redzēdami, izbijās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. Matejs raksta, ka šo cilvēku ir bijis daudz, liels pūlis. Viscaur evaņģēlijos lasām, ka daudz slimu cilvēku pat no tālienes nākuši pie Jēzus, lai saņemtu palīdzību. Kad Jēzus kādu dziedināja, apkārtējie parasti brīnījās un slavēja Dievu. Bet Jēzus šajā gadījumā darīja daudz vairāk – viņš atbrīvoja slimo no slimību un visu likstu cēloņa – grēka. Diemžēl mēs nekur evaņģēlijos nelasām, ka ļaudis būtu pulcējušies apkārt Jēzum, lai saņemtu grēku piedošanu. Un tā tas ir noticis arī vēlāk viscaur baznīcas vēstures gājumam – cilvēku pūļi ir nākuši uz baznīcu, lai glābtos no dažādām nelaimēm, lai tiem šajā pasaulē klātos labāk, bet tikai retais ir nācis pēc grēku piedošanas.

Tas par mums cilvēkiem atklāj kaut ko ļoti būtisku – mēs vēlamies paglābties no grēka sekām, bet nevis no paša grēka. Tomēr kristīgā ticība balstās nevis brīnumos, neparastos dziedināšanas gadījumos, bet tieši grēku piedošanā. Kristība, kas turpinās Absolūcijā un Svētais Vakarēdiens ir vispirms grēku piedošana. Grēks nošķir cilvēku no Dieva, grēks ir dzīve bez Dieva un tas nav pārvarams ar labu apņemšanos, paša cilvēka spēkiem un pūliņiem. Šajā ziņā mēs visi esam kā triekas ķerti, paralizēti un bezspēcīgi. Kādam ir burtiski jānes mūs pie Jēzus, jo paši mēs nespējam šo ceļu veikt. Un tas, kas nes mūs pie Jēzus un viņa dāvātās grēku piedošanas un tai sekojošas dziedināšanas ir Dieva vārds.

Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Dieva vārda zināšanas un izpratne mūsdienu cilvēku vidū, arī baznīcas ļaužu vidū, ir ļoti vājas. Kā viens no galvenajiem iebildumiem šajā sakarībā parasti tiek minēts laika trūkums, mums nav laika. Bet vai tā patiešām ir? Vai tas drīzāk neliecina, ka mēs vienaldzīgi vadām savas dienas šīs pasaules grēka tumsā, nemaz neilgojoties pēc tā, lai Jēzus atdarītu arī mūsu acis, lai evaņģēlija saule iespīdētu mūsu dvēseles tumsā?

Neilgi pēc 2. pasaules kara maza jūdu bēgļu grupa, bēgdama no padomju laimes zemes, kājām mēroja ceļu no Sibīrijas uz Rietumeiropu. Kad viņi sasniedza savu dzimto ciematu Polijā, tie atklāja, ka tajā viss ir sagrauts un izpostīts, ciematā vairs nebija atrodams neviens dzīvs cilvēks, visi bija noslepkavoti. Viss, kas bija palicis pāri no nodedzinātās vietējās sinagogas bija pagrabs. Nokāpuši pa kāpnēm, bēgļi tajā atrada dažas samirkušas lapas, ar Bībeles komentāriem. Iedeguši sveci tie tūdaļ apsēdās, lai kopīgi tās lasītu. Tajā brīdī garām skrēja kāds cits bēglis, saukdams – vai jūs esat aizmirsuši, ka jūs glābjat savas dzīvības? Krievi tūdaļ slēgs robežas, bet amerikāņu zona ir vēl tālu. Bēdziet! Tad viens no lasītāju grupas atgaiņādamies atrauca: Liecies mierā! Cilvēkam ir jāmācās! Te atklājas gadsimtiem lolotā mīlestība pret Dieva vārdu. Tas, kas citiem šķita otršķirīgs, šiem ļaudīm bija iespēja atklāt paša Dieva domas. Un tas jebkuros dzīves apstākļos ir pats svarīgākais. Arī visā mūsdienu dzīves steigā, aizņemtībā un nemitīgajā laika trūkumā pats svarīgākais ir apsēsties ar Bībeli rokās un uz visiem iekšējiem un ārējiem traucēkļiem atbildēt lakoniski – liecies mierā! cilvēkam ir jāmācās! Tā pamatā ir vienkārša atziņa, ka Bībeles studijās atklājas gan Dieva mīlestība pret mums, gan mūsu mīlestība pret Dievu un vēlme dzīvot viņam tīkamu dzīvu, un tas ir pats svarīgākais šajā pasaulē.

Diemžēl, ja mēs kaut cik esam apgrābstījuši Jaunās Derības tekstus, tad Vecā Derība parasti ir pilnīgi aizmirsta. Aizmirsts ir tas, ka pats Jēzus un cilvēki, ar kuriem viņš runāja, ne reti zināja Veco Derību no galvas, vārdu pa vārdam. Visa viņu dzīve bija Dieva Vārda caurausta. Ja mēs nepārzināsim Vecās Derības rakstus, arī Jaunā Derība paliks nesaprasta. Tās būs tikai mūsu iedomas par to, kas tur rakstīts. Jēzus Bībele bija Vecā Derība un viss, ko viņš mācīja izriet no tās. Tā bija Grāmata, no kuras dzīvoja arī viņa laikabiedri.

Bērni sāka mācīties Bībeli jau no mazotnes. Piemēram, Pāvils par Timoteju saka, ka viņš no mazām dienām zinājis Rakstus (2. Tim. 3: 10). Sasnieguši tīņa vecumu, daudzi puikas zināja Rakstus gandrīz burtiski no galvas. Tie nebija tikai atsevišķi Bībeles stāsti, bet viss teksts kopumā, kas ļāva tiem iegūt kopainu par Dieva varenajiem darbiem vēsturē un nākotnes apsolījumiem. Pēc tam tālāk tie parasti mācījās Rakstu skaidrojumus. Katru nedēļu Bībele tika lasīta priekšā sinagogā, un protams, Jēzus zēna gados katru nedēļu klausījās gan tās lasījumus, gan skaidrojumus. Jeruzālemes draudzes vadītājs Jēkabs šo praksi min Apustuļu darbu grāmatā: „Jo sludinātāji jau kopš senām paaudzēm lasa Mozus likumu sinagogās ik pilsētā katrā sabatā.” (15: 21) Tā visā plašajā pasaulē, kur vien atradās Dieva ļaudis, gadu simteņiem katru sabatu tika lasīts visur viens un tas pats teksts. Arī mēs, katru svētdienu lietojam noteiktus tekstus un esam šo paražu aizguvuši no jūdiem. Cita starpā, vai jūs zināt, no kurienes cēlies mūsu vārds paraža? Ik sabata jūdu lasījumu tekstus ebreju valodā sauc par parashah. Bībeles lasīšana viņiem bija neatņemama katras nedēļas daļa, tā bija viņu paraža, un mēs no viņiem aizguvām šo vārdu, attiecinot to uz kaut ko, ko cilvēks dara regulāri. Tas pats notika arī agrīnajā baznīcā. Jūdiem šajā sakarībā ir pat īpaši svētki: katru rudeni, kad sākas viņu Jaunais gads, Rakstu tīstokļi tiek svinīgi attīti atpakaļ no Piektās uz Pirmo Mozus grāmatu, un mācīšanās sākas atkal no jauna. Šos svētkus sauc par „Bauslības Prieku”. Tā ir tikai viena tekstu rinda, kas tiek lasīta sabatā, bet ir arī otra tekstu rinda, kas tiek lasīta nedēļas gājumā. Kas gan traucē kristiešiem savā ģimenē vai nelielā pulciņā sanākt kopā nedēļas gājumā un lasīt stāstus par Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu? Vai tad mūsdienu cilvēks dzīvo tikai no maizes, nevis no katra vārda, kas izriet no Dieva mutes? Vai mūsdienu cilvēkam nav jāmācās? Vai mums Dieva vārds ir mazāk vajadzīgs, nekā Pāvilam un pašam Jēzum?

Bībele ir grūts, sarežģīts sens teksts. Tās vēsts ir kā sarežģīta simfonija, kuru veido neskaitāmi motīvi – ticība, cerība, mīlestība, patiesība, prieks, savienodamies vienā lielā un varenā tēmā – Dieva žēlsirdība. Pilnā mērā tā mums atklājas Jēzū, kurš piedod grēkus un dziedina dvēseli un miesu, kā to lasījām šīs dienas evaņģēlijā. Apgūt šo vēsti nav iespējams vienā dienā, un izsmelt Bībeles vēsti nevar gadu tūkstošos. Ja mūsu apkārtējā pasaule ir tik brīnišķīga un sarežģīta, ka tās studijas un pētniecība prasa cilvēku mūžus, un tāpat mēs par to zinām maz, tad cik gan daudz vairāk Bībele! Tā ir neizsmeļams dārgumu krājums un to nevar apgūt vienā dienā. Dieva Vārds darbojas kā ūdens pilieni, kas lēnām, gadu gājumā sagrauž klinti, veidojot tajā noteiktu rakstu. Ja viss ūdens nogāztos pār klinti vienā brīdī, nekas tamlīdzīgs nenotiktu. Tāpat kā ūdens piles veido zīmējumu klintī, tāpat mūsu sirdīs to dara Dieva vārds. Tas negrib mūs noslīcināt, gāzdamies pār mums pāri vienā brīdī, bet gan pārradīt. Mēs gribam, lai mums visu Bībeli izklāsta vienā Bībeles stundā vai īsā grāmatā. Mēs esam ļaudis, kuru izglītošanās ir virsraksti interneta rakstos. Dieva vārds ir citāds, tas ir kā dimants ar neskaitāmām šķautnēm. Mums jātur to savā priekšā, jāgroza un jāaplūko no visām pusēm, ļaujot, lai tas mūsu dzīvēs iezaigojas visā savā daudzveidīgajā krāšņumā. Dievam patīk savu patiesību rakstīt mūsu sirdīs lēnām, daudzu gadu garumā, viņa tautai kopīgi studējot viņa vārdu.

Kā gan mēs varam sacīt – es mīlu Dievu, ja nevēlamies dzirdēt, ko viņš mums saka? Dieva vārds nav troksnis, kas nāk no mūsdienu cilvēku mutēm. Tā ir viņa mīlestības vēstule mums, pilna tik daudz uzticīgas laipnības, sirsnības un prieka. Nu, iedomājieties, jūs satiekaties ar savu mīļoto cilvēku, kurš pirms tam atsūtījis jums vēstuli ar savas mīlestības apliecinājumiem. Jūs satiekaties, viņš gaida no jums atbildi, bet jūs neesat vēstuli izlasījis. Ar ko beigsies jūsu randiņš? Vai nebūs tā, ka arī mums, satiekot Dievu, būs jāstomās – nu jā, kaut ko jau Tu mums rakstīji, tur bija kaut kas par mīlestību, bet tas bija tik garš un grūts, un es no tā neko daudz nesapratu, tāpēc es nelasīju, un, vispār, man arī nebija laika, daudz darba un citu lietu un kaut kad jau jāatpūšas arī… Bet vai Dievs mums tad nejautās – bet, mīļais draugs, kāpēc tad tu esi šeit?

Jā, un vai mūsu lūgšanas nav atbildes uz Dieva mīlestības vēstuli?! Iedomājieties, jūsu mīļotais cilvēks atsūta jums vēstuli - garu un sirsnīgu savas mīlestības apliecinājumu, un jūs aizsūtat atbildi – sveiki, man vajag vairāk naudu, veselība pieklibo, un kaimiņu Jankam derētu sadot pa purnu, galīgi krīt uz nerviem, āmen. Tādas īsumā ir vēstules, kas tiek sūtītas Dievam, un tās pašas tikai tad, kad nu citādi galīgi vairs nevar. Kāda mīlestība, tādas vēstules! Vai jūs gribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā mūžīgi? Vai drīzāk jūs neuztaisītu viņam elli, kur viņam pašam mūžīgi lasīt savas vēstules? Un vai mūsu ģimenes arī nebrūk tieši tādēļ, ka beigu beigās, gadiem ilgi mums nav vairs nekā cita, ko vienam otram sacīt, kā - nauda, veselība un nekrīti uz nerviem? Un tad mēs sākam prātot par šķiršanos… Bet, ja nu Dievam arī sākt nākt prātā līdzīgas domas par mums? Ko tad, ja arī viņš grib šķirties no mums? Tā ir lieta, par ko vērts padomāt nopietnāk, vēl jo vairāk tādēļ, ka Raksti Dieva attiecības ar ticīgajiem nereti apraksta kā laulāto attiecības. Mūsu dzīvē pienāk brīži, kad mēs sakām – es viņu vairs nespēju panest; tas nav izturams; viņš ir vienaldzīgs, remdens; slinks un dumjš; viņš grib mani tikai izmantot; es viņu neinteresēju utt. Tā ir, bet Dievs saka apmēram to pašu: Kādā vietā viņš saka, ka ir nolicis cilvēkam dzīvot ne vairāk par 120 gadiem, jo ilgāk viņš burtiski nespēj cilvēku paciest. Kad mēs sakām – es nespēju vairs paciest savu vīru vai sievu, savus vecākus vai bērnus, tad pirmajam jautājumam vajadzētu būt – bet vai ar to Dievs nevēlas tev pateikt, ka viņš nespēj panest arī tevi, ka tu esi tāds pats savās attiecībās ar Dievu, kādi ir tavi tuvākie attiecībā pret tevi? Ja tu nevari panest viņus, tad zini, ka tieši tāpat arī es nevaru panest tevi. Tad nu, ja vēlamies, lai Dievs panes mūs, mums jāpanes arī vienam otru, kā Pāvils saka – nesiet viens otra nastas, jo Dievs nes jūsu visu nastas.

Un tad vēl dievkalpojums, kas patiesi ir paša Dieva aicinājums uz tikšanos, viņa dedzīga vēlme atklāt mums savu mīlestības pilno sirdi. Bet mēs - neatnākam. Neatnākam vienreiz, neatnākam otrreiz, neatnākam arī trešo reizi… un tad beidzot, aizelsušies, atskrienam ar netīrām mutēm un saburzītām drēbēm, un kad nu Dievs mums sāk stāstīt, cik ļoti viņš mūs mīl un cik ļoti ir gaidījis, mēs izklaidīgi lūkojamies apkārt, urbinām degunu un beidzot nepacietīgi izgrūžam – iedod naudu, izārstē slimību un sadot tur tam pa purnu! Āmen. Un tad mēs paskatāmies apkārt un redzam, ka citi ir visai līdzīgi mums un nedaudz tā kā sakaunējušies, bet diezgan noteikti, steidzamies prom – eh, tā baznīca, tie ticīgie… Ātrāk atpakaļ - pie pasaules, pie īstās dzīves! Mēs gan tajā ne mūžam neatzītos, pat ja spīdzinātu, varbūt neatzītos, bet tomēr tas ir tā – mēs bēgam paši no sevis, no savas neuzticības, liekulības, divkosības, remdenuma un vienaldzības, no sava briesmīgā un stindzinošā sirds tukšuma… tik mums nopakaļ skan vienīgā īstā mīlētāja klusā nopūta: „Atgriezies, atgriezies, Šulamīte, atgriezies, atgriezes, lai tevi aplūkojam.. redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista… Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!... Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!” Bet to mēs vairs nedzirdam… un labi, ka nedzirdam, jo tas traucētu progresa un labklājības himnai, kas nu atkal skan mūsu sirdīs. Tas traucētu mums būt sava likteņa kungiem un dvēseles kapteiņiem. Vien īsajos vājuma brīžos mēs klusu pie sevis bubinām savas mīlestības dziesmu - naudu, veselību, izpriecas, un, ja var, arī Jankam pa purnu, āmen.