IV Adventes svētdiena

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. (Jņ. 1: 19-28)

Mūsu šīsdienas teksts sākas ar vārdiem „un šī ir Jāņa liecība”. Jānis Kristītājs bija tautā cienīts pravietis, kurš dzīvoja ļoti askētisku dzīvi Jūdejas tuksnesī, sludināja atgriešanos no grēkiem un daudzus arī kristīja. Kristītāja aktīvā darbība tuksnešainajā Jordānas upes augšteces rajonā satrauca Jeruzālemes un Jūdejas iedzīvotājus, radot baumas, ka ir atnācis gaidītais Mesija, jeb lietojot grieķu vārdu - Kristus (Mt. 3 :5). Tā kā Kristītājs ne tikai sludināja, bet arī kristīja, kas bija kas pilnīgi jauns Israēlā, tad par to Kristītājam tagad bija jāatskaitās jūdu Augstās tiesas delegācijai, kas bija ieradusies viņu oficiāli nopratināt. Iespējams, ka vēl viens no motīviem bija tas, ka Kristītāja tēvs bija priesteris un tādējādi arī pats Jānis Kristītājs bija mantojis priestera tiesības, bet viņa darbība galīgi neatbilda tam, ko darīja citi priesteri. Lai gan delegācija nav ārēji izteikti naidīga, tomēr tās motīvi ir viegli noprotami – viņi nav ieradušies pie Jāņa, lai no viņa mācītos, viņi negrasās atgriezties no grēkiem, bet drīzāk gan pielikt punktu Kristītāja darbībai, izmantojot savu reliģisko varu. Evaņģēlists Jānis, kurš mums atstāsta šo notikumu bija Kristītāja māceklis, kurš tajā brīdī bija klātesošs. Tādējādi viņš atstāsta paša acīm redzēto un paša ausīm dzirdēto, un tie ir delegācijas jautājumi un Kristītāja atbildes jeb lietojot paša evaņģēlista vārdu -„liecība”. Liecībai ir personisks notikumu aculiecinieka raksturs, taču, ne tikai. Grieķu oriģinālā šis vārds ir martyria, no kura cēlies mūsu vārds martīrs jeb asinsliecinieks. Tātad šāda liecība saistās ar nopietnu risku, līdz pat savas dzīvības zaudēšanai. Jānis Kristītājs par savu liecību arī burtiski samaksāja ar savu galvu.

Blakus Kristītāja liecībai uzmanību šīsdienas tekstā piesaista evaņģēlista lietotais termins „jūdi”. Jānis Kristītājs bija jūds, pats evaņģēlists bija jūds, bet kādēļ viņš tieši uzsver, ka delegāciju bija sūtījuši Jeruzālemes jūdi? Acīmredzot viņš grib norādīt uz kādu būtisku atšķirību pašu jūdu vidū.

Saskaņā ar 1. Mozus grāmatu Jūda jeb Jehudah bija patriarha Jēkaba ceturtais dēls. Kopā ar citiem brāļiem Jūda pārdeva savu brāli Jāzepu verdzībā. Lai gan viņš varbūt bija krietnāks, nekā viņa vecākie brāļi, viņš tomēr būs no tiem baidījies un tādēļ piedalījies sazvērestībā un nodevībā pret Jāzepu. Kad Jēkabs bija kļuvis vecs, viņš neilgi pirms savas nāves sasauca savus dēlus un deva tiem svētību. Svētīdams Jūdu, viņš saka, ka no viņa cilts nāks Kristus. No Jūdas ir cēlusies Jūdas cilts, kas bija viena no divpadsmit Israēla ciltīm. Kad Isarēla ziemeļvalsts tika izpostīta, Jūda kļuva par vienīgo Isaraēla cilti un Esteres grāmatā lasām, ka vārds „jūds” jau tiek attiecināts uz visiem Isarēla ticībai piederīgajiem. Jānis Kristītājs tagad tautas un oficiālās jūdu Augstās tiesas delegācijas priekšā apliecina Jēkaba svētības piepildīšanos un Kristus atnākšanu. Kristus ir Jēzus no Nācaretes, kurš nāk no Jūdas cilts. Tātad Jūdas cilts uzdevums bija gaidīt Kristu un atpazīt viņu tad, kad viņš būs atnācis. Tā bija īpaša šai ciltij dota Dieva svētība un uzdevums.

Kad evaņģēlists Jānis lieto vārdu „jūdi”, viņš ar šo vārdu nesaprot jūdus mūsdienu izpratnē, kā visus jūdu tautai piederīgos. ”Jūdi” Jānim, kurš, protams, pats ir jūds, bija Jeruzālemes reliģiskā vadība un visi, kas atzina tās autoritāti un pakļāvās tai. Tādējādi vārds „jūds” Jānim nozīmē nevis tautību vai Jūdejā dzīvojošus ļaudis, bet tie bija cilvēki, kam bija īpaši Dieva doti talanti, spējas un uzdevumi, kam bija Dieva dota vara un aicinājums, bet kas nelietīgi izmantoja to savās savtīgās interesēs. Tie bija ļaunie Israēla gani, un visi kas pievienojās viņu varai. Līdzīgā nozīmē mūsu vidū nereti tiek lietots vārds – „krievs”. Tas ir nevis etnisks krievs, nevis Krievijā dzīvojošs krievs, bet krievs kurš ir saistīts ar noteiktām Krievijas varas aprindām. Piemēram, Ukrainā šādus ļaudis sauc par „maskaliem”, kam pamatā ir vārds Maskava. Tie varēja nebūt no Maskavas, tie varēja pat nebūt etniski krievi, bet tie bija ļaudis, kas atbalstīja Maskavas politisko agendu. Plašākā nozīmē šādi ļaudis ir visi cilvēki, kas pretēji Dieva dotajam aicinājumam izmanto savus talantus, spējas un varu nevis saskaņā ar Dieva doto aicinājumu, bet savtīgās interesēs. Visās sabiedrībās tie veido savstarpēji vairāk vai mazāk saistītu cilvēku loku, kas ieņem dažādus amatus, bet rīkojas pret šo amatu jēgu un būtību, nevis sabiedrības, bet savās interesēs. Nereti šādi cilvēki patiešām ir jūdu tautai piederīgi, jo tieši viņiem ir daudz talantu un ārkārtīgi attīstītas organizatoru spējas. Tas paskaidro, piemēram, to ka daudz jūdu bija iesaistīti boļševiku revolūcijā un ieņēma augstus amatus dažādos Padomju pārvaldes līmeņos. Pēc gadiem piecdesmit, kad valsts bija iztukšota, tie atstāja aiz sevis briesmīgu birokrātisku mudžekli un masveidā pameta Padomju valsti. Palikusi bez šā dzinējspēka paslinkajās un ar vājām organizatoru spējām apveltītajās krievu rokās, Padomju valsts ātri virzījās pretī sabrukumam. Arī mūsu zeme lielā mērā ir idejiska tā visa mantiniece. Pārmaiņu jeb juku laikos bija viegli sagrābt varu un mantu, ļaunprātīgi izmantot Rietumu atbalstu, lai pēc tam nozustu plašās pasaules tālēs. Mēs pašreiz atrodamies šā procesa noslēguma daļā. Šie cilvēki var būt jūdi, latvieši, krievi, vienalga kādai tautībai piederīgi. Ja tautībai šeit vispār ir kāda nozīme, tad varbūt tā ir tā, kura tauta spēj šim siseņu baram efektīvāk pretoties un tos savaldīt. Mums tas līdz šim padevies vāji. Vispareizāk šos cilvēkus būtu saukt par „Jūdasiem” pēc nodevēja Jūdas Iskariota vārda. To sakot, jāatceras, ka Jēzus mācekļu vidū bija vēl viens Jūda, kurš bija krietns Kristus māceklis un sarakstījis arī vienu no Jaunās Derības grāmatām.

Ja tagad atgriežamies pie evaņģēlija teksta, tad redzam, ka delegācija bija jūdu Sinedrija jeb Augstās tiesas pārstāvji. Tā bija ebreju pašpārvaldes augstākā institūcija, kuras pilnvaras gan ierobežoja Romas okupācijas vara, tomēr Sinedrija lēmumi reliģiskos jautājumos tika respektēti. Sinedrija galvenais uzdevums bija pārraudzīt jūdu reliģisko dzīvi, jo sevišķi - sargāt jūdu tautu no viltus praviešiem. Sinedrijs pārstāvēja visu jūdu tautu. Tas rīkojās tautas vārdā un kad Sinedrijs sūta, tā ir jūdu tauta, kas sūta. Tas, ka kopā ar priesteriem tiek sūtīti levīti, uzsver delegācijas oficiālo raksturu. Ir zīmīgi, ka beigu beigās šie ļaudis nolems, ka tautai būs labāk, ja viens cilvēks - Jēzus mirs, nekā cietīs visi. Lai gan šajā gadījumā Jēzum patiešām bija jāmirst pēc Dieva prāta, tomēr tas neattaisno šo cilvēku rīcību. Šādi ļaudis, lai kurai nācijai tie pieder, vienmēr ir „Jūdasi”, kas gan runā tautas un likuma vārdā, ar putām uz lūpām kliedz par tautas labumu, bet beigu beigās vienmēr ar to saprot tikai un vienīgi savas intereses.

Un tā, sekojot Jāņa stāstījumam, varam stādīties priekšā, kā iespaidīgā delegācija tuvojas vietai, kur Jānis kristīja – tuksnešainajos Jūdejas apgabalos pie Betānijas, viņpus Jordānas (Jņ. 1: 28), kā ļaudis godbijīgi pašķiras, dodot valdības vīru sūtņiem ceļu, kā Jānis apklust un uzmanīgi pievēršas svarīgajiem viesiem. Tiklīdz delegācija sasniedz Jāni, tā atskan pirmais jautājums: “Kas tu esi?” (Jņ. 1: 19). Tas ir strups, tiešs un lakonisks. Tāds, kādu mēs dabiski varam arī sagaidīt no aizdomu māktas izmeklētāju grupas. Tas nav tikai jautājums, bet tā ir formāla nopratināšana. Pašā jautājumā gan nav jaušama negatīva attieksme, bet tas vienkārši ir tiešs, tehnisks jautājums, ar kuru iesākas oficiāla nopratināšana. Jautājums burtiski skan: „Tu, kas tu esi?”

Labi apzinoties jautājuma būtību, Jānis tūdaļ noliedz jebkuras pretenzijas, ka viņš pats varētu būt Kristus – Dieva Svaidītais: „Un viņš apliecināja un nenoliedza, un apliecināja: es neesmu Kristus.” Jānis Kristītājs šeit parādās kā tiešs pretstats Jeruzālemes varas vīriem: viņš ne mazākā mērā neizmanto savu popularitāti un garīgo autoritāti savās interesēs, bet dara to, ko darīt viņam liek viņa aicinājums.

„Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” – seko nākošais pratinātāju jautājums. Šis jautājums sakņojas pēdējos Vecās Derības vārdos, kur bija apsolīts, ka pirms Mesijas nākšanas tiks sūtīts viņa priekšvēstnesis Ēlija (Mal. 3:23). Lai gan Jānis bija šis priekšvēstnesis, kas nāca Ēlijas garā, tomēr viņš atbild: „Es tas neesmu.” (Jņ. 1: 21) Jāņa noliegums ir saistīts ar veidu, kādā farizeji uzdod šo jautājumu, proti, viņi Ēlijas atgriešanos saprot burtiskā nozīmē, kā izcilā jūdu pravieša fizisku atgriešanos šeit uz zemes. Viņus interesē pati persona, vara, kas varētu būt ar to saistīta, bet nepavisam neinteresē vai Jānis Kristītājs darbojas pravieša Ēlijas garā, pauzdams Dieva gribu. Tādēļ atbildēdams uz šo jautājumu burtiski, Jānis saka: „Nē!” Bez vilcināšanās seko nākamais jautājums: „Vai tu esi tas pravietis?” (Jņ. 1: 21). Tātad vai tu esi tas pravietis, kuram ir jānāk pirms Kristus? Arī šis jautājums balstījās pārpratumā. Mozus bija apsolījis, ka Dievs dos jūdu tautai pravieti, lielāku par viņu (5. Moz. 18: 15). Ar šo pravieti Mozus bija domājis pašu Kristu, bet jūdi viņa vārdus bija pārpratuši un gaidīja kādu īpašu pravieti, kurš ievadīs mesiānisko laikmetu. Tādēļ Jānis arī uz šo jautājumu atbild noliedzoši: „Nē.” (Jņ. 1: 21) Viņa atbildes kļūst arvien īsākas un strupākas. Izkropļotu priekšstatu dēļ Jānis nevar pieņemt Ēlijas vārdu, jo viņš nav burtiskā nozīmē Vecās Derības Ēlija, bet gan nāk Ēlijas garā. Tāpat viņš arī noliedz, ka būtu gaidāmais pravietis, par kuru bija runājis Mozus, jo Mozus bija runājis par pašu Kristu.

Nedaudz samulsuši priesteru delegācijas vīri turpina izjautāt Jāni Kristītāju: "Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši.” Arī šoreiz Jānis nekavējas ar tiešu atbildi: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” (Jņ. 1: 23) Attiecinādams uz sevi diženā Vecās Derības pravieša Jesajas vārdus, Jānis apliecina, ka viņš ir tiešs Kristus priekšvēstnesis, vienlaicīgi sacīdams, ka viņa paša persona šeit ir maznozīmīga. – Jūs uztraucaties par personām – Ēliju, Mozus apsolīto pravieti, jūs uztraucaties par ārēju varu, bet nevis par saturu. Nav svarīgi, kas es esmu, svarīgi ir tas, ko es saku un uz ko norādu. Šos cilvēkus interesē vara, jo viņi ir meistari kā likt šai varai darboties savās interesēs, viņus neinteresē lietas būtība.

To labi parāda sekojošais farizeju jautājums. Būdami likuma burta kalpi, viņi tūdaļ sāk runāt par likumiem un tiesībām. Jāņa vārdu saturs viņus interesē maz. Daudz vairāk tie satraucas par iespējamo likuma pārkāpumu, kuru viņi it kā pārstāv: "Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne pravietis?" Kas tev devis tādas tiesības? Šādi farizeji pauž arī savu nepatiku pret Jāņa Kristību vispār, jo Jānis kristīja grēciniekus, bet farizeji sevi uzskatīja par svētiem. Viņiem šāda Kristība šķita pilnīgi nevajadzīga. Arī šoreiz Jānis nekavējas atbildēt pēc būtības. Viņš negrasās iedziļināties juridiskās detaļās, bet saka to, kas ir pats svarīgākais: Lai gan man nav cilvēku izsniegtas atļaujas, es tomēr kristīju ar ūdeni, jo man ir atļauja no kāda cita, daudz lielāka par jums. Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja jūs būtu pazinuši viņu, vai vēlētos viņu iepazīt, jūs nevaicātu, kas man devis tiesības kristīt, bet paši būtu nākuši pie manis kristīties. Tas, kurš devis man varu kristīt, ir tik liels, ka es neesmu cienīgs pat atraisīt viņa kurpju siksnas (1. Jņ. 1: 26 -27).

Ar šiem vārdiem Jānis pilnīgi oficiāli un publiski apliecina, ka Vecajā Derībā apsolītais un praviešu sludinātais Kristus ir atnācis. Neraugieties nākotnē, viņu vairs nav jāgaida. Viņš ir jau klāt un mīt mūsu, tas ir, jūdu tautas vidū. Esiet modri un nenoguliet viņa atnākšanu! Tādēļ, ka jūs viņu nepazīstat, es esmu nācis, lai jums viņu parādītu. Tā Kristītājs ne tikai norāj un brīdina šos ļaudis, bet vada viņus arī pie Kristus, lai tie saņemtu ticību un grēku piedošanu, kas līdz ar to nāk. Tomēr Kristītāja aicinājums tiek noraidīts un jau pašā evaņģēlijā sākumā atklājas neglābjams konflikts starp jūdu reliģiskajām autoritātēm un pašu Dievu. Šis konflikts nevar savādāk beigties kā ar Jēzus krusta nāvi. Tā dižais Kristītājs arī mūs ved pretī Kristus dzimšanas svētkiem, lai zinām, ka Jēzus ir patiesi Dieva apsolītais Kristus. Tomēr mūsu dēļ, tādēļ, ka pēc savas dabas mēs visi esam sasodīti Jūdasi, viņu gaida ciešanas, bēdas un krusts. Tomēr viņš nāk, lai mūs glābtu un svētītu. Āmen.