I Advente

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt. 21: 1-9)

Adventa laiks ir gaidīšanas laiks, bet gaidīšana vienmēr ir grūta lieta. Tādēļ evaņģēlijā mums doti daudzi brīdinājumi, lai esam modri un pacietīgi. Kad runājam par gaidīšanu, bez šaubām svarīgi ir zināt arī – ko mēs gaidām. Kristieša gaidas nav tukša sapņošana, bet pēc Dieva „apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pēt. 3: 13) Šī pārpasaulīgā kristieša orientācija daudzus garlaiko, biedina vai pat pavisam vienkārši sanikno. Pasaulē, kur valda vēlēšanās - šeit un tagad un pēc iespējas ātrāk, kur viss tiek pirkts un pārdots uz kredīta, kristieša gaidas nav populāras. Diemžēl tās nav tādas arī daudzu baznīcas ļaužu vidū, jo daudzus dzen un mudina sektantiska steiga. Kad Ievai piedzima Kains, tā priecājās un līksmoja – ar Tā Kunga palīdzību esmu dabūjusi dēlu, nu visas problēmas būs atrisinātas, viņam jābūt Dieva apsolītajam glābējam no grēka. Tomēr Ievai nācās smagi vilties, jo izrādījās, ka Kains ir nevis Glābējs, bet slepkava. Dieva tautai nācās mācīties pacietību, gadu tūkstošiem gaidot Dieva apsolītā laika piepildīšanos. Šajā laikā Dieva ļaudis mācījās pacietīgi gaidīt un tagad pacietība, gaidot Dieva apsolījumus, ir kļuvusi par kristīgajai baznīcai raksturīgu īpašību. Kristus baznīca ir mierīga, nosvērta un pacietīga, bez sektantiskās steigas, jo tā zina, ka tai nekur nav jāsteidzas, tai pieder mūžība. Bet gaidot, mēs vienlaicīgi tiekam mācīti būt modri, kā to dzirdējām pagājušās svētdienas evaņģēlijā. Turklāt, lai pareizi gaidītu, mums jāzina arī, kādā veidā jaunās debesis un jaunā zeme, kur taisnība mājo, nāk. Katehisms mums māca, ka Dieva valstība gan nāk pati par sevi, bet Mūsu Tēvs lūgšanā mēs lūdzam, lai tā nāk arī pie mums. Lai tā nāktu arī pie mums, mums ir jāzina, kā tā nāk.

Sektantiski ļaudis grib redzēt Dieva valstības nākšanu kā nemitīgu brīnumu virkni, kas kļūst arvien intensīvāka un intensīvāka. Citi atkal saprot to, kā šīs pasaules labklājības vairošanos un pa galvu pa kaklu metas sociālajā darbā. Šo nepareizo izpratni atklāj Kristus kārdināšana tuksnesī. Velns sākotnēji piedāvāja Jēzum darīt brīnumus priekš sevis – pārvērst akmeņus maizē. Pēc tam viņš mudināja Jēzu parādīties ļaužu vidū kā brīnumdari, nolecot no tempļa jumta; kad tas nedarbojās, velns ieteica Jēzum kļūt par varenu ķēniņu, kura priekšā drebētu visas tautas. Šos piedāvājumus Jēzus noraidīja kā sātaniskus un savu publisko darbību veica, cik vien iespējams klusi un lēnprātīgi. Kaut arī Jēzus ir Dieva Dēls – kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, tomēr viņa ierašanās un visa viņa dzīve šajā pasaulē noritēja ārkārtīgi miermīlīgi, lēnprātīgi un pazemīgi. Tas viss notika saskaņā ar Vecās Derības pravietojumiem, pēc kuriem gaidītajam Mesijam, jūdu Ķēniņam – Pestītājam Kristum bija jāierodas pasaulē un jādarbojas tajā pazemīgā un lēnprātīgā veidā. Ir vairākas vietas evaņģēlijos, kas mums palīdz saprast Jēzus izturēšanos un nolūkus.

Sarunā ar jūdu valdības vīru, farizeju Nikodēmu Jēzus uzsver savu misiju, sacīdams: „Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ.3:17) Savas šīs zemes dzīves beigās, nodots Romas varas vīru rokās, Jēzus Poncijam Pilātam gan apliecina, ka viņš ir ķēniņš, bet piebilst : „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jņ.18:37) Kad mācekļi vēlas, lai Jēzus sodītu ar uguni no debesīm kādu ciemu, kura iedzīvotāji viņu noraida, Jēzus tos norāj: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet glābt.” (Lk.9:55-56)

Jēzus izturēšanās un neskaitāmi viņa izteikumi liecina, ka viņš negrasās mainīt cilvēkus no ārienes un iedibināt kādu jaunu ārēju valdīšanu. Viņš vispār neko nevēlas darīt ar piespiešanu vai varu, jo ar varu nevar piespiest mīlēt, bet tieši mīlestība ir tas, ko Dievs vēlas. Jēzus ir nācis, lai glābtu pazudušos, ņemtu uz sevi visus pasaules grēkus, dotu cilvēkiem mūžīgu dzīvību, vestu tos visā patiesībā, glābtu no velna un elles un pārradītu cilvēkus no iekšienes, dodams tiem jaunu sirdi un prātu. Bez šaubām Jēzus arī tiesās šo pasauli, bet tas notiks pašās beigās, kad viņa žēlastības laiks būs iztecējis.

Šīs lietas bija grūti saprast pat viņa tuvākajiem mācekļiem un Jānim Kristītājam. Tāpēc Jēzus atkal un atkal tās uzsvēra un atkārtoja. Viņš pat vairījās lietot vairākus Vecās Derības titulus, kas viņam likumīgi pienācās, jo jūdi tos saprata nepareizi, kā laicīgus un politiskus titulus. Jēzus negrasījās mainīt šo pasauli piespiedu kārtā ar likumu palīdzību un varu, kā to vēlas, piemēram, musulmaņi. Likums darbojas ar piespiešanu, tādēļ likums nevar radīt mīlestību. Likums pieprasa mīlestību, bet to nespēj radīt, to spēj tikai ticība. Jēzus nāca kā pati Dieva Mīlestība, lai glābtu un mainītu ticīgos iekšēji, dotu tiem jaunas sirdis un vestu tos uz jaunu pasauli, kuru Dievs jau ir sagatavojis tiem, kas tic viņa Dēlam. Uz šādu attieksmi un izpratni viņš arvien aicināja savus sekotājus.

Cilvēkiem arvien ir bijis grūti saprast Evaņģēlija sirdi – Jēzus upuri, krustu un mācību, kas no tā izriet, proti, kādēļ Dieva Dēlam ir jācieš un jāmirst; kādēļ ticēt Dievam nenozīmē kļūt bagātam, populāram un varenam, bet bieži vien tieši pretējo; Kristus vārdi - pagriez otru vaigu tam, kas tev sit pa vienu; tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli; mīli savus ienaidniekus; lūdz Dievu par tiem, kas tevi vajā un tamlīdzīgi izteikumi arvien ir likušies smagi un nesaprotami cilvēka prātam. Viņa mudinājumi uz lēnprātību, mieru, žēlsirdību, labprātīgu atteikšanos no savām tiesībām, upuri citu labā, reti ir atraduši dzirdīgas ausis pat baznīcā. Maza bērna, bezpalīdzīgo, bēdīgo, noskumušo, nabadzīgo un citu cietēju cildināšana, lielākoties ir mēģināta tikt saprasta nevis tieši, bet kā kāda reliģiska metafora vai līdzība. Kad Kristus runā pats par savām ciešanām un nāvi, mācekļi domā, ka vai nu viņš ir vēlējies sacīt ko citu vai arī pēkšņi zaudējis prātu.

Tā arvien ir bijusi cilvēku grēcīgā vājība, ka spēku un varu tie saistījuši ar valdīšanu pār citiem, nevis kā kalpošanas pienākumu - palīdzēt tam, kas vājāks un nespēcīgāks. Pēc šā principa varam un ne tikai varam, bet mums arī vajag izvērtēt jebkuru laicīgu likumu. Morāli labs jeb pareizs ir tāds likums, kas domāts sabiedrības pašas vājākās daļas aizstāvībai. Tātad būtiskais jautājums, kas nosaka likuma morālo saturu ir: kurš no tā iegūst vairāk, bagātie vai nabagi, stiprie vai vājie? Vadoties pēc šāda kritērija, nav grūti pamanīt, ka daudzi likumi mūsu valstī ir amorāli.

Baznīcas vājums savukārt ir bijis tas, ka tā ļoti bieži ir bijusi orientēta uz šo pasauli un sekojusi pasaulīgiem principiem, kas cilvēka prātam vienmēr šķituši pieņemamāki un saprotamāki. Nav viegli saprast, ka baznīca var grēkot un pat briesmīgi grēkot ar savu uzstājīgo iesaistīšanos pasaules sociālo problēmu risināšanā, iesaistīšanos cīņā par taisnīgumu, mieru un labklājību pasaulē. Tas nenozīmē, ka trūcīgajiem un apspiestajiem nevajag palīdzēt. Kurš gan to zina vēl labāk par baznīcu! Bet baznīcas galvenais uzdevums ir norādīt, ka visu šo problēmu pamatā ir grēks un bezdievība, un ar saviem bezdievīgajiem uzskatiem pasaule nemaz citāda nevar būt, kāda tā ir. Grēks ir cilvēka novēršanās no Dieva un pievēršanās pasaulei. Baznīcas uzdevums ir nevis pievērsties pasaulei, bet vērst cilvēka sirdi atpakaļ pie Dieva, un tad arī visas pārējās lietas nokārtosies pašas no sevis. Tas ir izskaidrojums paradoksam, ka pārpasaulīgi orientētā kristietība ir nesusi tik daudz labuma šai pasaulei. Kristietība zina, ka visu problēmu pamatā ir Dieva klātbūtnes trūkums.

Es domāju, ka tas nav nejauši, ka Jēzus iejāšana Jeruzalemē ir vienīgais teksts, par kuru baznīcas kārtība paredz sludināt divreiz gadā – pirmajā Adventes svētdienā un Pūpolsvētdienā. Šis stāsts mums māca, ka Jēzus ir pilnīgi citāds Ķēniņš, nekā šīs pasaules varenie. Tikpat lielā mērā, cik viņš ir lielāks par visiem ķēniņiem, viņš ir arī citādāks. Viņš gan ir Dāvida Dēls, bet dižais jūdu ķēniņš Dāvids, viņu sauc par savu Kungu. Pats viņš salīdzina sevi ar visu laiku ietekmīgāko un bagātāko jūdu ķēniņu Salamanu, un saka, ka viņš ir lielāks par Salamanu. Tomēr ar šo lielumu Jēzus saprot kaut ko pilnīgi citu, nekā tas parasti tiek saprasts. No viņa vārdiem izriet, ka lielāks ir nevis tas, kam kalpo citi, bet gan tas, kurš pats kalpo: „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas, lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:25-28)

Pasaule šos vārdus nesaprot un nespēj novērtēt. Ķēniņš, kas mirst pie krusta tai ir tikai izsmiekla un zaimu vērts. Pazemība, lēnprātība un miermīlība pasaulei arvien saistās ar vājumu. Dievs, kuru grib pielūgt pasaule ir varens un briesmīgs Dievs, kas soda un tiesā, un dod varu un panākumus, bet nevis žēlo un glābj. Tādēļ evaņģēlija stāsti un notikumi cilvēkiem ir tik grūti saprotami un šķiet ārkārtīgi dīvaini. Viņiem parasti pat prātā nenāk rīkoties tā, kā rīkojās Jēzus.

Cilvēkiem šķiet arī savādi un nesaprotami, ka Jēzus izvēlējies tik vienkāršus un necilus līdzekļus, lai nāktu pie ticīgajiem, proti, vienkāršus vārdus, ūdeni, maizi un vīnu. Tiem šķiet, ka būtu daudz iedarbīgāk, ja viņš nāktu kādā neparastā, noslēpumainā veidā vai vēl labāk - kā pērkons un zibens ar briesmīgu troksni un dārdoņu. Grēcīgajam cilvēkam šādas domas un jautājumi ir dabiski. Cilvēkiem šķistu pareizāk, ja Jēzus būtu ieauļojis Jeruzalemē dižena ērzeļa mugurā, kā Romas imperators, nevis iejājis uz ēzeļa mātes. Cilvēkiem šķistu pareizāk, ja Jēzus būtu meklējis savus sabiedrotos Jeruzalemes vareno, bet nevis Galilejas zvejnieku vidū. Tomēr mūsu Kungs ir citāds – viņš ir žēlsirdīgs un no sirds pazemīgs. Viņš negrib biedēt un baidīt, bet mīlēt. Viņš mīl mūs un vēlas, lai mēs uzticamies un mīlam viņu. Tādēļ viņš, būdams Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, izturas tik ļoti, ļoti pazemīgi un lēnprātīgi, kļūdams visu kalpu kalps. Piedzīvojot šo viņa lēnprātības pilno mīlestību, mācīsimies arī mēs būt viņam līdzīgi. Šodien Bībeles stundā mēs dzirdējām, ka visu cilvēka ilgu, cerību un vajadzību piepildījums ir Jēzus, jo caur viņu mēs tiekam vesti pie Dieva. Mūsu sirdīm ātrāk nebūs miera, pirms tām nebūs Dievs, jo mēs esam radīti, lai mums būtu Dievs, tas ir, lai mēs mīlētu viņu. Un ja mums ir Dievs, tad mums ir viss, bet ja Dieva nav, tad mums nav nekā. Mēs nevaram reizē kalpot gaismai un tumsai, būt Dieva un šīs pasaules bērni. Mēs nevaram reizē jāt uz kara zirga un miermīlīga ēzeļa. Nav iespējams kalpot diviem Kungiem – Dievam un pasaulei. Tādēļ mūsdienu baznīcai atkal no jauna ir jāmācās saprast Jēzus jautājumu – ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli, bet pazaudē savu dvēseli? Jautājums, protams, ir retorisks, ja zaudējam dvēseli, mums nepalīdz vairs itin nekas. Tomēr mūsdienu pasaule domā citādi. Cilvēki ir gatavi pārdot savu dvēseli kaut velnam, lai tikai labāk klātos šajā pasaulē un nebūtu jācieš. Bet dzīve bez ciešanām ir dzīve bez ticības. Ciešanas ir daļa no atgriešanās un ticības. Ciešanas ir dzīvības pazīme. Tas, kurš šajā pasaulē nevēlas ciest, nevēlas dzīvot. Tas, kuram nesāp, ir jau mironis. Ja mēs saprotam to, tad mēs saprotam arī, ka pašu lielāko bēdu un dziļāko sāpju brīži mūsu dzīvēs vienlaicīgi ir arī augstākās dzīvības izpausmes. Tas nenozīmē glorificēt sāpes un ciešanas, bet tas, kurš to ir sapratis, tas ir sapratis arī Kristus krustu, tas ir sapratis dzīvi, un tas ir sapratis dzīvību, jo tieši caur bēdām un ciešanām ved ceļš uz mūžīgu, patiesu dzīvību un prieku. Tādēļ arī apustulis saka tik savādos vārdus, ka cilvēka laime atrodama ciešanās. Āmen.