Cerība krīzē

Vēstures gājumā baznīcai bieži ir nācies domāt par kristīgo cerību manīgās vēstures situācijās. Tas nenozīmē, ka mainīga ir kristīgās cerības būtība – cerība uz pilnīgu atpestīšanu un visas radības atjaunotni Kristū. Tomēr ja kristīgā cerība nevēlas palikt tikai neefektīvs privāts sapnis, tad tas cerībai ir jāatjaunojas līdz ar mainīgo pasauli. No bezgalīgajiem Dieva nākotnes dārgumiem mums jāizvēlas tie, kas var nest pārmaiņas un atjaunotni tieši šajos laikos. Tādā veidā varam atkal paraudzīties uz pasauli cerības gaismā. Kaut kas tamlīdzīgs notika, kad apustulis Jānis tika uzņemts debesīs, lai baznīcai kritiskā brīdī redzētu, kā tas viss izskatās no Dieva skatījuma – no Dieva mērķa, lai viņa valstība nāktu uz zemes tāpat kā tas jau ir noticis debesīs. Jānim vajadzēja dot iespēju paskatīties no malas uz zvēra pasauli, pasauli, kāda tā tika attēlota no impērijas propagandas viedokļa, ne tikai lai redzētu Dieva nākotnes mērķus, bet arī to, kādā veidā Dieva nākotnes mērķi izgaismo pašreizējo situāciju, kā Dieva ļaudīm tajos apstākļos jādzīvo ar nākošās Dieva valstības un visas radības atjaunotnes mērķi. Daudz pārpratumu ir radušies tādēļ, ka netiek ievērots tas, ka Atklāsmes grāmata runā par kristīgo cerību 1. gs. beigu daļas apstākļos, kādi tie bija Romas impērijā. Atklāsmes grāmata nav tieši paredzējumi par mūsdienām, bet tā sniedz modeli konteksta veidošanai, mūsdienu dzīves situācijas izpratnei, bet tā nevar šo darbu paveikt mūsu vietā. Mums nepieciešams, ja ne tāds pravietisks skatījums, kāds tika dots Jānim, tad vismaz nepieciešama gudrība pareizi saprast apkārtējo pasauli kristīgās cerības gaismā, kas dotu mums iespēju pašreizējā situācijā dzīvot ar jaunās radīšanas mērķi sirdī.

Daļa no kristīgās cerības kontekstualizācijas ir iesaistīšanās sarunā ar šā laika sekulārajām jeb laicīgajām cerībām. Atklāsmes grāmata iesaistās diskusijā ar Romas pretenzijām uz universālu un mūžīgu valdīšanu. Mūsu laikos mēs dzīvojam modernā progresīvisma vīstošās godības pasaulē, ar modernās pasaules visaptverošo ideoloģiju, kas pieviļ visus, iesaistot iluzorā cerībā, ka nākotne būs vai vismaz tai jābūt labākai nekā tagadne. Tās galvenais vēstījums ir joprojām dzīvie sapņu stāsti - neoliberālisms ekonomikā un globalizācija, ar tās mītu par nebeidzamu izaugsmi un tehnoloģisko optimismu, kas ir nezināšanā balstīta pārliecība, ka cilvēces izdomas spēja atrisinās visas mūsu problēmas un aizvedīs mūs uz tehnisku utopiju, kur daba tiks pilnīgi pakļauta cilvēkam un visi nepakļāvīgie dabas spēki pakļauti mūsu vajadzībām un vēlmēm. Abi dabiskie sabiedrotie, kas viens otru papildina ar saviem maldiem ir – bezgalīga ekonomiskā izaugsme un tehnoloģiskais optimisms, kas protams ir maldīga cerība, ka tam, ko varam darīt un ko varam iegūt nav robežu. Draudošajai ekoloģiskajai katastrofai būtu vajadzējis apturēt šos vājprātīgos sapņus, bet progresīvisma spēks ir tik liels, ka tas turpina dzīvot, īpaši tas sakāms par Savienotajām Valstīm. Viena no šo pieviļošo maldu versijām ir klimata pārmaiņu noliegums.

Vēl viena mūsdienu konteksta iezīme ir tā, ka cilvēce pašreiz ir ieguvusi varu iznīcināt pati sevi un visu pārējo radību, visu planētu Zemi. Arī agrāk cilvēcei ir nācies sastapties ar reāliem vai iedomātiem katastrofiskiem pasaules gala draudiem, un daudzas civilizācijas ir sabrukušas pārmērīgas savu resursu ekspluatācijas dēļ. Tomēr tikai ar atomieroču izstrādi tieši cilvēces rokās ir nonākusi spēja pašiem neatgriezeniski iznīcināt visu pasauli – iespēja, kas kā Damokla zobens karājās pār pasauli visu Aukstā kara laiku. Mēs pašreiz esam tā kā nedaudz mazinājuši šīs katastrofas draudus, tomēr tie nekad nepazudīs pilnīgi. Daudz sarežģītāka attiecībā uz tās cēloņiem, izaicinājumiem un tuvākā nākotnē paredzamām sekām ir ekoloģiskā katastrofa.

Ja atomkara draudi kopš Nagasaki un Hirosimas ir palikuši tikai draudi, tad ekoloģiskā katastrofa jau ir sākusies. Lai gan tāpat kā atombumba tā ir cilvēku radīta, mēs esam zaudējuši pār to kontroli. Tā tagad iet pati savu ceļu, kas neapstāsies pat tad, ja mums izdotos tuvākajā laikā piepildīt nereālo sapni – pilnīgi pārtraukt oglekļa emisiju, pat tad ekoloģiskā katastrofa ies savu ceļu ar dažām paredzamām un daudzām neparedzamām sekām. Nopietni domājoši cilvēki te redz cerības krīzi. Ja agrāk tika daudz runāts par to, ko varam šajā sakarībā darīt, piemēram, pārstrādājot atkritumus un atbalstot organizācijas, kas cīnās ar klimata pārmaiņām, tad tas visa notika ar domu, ka mums ir pietiekoši daudz laika, lai novērstu nelaimi. Turpretī tagad esam sapratuši, ka lai gan mēs varam mēģināt vismaz nedarīt to, kas vēl vairāk pasliktinātu situāciju, tomēr daudz kas jau iet pats savu ceļu un nav vairs ne apturams, nedz novēršams. Un ja nedz politiķi, nedz domātāji, nedz kristieši baznīcas solos neuztver situāciju nopietni, kā gan mēs vēl varam uz kaut ko cerēt?

Tuvākā laika cerības un Augstākā nākotnes cerība

Mūsu apskatāmajam tematam izšķiroša lieta ir izpratne par attiecībām starp augstāko beigu laiku cerību un tuvākās nākotnes cerībām. Ar augstāko cerību mēs saprotam Dieva mērķu piepildīšanos šīs pasaules laika beigās, kad Dievs būs izglābis un atjaunojis visu radību pārceļot to sev līdzīgā mūžīgā dzīvē. Šī cerība balstās ticībā Kristum, kas liecina par Dieva uzticību savai radībai un tiem apsolījumiem, kurus viņš devis līdz ar Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem. Ne vienmēr kristieši ir uzskatījuši, ka šī cerība ietver arī pārējo radību, bet jāsaka, ka mēs tagad atkal šo cerību atgūstam. Jaunas debesis un jauna zeme nav šīs pasaules aizstāšana, bet atjaunošana, kad Dievs to pacels ļaunumam, nāvei un nīcībai nepieejamā stāvoklī. Tas neizriet tikai no Rom. 8: 19-21, bet šāds lietu skatījums ir arī saskaņā ar kristīgo ticību uz miesas augšāmcelšanos un atjaunotni dzīvei, kas nav plivināšanās kaut kur izplatījumā, bet reāla ķermeniska dzīve. Mūsu ķermenis ir mūsu solidaritāte ar pārējo radību. Mēs esam Ādama bērni, zemes bērni, veidoti no šīs zemes vielas līdzīgi kā citi zīdītāji, putni, mākoņi, upes un visa pārējā radība. Un tāds ir arī Jēzus Kristus, kurš ceļoties augšā no nāves miesā, paturēja savu solidaritāti ar pārējo zemes radību, vedot to caur nāvi uz jaunu pasauli. Mēs to saucam par jauno radīšanu Kristū. Tā kā jaunā radīšana ir radikāla radības atjaunotne, radītās pasaules pārcelšana mūžības apstākļos, tad mūsu iespējas to aptvert savā prātā ir ļoti ierobežotas. Tomēr šķiet, ka Dievs grasās pārcelt visu, kas noticis uz zemes vēstures gājumā, uz jauno pasauli, izņemot ļauno. Tādējādi iznīcinātās, izmirušās sugas, zudušie dabasskati – viss, ko Dievs atzinis par labu savā radīšanā, būs arī jaunajā pasaulē. Nekas netiks pazaudēts, izņemot ļaunumu un postu, kādu tas nodarījis. Protams, mēs nevaram to pilnīgi aptvert savos prātos, mūsu augstākā cerība ir prātam neaptverama.

Tuvākās nākotnes cerības savukārt ir cerības, kuras mēs attiecinām uz laicīgu nākotni. Ja tās patiesi ir īstas kristieša cerības, tad tām tāpat kā mūsu augstākajai vai galējai cerībai ir jābalstās tajā, ko Dievs priekš mums ir darījis Jēzū Kristū, un tajos tēlos, kas mums doti attiecībā uz Dieva galējo mērķi. Tādējādi mūsu tuvās cerības ir augstākās un mūžīgās cerības atspoguļošanās šajā pasaulē. Tā nav pasaulei raksturīgā utopiskā ilūzija par šīs pasaules paradīzi, jo nākošās pasaules godība nekad nebūs sasniedzama šajā pasaulē. Tādēļ kristiešu cerība ir daudz reālistiskāka par laicīgās pasaules nākotnes vīzijām. Ir svarīgi, lai kristieši atšķirtu savu cerību arī attiecībā uz šo pasauli no modernā progresīvisma un modernajām utopiskajām cerībām. Mēs neesam iesaistīti nepārtraukta progresa virzībā pretī laimes zemei. Mēs neceļam jauno pasauli, liekot ķieģeļi uz ķieģeļa Jaunās Jeruzālemes celtniecībā. Dažreiz labais seko labajam notikumu gaitā, dažreiz tas tā nenotiek un notiekošā vērtība nav atkarīga no progresa. Jāsaka, ka progresīvisms ir mums visiem pamatīgi izskalojis smadzenes. Lai lietas būtu darīšanas un iegūšanas vērtas, tām nav jāved uz vēl labāku lietu darīšanu un iegūšanu. Katrai labai un pareizai rīcībai ir vērtība pašai par sevi un tā netiks pazaudēta nākošajā pasaulē. Kad Pāvils saka, ka mūs pūles nebūs veltīgas (1. Kor. 15: 58), viņš nevēlas sacīt, ka tas, ko darām būs ieguldījums vēsturiskas attīstības procesā, bet tas būs kaut kas tāds, kas tiks saglabāts jaunajā pasaulē.

Viena būtiska atšķirība starp tuvākā laika un augstāko nākotnes cerību ir tā, ka nākotnes cerībai nav nosacījumu. Tā ir atkarīga vienīgi no Dieva pārpasaulīgā radības atjaunošanas darba. Tā Pāvils to var saukt par cerību, kas nepamet kaunā, neliek vilties (Rom. 5: 5). Savukārt cerība, kas saistās ar tagadni, tuvāko nākotni un šo pasauli pa daļai ir atkarīga no tā, ko dara cilvēki. Dieva providence nemitīgi darbojas, mazinot cilvēku ļaunuma sekas, pārvēršot ļaunu labajā, bet Dievs šajā pasaulē ļaunumu neiznīcina pilnīgi. Šī pasaule arvien būs divdomīga vieta, kur ļaunums var sagraut pašas mūsu pamatotākās cerības. Mūsu tuvējās, šīs pasaules cerības var likt vilties, bet augstākā cerība, nekad.

Jeruzālemē, Eļļas kalnā ir moderna baznīcas celtne Dominus Flevit, kas veidota līdzīgi asarai, jo tā celta kā piemiņa Jēzus žēlabām par Jeruzālemi – cik daudzreiz es esmu vēlējies sapulcināt tavus bērnus, kā vista cālēnus zem saviem spārniem, bet tu negribēji (Mt. 23: 37). Jēzus cerībās attiecībā uz Jeruzālemi nebija nekā nepareiza. Tā bija cerība, kas nāca no Dieva mīlošās sirds, viņa mīlestības uz savu tautu. Viņam nācās vilties savās cerībās, jo mīlestību var arī noraidīt.

Pareizu attiecību veidošana starp augstāko nākotnes cerību un tuvāko laiku cerību modernā laikmeta kristiešiem ir bijusi grūta lieta. No vienas puses, moderno laiku progresīvisms apvienoja abas kristiešu cerības vienā utopiskā progresa ceļā panāktā nākotnes vīzijā - utopijā. Utopija kļuva par mērķi, kurš jāsasniedz neraugoties pat uz tādām katastrofiskām sekām, kādas vērojām Staļina Krievijā un Mao Ķīnā. Utopisms ir bīstams pa daļai tādēļ, ka tas nekad nevar samierināties ar to, kas ir pragmatiski iespējams noteiktos apstākļos. Tas cenšas pārsniegt reālās cilvēka situācijas robežas ar milzīgām pūlēm un masu upuriem cenšoties dzīt cilvēci pretī saviem utopiskajiem mērķiem, kas parasti ietver varmācīgu to cilvēku apspiešanu, kas nepiekrīt utopistu plāniem. Tas tā ir arī attiecībā ne tikai uz cilvēkiem, bet arī pārējo dabas pasauli. Modernais utopisms ir gājis roku rokā ar tehnoloģisku dabas ekspluatāciju radot postošas ekoloģiskas sekas, kādas bija vērojamas Padomju Savienībā un Austrumeiropā.

No otras puses, modernajos laikos tradicionālā kristietība ir tikusi apsūdzēta pretējos maldos: savas cerības virzīšanā tikai uz nākošo pasauli, lai turētu cilvēku masas pakļautībā, spiežot tās samierināties ar bēdīgajiem šīs zemes apstākļiem. Cerību uz nākošo pasauli, kur tiks atlīdzināti zaudējumi šajā, marksisti nodēvēja par „tautas opiju”. Tomēr apsūdzība ir pārspīlēta un būtu nepareizi censties mazināt augstākās nākotnes cerības lomu kristīgajā teoloģijā un sludināšanā. Tieši tā ir bijusi neatsverams palīgs cilvēkiem bezcerīgās dzīves situācijās, kas ļāvusi cilvēkiem turpināt dzīvi, kad bija zudusi jebkāda cerība uz labākām pārmaiņām šajā pasaulē. Ir neskaitāmi piemēri no komunistu koncentrācijas nometnēm, kurus varam apkopot ar krievu literāta, disidenta Varlama Šalamova novērojumu, ka šajos apstākļos vienīgi ticīgie nepadevās izmisumam un nezaudēja cilvēcību un cerību.

Bet kā nākošās, mūžīgās pasaules cerība var tikt saistīta ar šīs pasaules cerību, kas iedrošina uz cerībā pamatotu rīcību, neiekrītot nereālas utopijas maldos? Šķiet, ka uz to vajadzētu raudzīties šādi: Augstākā cerība ir tuvākās nākotnes cerības pamatā. Tā palīdz mums strādāt un tiekties pretī Dieva nospraustajam mērķim, zinot, ka mēs darbojamies un strādājam saskaņā ar Dieva plānu un mērķiem, ieklausoties universā, paturot kopējo lietu redzējumu. Savukārt izšķiršana starp abiem cerību veidiem ļauj mums būt pienācīgi reālistiskiem un pieticīgiem attiecībā uz to, ko varam cerēt sasniegt un iegūt šajā pasaulē, noteiktā tās situācijā. Mums jātiecas atklāt konkrētās iespējas darboties to Dieva valstības mērķu labā, kurus mēs varam identificēt un kurus varam veicināt šeit un tagad. Mūsu rokās nav vēstures stūre, bet mēs varam vienkārši darīt to, ko varam, vairāk vai mazāk, šo vai to, kā katrs konkrēts gadījums to atļauj.

Ticība, cerība un mīlestība

Lai atjaunotu un uzturētu cerību, viens no veidiem, kā to darīt, ir pārdomāt, kā cerība saistās ar ticību un mīlestību – trīs kristīgiem tikumiem, kurus Pāvils tik daiļrunīgi apraksta 1. Kor. 13. nod. Šie trīs tikumi ir ļoti saderīgi, un paši tie veidojas pateicoties savstarpējām attiecībām un katrs no tiem ir nepieciešams pārējo divu uzturēšanai un uzplaukumam. Starp citām lietām, ko Pāvils saka par mīlestību, viņš saka, ka tā tic visām lietām (ticība), un ka tā cer visas lietas (cerība).

Kad Pāvils runā par ticību, cerību un mīlestību, viņš protams runā par Svētā Gara darbu kristiešu dzīvēs, bet katram no šiem tikumiem ir arī, ja tā varētu teikt, dabiskās versijas. Bez ticības, cerības un mīlestības cilvēciskas būtnes nespēj dzīvot vispār. Visi cilvēki, apzinoties to vai neapzinoties, dzīvo ar pamatticību realitātei. Mēs pieņemam, ka visām lietām, ko darām būs tādas sekas, kādas tām parasti ir. Cerība ir cilvēkiem dabiska un tā nepieciešama mūsu dzīvei, tāpat kā rūpes par citiem cilvēkiem, kaut arī tā būtu tikai izlases veidā tapusi grupa. Bez tā cilvēks kā, lietojot senu apzīmējumu - „sociāls dzīvnieks”, nevarētu eksistēt. Visi šie trīs tikumi atsevišķo cilvēku vērš uz āru, ja ne tieši uz Dievu, tad uz citiem cilvēkiem un pasauli, noteikti. Tas, kas kavē šo pozitīvo uz ārieni vērsto cilvēka dzīvē un izmisīgā egoismā virza cilvēku pašu uz sevi, ir grēks.

Tas, ko dara Svētais Gars ir - šo cilvēka laicīgās eksistences galveno aspektu atjaunošana. Glābšana jeb pestīšana kristīgā izpratnē ir cilvēka dabas atjaunošana, nevis aizstāšana ar kaut ko pilnīgi jaunu. Tas, ko Gars dara īpaši ir – šo tikumu sasaistīšana ar Dievu un virzīšana uz Dievu, ka galveno objektu. Mēs nedzīvojam tikai ar vienkārši nejaušu, neskaidri definētu iekšēji piemītošu ticību realitātei, bet ar ticību dzīvajam Dievam. Mēs vienkārši neceram uz labāko, kā cilvēki mēdz sacīt, bet savu cerību liekam uz Dievu. Mēs mīlam tādēļ, ka viņš mūs ir mīlējis pirmais, un mīlot Dievu mēs mācamies mīlēt visu, ko mīl viņš.

Fakts, ka šie kristiešu tikumi ir dabisko tikumu atjaunojums no zīmē, ka kristiešiem nevajadzētu būt problēmām strādāt kopā ar nekristiešiem un dalīties ar viņiem rūpēs par planētu, cerībās un bažās. Mums ir izteikti kristīgas iezīmes, bet tām nevajadzētu atcelt to, kas mums ir kopējs ar citiem cilvēkiem. Apskatīsim tagad īsi katru no šiem trim tikumiem un veidu, kā tie saistās viens ar otru.

Mīlestība

Pāvils mīlestību sauc par augstāko no šiem trim tikumiem. Iemesls tam varētu būt tas, ka mīlestība attiecas gan uz Dievu, gan mums. Dažreiz mēdz sacīt, ka Dievs liek savu cerību uz mums, bet tā tas nav – Dievam nav ticības un cerības, bet viņam ir mīlestība. Dievs mīl mūs un mēs viņam atbildam ar pretmīlestību. Tas nav tikai noslēgts aplis, bet tas nemitīgi paplašinās, mums mācoties mīlēt to, ko mīl Dievs. Mēs sākam augstu vērtēt citus cilvēkus un radību, tādēļ un tādā veidā, kā to dara Dievs. Tas nenozīmē, ka cēlonis mīlestībai ir vienīgi – Dievs tā saka. Tā drīzāk ir līdzdalīšanās Dieva mīlestībā, kas ietver visu radību un atgriežas pie Dieva kā pretmīlestība. Dieva mīlestība pret radību ir tā, kas dod mums spēku.

Ja lasām Pirmās Mozus grāmatas radīšanas stāstu, tad ievērojam, ka katru dienu pabeidzot savu darbu viņš raugās uz paveikto un redz, ka tas ir labs. Citiem vārdiem sakot, viņš ir gandarīts par paveikto. Viņš augstu vērtē radīto. Šķiet, ka radīšanas stāsts mudina mūs dalīties ar Dievu viņa gandarījuma pilnajā sajūsmā par radību. Ik reizi, kad lasām – Dievs redzēja, ka tas ir labs – mēs tiekam mudināti piekrist tam. Pazīstot radīto pasauli, mēs varam pievienoties Dieva atzinīgajam spriedumam. Un tad, kad tiekam līdz sestajai dienai un cilvēka radīšanai un lasām, ka Dievs ir piešķīris mums valdīšanu pār citām radībām, mēs jau zinām, ka tam, ko Dievs uztic mūsu rūpēm, ir liela vērtība. Tā ir pasaule, par kuru mēs esam sākuši jūsmot tāpat kā Dievs. Mēs varam vienīgi realizēt savu valdīšanu - tas ir rūpju pilnu atbildību pār pārējo radību – ja esam mācījušies to augstu vērtēt, mīlēt to tāpat, kā to mīl Dievs.

„Mīlestība cer visu”, saka Pāvils 1. Kor. 13: 7. Mīlestība dod spēku cerībai. Patiesībā tad, kad mīlam, mēs nevaram necerēt. Katram, kurš mīl savu bērnus, ir arī cerība attiecībā uz viņiem. Ikviens, kurš mīl daiļos cilvēces mākslas priekšmetus un kultūru, cerēs ka tie pastāvēs arī nākošajās paaudzēs, lai iedvesmotu arī citus cilvēkus. Ikviens, kurš mīl skaistās dabas vietas, cerēs ka tās tiks saglabātas. Ikviens, kurš mīl vāveres vai strazdus, sniega leopardus, vai retas orhidejas, koraļļu rifus vai tīģerus cerēs, ka šie dzīvnieki tiks saglabāti savā dabiskajā vidē. Ikviens, kurš mīl un augstu vērtē pārsteidzošo dzīvības dažādību visās tās daudzpusīgajās izpausmēs cerēs, ka tā tiks saglabāta un pat vēl neatklātās sugas dzīvos tādēļ, ka tām ir vērtība pašām par sevi. Mīlestība iedvesmo un dod spēku cerībai.

Ticība

Ticība ir tā, kas padara kristieša cerību par kaut ko daudz vairāk nekā tikai optimismu par cilvēka spējām. Ticība nozīmē, ka mēs negrasāmies sasniegt to, uz ko ceram, tikai un vienīgi paši saviem spēkiem. Ticība nozīme, ka mēs ticam Dieva providencei.

Providence jeb mācība par Dieva žēlsirdīgo gādību pār radību nav viegla, bet tā ir būtiska dogma. Viens veids, kā to formulēt ir: Dievs ar to, ko darām mēs, var panāk daudz vairāk, nekā mēs paši. Kas patiesībā notiek tad, kad kādas cilvēka centieni pēc labā vainagojas panākumiem? Bieži tas nav tikai atsevišķā cilvēka vai cilvēku grupas sasniegums, bet neplānotu apstākļu sakritība, kas pavada šo darbību. Citos apstākļos tā nebūtu bijusi sekmīga. Lietām ir jānotiek tieši tādā veidā, kā tās ir notikušas. Liela daļa no cilvēku sasniegumiem ir atkarīga no tā, ko laicīgi cilvēki sauktu par tikai par sagadīšanos, apstākļu sakritību. Varbūt mēs pārāk daudz iedomājamies no sevis, bet tas nemazina sasnieguma nozīmīgumu. Tas, ko cilvēks ir apzināti darījis, lai sasniegtu rezultātu ir būtisks, bet tas nav viss, kas notiek. Dievs respektē un ciena to, ko darām mēs, ļaujot mūsu darbam un pūlēm nest vairāk labuma, sasniegt vairāk, nekā spētu sasniegt tikai mēs paši.

Interesanta Bībeles ilustrācija tam ir Esteres grāmata. Tā ir grāmata, kurā ne reizi nav minēts Dievs. Tas ir diezgan pārsteidzoši, bet tā tas ir. Tomēr Esteres grāmatā ir kāda vieta, kur mēs nevaram nedomāt par Dievu. Tā ir vieta, kur Mordohajs saka ķēniņienei Esterei: „Kas zina, vai ne šī laika dēļ tu esi kļuvusi ķēniņiene?” (4: 14). Bet pat šeit autors skrupulozi pieturas pie tā, ka viņš nesaka neko vairāk, kā tikai liek nojaust, ka aiz šiem notikumiem patiesībā varētu slēpties Dievs. Kādēļ šajā stāstā par Dieva tautas brīnumaino izglābšanos no genocīda, nav minēts Dievs? Savā ziņā Esteres stāsts ir jaunas iziešanas stāsts, kur Estere irt kā jaunais Mozus. Sākotnējā, pirmajā iziešanas stāstā Dievs ir noteikti klātesošs ar acīmredzamu un brīnumainu spēku. Iespējams, ka Esteres grāmatas autors domāja, līdzīgi kā mēs tiecamies domāt lasot par uguns stabu un padebesi un Sarkanās jūras šķērsošanu, ka Dievs šādas lietas vairs nedara mūsdienās. Vai patiešām Dievs vairs nedarbojas šajā šķietami laicīgajā pasaulē? Nu labi, Estere rīkojas pareizi un drosmīgi un viņas rīcība ir sekmīga, bet tas tā notiek tikai tādēļ, ka citi notikumi, sakritības apvienojas, lai viņas rīcība gūtu panākumus. Tas ir neredzamais, anonīmais Dieva darbs pasaulē tur, kur viņš nav redzams uzskatāmi iejaucoties. Viņš ņem to, ko Estere drosmīgi dara un ļauj šai rīcībai sasniegt daudz vairāk, nekā Estere to spētu panākt pati.

Ticība ir viens veids, kā tiekam pasargāti no augstprātīgas iedomības un utopisma. Tas, ko varam darīt ir svarīgi, bet mums jāļauj Dievam ar mūsu darbu panākt to, ko viņš vēlas. Manuprāt, šāds skatījums daudz ko izskaidro, tajā skaitā sasniegumus mākslā un zinātnē, negaidītas uzvaras aizstāvēšanas karos, medicīnas uzvaras neārstējamu slimību gadījumos un daudz citas lietas, kas notiek mūsu dzīvē un pasaulē. Reducēt to visu tikai uz nejaušību, būtu bērnišķīgi naiva stūrgalvība.

Cerība

„Mīlestība”, saka Pāvils, „cer uz visu” (1. Kor. 13: 7). Mīlestība, kā jau runājām, ir tā kas dod spēku cerībai, bet vai tiešām „uz visu”? Protams, tas, kā runā Pāvils ir poētisks veids un tas nebūt nemudina mūs uz pilnīgi nereālām fantāzijām par cerību. Bet tas liek uzdot jautājumu par cerību un reālismu, kas ir aktuāls mūsu raizēm par ekoloģiskās cerības krīzi.

Pirmā lieta varētu būt tā, ka īstermiņa cerībām ir jābūt piezemētām un reālisma virzītām, saistītām ar reālām iespējam šeit un tagad. Klimata pārmaiņu noliegums šajā sakarībā ir nopietns brīdinājums. Cilvēki, kuri noliedz klimata pārmaiņas ir uzticīgi amerikāņu sapnim par neierobežotu ekonomisko izaugsmi. Visi klimata pārmaiņu pierādījumi tādēļ tiek skaidroti kā kreisi noskaņoto sazvērestība pret diženo Amerikas impērijas nākotni. Viņi novēršas no realitātes tādēļ, ka nespēj atteikties no savām nereālajām cerībām.

Ir pētnieki, kas uzskata, ka klimata pārmaiņu dēļ zemei jāmaina nosaukums, jo tā tagad ir pavisam cita pasaule, nekā tā, kurā cilvēki dzīvojuši visu pārējo cilvēces vēstures laiku. Tas liek uzdot jautājumu vai šādā situācijā, kur klimata pārmaiņas vairs nav tikai draudi, bet neapturama realitāte, vēl ir vieta cerībai? Ja rīkojamies nekavējoties, mēs varam mazināt postu, bet daudz kas jau ir nenovēršams, vēl jo vairāk tādēļ, ka klimata pārmaiņas rosina citus procesus, kā piemēram, milzīgu metāna daudzuma nokļūšanu apkārtējā vidē arktiskajā tundrā. Mēs jau dzīvojam citādos un grūtākos apstākļos un tie kļūs vēl smagāki.

Bet tas nenozīmē, ka mums vajadzētu padoties. Drīzāk nepieciešams tieši pretējais, iespējami liela un nopietna iesaistīšanās šo jautājumu risināšanā. Mums jāturpina cīņa, lai neļautu klimata pārmaiņām vēl vairāk izkļūt no mūsu kontroles, bet mums jādomā arī par to, kāda īsti ir tā pasaule, kuru mēs esam radījuši, un steidzīgi jādomā, kā tajā dzīvot. Mēs nevaram tikai apmierinātie ar plecu raustīšanu, dzirdot par pārmaiņām, kas nāk no visām pusēm. Mums steigšu ir jānosaka, kuras ir tās mūs dzīves un ideoloģijas daļas, kuras jāatmet, lai aizsargātu mūsu sabiedrības un civilizācijas kodolu. Un te būtu noteikti jāpiebilst: cik vien iespējams, arī pārējo radību. Tas nenozīmē atteikšanos no cerības, bet tas nozīmē reālistisku un nobrieduša cilvēka skatījumu uz to, kur esam nokļuvuši un kas mums tagad jādara. Briedums nav pretējs cerībai, tas ir tas, kas dara cerību iespējamu.

Visticamāk, ka tas nozīmēs mērogu samazināšanu, kļūšanu vairāk lokāliem, nekā globāliem. Salīdzinājumā ar tā saucamo moderno progresu un tā sapņiem par visa veida neierobežotu izaugsmi, tas nozīmē lejupslīdi. Tomēr mums jābūt reālistiskiem un jākoncentrējas nevis uz izaugsmi, bet uz uzturēšanu, kontrolētu lejup kāpšanu no tiem bīstamajiem augstumiem, kādos esam uzkāpuši. Ja mēs esam viedi, tad mums būtu jāizvairās no tāda veida sabrukuma, ko piedzīvoja daudzas impērijas pagātnē, kas neapdomīgi izšķērdēja savus resursus. Mēs varam piezemēties, kā ekonomisti mēdz sacīt, vai nu mīksti vai cieti. Mēs vēl varam piezemēties viegli, līksmi un pateicīgi un tas pats par sevi nesīs arī daudzus citus labumus, piemēram, vietējās kopienas un tās nozīmes atjaunošanu.

Bet kur šādā scenārijā ir vieta cerībai? Cerības lomai šeit vajadzētu būt saistītai ar spēju pamanīt un iztēli. Izšķiršanas spēju tādā nozīmē, kā cerības reālo iespēju meklēšanu, noskaidrošanu un izvēli. Atcerieties, ka cerībai spēku dod mīlestība, un atcerieties seno parunu, ka mīlestība vienmēr atradīs ceļu. Patiesība ir tā, ka mīlestība spēj ieraudzīt to, ko neredz bezkaislīgi pētījumi un kalkulācijas. Mīlestību nevar apslāpēt maldīgs reālisms, kas lej aukstu ūdeni uz visām mūsu cerībām. Tādēļ mīlestība var atrast īstas un patiesas iespējas cerībai, ne nereālas fantāzijas, bet tādas, kam nepieciešama rūpīgi meklējumi un darbs.

Te vietā būtu Vecās Derības stāsts par Dāvidu un Goliātu, kur nabaga ganu zēns ar lingu un pieciem akmeņiem pieveic milzi, kam neviens cits neuzdrīkstas stāties pretī. Viņš noraida ķēniņa Saula piedāvātās bruņas un ieročus, kas vienīgi padarīs viņu lēnāku. Tā vietā Dāvids lieto tikai savu lingu un tas izrādās ir tieši tas, kas nepieciešams, lai pieveiktu Goliātu. Tas nav brīnums šā vārda parastā nozīmē, bet brīnums te ir tas, ka Dāvids darīja tieši to, kas bija nepieciešams, bet kam neviens cits nebija pievērsis uzmanību. Dāvids bija pārliecināts, ka Dievs ir ar viņu, un viņš lika lietā savu vienīgo prasmi un tā izrādījās arī vienīgā, kas nes uzvaru. Patieso iespēju noskaidrošana attiecībā uz cerību varētu būt kaut kas līdzīgs tam.

Tātad cerība ir spēja izšķirt lietas un tā var būt arī apveltīta ar iztēli. Tas nozīmē fantazēšanu. Iztēlei ir daudz nozīmīgāka vieta cilvēka domāšanā, nekā fantāzijai. Tā paver ceļu reālām iespējam. Tā dod padomu, kā mēs varētu lietas darīt stipri citādi, atšķirīgi. Atteikšanās no modernā progresīvisma nenozīmē attiekšanos no cilvēka izdomas un izgudrošanas spējām. Tas nenozīmē atteikšanos no tehnoloģijām, bet piemērotu tehnoloģiju radīšanu. Tām jābūt tehnoloģijām, kas saistītas ar reālajām cilvēku vajadzībām, nevis tādām tehnoloģijām, kas veicinātu sapni par dabas pakļaušanu. Mums ir nepieciešamas tehnoloģijas, kas atbilst mūsu vietai radītās pasaules vidū un mūsu patiesajam aicinājumam – rūpēties par radību, nevis to izmantot, paverdzināt un postīt.

Ir daudz jautājumu, par kuriem šajā sakarībā vajadzētu domāt. Kādas ir prioritātes radības iekonservēšanā, lai to saglabātu tad, kad nevaram darīt neko vairāk? Kā mēs varam padarīt dzīvi vairāk vietēja rakstura, neatmetot globālās attiecības un atbildību pasaulē, kur nabadzīgajām valstīm jācieš visvairāk no tā, ko radījušas bagātās? Te būtu jādomā arī par to, ka būs ne tikai ekonomiskie un kara bēgļi, bet arī bēgļi no klimata pārmaiņām, un tās var būt tāda mēroga norises, kas pašreiz pat nav īsti aptveramas. Tie būtu arī tādi jautājumi, kā – kuras no tām daudzajām labajām lietām, ar ko nodarbinām sevi, ir pašas svarīgākās un vērtīgākās? Vai mums nebūtu vairāk jāfokusējas uz dažām un dažas jāatmet, kas nozīmētu konkrētu prioritāšu noteikšanu?

Šajā situācijā, kur rūpju netrūkst, senās kristīgās vērtības - ticība, cerība un mīlestība varētu uzturēt mūs un ļaut mums turpināt ceļu. Jaunajā Derībā ticība un cerība ir bieži saistītas ar pacietību. Mums tās var būt nepieciešams daudz vairāk, nekā daži domā vai vēlās. Ticība cerība un mīlestība darbojoties kopā ar citiem zināšanu un ekspertīzes avotiem vedīs mūs arī pie jaunas vīzijas par to, kas iespējams pat ārkārtīgi ievainotā un izpostītā pasaulē.