Kristus dzimšanas svētku diena

Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot." Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk. 2: 8-20)

Evaņģēlija stāsts par Jēzus dzimšanas lieciniekiem ganiem ir stāsts par vienkāršu neviltotu ticību, kas tiek brīnišķīgi atalgota. Stāsts rāda, ka ceļš pie Kristus jau no paša sākuma ir bijis ticības ceļš. Mūsdienu cilvēkam tas viss šķiet savādi, un pat baznīcas ļaudis savā sirdī bieži šaubās par daudzām lietām. Šaubas ir raksturīgas mūsdienu cilvēkam, jo mēs dzīvojam skeptiskā laikmetā. Lielā mērā tas tā ir pateicoties mūsdienu kritiskajai zinātnei, kuras metode ir kritiska visu lietu izvērtēšana. Tomēr pat zinātne nevar pastāvēt bez fundamentāliem pieņēmumiem, piemēram, mēs varam tikai ticēt tam, ka realitāte pastāv, bet pierādīt to nav iespējams. Patiesību sakot, neviens no fundamentālajiem zinātnes principiem nav izskaidrojams. Otra lieta ir plaši izplatītā kritiskā filozofija jeb skepticisms, kas rodas visur tur, kur pats cilvēks ir visu lietu mērs. Citiem vārdiem sakot, praktiski visu, ko cilvēks ir sacījis var atspēkot, apgāzt un apšaubīt. Viena lieta, kas mums jāievēro - ir nepieciešamība šaubīties arī par pašām šaubām, lai nokļūtu atpakaļ pie vienkāršas, neviltotas ticības. Apskatīsim šeit dažus piemērus Kristus dzimšanas svētku sakarībā.

Viens no jautājumiem ir šaubas par Mateja un Lūkas Jēzus dzimšanas stāsta vēsturisko patiesumu. Mēs nevaram visas detaļas apskatīt šeit, bet laiku pa laikam jau agrāk esam par šiem jautājumiem runājuši. Rūpīgi iepazīstoties ar evaņģēlistu ziņojumiem, redzam, ka šaubas šajā sakarībā nav pamatotas. Evaņģēlisti mums atstāta patiesus vēsturiskus notikumus nevis leģendas.

Vēl viens jautājums, par ko ir šaubījies gandrīz katrs, ir Jēzus nevainīgā ieņemšana. Šaubas par to rodas vispirms tādēļ, ka šādas lietas šķiet bioloģiski neiespējamas.

Saskaņā ar evaņģēliju liecību Marija bija saderināta ar Jāzepu un starp viņiem nebija bijušas vīra un sievas attiecības. Jēzus tika ieņemts no Svētā Gara, kas nāca caur eņģeļa runātu vārdu, un Marijai nebija bijušas seksuālas attiecības ne ar vienu. Pati Marija labi apzinās, kā šādi tās lietas parasti nenotiek, tādēļ viņa vaicā eņģelim: „Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” (Lk. 1: 34) Uz ko eņģelis tai atbild: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls.” (Lk. 1: 35) Tātad šeit ir runa nevis par naivu, pirms zinātnisku ticību, bet par brīnumu. Gan Marija, gan Jāzeps labi saprot, ka tā ir īpaša Dieva iejaukšanās, nevis dabisks notikums. Pēc Mateja stāstītā šādi piepildījās sens pravieša Jesajas paredzējums: „Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu…” (1: 23).

Bet tad tūdaļ seko iebildums, ka antīkajā pasaulē esot bijuši pazīstami daudzi šķietami līdzīga rakstura mīti. Tomēr, ja rūpīgi iepazīstamies ar tiem, tad ir viegli ieraudzīt, ka līdzība ir tikai šķietama. Vai nu pagānu dievība nedzimst no jaunavas, vai arī tās dzimšana ir saistīta ar seksuālām attiecībām, vai arī mīts ir radies daudz vēlāk un atspoguļo drīzāk kristīgu ietekmi uz pagānisko mītu, nevis otrādi. Piemēram, ļoti bieži tiek apgalvots, ka pastāv cieša saistība starp Mitras kultu un kristietību. Bet patiesībā Mitra dzimst no klints, kā visas zemes vai matērijas simbola, un lai gan par viņa māti dažviet tiek saukta arī dieviete-jaunava Anahita, tomēr runa te nav par vēsturisku, bet mītisku personu. Turpretī Jesajas pravietojumā un tā piepildījumā – Jēzus dzimšanā nav runa par mītiskiem tēliem, dabas personifikācijām, bet konkrētiem vēsturiskiem cilvēkiem. Šeit tūdaļ tiek iebilsts, ka par diženā karavadoņa Aleksandra Lielā tēvu tika uzskatīts Zevs. Bet šis stāsts ir ļoti neskaidrs un nenoteikts un agrīnākie tā skaidrojumi ir tapuši vairāk kā gadsimtu pēc Kristus dzimšanas. Kā gan tie varēja ietekmēt Jēzus dzimšanas stāstu? Turklāt jau agrīnajos kristiešu rakstos lasām, ka tie strikti noraida jebkādu Jēzus dzimšanas līdzību ar Mitras dzimšanu, nevis cenšas uzsvērt līdzību. Ir viegli noprast, ka ja kristieši sacītu – Jēzus dzimšana ir līdzīga Mitras dzimšanai, neviens pret to neiebilstu. Iebilda tāpēc, ka viņi sacīja - tā bija radikāli atšķirīga dzimšana.

Mums tiek arī sacīts, ka iepriekš minētās dievības Mitras dzimšana tiek svinēta 25. decembrī, un kristieši šā vai tā ir patapinājuši šo datumu no pagāniem, svinot tajā Jēzus dzimšanas svētkus. Tuvu šai dienai romieši svinēja arī Sol Invictus (Neuzvarētās Saules) svētkus, kas bieži tiek uzskatīti par saistītiem ar Mitras kultu. Nu un par kristiešiem tiek sacīts, ka tie izvēlējušies šos tautā populāros svētkus, lai aizstātu tos ar Jēzus dzimšanas svētkiem. Tomēr agrākās rakstiskās liecības, ka šie pagānu svētki ir tikuši svinēti 25. decembrī, ir datējamas tikai ar 354. gadu pēc Kristus. Tajā pašā Kalendārā minēts, ka arī kristieši šajā dienā svin savus svētkus. Tā kā vēsturiski nav iespējams pierādīt, ka kristieši būtu izmantojuši šos pagānu svētkus savās interesēs. Lai tas kļūtu pavisam skaidrs, uzdosim jautājumu – bet kādēļ tad kristieši svin Kristus dzimšanas svētkus tieši 25. decembrī?

Pirmā lieta, ko ievērojam ir tā, ka šis datums - 25. decembris kā Kristus dzimšanas diena - minēts jau vairāk kā simts gadus pirms pagānu svētku rakstiska apstiprinājuma. 204. gadā pēc Kristus Romas Hipolīts savā „Daniēla grāmatas komentārā” raksta, ka Jēzus piedzimis trešdien 25. decembrī, kad Romas ķeizars Augusts bijis 42 gadus vecs. Kopējā aina, ko iegūstam no evaņģēlijiem un baznīcas tēvu rakstiem apstiprina, ka Jēzus dzimis ziemas vidū. Lai gan Jēzus dzimšana baznīcā tika svinēta jau gari, tā visur netika svinēta vienā un tajā pašā datumā. Austrumu baznīcā to svinēja nevis 25. decembrī, bet 6. Janvārī. Iespējams tas notika tādēļ, ka Austrumu baznīca vadījās pēc vietējā grieķu kalendāra, bet iemesli ir vēl citi. Vēsturiski spriežot, šķiet, ka Kristus patiešām būs dzimis 2. gadā pirms tā saucamās mūsu ēras, 6. janvārī, kad viņa dzimšanu svin Austrumu baznīca. Savukārt 25. decembrī Jeruzalemē būs ieradušies Austrumi gudrie. Tā kā Rietumos uzskatīja, ka nebūs loģiski svinēt Zvaigznes dienu pirms Kristus dzimšanas svētkiem, tad abi datumi tika samainīti vietām. Iespējams arī, ka tam bija vēl cits iemesls, proti, pēc jūdu uzskatiem patriarhu un citu ievērojamu vīru dzimšanas vai ieņemšanas dienai bija jāsaskan ar viņu nāves dienu. Rietumos baznīcas tēvi uzskatīja, ka Jēzus ticis krustā sists 25. martā, bet Austrumos uzskatīja, ka tas bijis 6. aprīlis. Tādēļ arī attiecīgi Rietumos Kristus dzimšanu vēlējās svinēt 25. decembrī, bet Austrumos 6. janvārī.

25. marts vai šim datumam tuvākā pavasara ekvinokcija jūdu vidū ir jaunā baznīcas gada sākums. Savukārt jūdu laicīgais gads sākas mūsu septembrī vai oktobra pirmajās dienās. Daži uzskata, ka Jēzus ir dzimis 2. gadā pirms mūsu ēras, bet 29. septembrī, kad togad sākās jūdu laicīgais gads. Jūdu laicīgā gada sākums ir Ādama un Ievas radīšanas dienas svinības. Tādējādi Kristus dzimšana šajā dienā būtu dziļi simboliska. Jēzus dzimšana šajā dienā arī paskaidrotu, kādēļ Jāzepam ar Mariju bija grūti atrast mājvietu, kur pārnakšņot. Šajā laikā arī mūsdienās Jeruzalemes viesnīcas ir pārpildītas. Arī toreiz tas bija tā un viesu pieplūdums ietekmēja arī Jeruzalemei tuvās pilsētiņas, tādas kā Betlēme. Lai kāds arī būtu bijis Jēzus dzimšanas datums, viņa dzimšana senajā baznīcā tika saistīta ar Jūdu kalendāru un liturģiskajiem svētkiem, nevis ar kādiem no pagānu svētkiem, no kā gan jūdi, gan kristieši stingri norobežojās. Agrīnie baznīcas tēvu raksti nekur neapstiprina Jēzus dzimšanas svētku svinību saistību ar pagānu svinībām. Šādas domas parādās tikai 12. gs. un tām pieķērās 18. un 19. gs. reliģiju vēstures pētnieki. Nopietni mūsdienu pētnieki, par spīti populāriem viedokļiem, tā vairs nedomā. Mums nav vēsturisku pierādījumu, ka kristieši būtu pārņēmuši pagānu tradīcijas. Arī jūdu rabīnu raksti apliecina, ka lielie Dieva glābšanas darbi tikuši gaidīti vai nu reliģiskā vai laicīgā gada sākumā.

Nu labi, kāds sacīs: vismaz tam taču jūs piekrītat, ka Santa Klauss ir izdomāts? Nē, arī pret šo apgalvojumu mēs atļausimies būt skeptiski. Lai gan mūsdienu stāsts par Santa Klausu ir skandināvu leģendu ietekmēts, un pats vārds ir nedaudz ticis mainīts amerikāņu kultūrā, tomēr tā pamatā ir reāla vēsturiska persona Svētais Nikolass no Miras, kurš ceturtajā gadsimtā bija bīskaps Turcijā. Viņš piedalījās Nīkajas koncilā un dedzīgi aizstāvēja Kristus dievišķumu. Šis bīskaps tika uzskatīts par bērnu patronu jeb aizstāvi, jo viņš visu savu dzīves laiku bija aizstāvējis un sargājis bērnus. Stāsta, ka viņš pat sagādājis trim nabaga meitenēm pūra naudu, tādējādi paglābjot tās no pārdošanas verdzībā.

Pēdējo pāris gadsimtu laikā neskaitāmas reizes ir ticis apgalvots, ka Bībelei nevar ticēt, pret to jāattiecas kritiski, bet vienmēr ir izrādījies, ka Bībele ir uzticams, Dieva iedvesmots avots. Kritikas pamatā ir bijis laikmeta gars - zinātnieku kritiskā attieksme pret dažādām teorijām un uzskatiem, kā arī sociologu kritiskā attieksme pret sabiedrības procesiem. Bet te jāievēro, ka kritizēti tiek cilvēku viedokļi un teorijas. Nopietni pētnieki nekad nav šaubījušies, ka pašas dabas norises ir uzticamas. Pārpratumi radušies tādēļ, ka Bībele ir tikusi uzskatīta par cilvēku radītu grāmatu. Bet tas tā nav, jo tā vēl lielākā mērā nekā dabas pasaule ir Dieva grāmata. Mēs varam būt kritiski pret cilvēku tulkojumiem un skaidrojumiem, bet nevis pret pašu Bībeli. Vienkāršā ganu ticība, uzticība Dievam vārdam arvien ir izrādījusies pamatota. Tādēļ mēs tāpat kā gani devās uz Betlēmi ar mierīgu prātu varam doties pie Svētā Vakarēdiena, kur saņemam Dieva Dēla miesu un asinis. Ieraugot mazo bērniņu Marijas klēpī, gani neizpratnē neraustīja plecus un nesacīja – tas tikai mazs jūdu puika. Nē, viņiem tā bija eņģeļu apsolīta zīme, ka eņģeļu vārdi ir patiesi, un jaundzimušais bērniņš ir apsolītais Pestītājs, Kristus tas Kungs. Arī mūs Dieva vārds ved pie Ziemassvētku brīnuma turpinājuma – Kristus miesas un asinīm uz mūsu altāra. Ne velti baznīcas tēvi saistīja Kristus ieņemšanas un dzimšanas dienas ar Dieva radīšanas dienām. Kristū sākas jauna radīšana, kurā top jauna cilvēce un vispilnīgākā veidā tas notiek Svētajā Vakarēdienā. Bībelē nav teikts, ka mums būtu jāsvin Kristus dzimšanas svētki, nedz arī kādā dienā Kristus tieši ir dzimis. Daži agrīnie baznīcas tēvi pat izsmēja pagānu dzimšanas dienu svinības, kas liecina, ka Jēzus dzimšanas dienas svinības diezin vai tika svinētas no paša sākuma. Tomēr, lai gan ar dažiem izņēmumiem, kopumā baznīcas tēvu liecības ir saskanīgas. Bet tie ir tikai vēsturiski pieņēmumi un tiem nevar piešķirt dogmatisku saturu. Viens gan ir skaidrs, ka Jēzus dzimšanas svētku svinībām nedz Austrumos, nedz Rietumos nebija nekāda sakara ar pagānu dievībām un viņu svētkiem. Skaidrs arī ir tas, ka senajā baznīcā par šiem datumiem nebija vienprātības. Turpretī Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās tiek svinēta jau no paša sākuma, kā to liecina Pāvila raksti (1. Kor. 5: 7-8). Tāpat arī tika svinēts ar tiem saistītais Vakarēdiens. Cienīgi saņemot Vakarēdienu, mēs patiesi svinam gan Kristus miesā nākšanu, tas ir, viņa dzimšanu, gan arī pieminam krusta nāvi un svinam augšāmcelšanos. Te pazūd datumi, dienas, gadi un laiki, kam vairs nav nozīmēs, paliek tikai nebeidzami mūžīgās dzīvības svētki mūsu Kungā Jēzū Kristū, kam kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir mūžīgs gods un pateicība. Āmen.