27. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mt. 25: 1-13)

Baznīcas gada sākums – Adventa laiks – ir gaidīšanas laiks. Baznīcas gada pēdējā svētdiena beidz baznīcas gadu ar nopietnu brīdinājumu un ievada gaidīšanas laikā, stāstot par desmit līgavas draudzenēm, kuras gaida līgavaiņa ierašanos. Tā kā mēs nezinām visas tā laika jūdu kāzu ceremoniju detaļas, un Jēzus līdzības parasti atklāj tikai kādu galveno patiesību, nevis izklāsta katru detaļu, mums jāsargās ielasīt šajā līdzībā to, kā tur nav. Lai informētu savus klausītājus par kaut ko būtisku un svarīgu, Jēzus izvēlas parastus cilvēka dzīves notikumus un uz to fona atklāj galveno.

Šī līdzība māca, ka katram cilvēkam ir nepieciešama pašam sava ticība. Tas, ka būsi sēdējis vienā baznīcas solā ar kādu ļoti ticīgu cilvēku, neko nedos tev pēdējās tiesas dienā. Tas, ka piederi pareizi ticošai un mācošai baznīcai arī tev nedos neko, ja tev pašam trūks ticības. Visbeidzot un pats galvenais - neatliec ticības lietas uz vēlāku laiku, jo tu nezini vai tev šis laiks būs.

Visi ir pārliecināti, ka ticības lietas jau nekur nepazudīs. Tādēļ tās var atlikt uz vēlāku laiku, bet tagad ir citas - svarīgākas vai neatliekamākas lietas, ko darīt. Šāda domāšana ir liela muļķība, par to Jēzus runā citviet, bet tā nav galvenā lieta šīs dienas stāstā. Muļķa jaunavu domāšana ir cilvēkiem raksturīga, tādēļ Jēzus brīdina tos, kas jau ir baznīcā, bet attiecas pret ticības lietām virspusēji, pavirši un vieglprātīgi. - Gan jau man vēl būs laiks lasīt Bībeli un mācīties katehismu; gan jau es vēl paspēšu izsūdzēt grēkus un labot savu dzīvi; tas nekas, ka šodien manas domas klejoja pa pasauli, un es gandrīz neko nedzirdēju no sprediķa, gan jau paspēšu atgūt nokavēto nākošajā svētdienā; tas nekas, ka nebiju pienācīgi sagatavojies Vakarēdiena saņemšanai, izdarīšu to nākošreiz; tas nekas, ka mana lūgšana bija sekla, tukša un virspusēja, gan jau nākošreiz būšu dedzīgāks un nopietnāks utt. Citiem vārdiem, viss, kas attiecas uz nopietnu ticības dzīvi tiek atlikts uz vēlāku laiku. Šādu attieksmi Jēzus raksturo kā neprātīgu muļķību, jo nav nekādu garantiju, ka tam būs laiks un iespējas. Jūs nezināt, kad es nākšu, tādēļ jums jābūt vienmēr gataviem manai atnākšanai. Tas, ka Jēzus līdzībā no desmit jaunavām puse ir muļķes, liek domāt, ka muļķīgas vieglprātības baznīcā netrūkst. Turklāt, neraugoties uz to, ka mēs katru gadu tiekam no tā īpaši brīdināti, uz labo pusi nekas nemainās. Muļķība ir visgrūtāk dziedināmā slimība. Ja Jēzus saka, ka vienīgā lieta, kas mums jāatliek uz rītdienu ir raizēšanās un zūdīšanās, tad muļķība uz rītdienu atliek visu pārējo. Tās vienīgā devīze ir – es to darīšu rīt, nākamsvētdien, kaut kad vēlāk. Noteikti darīšu! Jā, pavisam noteikti, bet ne tagad, ne šodien. Un ja muļķība tad spētu runāt, tā atkārtotu savu sakāmo pat zārkā gulēdama.

Sātana lielais jautājums ir – kas tad ir galvenais cilvēka dzīvē? Ar to viņš vēlas panākt, lai mūsu dzīves centrā būtu mēs paši, nevis Dievs. Mūsu kritusī daba arvien redz Dievu kā kaut ko virspusēju, otršķirīgu un pat kaitinošu iepretī tām lielajām un svarīgajām lietām, kas piepilda mūsu dzīves. Mēs gribam veidot pasauli un savu dzīvi saskaņā ar mūsu prāta gaismu un laicīgajām prioritātēm, Dievam paliekot kaut kur mūsu dzīves perifērijā. Mēs gribam celt un veidot savu dzīvi paši uz saviem pamatiem – politiskajiem, materiālajiem, ekonomiskajiem apsvērumiem, kuros Dievam nav nekādas vietas un daļas, ja nu vienīgi viņš kaut kādā mērā varētu palīdzēt īstenot mūsu nodomus un vēlmes. Velna iedvesmotiem, cilvēkiem šķiet, ka tie atradīs labāku ceļu, kur visi kopīgi varēs veltīt sevi diženajam darbam – padarīt pasauli un dzīvi tajā labāku. Tas ir lielais, revolucionārais un tik ļoti vilinošais pēdējo gadsimtu aicinājums pēc patiesa dzīves reālisma. Bet kas tad ir īsti reāls šajā pasaulē? Protams, tā ir vara un maize. Blakus šīm lielajām dzīves lietām ticības lietas šķiet mazas un nenozīmīgas. Ja kāds mūsdienu pasaulē grib runāt par Dievu kā kaut ko reālu un nozīmīgu, tad tam ir jārunā tikai par tādu Dievu, kas visus pārpilnībā apgādās ar maizi. Tieši to kā pierādījumu Viņa dievišķumam no Jēzus pieprasa sātans – ja tu patiešām esi Dieva Dēls, tad pārvērt šos akmeņus par maizi. Pasaulei vajag tādu pestītāju, kas to atpestīs no trūkuma. Šo kārdinājumu, kas joprojām ir mūsdienu pasaules kārdinājums, mums jānoraida kopā ar Jēzu – cilvēks nedzīvo no maizes vien! Bet no kā tad dzīvo cilvēks? – Cilvēks dzīvo no sava Radītāja vārdiem, kas beigu beigās reducēsies uz diviem izšķirošiem vārdiem – vai nu - „nāc!”, vai arī – „es tevi nepazīstu”. Un tad pēkšņi mēs ieraudzīsim patieso dzīves realitāti, kas visu laiku slēpusies aiz šīs dzīves šķietamības plīvura – vai nu mūžīga prieka pilnu jaunu pasauli vai briesmīgu un nebeidzamu ciešanu vietu – elli. Tomēr muļķība nav dziedināma. Tā nemainīs savu dzīvi, līdz tai būs jādzird velna ņirdzīgie smiekli – muļķis! – Muļķis tu biji, muļķis tu esi un muļķis tu paliksi mūžam.

Turpretī gudrais arvien bīstas no elles ciešanām un rūpīgi uzmana, lai viņa lukturī vienmēr degtu Svētā Gara liesma. Ar bailēm un drebēšanu viņš rūpējas nevis par pasaules lietām, bet par savu ticību. Viņš netiecas pēc varas un bagātības, bet pēc svētas dzīves. Viņš raud par saviem grēkiem un dzīvo no Jēzus vārdiem – tev tavi grēki piedoti. Lai dzirdētu šos vārdus, viņš vienmēr atrod laiku, lai atnāktu uz baznīcu. Viņš arī dara visu iespējamo, lai baznīcā šī vēsts skanētu. Viņš zina, ka tā ir visskaistākā mūzika, ko nevar atsvērt pasaules prieki. Viņš zina, ka šajos vārdos – tev tavi grēki ir piedoti – ir viņa vienīgā cerība. Tā ir dzīvības himna. Varena dziesma, kas pārspēj nāvi, bēdas un šīs pasaules ciešanas, pārvēršot bēdas mūžīgā priekā.

Gudrais zina, kādēļ pasaulē ir ciešanas, bēdas un sāpes. Tas ir tādēļ, ka šajā pasaulē viņš ir nošķirts no Dieva, viņam trūkst Dieva klātbūtnes. Gudrais zina, ka cieš ne tikai viņš, bet cieš arī Dievs, jo viņš vēlas būt kopā ar savu dārgo radību, bet nevar, jo nevienu nevar piespiest mīlēt. Kad Ādams un Ieva izvēlējās Dieva vietā mīlēt pasauli, iesākās arī Dieva ciešanas. Ādams un Ieva raudāja par savu muļķību, par to, ka bija apmainījuši Dieva mīlestību pret pasaules mīlestību, un Dievs raudāja par saviem paklīdušajiem bērniem, kas vairs nespēja mīlēt viņu. Tādējādi prieka vietā pasaulē ienāca sāpes. Mēs ciešam un nespējam saprast. Mēs vaicājam – Dievs, kāpēc tas tā notiek? Un viszinošais Dievs, kurš zina visas atbildes, jautā mums to pašu: Kāpēc tu gribi mirt? Es nepriecājos par tavu nāvi un tā arī tev nedos nekāda prieka. Atgriezies un tu dzīvosi! (Ec. 18: 31-32) Kādēļ tur nebija neviena, kad es saucu un meklēju tevi? Kādēļ tur nebija neviena, kad es nācu pie tevis? (Jes. 50: 2) Ko es tev esmu nodarījis, mana tauta, un ar ko es esmu tevi apkaitinājis? Atbildi jel man to! (Mih. 6: 3) Pat lopi pazīst savu sili un saimnieku, kas tos baro, bet Dieva tauta, viņa acuraugs ir tik dumjš, ka novēršas no sava mīlošā Tēva, novēršas no dzīvības un pievēršas iznīcībai un nāvei (Jer. 2: 10-13, 32; Jes. 1: 3; Hos 2; Ec. 16). Tikai pavisam nedaudzi ir bijuši gudri un ļāvušies glābšanai, sagādājot nebeidzamu prieku debesīs, bet daudz ir bijis to muļķu, kuru dēļ Dievam bija jāraud (Lk. 13: 34; 19: 41). Raugieties uz krustu, jūs muļķi, jo tur ir redzama gudrība! Tur mīlošais Dievs jums rāda savu sirdi, mīlestības liesmās upurējot pats sevi, dodoties nāvē, lai glābtu jūs no mūžīgas nāves. Raugies uz krustu, tur tu redzēsi radošā Dieva sirdi. Tā raud un asiņo par tevi. Tu gribi pasauli un tici velnam, kas sola tev to dot. Tava aukstā, akmens cietā sirds ir vienaldzīga pret Dievu, kurš nāk šajā pasaulē, bet nevis lai baudītu tās priekus, bet ciestu kopā ar tevi un mirtu par tevi. Un pateicības vietā viņam jādzird zaimi, jāredz, kā tu pievērsies elkiem, jāuzklausa tavas neprātīgās lūgšanas, jāraugās uz tavu vārdos neaprakstāmo liekulību un paštaisnību. Un tomēr ne uz brīdi viņš nepārstāj tevi mīlēt, tevi, kas neesi mīlestības cienīgs. Viņš zina, ka tu esi gatavs ik brīdi viņu noliegt un nodot, pārdot par zupas šķīvi vai apmainīt pret trīsdesmit grašiem. Un tomēr viņš ir gatavs to visu paciest un panest, lai varētu būt kopā ar tevi. Viņa Tēva sirds vēlas ciest kopā ar saviem bērniem un glābt tos no mūžīgām ciešanām. Tevis dēļ viņš pats kļuva par grēku, atbrīvodams tevi no pelnītā lāsta, un ar savu nāvi uzvarēja tavu nāvi. Augšāmceldamies no nāves, viņš plati jo plati pavēra tev durvis uz dzīvību, dāvādams tev dzīvības vārdus – tev tavi grēki piedoti. Un kad tu cauri šīs pasaules tuksnesim būsi sasniedzis apsolīto ceļa mērķi – jauno pasauli, tev priekšā būs plaši atvērtas durvis, un tajās izstiepis savas caurdurtās rokas stāvēs tavs Kungs Jēzus. - Nāc, nāc, mans uzticamais kalps! – viņš mīļi smaidīs un aicinās. Viņš steigsies tev pretī, pacels uz savām varenajām rokām, apskaus kā savu mīļoto līgavu un ienesīs savā valstībā, lai rādītu tās dārgumus. - Mans mīļais draugs, tu ilgi cieti slāpes šīs pasaules tuksnesī, tādēļ tagad dzer dzīvības ūdeni no dzīvības upes. Tas ir tas pats ūdens, kas lija pār tevi svētās Kristības dienā. Redzi, kokus abos upes krastos? Tu atteicies ēst velna saindēto barību, kaut bija jācieš trūkums un bads, tagad ēd, mans mīļais draugs, mūžīgās dzīvības augļus. Un tad beidzot pienāks brīdis, kad tu skatīsi savu mūžīgo Tēvu vaigu vaigā. Viņa godība apņems un greznos tavu galvu kā līgavas vainags, apliecinot visiem, ka tu esi uzticams kalps, šķīstīts Jēra asinīs. Dzīvības un gaismas Avota klātienē tu kļūsi dzīvības, gaismas, miera un prieka pilns. Un tad ar vārdiem - nāc, mana šķīstā līgava! – tu tiksi aicināts priekpilnā kāzu mielastā, nebeidzamā Vakarēdienā. Tajā tu pateicībā vedīsi pie Dieva visu radību un pretī saņemsi pašu Dievu, viņa nebeidzamā prieka un līksmības pilno klātieni. Velna radītais haoss, ciešanas, sāpes un nāve būs beigušās, bet tava īstā dzīve tad tikai sāksies. Tā būs dzīve, kuru tu nevarēji iztēloties pat pašos savos pārdrošākajos sapņos – radoša prieka un līksmības pilna dzīve kopā ar Dievu. Āmen.