22. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

„Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties [izlīdzināt parādu]. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mt.18:23-35)

Mūsu dzīve šajā pasaulē ir tāda, ka gribot negribot, mēs darām viens otram pāri, sāpinām cits citu. Tādēļ ārkārtīgi svarīga ir savstarpēja piedošana. Un tā reiz Pēteris jautā Jēzum: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko?” Tad, vēlēdamies parādīt savu labo gribu, Pēteris piebilst: „Vai pietiks ar septiņām reizēm?” Uzslavas vietā Pēterim jādzird Jēzus pārmetums: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas”. Pēc tam, lai paskaidrotu mācekļiem savus vārdus, Jēzus stāsta tiem līdzību par ķēniņu un kalpu, kas tam bija parādā. Līdzības saturs ir beznosacījumu piedošana – Dievs piedod jums, jūs piedodat viens otram. Piedošana ir kaut kas īpašs, to nevaram mācīties no dabas pasaules. Būtu muļķīgi gaidīt, ka daba piedos mums mūsu kļūdas. Tādēļ arī dabas bērni pagāni, kas ir dabas mācīti, nepiedod. Turpretī ticīgs cilvēks ir kas vairāk, kas augstāks par dabu, ticīgs cilvēks ir Dieva mācīts, mācīts būt līdzīgs pašam Dievs – žēlsirdīgs un piedodošs.    

Mūsu pestīšanas pamatā ir piedošana. Dievam tā ir tik svarīga lieta, ka Jēzus māca visus ticīgos savās ikdienas lūgšanās atkal un atkal vērsties pie Dieva ar vārdiem: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Mazajā katehismā Luters šos vārdus paskaidro šādi: „Mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzam, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības to visu dod, jo mēs ikdienas daudz grēkojam un esam pelnījuši vienīgi sodu. Tādēļ arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums.” Tāda ir kārtība, kam jāvalda Dieva bērnu vidū.

Protams, pasaules bērnu starpā viss ir citādi. Tur ikviens grib, lai pret viņu izturas iecietīgi, taču pats nekad nelaiž garām izdevību atmaksāt savam pāridarītājam. Vai tā būtu saeimas tribīne, laikrakstu slejas, savstarpējās attiecības darba vietās vai kaimiņu starpā, visur, kur ir pasaules bērni, valda viens likums un viena kārtība – atmaksāt otram ar uzviju. Vārdi, žesti, izturēšanās, viss liecina vienu un to pašu – tie ir šīs pasaules bērni, kas vēlas atriebties viens otram, cik vien iespējams. Pāvils saka, ka slikta sabiedrība samitā labus tikumus, un arī mūsu miesas prāts mudina mūs uz ļaunu. Tādēļ, lai mēs nekļūtu šai pasaulei līdzīgi un nesekotu savām dabiskajām atriebības tieksmēm, pārdomāsim, ko Jēzus mums māca par piedošanas svētību.

Pirmā lieta, kas jāatceras vienmēr, bet ko mēs bieži aizmirstam, ir tā, ka mēs visi esam Dieva parādnieki. Līdz ar ķēniņu Dāvidu mums jāatzīst: „Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas.” (Ps.40:13) Pietiek atvērt baušļu sadaļu katehismā, lai pārliecinātos, ka Dāvidam ir pilnīga taisnība. Nav neviena taisnā, pilnīgi neviena! Neviens mēs neesam Dievu pienācīgi bijājuši, neesam sargājušies no visa ļauna, neesam Dievu mīlējuši un bēdās paļāvušies tikai uz viņu; neesam savu Kungu slavējuši priekos un neesam viņu arī piesaukuši bēdās; mēs neesam uzcītīgi klausījušies un mācījušies viņa svēto vārdu; esam bijuši slinki un nolaidīgi gan savus vecākus godājot, gan bērnus audzinot; cita cilvēka dzīvība, veselība un labklājība mums ir maz ko nozīmējusi; arī savu laulāto draugu neesam pienācīgi mīlējuši; sava manta un savs labums mums allaž bijis svarīgāks par to, kas pieder citiem; mums reti ir nācis prātā par to rūpēties un gādāt, ka tas tam paliek, bet tā vietā esam drīzāk domājuši, kā to dabūt sev; citu cilvēku godu un labo slavu esam sargājuši reti, ja vispār, un bieži vien darījuši tieši pretējo; turpretī par savu vārdu un labo slavu uztraucamies bezgalīgi; turklāt visu laiku savā miesā esam jutuši iekāri pēc tā, kas mums nav – kurnējuši pret Dievu un bijuši skaudīgi un nenovīdīgi pret saviem līdzcilvēkiem. Dievam tas viss, protams, nav palicis nepamanīts. Protams, pasaules bērni te vienmēr rod iespējas attaisnot paši sevi, bet Dieva bērniem neatliek nekas cits, kā kopā ar ķēniņu Dāvidu atkal un atkal no jauna lūgt: „Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvo vidū.” (Ps.143:2).

Dāvids pareizi formulē mūsu stāvokli šajā pasaulē. Pat varens ķēniņš būdams, viņš zina, ka ir tikai kalps, Tā Kunga kalps. Un būdami kalpi, mēs pārāk bieži esam iedomājušies, ka esam kungi gan Dieva, gan viens otra priekšā. Tā ir bēdīga alošanās, jo mēs neesam nekas vairāk kā mūžīgi Dieva parādnieki, ubagi, kas pārtiek no viņa žēlastības, blēži un nelieši, ko apbrīnojamā veidā viņš pats ir atpircis no pelnīta soda, ar savām ciešanām un nāvi. Kā pazudušajam dēlam Kristus līdzībā mums atliek tikai atzīt un lūgt: „Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu cienīgs, ka tu mani sauc par tavu dēlu.”; un atkal un atkal piebilst kā tam nabaga muitniekam templī: „Dievs esi man grēciniekam žēlīgs.” Tas ir vienīgais uz ko varam cerēt – nepelnītu Dieva žēlastību, viņa bezgalīgo žēlsirdību, laipnību un mīlestību. Mēs neviens neesam pelnījuši, ka viņš darītu mums ko labu. Ja esam godīgi pret sevi, mums nākas atzīt – elle un velna vecmāte ir viss, ko esam pelnījuši. Tikai tādēļ un vienīgi tādēļ, ka Jēzus ir nesis mūsu sērgas un ciešanas un visas mūsu vainas uzkrāvis sev, mēs varam cerēt uz Dieva žēlsirdību, cerēt, ka viņš piedos mums mūsu grēku vainu. Un viņš patiešām to tā arī dara, atklādamas, ka viņa piedošana ir atslēga visam, vienīgais iemesls, kādēļ šī pasaule vēl pastāv. Kā mīlīgs, laipns un draudzīgs Tēvs viņš izdzēš mūsu noziegumu un pārkāpumu sarakstu no savas grāmatas un žēlsirdīgi pieņem mūs par saviem mīļajiem bērniem. Viņš kauj baroto teļu, kad kā pazudušais dēls atgriežamies, un katru reizi viņš to dara ar neslēptu prieku, kam pievienojas eņģeļu pulki. Debesīs nav lielāka prieka kā tad, kad mēs grēcinieki lūdzam Dievam piedošanu. Tik laipns, žēlsirdīgs un labs ir Dievs, un mēs neviens to neesam pelnījuši, bet to visu viņš dara no savās labās sirds.

Ja nu Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas vienam otru mīlēt. Turpretī, ja mēs gribam savus parādniekus žņaugt ar sūdzību un atriebības valgiem un pieprasīt samaksāt visus tos sīkumus, ko citi ir parādā mums, tad mēs neesam žēlsirdīgā Dieva, bet ļaunās pasaules bērni. Raksti par to runā viennozīmīgi: neviens nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis, ja viņš nemīl savu brāli, kas ikdienas ir viņa acu priekšā; ar to mēru, ar kuru tu mērosi, tev tiks atmērīts; cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību utt. Ja gribi atriebties pats, tad vari droši sagaidīt, ka tev notiks tāpat kā tam kalpam Kristus līdzībā - tev nāksies samaksāt visus savus parādus, mūžīgi ciešot ellē. Mēs nevaram sagaidīt, ka saņemsim no Dieva to, ko nevēlamies dot savam tuvākajam. Ja atdarīsim viņam tā, kā viņš ir pelnījis, tad arī paši saņemsim to, ko esam pelnījuši. Tad žēlastību būsim pazaudējuši; un veltīgi lūgsim Dievu un gaidīsim no viņa ko labu; tad mums jābūt gataviem maksāt par visu pašiem, un tas ir pārāk dārgs prieks, lai kāds varētu atļauties par to pat sapņot. Bet ko lai darām? Kā lai cīnāmies pret savu atriebības kāri un dusmu lēkmēm.

Raksti mums māca vingrināties lēnprātībā un pazemībā un tad, kad uznāk dusmas un atriebības kāre, uzlūkot pastarās tiesas dienu, domāt par savu nāves stundu, pēc kuras tev būs jāstājas Taisnā Soģa priekšā, un pāri visam atcerēties bezgalīgo Dieva žēlsirdību un laipnību, ko viņš tik daudz un dažādi parādījis mums katram mūsu dzīvēs. Tas palīdzēs izprast lietu patieso stāvokli un savaldīt savu ātro sirdi un dusmas. Kad mums gribas dusmot, tad jāatceras, ka dusmojam pret savu brāli, jo mums taču ir viens Tēvs debesīs. Kā gan kāds varētu gribēt atriebties tam, kurš ir kristīts ar to pašu žēlastības un piedošanas Kristību; kas saņēmis to pašu grēku atlaišanu no paša Dieva Svētajā Absolūcijā; kas kopā ar tevi ēd mūžīgās dzīvības ēdienu no viena galda un dzer no viena piedošanas kausa; kas tāpat kā tu esi Dieva bērns un mantinieks, vienas mūžīgas tēvijas pilsonis. Mēs visi esam viena miesa Kristū, un kurš gan ienīst pats savu miesu?

Pirms Vakarēdiena baudīšanas senajā baznīcā kristieši viens otru sveica ar piedošanas skūpstu. Dažviet mācītājs pirms Vakarēdiena sūtīja apkārt draudzei krustu, ko katrs skūpstīja par zīmi, ka ir izlīdzis un saderējis mieru ar visiem. Mūsdienās zināmu apsvērumu dēļ mēs to vairs nedarām. Bet attieksmei mūsu sirdīs ir jābūt tādai pašai - es gribu piedot, piedot no visas sirds, jo šādu pat piedošanu esmu saņēmis no Dieva sirds, un par zīmi un apliecinājumu tam, viņš pats dāvās mums savu patiesu miesu un asinis, pievērsīs mums savas žēlsirdības un labestības pilno vaigu kā saviem mīļajiem un dārgajiem bērniem. Tad nu šodien, kad iesim pie viena Galda, noliksim katru rūgtumu, dusmas, naidu un skaudību pie sava Kunga kājām. Lūgsim, lai Viņš izdzen no mums blēdības un ļaunuma varu, kas vēl mīt mūsos un no visas sirds vēlēsimies būt viņam līdzīgi. Mūsu Debesu Tēvs vēlās, lai viņa bērnu sirdīs valdītu saticība, miers, draudzība un savstarpēja līdzjūtība un palīdzība, viss tas, ko mēs visi tik bagātīgi esam saņēmuši no viņa. Āmen.