Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. (Jņ. 4: 46-54)
Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītā galminieka dēla dziedināšana turpina pagājušajā svētdienā iesākto tēmu par ticību. Jēzus sākotnēji norāj galminieku, konstatējot mūsu visu nelaimi: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Pēc tam Jēzus mudina galma vīru ticēt viņa vārdiem: „Ej tavs dēls dzīvs!”, galminieks tiem noticēja un pārnācis mājās atklāja, ka viņa dēls ir pilnīgi vesels. No šā stāsta mēs varam mācīties par ticības raksturu.
Pagājušajā svētdienā mēs runājām par to, ka ticība ir paļaušanās uz Dieva apsolījumiem bez jebkāda pieredzes apstiprinājuma šajā pasaulē. Vēstulē ebrejiem ticība tiek raksturota kā cerības pamats, kas „pārliecina par neredzamām lietām.” (11:1) Par svētajiem Vecās Derības ļaudīm vēstule saka: „Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi visi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju.. tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas.” (11: 13-16) Ticībā viņi pacieta izsmieklu un šaustīšanu, važas un cietumu, tika nomētāti akmeņiem, sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja apkārt avju un kazu ādās tērpušies, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības. Lai gan pasaule nebija viņu cienīga, viņiem bija jāmaldās pa tuksnešiem, kalniem, jāmīt alās un aizās. Dievs apstiprināja viņu ticību, bet viņi neviens šīs dzīves laikā nesaņēma apsolīto. (11: 36-39) Apsolījums viņiem piepildījās tikai debesīs. Šāda ticība ir īpaša Dieva dāvana, un tās saturs ir paļaušanās uz Dieva vārdu. Mūsu nelaime ir tā, ka mūsu vājā ticība vēlas pieredzi. Tā galma vīrs saka: „Kungs, nāc pirms mans dēls mirst.” Jēzus nepiepilda šīs ilgas pēc zīmēm un brīnumiem, bet mudina galma vīru uzticēties viņa apsolījumam: „Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs notic Jēzus vārdiem un atklāj, ka viņa dēls ir ticis dziedināts. Un tad - evaņģēlists saka – viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Vai tad viņš jau iepriekš neticēja? Kas šī ir par ticību un ar ko tā atšķiras no pirmās?
Pirmās ticības pamatā bija degoša nepieciešamība, tā bija ticība tam, ka Jēzus var palīdzēt šīs pasaules nelaimēs, un pietiek ar tiem apsolījumiem, kurus Jēzus devis savā vārdā. Otra ir pilnīga paļāvība uz Kristu, ka viņš zina un var darīt to, ko cilvēks nespēj saprast un aptvert. Tā ir ticība, ka grēcinieki ir taisnoti Dieva priekšā pateicoties Kristus nāvei un augšāmcelšanai; tā ir ticība, ka mēs celsimies augšā no nāves; tā ir ticība, ka Dievs mums dāvās jaunu pasauli un mūžīgu dzīvi tajā kopā ar Dievu. Tā ir ticība tam, ko acis nekad šajā pasaulē neredzēs. Tā ir patiesa ticība, un tāds ir patiesas ticības raksturs. Kādēļ tā ir nepieciešama? Mēģināšu to paskaidrot ar piemēru.
Kāds ievērojams moderno laiku jūdu teologs, raksturojot jūdaisma atšķirības no kristietības, saka: Jūdaisms nepazīst pestīšanu caur ticību tādā nozīmē, kā to mācīja Pāvils, kurš pasludināja, ka akla ticība pati par sevi pelna Dieva atalgojumu. Jūdaisms noliedz jebkuru nesamierināmu pretrunu starp ticību un saprātu. Tā kā jūdaisms ir ne tik daudz dvēseles glābšana mūžībā, cik cilvēces pestīšana vēsturē, tad tas atzīst cilvēces vēstures progresu, ar kuru tas ir cieši saistīts. Tādēļ jūdaisms nepiedāvā absolūtu patiesību, kā to dara kristīgā teoloģija, bet vienkārši norāda uz ceļu, kas ved uz augstāko sasniedzamo patiesību. Galējā un pilnīgā patiesība, tāpat pilnīgs taisnīgums un miers tiks sasniegts tikai vēstures piepildījumā pasaules galā (Kaufmann Kohler). Šis jūdu izpratnes piemērs ir ļoti pamācošs, tādēļ mēģināsim to kopīgi pārdomāt.
No vienas puses jūdu teologs noraida aklu ticību, iespēju, ka starp ticību un saprātu varētu pastāvēt nesamierināmas pretrunas un absolūtas patiesības esamību, bet no otras puses viņš runā par progresu, kā par absolūtu patiesību, apstiprina ideālu mieru un taisnīgumu un absolūtas patiesības esamību, kas viss tiks sasniegts pēdējo laiku pasaules piepildījumā. Sakiet man - kas cits tas ir, ja ne akla ticība, nesamierināma pretruna ar saprātu un pretenzijas uz absolūtu patiesību? Viss, ar ko jūdu teologs atšķiras no kristiešiem, ir tas, ka viņš ir atmetis Kristu. No šīs jūdu pozīcijas ir tikai viens solis līdz materiālismam. Atmetam arī Dievu un iegūstam materiālistu Utopiju. Un tā prasa absolūtu un nedalītu ticību – laimes zemei nākotnē. Bet kādēļ, lai mēs tam ticam? Vai tā nav akla ticība? Materiālistiskais pasaules uzskats balstās jūdu un kristīgo sektantu idejās, un tā ir pati neloģiskākā, nekonsekventākā un tāpēc patiešām visdīvainākā mācība no visām mācībām, kādas jebkad uz zemes ir dzirdētas. Un tas, ka materiālisti joprojām turpina sevi uzdot par pašu zinātniskāko pasaules uzskatu, kas atbrīvo no reliģiskās māņticības, - arī tas ir dīvaini, vairāk nekā dīvaini. Neticu nekam, ko nevar pierādīt, balstoties uz pieredzi, bet tajā pašā laikā dzīvoju tā dēļ, ko nekāda pieredze nevar pierādīt.
Pareizu attiecību veidošana starp augstāko nākotnes cerību un tuvāko laiku cerību modernā laikmeta kristiešiem ir bijusi grūta lieta. No vienas puses, moderno laiku progresīvisms apvienoja abas kristiešu cerības vienā utopiskā progresa ceļā panāktā nākotnes vīzijā - utopijā. Utopija kļuva par mērķi, kurš jāsasniedz neraugoties pat uz tādām katastrofiskām sekām, kādas vērojām Staļina Krievijā un Mao Ķīnā. Utopisms ir bīstams pa daļai tādēļ, ka tas nekad nevar samierināties ar to, kas ir pragmatiski iespējams noteiktos apstākļos. Tas cenšas pārsniegt reālās cilvēka situācijas robežas ar milzīgām pūlēm un masu upuriem cenšoties dzīt cilvēci pretī saviem utopiskajiem mērķiem, kas parasti ietver varmācīgu to cilvēku apspiešanu, kas nepiekrīt utopistu plāniem. Tas tā ir arī attiecībā ne tikai uz cilvēkiem, bet arī pārējo dabas pasauli. Modernais utopisms ir gājis roku rokā ar nežēlīgu tehnoloģisku dabas ekspluatāciju radot postošas ekoloģiskas sekas, kādas bija vērojamas Padomju Savienībā un Austrumeiropā.
No otras puses, modernajos laikos tradicionālā kristietība ir tikusi apsūdzēta pretējos maldos: savas cerības virzīšanā tikai uz nākošo pasauli, lai turētu cilvēku masas pakļautībā, spiežot tās samierināties ar bēdīgajiem šīs zemes apstākļiem. Cerību uz nākošo pasauli, kur tiks atlīdzināti zaudējumi šajā, marksisti nodēvēja par „tautas opiju”. Tomēr apsūdzība ir pārspīlēta un būtu nepareizi censties mazināt augstākās nākotnes cerības lomu kristīgajā teoloģijā un sludināšanā. Tieši tā ir bijusi neatsverams palīgs cilvēkiem bezcerīgās dzīves situācijās, kas ļāvusi cilvēkiem turpināt dzīvi arī tad, kad bija zudusi jebkāda cerība uz labākām pārmaiņām šajā pasaulē.
Sektantiskās idejas un materiālistu pasaules skatījums ir utopisks, un tā ir akla ticība, kas nav pamatota nekur. Turpretī Pāvila un visu kristiešu ticība nav akla, jo tā ir pamatota Dieva un viņa Kristus personā. Ticības raksturs ir tāds, ka ticība tic, tas ir, tā bezgalīgi uzticas Dievam, par spīti savai pieredzei, saprātam, velnam un visai pasaulei. Citādi ticība nav un nevar būt ticība. Pretstats ticībai ir šaubas un nedrošība. Tās rodas tādēļ, ka ticības vietā stājas dažādi cilvēku izdomājumi.
Tā jūdaismā par glābjošo faktoru kļūst piederība jūdu tautai, nevis ticība. Pat atkritējs joprojām ir piederīgs savai tautai. Arī mūsdienu sektantiskā kristietība lielā mērā ir zaudējusi savu katolisko ticību glābšanai tikai no ticības. Tikai teoloģiski labi trenēta acs spēj pamanīt to dziļo iekšējo nedrošību attiecībā uz pestīšanu, kas ir raksturīga mūsdienu kristietībai, slēpjoties aiz mūsdienu reliģiskās daudzveidības un krāšņuma. Tie cilvēki, kas šo ticību ir ņēmuši nopietni, vada dzīvi nedrošībā un dvēseles mokās. Šie daži nopietnie ļaudis spēj patiesi novērtēt to prieku, sirds atvieglojumu un drošību, ko dod evaņģēliskas baznīcas mācība par Dieva piedošanu. Evaņģēliskās baznīcas grēksūdzes dziesma: „Kungs, atdod atkal grēciniekam to pestīšanas prieku, kas sirdi pieved Glābējam, caur ko es taisnots tieku. Caur Tavu krusta nopelnu dod mieru, prieku drošību, pret grēku, velnu, nāvi.” – šādiem cilvēkiem ir paradīzes balss, balss, kas reāli dod to, ko tā saka.
Lūk, šeit ir šī lielā atšķirība, kas atbrīvo no šaubām par ticības apsolījumiem vispār, vai par laiku, kas būs jāpavada purgatorijā. Pretēji vienaldzībā slīkstošajai vai šaubu mocītajai kristietības daļai evaņģēliskais kristietis jau tagad kopā ar eņģeļiem un visiem svētajiem dzied paradīzes dziesmu, pateikdamies Dievam par glābšanu no grēka, velna un nāves. Šāds kristietis zina, ka Dieva pestīšanas darbs ir pilnīgi droša lieta, neatkarīga ne no viena cilvēka. Augšāmceldams Jēzu no nāves, Dievs pasludināja lielo piedošanas vārdu – vispārējo amnestiju visai cilvēcei. „Viena cilvēka (Jēzus) taisnības darbs visiem nes taisnošanu un dzīvību.” (Rom. 5:18) Diev-cilvēkā Kristū, kurš tika upurēts par cilvēces grēku, visa Dieva taisnība ir kļuvusi par realitāti un tiek dāvāta grēciniekiem. Tas ir neaptverams brīnums, par ko Pāvils saka: „Mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē.” (Rom. 5:10) Dieva ienaidnieku grēki tika izpirkti, pašam Dievam mirstot pie krusta un samierināti ar Dievu Lieldienu brīnumā, kad Kristus tika pasludināts par mūsu taisnību. Tātad Dieva žēlastība nav nekas tāds, kas saņemams noslēpumainos rituālos, nekas tāds, kas kaut kādā veidā saistītos ar cilvēku darbiem, organizācijām un amatiem, vai nacionālo piederību, lai cik reliģiski tas viss šķistu. Žēlastība ir nepelnīta, tā ir Dieva labvēlība pret grēcinieku Kristus dēļ. Šī Dieva laipnība nevar tikt atkārtota, mainīta vai anulēta, bet tā ir reiz par visām reizēm noticis un piepildīts fakts. Tomēr kristietība arī ļoti labi apzinās, ka tas nav kāds triviāls fakts, par ko nav vērts pat runāt, jo visur tur, kur šī samierināšana ar Dievu Kristū tiek noraidīta, elle un Dieva mūžīgās dusmas joprojām paliek baismīga realitāte. Tādēļ Pāvila vēstule romiešiem sākas ar vārdiem: “Es nekaunos kristus evaņģēlija dēļ, tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos” (Rom. 1: 16-17) Šie Pāvila vārdi nozīmē, ka apustuliskā sludināšana ir dievišķs, glābjošs spēks, jo tajā tiek atklāta un sniegta taisnošana, ko Kristus bija izcīnījis miesā nākdams. Šī Dieva taisnība apklāj visu un piedod visu. Šī svešā jeb Kristus taisnība netiek iegūta ar bauslības darbiem, ne ar kādiem reliģiskiem darbiem, kā tas notiek dažādās reliģijās, bet tiek dāvāta vienīgi caur ticību. Un tādējādi mēs tiekam rosināti ticēt – „no ticības uz ticību”, raksta apustulis. To, kas reiz jau ticis pabeigts, nevajag vairs darīt, to atliek tikai saņemt un tas notiek tad, kad atzīstam, ko Dievs Kristū ir paveicis mūsu labā. Tas ir Evaņģēlijs – grēku piedošana Kristus dēļ, kas saņemama ticībā. Turklāt arī pašu ticību rada Dievs! Tā ir viņa dota roka, ar kuru saņemt Viņa dāvanu – grēku piedošanu. Mūsu glābšana no iesākuma līdz beigām ir Dieva darbs. Mūsu ticības apliecībās lasām:
„Kad tiekam kristīti, saņemam Svēto Vakarēdienu un Absolūciju, mūsu sirdīm ir stipri jātic, ka Dievs patiešām piedod mums Kristus dēļ.” (Apol. XIII, 4).
Vārdi „stipri ticēt” šeit nozīmē nevis kādu darbu vai piepūli no cilvēku puses, bet tikai to, ka Dieva piedošanas vārds ne tikai tiek dzirdēts, bet arī tiek saņemts un kļūst par personisku pārliecību. Tā Dieva vārds Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā uzrunā katru ticīgo atsevišķi, konkrēti un tieši, dāvājot grēku piedošanu, mieru ar Dievu un drošu pārliecību par mūžīgo dzīvošanu Debesīs kopā ar Dievu.
Luteriskās baznīcas ticības apliecības stāv un krīt par šo skaidro un vienkāršo pārliecību – par grēku piedošanas un pestīšanas drošību. Savukārt sektanti to nolād, stāvot un krītot par nedrošību. Šeit atklājas nesavienojamā plaisa, bezdibenis starp Luterisko baznīcu un sektām. Visu sektantisko sistēmu var ietvert vienā trāpīgā vārdā – nosacījums. Par ko Luters savulaik ir sacījis, ka šīs vārds ir tas, kas rada visu postu un nelaimes. Dieva glābšanas darbam, viņa evaņģēlijam nav un nedrīkst būt nosacījumu. Tur, kur ir nosacījumi, nav Evaņģēlija, un tur arvien valda nedrošība un tiek meklēti arvien jauni darbi, ar kuriem pestīšanu nodrošināt.
Tieši pret šo farizejiski baiso nedrošību un neskaidrību vēršas Kristus Evaņģēlijs. Dievs vēlas, lai viņa ļaudis būtu droši un pārliecināti, ka tie ir apžēloti grēcinieki, kam Kristus dēļ piedoti visi grēki. Viņš grib, lai arī mēs katrs būtu pilnīgi droši, ka Dievs mums piedod visus mūsu grēkus bez kādiem nosacījumiem. Mūsu grēknožēla, sirds satriektība vai dedzīga gatavošanās, pat ticība nevar būt nosacījums Dieva žēlastībai. Dieva labvēlība ir patiesa, neatkarīga no jebkuriem nosacījumiem. Tā ir Evaņģēlija būtība, kas muitniekiem un grēciniekiem lika bariem pulcēties ap Jēzu. - Kā? Arī mēs esam Dieva pieņemti? Viņš mīl arī mūs! Tas viņu ausīm izklausījās brīnums un radīja viņos nebeidzamu pateicību pret Galilejas mācītāju, kas viņiem to bija izskaidrojis.
Arī mums jāzina, ka Dievs mūs visus pieņem bez kādiem nosacījumiem, un viņš vēlas, lai mēs būtu pilnīgi droši un pārliecināti par viņa laipnību pret mums nabaga grēciniekiem. Šodien Kristībās Dievs piedeva mazajai meitenei visus grēkus, dāvājot jaunu pamatu visai viņas esamībai. Kristība tika dota ar vārdiem – Tas Kungs Tevi pasargās īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Balstoties šajā Kristībā apsolījumā Dievs Absolūcijā katram mums piedeva visus grēkus, un to pašu viņš darīs un nostiprinās arī Svētajā Vakarēdienā. Vairāk par visu Dievs vēlas, lai mēs būtu par to pārliecināti un nešaubītos. Viņš zina, ka beigu beigās mūsu galvenais un lielākais ienaidnieks nav viss mūsu vēsums, nolaidība un pašpaļāvība, arī ne mūsu daudzās vainas un nepilnības, bet gan neticība viņa darbam un ticība pašu darbiem. Tādēļ apustulis Jānis brīdina, ka šāda attieksme ir baismīgs grēks, kas dara Dievu par meli, jo noraida to, ko Dievs mūsu labā darījis caur savu Dēlu Jēzu Kristu, glābdams mūs no velna, elles un nāves. Un pats Kristus saka, ka pasaulē ir tikai viens vienīgs grēks, proti, neticība viņam. No tā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā un dod paļāvīgas un uzticīgas sirdis, kas ar prieku un bez šaubām, pateicības pilnām sirdīm saņem viņa dāvanas. Āmen.
