Izprast mūsdienu Rietumu pasauli nav viegli, turklāt tā vairs nav vienots veselums, bet uzskati atšķiras atkarībā no cilvēku vecuma un vietas, kur tie dzīvo. Jaunie cilvēki ir vairāk postmoderni, vecāki ļaudis moderni, ASV ir vairāk moderna, bet Rietumeiropa postmoderna. Kā jau dzirdējām pagājušajā svētdienā, modernā cilvēka pasaules redzējumu vairāk noteica lieli, visaptveroši vēstījumi, bet postmodernā pasaule raugās uz tiem ar aizdomām. Tomēr daži no šiem vēstījumiem joprojām lielā mērā nosaka daudzu cilvēku pasaules redzējumu, kas top risinot dzīves jēgas jautājumus stāstot par to, kāda ir pasaule.
Progresa stāsts
Šis ir viens no lielajiem modernisma laika stāstiem, kam joprojām ir liela ietekme uz dzīves izpratni un pasaules redzējumu. Tā pamatā ir doma, ka arvien pieaugošās zināšanas un dzīves organizēšana saskaņā ar prāta secinājumiem spēs padarīt cilvēku dzīvi vieglāku un labāku. Tādējādi cilvēka dzīvi raksturo saprāta uzvaras gājiens, kas progresu padara par nenovēršamu vēstures likumu, lai gan tā īstenošana prasa arī lielu cilvēka prāta piepūli. Vai nu pakāpenisku reformu veidā (liberālisms) vai revolūcijas ceļā (marksisms), progress tomēr lauzīs savu ceļu cilvēces gājumā pretī labākai pasaulei.Moderno laiku optimisms balstās pārliecībā, ka cilvēka saprāts valda gan pār vēsturi, gan dabas pasauli, virzot pasauli pa progresa ceļu pretī arvien lielākai cilvēku labklājībai. Lielie zinātnes sasniegumi un jaunu tehnoloģiju izgudrojumi 19. gs. ļāva uzplaukt bezierunu ticībai progresam. Lielas cerības dāvāja arī arvien plašāk pieejamā izglītība, kas tagad nesa apgaismību ļaužu masām. Tādējādi tika uzskatīts, ka saprāta progress padarīs dzīvi labāku visās jomās. 20. gs. sākumā intelektuāļi un politiķi bija pilnīgi pārliecināti, ka tuvākajā nākotnē kari pilnībā izzudīs. Tomēr I Pasaules Karš daudzos izdzēsa ilūzijas. Nacisma un staļinisma šausmas atņēma ticību tam, ka barbarisms piekāsies saprāta priekšā. Beigu beigās masu slepkavības nebija vienkārši zvērīgas, bet tās tika īstenotas ar modernām tehnoloģijām un modernajām sabiedriskās dzīves organizēšanas metodēm. Tās bija arī zvērības, ko pastrādāja tieši eiropieši paši pret sevi. Kopā ar impēriju varenības laikā pastrādātājām eiropiešu zvērībām citviet pasaulē, tas bija liels trieciens ticībai, ka Eiropa ir progresa celmlauzis, kas nes apgaismību pārējai pasaulei.
Varētu šķist, ka pēc šādiem triecieniem progresa idejai vajadzētu uz visiem laikiem nozust no skatuves, bet tā tomēr ir izrādījusies tik būtiska Rietumu cilvēka domāšanā, ka tagad atgriezusies atkal no jauna. Pagātnes notikumi tiek uzskatīti par kļūdām, šķēršļiem progresa uzvaras gājumā, kas var atgadīties, jo pats progress nav taisna, nenovēršama lineāra kustība. Un tā, progresa ideja joprojām kalpo kā mēraukla visam, arī iepriekšējām vēstures kataklizmām. Politiķu mutēs vārdi „modernizācija” un „progresīvs” iepretī vārdam reakcionārs joprojām ir nemitīgi lietoti mīļvārdiņi. Valdības pienākums ir uzlabot visu. Beigu beigās 20. gs. beigu daļā nemitīgi pieaugošā dzīves labklājība, kas balstījās ekonomikas izaugsmē kļuva par plašu sabiedrības slāņu drošu pārliecību, ka tas ir visnotaļ iespējams. Līdz šim vēsturē nepiedzīvotas pārticības laikā progresa ideja kļuva par neatņemamu politiskās un ekonomiskās domas daļu, kas virzījās pretī pārliecībai, ka ekonomiskā izaugsme būs nepārtraukts, nebeidzams process. Šāda pārliecība nav bijusi raksturīga nevienai citai cilvēku sabiedrībai vēstures gaitā. 2008. gada finanšu krīze šajā sakarībā radīja vairākus jautājumus par šā procesa likumsakarību un mehānismiem, kas to virza, tomēr kopējo ticību progresam tas ietekmēja maz.
Lai gan ekonomiskais progresa aspekts pašreiz ir valdošais, ir svarīgi ievērot, ka Rietumu kultūrā valda arī stipra pārliecība par to, ka mūsdienu pasaule ir arī morāli pārāka par agrāko laiku sabiedrību. Tā fokusējas uz vienlīdzību (īpaši jautājumos par sieviešu un geju tiesībām), uz iecietību pret atšķirīgiem uzskatiem un cilvēku tiesībām veidot savas privātās dzīves pēc saviem ieskatiem. Rietumu sabiedrība nemitīgi atgādina pati sev, ka vērtējot pēc šiem standartiem, kopš pagājušā gadsimta vidus ir panākts milzīgs progress. Pāvesta vēlēšanu laikā 2013. gadā laicīgie plašsaziņas līdzekļi uzsvēra, ka Romas baznīcai nepieciešams tāds pāvests, kurš tieši šajos jautājumos modernizēs baznīcu.
Postmodernais relatīvisms ētikas jautājumos, šķiet, nespēj uzveikt šos svarīgos morāla progresa simbolus. Iespējams tādēļ, ka tie veido Rietumu pasaules veiksmes stāstu, tie pārtrumpo tās pazīmes, kas liecina par morālu pagrimu – Rietumu sabiedrībā pieaugošo nabadzību, labdarības un brīvprātīgas sabiedriskās kalpošanas mazināšanos, kā arī bērnu seksualizāciju. Liels progresa idejas trūkums, tās vājums ir tas, ka ticība šai idejai ir atkarīga no izlases veidā radītu stāstu stāstīšanas, kur pārmaiņu radītie ieguvumi tiek attēloti kā lielāki par upuriem un zaudējumiem. Tas nenozīmē, ka kristiešiem vajadzētu ignorēt tās morālās dabas rūpes, ko pauž mūsdienu sabiedrība, bet vienlaicīgi mums vajadzētu būt modriem pret tām morāles problēmām, kuras mūsdienu sabiedrība atstāj neievērotas vai noraida.
Nesen tapusi progresa idejas versija ir neoliberālais ekonomikas globalizācijas projekts, kas aizstāv neierobežotu brīvā tirgus kapitālisma un brīvas tirdzniecības darbību. Tā kritiķi norāda, ka tā ir pēdējā Rietumu imperiālisma versija, ideoloģija, kas maskējoties aiz kopīga labuma maskas, palielina bagāto bagātību uz nabago rēķina. Vēl vairāk, tieši tāpat kā agrākais imperiālisms tika kombinēts ar kultūras imperiālismu (tā kā 19. gs. progresa idejas ietvaros Rietumu kultūras pārākums tika uzskatīts par neapstrīdamu likumu), tā ekonomikas globalizāciju pavada pasaules amerikanizācija. Tā kā tās panākumi gan Rietumos, gan jaunatīstības valstīs ir atkarīgi no patērētāju intereses veicināšanas, globalizācija eksportē tāda veida kultūras labumus, kas pārējai pasaulei amerikāņu sapni padara neatvairāmi pievilcīgu.
Ekonomiska globalizācija, īpaši tās amerikāniskā versija, var tikt uzskatīta arī kā liberālās demokrātijas veicināšana kopā ar brīvā tirgus kapitālismu. Tiek apgalvots, ka abas ir savstarpēji dziļi saistītas lietas, tomēr tādi piemēri kā Krievija un Singapūra šķietami runā tam pretī. Šādā formā ekonomikas globalizācija ir ideālistisks mērķis, mūsdienīga versija uzskatam, ka Amerika ir mesiāniska tauta, kuras misija ir kalpot pārējās pasaules interesēm un nest tām labumu. Dažas kultūras atšķirības starp Ameriku un Eiropu ir saprotamas tieši šādā gaismā. 20. gs. Eiropas lielvalstīm zaudējot savu impērijas statusu, vājinājās arī uzskats par Eiropas kulturālo pārākumu. Tajā pašā laikā Savienotās Valstis nevis zaudēja, bet tieši ieguva impērijas raksturu un uzskatīja sevi par uzvarētāju Aukstajā karā, tas ir, ideoloģiskā cīņā starp diviem konfliktējošiem atbrīvošanās stāstiem (marksistu un liberālo demokrātu stāstu), kurus abus raksturo doma par ekonomiskās un politiskās brīvības ciešo saistību. Šādi raugoties nav pārsteigums, ka Savienotās Valstis ir palikušas vairāk modernas iepretī vairāk postmodernajai Eiropai, vairāk saistīta ar progresa ideju un Apgaismības laikmeta vērtībām (kā tās ietvertas ASV konstitūcijā) vairāk ideālistiska un optimistiskāka attiecībā uz sevi un savu lomu pasaulē.
Modernās progresa idejas centrā bija zinātniski-tehnoloģiskais projekts – pakļaut dabu un piemērot to cilvēka vajadzībām. Tas tika saprasts kā cilvēces atbrīvošana no dabas ierobežojumiem. Konkrētie modernās zinātnes sasniegumi, ne tikai plaši pieaugošā fiziskās pasaules izpratne, bet arī tas, ka šīs zināšanas tika izmantotas cilvēku labā, bez šaubām kalpo kā galvenais progresa pierādījums. Tomēr ekoloģiskās krīzes gaismā šāda veida progress vairs nešķiet tik viennozīmīgs. Daudzi Rietumu cilvēki arvien vairāk apzinās, ka tieksmei pēc kundzības pār dabu var sekot nevēlamas un neparedzamas sekas, kas var izrādīties katastrofālas. Tajā pašā laikā pašreiz vairs nešķiet tik acīmredzami, ka eksistē viens, neapstrīdams, visiem kopīgus labumus nesošs tehnoloģiju attīstības virziens. Neraugoties uz to, zinātne tomēr ir saglabājusi augstu prestižu.
Acīmredzamie zinātnes panākumi dažus vedina uz domām, ka zinātne ir vienīgais patiesu zināšanu ieguves veids. Tā saucamajā jaunajā ateismā zinātniskais pasaules redzējums tiek pasniegts kā reliģiskā pasaules uzskata aizstājējs. Reliģiski ticējumi esot bijuši tikai primitīvs mēģinājums izskaidrot to, ko zinātne tagad izskaidrojot patiesi racionālā veidā. Saprāta progresam tādēļ esot jānoved pie pakāpeniskas reliģijas izzušanas. Ja mūsdienās reliģija piedzīvo sava veida atdzimšanu, kā to apgalvo daži novērotāji, tad dedzīgi sekulārie humānisti ir vēl jo vairāk norūpējušies stāties tai pretī un dara to progresa vārdā.
Postmodernistu kritika
Modernistiem progresa vēsts ir pestīšanas ceļš, ceļš uz cilvēka dzīves problēmu risinājumu. Postmodernistiem un intelektuāļiem, kas apzināti izvēlas postmodernu pasaules redzējumu, šādi visaptveroša rakstura vēstījumi šķiet problemātiski. Mums ir jātiek no tiem atbrīvotiem, jo visi šādi universālas patiesības un jēgas redzējumi apspiež citus cilvēkus. Šim vainas uzstādījumam ir divas daļas. Pirmā ir tā, ka šāds visaptverošs vēstījums ir melīga ideoloģija, aiz kuras zem vēstures celmlauža un cilvēces labdara maskas slēpjas militāras kundzības vai ekonomiskas paverdzināšanas tieksmes. Šāda veida kritika var būt postoša imperiālisma un globālisma ideoloģijām. Tomēr otrais kritikas punkts ir ar tālejošākām sekām. Tas apgalvo, ka jebkuras pretenzijas uz universālu patiesību vienmēr ir paverdzinošas, jo tās noved pie vēlmes uzspiest savu patiesību citiem. Dzīvot ar šādu vēstījumu nozīmētu piešķirt dažiem mērķiem un vērtībām tādu raksturu, it kā tikai tās vienīgās būtu derīgas. Mums jātiek atbrīvotiem no šādiem universāliem vēstījumiem, ticības universālām patiesībām un jāizvēlas pašiem savi mērķi un vērtības. Mēs ne tikai varam, bet mums arī ir jārada pašiem sava jēga, neuzskatot to kā vienīgo, visiem piemērotu patiesību. Kā dzied Endrjū Loids Wēbers: „Any dream will do” (Ikviens sapnis ir labs diezgan).Šāda veida relatīvisms caurstrāvo Rietumu kultūru. Populārā veidā tas skan: „Ikvienam ir tiesības pašam uz savu viedokli.” Pret reliģiju bieži tiek pausta nepatika tieši tādēļ, ka tā diktē cilvēkiem priekšā, kam tiem jātic un kas jādara. Patiesībā lielākā daļa no cilvēkiem, kas bez kavēšanās pauž šādus uzskatus, pieņem arī vismaz dažus no Apgaismības laika progresa idejas aspektiem, kā pilnīgi neapšaubāmi drošus. Viņi visticamāk neatbalstīs domu, ka Dieva radīšana būtu mācāma skolās kā alternatīva darvinismam. Viņi gandrīz pavisam noteikti nepiekritīs tam, ka pedofiliem ir tiesības īstenot seksuālas darbības, kas tiem šķiet tīkamas. Sabiedrībā, kur valda kultūras ietekmju dažādība šāds konsekvences trūkums nav pārsteidzošs.
Vēl viena svarīga postmodernās pasaules iezīme ir tā, ka tā priekšroku dod tagadnei. Progresa vēstījums dod priekšroku nākotnei: labākais tikai vēl būs. Postmodernistu ilūziju zudums attiecībā uz lielajiem politiskajiem projektiem un modernisma utopijām, nākotnes vietā uzsver tagadnes izbaudīšanu, pašas tagadnes dēļ. Dzīvi nav jāuzskata par ceļojumu vai uzdevumu. Dzīve var būt eiforisku atbrīvojošu momentu virkne, to pārdzīvojums. Pēc dažu kultūras pētnieku domām šīs kultūras moments ir pārejošs, un tā vietā tagad stājas zināma nākotnes prasību nojausma. Nedrošos laikos, atsevišķie cilvēki, kas atrauti no kopīgiem modernā laika mērķiem un vērtībām var tomēr kļūt par jauna veida cilvēkiem, kas dzīvo atbildīgu dzīvi: cilvēkiem, kas uztur sportisko formu, pieturas pie veselīga dzīves veida, īsteno pašu izraudzītu disciplīnu, paliek elastīgi, lai piemērotos mainīgajam un nepastāvīgajam nodarbinātības tirgum, viņi rūpējas par savu pensiju utt. Arī tā var būt postmoderna izvēle vai varbūt hipermoderna, ja vēlaties.
Bībelisks kristiešu vēstījums pēc modernajos laikos
Moderno laiku progresa ideja bez šaubām sakņojas kristīgajā tradīcijā, kura pirmā iemācīja Rietumu sabiedrībai raudzīties uz vēsturi kā jēgpilnu, uz nākotni vērstu norisi. Tas, kas pārvērta kristīgo lietu skatījumu par moderno progresa ideju bija dievišķā pārpasaulīguma izpratnes zudums, tā vietā stājoties idejai par cilvēka valdīšanu par vēsturi un dabas spēkiem. Nākotnes mērķis tagad atradās cilvēka saprāta un cilvēcisko spēku varā, darbodamies tikai ar to, kas pieejams šajā pasaulē. Pilnā nozīmē cilvēki uzņēmās lomu, kura kristīgajā tradīcijā piederēja Dievam. Progresa idejas prometejiskais raksturs tās vairāk utopiskajā - politiskajā vai vairāk vizionārais - zinātniskajā formā ir uzskatāmas sekas dievišķās lomas uzurpēšanai. Tomēr kristieši bieži spēja sasaistīt savu bībelisko vēstījumu ar modernā laika progresa ideju, aplūkojot to kā Dieva darbību caur cilvēkiem un saistot progresa mērķus ar nākošo Dieva valstību. Progresa ideja joprojām ir viens no būtiskiem veidiem, kā daudzi kristieši saprot pasauli un dzīvi tajā.Situācijā, kad progresa ideja ir izrādījusies pārsteidzoši noturīga, bet tajā pašā laikā arī problemātiska, nepieciešams uzdot dažus grūtus jautājumus. Vai progresa ideja ir pareizs moderns Bībeles vēsts veids, kuru varam pieņemt arī mūsu dienās, vai arī mums jāatgūst patiesais, pazaudētais Bībeles vēstījums? Vai Bībeles vēstījums pats ir postmodernās kritikas ievainojams? Vai arī tas piedāvā ticamu alternatīvu gan modernajai vēstij, gan postmodernajam metavēsts noliegumam?
Kā sākotnēju atbildi uz šiem jautājumiem īsi ieskicēsim dažas Bībeles vēsts iezīmes.
1) Tas, kas varbūt visvairāk atšķir Bībeles vēsti no visa veida modernajiem vēstījumiem ir tas, ka Bībeles vēsts nav stāsts par cilvēka kundzību. Bībeles izpratnē vēsture nav nedz cilvēku kundzība, nedz arī bezjēdzīga nejaušība, bet gan Dieva brīvība un mērķi, kā arī cilvēku brīvība - vai nu paklausīt vai arī pretoties Dievam un viņa nodomiem. Vēsturē slēpjas Dieva nodoms, kurā ir vieta arī cilvēka brīvībai. Tādējādi piemērotā vietā cilvēka sasniegumi var tikt cildināti, tāpat kā viņu ļaunumam jātiek nosodītam, tomēr vēsturi nevar veidot un virzīt pats cilvēks. Tā kā vēsture acīmredzami ļoti bieži ir tas, kas notiek, nevis tas, ko cilvēki vēlējušies, lai tas notiktu, tad šis šķiet saprātīgāks un ir jēgpilns vēstures redzējums, kas neatmet vēsturi kā bezjēdzīgu, bet cer, ka galējais vārds par vēstures jēgu pieder Dievam.
2) Vēsture nav racionāli izskaidrojama un aprēķināma, kā to prasa moderno laiku projekts – vadīt un virzīt vēsturi. Dieva nolūks ir atklāts, bet veids kā viņš rīkojas, bieži vien ir noslēpumains un neizdibināms. Konkrēti, Bībeles vēsts neizskaidro ļaunumu tā, it kā ļaunums būtu problēma, kuru prāts var izprast un atrisināt. Dievs darbojas tur, kur cilvēki pretojas ļaunumam, bet Bībeles vēsts neizskaidro ļaunumu, bet dāvā cerību, ka Dievs atpestīs no prātam neaptveramā un neizskaitļojamā ļaunuma.
3) Bībeliskajai vēstij ir raksturīga pārvēsturiska dimensija. Citiem vārdiem, Bībeles cerība ir, ka Dievs dāvās piepildījumu visai radībai jaunā radīšanas darbā, kas pacels radību daudz, daudz augstākā stāvoklī, nekā par to varētu spriest pēc tām iespējām, kas cilvēkam paveras tikai šajā pasaulē. Dievs darbojas vēsturē savas valstības dēļ, kas ir pāri par vēsturi. Tas nenozīmē, ka cilvēka centieni pēc labā šajā pasaulē ir bezjēdzīgi, jo visu, kas ir labs šajā pasaulē, Dievs ietvers savā jaunajā radībā. No otras puses Bībeles vēsts vairās no progresīvistu tendences uzskatīt kādu darbību par labu, vienīgi tikai tad, ja tā kaut ko pievieno progresīvo uzlabojumu procesam. Pat visnepastāvīgākais, viszūdošākais labums ir tā vērts, lai pēc tā tiektos un jaunajā pasaulē tas netiks zaudēts.
4) Ierobežota tikai ar vēsturei un šai pasaulei piemītošām iespējām, progresa ideja var sniegt cerību un sava veida glābšanu tikai tiem, kuri no tās gūst labumu. Progresa ideja nedod cerību vēstures upuriem, neskaitāmiem to pulkiem, kuru dzīves ir bijušas īsas un lielā mērā nožēlojamas, vai arī paša progresa upuriem (jo modernie sasniegumi vienmēr labumu nes tikai dažiem, un vienmēr uz citu rēķina). Bībeles vēsts turpretī dāvā nākotni arī mirušajiem, kad Dievs nožāvēs visas asaras no visām acīm (Atkl. gr. 21: 4).
5) Evaņģēlijs, kas atrodas Bībeles vēsts centrā aicina un dara to bez varmācības un piespiešanas. Tas pieder pie Evaņģēlija dabas un Evaņģēlijs vienmēr tiek kompromitēts, kad baznīca pārāk cieši sevi sasaista ar piespiešanas spēku. Tas, ka Evaņģēlijs ir daudz kas vairāk nekā tikai kāda personiskā patiesība, kas tiek uzspiesta citiem, cilvēkiem kļūst skaidrs pārliecības veidā, pārliecības kas ir vairāk nekā kaut kas šauri racionāls. Evaņģēlijs nav nedz universālā Apgaismības laika patiesība, kas pieejama ikvienam racionālam cilvēkam, nedz arī pilnīgi subjektīva patiesība, kas ir piemērota man, bet kurai īstenībā trūkst transformējoša spēka. Bībeliskā vēsts pieprasa no baznīcas misijas sludināt šāda veida patiesību.
6) Bībeliskajā vēstī svarīgas ir attiecības starp universālo un partikulāro, vispārējo un atsevišķo. Atkal un atkal Bībele fokusējas uz atsevišķo – Israēlu, Jēzu, agrīno kristīgo kopienu, bet tas notiek tādā veidā, ka šiem atsevišķajiem vēstures notikumiem tiek piedēvēta universāla, vispārēja nozīme. Dieva darbība vienmēr virzās no atsevišķā uz vispārējo, un tā nopietni attiecas pret katra cilvēka atsevišķo, personisko situāciju, kurā nāk Evaņģēlijs. Kristīgā vēsts atsevišķo vērtē tādā veidā, kāda to nedara Apgaismības laika abstraktais universālisms, kur cilvēks ir tikai skrūvīte lielā mašīnā, un tā sniedz atsevišķajam vairāk nekā tikai vienīgi lokālu nozīmi, kas ir viss, ko spēj piedāvāt postmodernisma pievēršanās partikulārajam, atsevišķajam. Baznīcas misijai ir svarīgi iemiesot bībelisku veidu, attiecībā uz universālo un partikulāro, vispārējo un atsevišķo.
7) Bībeliskā vēsts sniedz ietvaru jēgpilnai dzīvei gan privātajā, gan sabiedriskajā dimensijā. Bībelē ir daudz maza mēroga stāstu, tādu stāstu, kas neparādītos vēsturē, kas rakstīta kā attīstības ceļu ejošā progresa grandiozais stāsts. Bet katram atsevišķajam cilvēkam nav pašam jāizgudro arī sava personiskā, privātā jēga. Attiecībās ar Dievu, kurš augstu vērtē abus, gan atsevišķo cilvēku, gan pasauli kopumā, indivīdi un grupas var līdzi dalīties jēga, kas atver viņu pašu dzīves plašākam kontekstam – Dieva nolūkam attiecībā uz visu viņa radību.
