Ziemassvētku vakars

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.(Lk. 2: 1-7)

Dievs, kas kļuvis par cilvēku; sieva, kas laiž pasaulē pati savu Radītāju; Radītājs, kas kļuvis par radību un žēli raud, tiecoties pēc mātes piena, tas ir ticības noslēpums, kas atklājas, kad nākam uz Bētlemi, kur vīrs kļūst par bērnu un bērns par vīru. Tas ir bērns, kas ir katrā no mums, bet kas tiek kaut kur dziļi paslēpts pieauguša cilvēka dzīvē. Tikai dievkalpojumā, svētajā liturģijā mēs atkal kļūstam par bērniem. Liturģijas nestie Dieva vārdi ir pārāk lieli priekš jebkura pieaugušā, tādēļ arī tā Kunga prieks: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lk. 10: 21) Un no Dieva labā prāta mazajā bērnā nāk „gudrības un saprāta gars”, kas piepilda pasauli (Jes. 11: 2).

Viņš nāca pasaulē, bet pasaule viņu nepazina. Kādēļ? Tādēļ, ka pasaule nezina ko iesākt ar tādām lietām kā – Dievs kļuva cilvēks, maize un vīns ir Kristus miesa un asinis. Modernā cilvēka prāts nekad nespēj ticēt, ka šīm lietām ir vispār kāda saistība ar realitāti, ar to, kā lietas pastāv un notiek šajā pasaulē. Tādēļ mūsdienu kristietība lielā mērā vairs nav stāsts par to kā lietas ir, bet par to, kā mēs uz tām reaģējām. Pasaulē ir daudz bēdu, pat lielu traģēdiju, beigu beigās mūs visus gaida nāve, tādēļ reliģija tiek saprasta kā cilvēka psiholoģiska reakcija uz šīm traģiskajām realitātēm, kaut kas tāds, kas palīdz ar to visu samierināties. Līdz ar to viss, kas attiecas uz ticības lietām lielai daļai mūsdienu cilvēku vairs nav stāsts par to, kas notika, tas nav vairs stāsts par vēsturisku faktu, bet gan stāsts par cilvēka attieksmi pret traģisko dzīves realitāti.

Vai Dievs kļuva par cilvēku? Vieni sacīs - noteikti, nē! Ar tiem mēs vēl varam runāt, jo viņi saprot, ka reāla esamība ir kaut kas vairāk par neesamību. Turpretī citi sacīs – tas nav interesants jautājums, tam nav nekādas nozīmes. Svarīgais, tas kas interesē mūs, ir cilvēka reakcija, viņa izjūtas un attieksme, bet ir pilnīgi vienalga vai kaut kas tāds notika vai nenotika. Uz to atbildēt ir grūtāk, un šķiet šai attieksmei ir senas saknes. Jau neilgi pēc Kristus augšāmcelšanās bija cilvēki, kas sacīja – tas nav svarīgi, vai Kristus patiešām augšāmcēlās vai, nē. Svarīga ir ticība tam. Pāvils tiem atbildēja īsi: „Ja, Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība un cerība.” Ja tas nav noticis pa īstam, tad mēs esam muļķi, paši lielākie muļķi, kas vienkārši cenšas apmuļķot viens otru un paši sevi. Mūsdienu intelektuālā traģēdija ir tā, ka jautājums – vai tas patiesi notika? - , tiek aizstāts ar jautājumu – ko tas nozīmē man? Jeb citiem vārdiem – esamība, realitāte tiek aizstāta ar psiholoģiju. Mūsdienu cilvēkam nav svarīgi fakti. Viņam ir svarīgi tas, kā viņš jūtas. Un tādēļ, ka viņš ir tik ļoti aizņemts ar sevi, ar savu jušanos, viņam nav laika, spēka, intereses un izpratnes par lielajiem vēstures notikumiem, viņš vienkārši nezina, ko ar tiem iesākt. Turpretī kristīgā ticība balstās faktos, lielajos, dižajos vēstures faktos, un tādēļ mūsdienu cilvēks vairs nezina, ko īsti iesākt ar kristietību, ar tas lielo faktu – Dievs kļuva par cilvēku. Šajā ziņā mūsdienu cilvēce nav nekas jauns, tā ir tāda pati kā antīkā pasaule.

Vidusjūras civilizācija ap Kristus dzimšanas laiku bija pilna ar mistēriju reliģijām, kur dažādas dievības mira un atkal dzima kā Fēnikss no pelniem. Šīs reliģijas bija tikpat ēteriskas un nereālas kā mīts, kurā tā laika cilvēki vadīja savas ēnai līdzīgās dzīves. Ikviens biezi apdzīvotās impērijas stūrītis bija piepildīts ar saimes dieviem – jaukām mazām būtnēm, kuras valdīja sakņu dārzā aiz mājas sienām, sargāja laulības gultu un pannas un podus trauku mazgātavā. Tā bija pasaule, kas bija burtiski piebāzta ar dieviem, lai gan tiem neviens tā īsti jau sen vairs neticēja. Tomēr Romas impērijas publiskā vara tos sargāja un uzturēja, jo tie bija nepieciešami sabiedrības labklājībai, kas citādi ieslīgtu ateisma bezcerīgajā tumsā. Cilvēkiem vajadzēja kādu jēgu dzīvei, kaut vai tik daudz, lai kaut cik sekmīgi cīnītos ar izmisumu. Pēc savas dabas cilvēks ir reliģiozs, un arī toreiz viņš tiecās pie savas izcelsmes saknēm, pēc kāda drošības enkura pret šaubu vētrām, kas tajā laikā plosīja Romas valsts dzīves kārtību. Tādēļ tikai pavisam nedaudzi tā laika cilvēki bija īsti ateisti. Lielākā daļa bija vienkārši skeptiķi, kas uzņēma savā panteonā jebkuru austrumu dievību: Ko tad mēs īsti varam zināt? Beigu beigās šīs pārdabiskās būtnes var taču arī būt. Un pat ja tās nav, ticība tām palīdz veidot labus tikumus, atbalsta likumu, sargā darījumus un uztur mieru. Tādēļ Roma bija izteikti reliģioza, bet tās reliģija bija šīs pasaules reliģija. Pēc romiešu domām dievi un cilvēki veido sabiedrību, bet pilsēta ir senāka par tās institūcijām. Tādēļ tā ir vissvarīgākā. Svarīga ir patiesība par Romu - tas, kā klājas Romai, nevis vai tās reliģija un dievības ir patiesas. Ja tās palīdzēja kopējam labumam, tad tās bija labas. Ja dievības kalpo Republikai, tad tās ir labas. Vienīgais, kam antīkais pagānisms nevarēja piekrist, bija kristietība, ar tās ticību vienam Dievam un tam, ka viņa Dēls burtiskā nozīmē bija piedzimis no Jaunavas, turklāt kādā praktiski nepazīstamā provinces nostūrī - Palestīnā.

Šī ticība, kristietība noraidīja visu, kas tika saprasts ar vārdu reliģija: Dievs ienāca pasaulē Jaunavas klēpī un atņēma dievišķību visam citam - atņēma absolūto varu politiķiem, ķēniņiem, valdniekiem un citiem šīs pasaules varenajiem un prasīja, lai tie liektu savus ceļus Betlēmes silītes priekšā. Tas priekš Romas varenajiem bija par daudz. Kristiešu asinis straumēm lija Kolizejā, gar ceļiem stiepās krustu rindas, ar krustā sistiem Jēzus sekotājiem, kas nepiekāpīgi palika pie savas ticības. Bet šīs nepakļāvīgo mocekļu asinis nevis pielika punktu kristietībai, bet pārvērta ne tikai visu civilizēto impēriju, bet arī mežiem klāto, mežonīgo Eiropu par jaunu civilizāciju. Tas nekad nebūtu noticis, ja kristietība būtu viena no daudzajām reliģijām, kas kalpoja tikai impērijas un tās iedzīvotāju interesēm. Citiem vārdiem sakot, tas nekad nebūtu noticis, ja kristietība nebūtu patiesa. Ja tā būtu tikai viena no cilvēku idejām par dievišķo, to piemeklētu tāds pats liktenis kā parējās Romas reliģijas - aizmirstība. Tomēr tā nenotika, jo kristietība negrasījās liekties varenās pasaules priekšā. Mūžīgais Dievs bija ienācis laikā, Dievs bija pieņēmis cilvēka miesu, un visa Dieva radība tagad ieguva jaunu jēgu un nozīmi. Jēzū viņa sekotāji bija sastapuši pašu Patiesību vaigu vaigā, un tie negribēja un nespēja no tās atteikties pat nāves draudu priekšā. Tas bija kaut kas pilnīgi cits, nekā daudzās un dažādās Romas reliģijas.

Tas, kas notika Romā bija tas pats, kas notiek mūsdienu pasaulē – ticības patiesības pazemināšana līdz reliģiskai nozīmei, reliģijas sentimentalizēšana, kas aizslauka jebkuru dogmatisku patiesību un beigu beigās atstāj cilvēku vienu ar savām bailēm, neziņu un bezgalīgajām šaubām. Pagānu reliģijas ar sezonālajiem svētkiem un pilsonisko dievbijību tā laika cilvēkiem nozīmēja daudz, pat ļoti daudz. Bet, tās nebija patiesas un savas sirds dziļumos pagānu cilvēks to zināja. Savā sirdī viņš zināja, ka iespējams nav neviena no tiem dieviem, kurus tas pielūdza, bet viņš vienlīdz labi zināja, ka to nedrīkst sacīt skaļi. Bez šiem dieviem Roma sabruktu, bet ja kaut kam ir vērtība, jēga un nozīme, tad tā ir Romai. Tas ir tas, kam viņš ticēja. Ar šo pašu slimību sirgst mūsdienu Rietumu sabiedrība. Tā uztur reliģiju, tā svin Kristus dzimšanas svētkus, kam neviens sen vairs netic, kam atņemts reiz diženās baznīcas dogmas statuss, kas padarīti par sentimentāliem ģimenes svētkiem ar nosaukumu – mūsu tēvu ticība. Mēs darām to tieši tāpat, kā dziedot savu himnu – izlūdzamies svētību Latvijai no Dieva, kam neviens vairs netic. Bet mēs dziedam, jo tas kalpo sabiedrības interesēm, tas vieno mūs, beigu beigās tā ir mūsu tēvu ticība. Bet vai tas nozīmē, ka varētu tikt pieļauts kaut kas tāds, ko svinīgā diženumā apliecina baznīcas ticības apliecība – mūsu un mūsu pestīšanas labad miesa tapis? Vai varētu pieļaut, ka visu mūsu dzīvi nosaka šis vienreizējais vēstures notikums? Ja tas patiesi ir noticis, ja Dievs Kristū nāca pasaulē no Jaunavas, un ja viņa patiesi ir Dieva Dzemdētāja, tad visa mūsu dzīve ir atkarīga no šā notikuma. Tad tā ir ne tikai mūsu tēvu ticība, tad tā nav arī vairs sentimentālu jūtu reliģija, kas palīdz man justies labāk traģiskās dzīves vidū, bet tad tā ir patiesība, kas maina visu dzīvi. Nē, tā nedrīkst domāt! - sacīs mūsdienu cilvēks, - tas ir fanātisms. Tomēr atteikties no Ziemassvētkiem arī nevajadzētu! Beigu beigās, vai tad neskaitāmi veikali un uzņēmumi lielāko daļu savas peļņas, no kā jāpārtiek gandrīz visu gadu, negūst tieši Ziemassvētku laikā? Cilvēki šajā laikā nopelna miljonus un tas uztur Ziemassvētkus pie dzīvības. Ja šo svētku nebūtu, neskaitāmi uzņēmumi pasaulē kļūtu maksātnespējīgi. Ziemassvētki tagad ir daļa no mūsu ekonomikas, un tādēļ tie paliek un tiem ir jāpaliek. Turklāt Ziemassvētki ir laiks, kad cilvēki ir gatavi arī dalīties un palīdzēt viens otram. Tas ir sakaists un jauks dāvanu laiks. Būt pret Ziemassvētkiem nozīmētu būt pret savu valsti, sabiedrību un tās labklājību, tādēļ ikvienam ir skaidrs, ka Ziemassvētkiem ir jāpaliek, tāpat kā reiz reliģijai bija jāpaliek Romā. Tas ir laiks, kad mēs tērējam un dodam, kad ēdam un dzeram uz nebēdu, kaut arī janvāris atnāks ar tukšu maku un pēc svētku depresiju. Un ir taču vērtības - skaistās dziesmas, eglītes, zvaniņi, silīte, eņģeļi, saldumi, Ziemassvētku vecītis, kas to visu nes un prieks, prieks īpaši bērniem. No tā visa nevar un nedrīkst atteikties! Kādēļ? Tādēļ, ka cilvēks pēc savas dabas ir reliģiozs.

Un kad tas tiek sacīts, tad patiesībā tiek sacīts – cilvēks pēc savas dabas ir pagāns. Viņš rīko dzīres, lai tērētu pārpalikumu, viņš svinīgi nes upurus tradīcijas noteiktās vietās, un tādējādi viņš atzīst savu atkarību no noslēpumainiem spēkiem un katram gadījuma meklē to labvēlību. Viņš svēta savus bērnus un sargā mirušos labi koptās kapsētās. Viņš ceļ pieminekļus saviem varoņiem un apdzied viņu varenos darbus. Ir baznīcas, kas to visu pieņem, ir tādas, kas to noraida, pilnīgi vai daļēji. Bet, manuprāt, ir noticis tā, ka Kristus miesā nākšana, labā vēsts par Pestītāja Kristus dzimšanu, ko Dievs visiem dāvina kā glābiņu no grēka, velna, elles un nāves reiz apgrieza kājām gaisā visu Romas impēriju, atņemot tai tās pagānisko ticību un pagāniskos dievus. Visus turpmākos gadsimtus vecais, pagāniskais Rietumu cilvēks ir cīnījies, lai atgūtu savus mīļos dieviņus. Kurš gan vēlas tādu Dievu, kas nāk tik tuvu pie mums un tik radikāli iejaucas mūsu dzīvēs; kurš noraida mūsu cilvēcisko gudrību un lepnumu, ja tā vietā varētu būt dieviņš, kurš klausa mūs un nejaucas mūsu dzīvēs? Un tādēļ ironiskā veidā esam pielikuši visus spēkus un visu savu izdomu, lai paganizētu kristietību, kas reiz mūs no pagānisma paglāba.

Kad mēs atkārtojam ticības apliecības vārdus: „Mūsu un mūsu pestīšanas labad miesa tapis”, mēs mulstam šā notikuma lieluma, tā diženuma priekšā. Bet vienlaicīgi mēs ievērojam, ka atšķirībā no visām pārējām pasaules reliģijām vienīgi kristietība balstās uz šo vienu notikumu, vienu vēsturisku faktu – Dieva Dēla miesā nākšanu. Tas ir paša Dieva Dēls, kuru Tēvs sūta pasaulē tās glābšanai. Bet kas ir šis Tēvs?

Kad viņš atklājās Mozum degošā ērkšķu krūmā, Mozus vaicāja – kāds ir tavs vārds? Dievs būtu varējis sacīt – es esmu jūsu Tēvs, es esmu Svētais, es esmu Kungs un Pavēlnieks pār visiem kungiem un pavēlniekiem, un tas nebūtu nepareizi, bet Dievs ir kaut kas vairāk, un tādēļ viņš atbildēja citādi. Viņš sacīja: „Es esmu, kas es esmu. Saki Israēla bērniem: „Esošais mani pie jums sūtījis.” Visas reliģijas mēģina spekulēt par kādu augstāku varu, ko tās svētie atklājuši savās dzīvēs, savos novērojumos un pārdomās. Viņi visi vēlas sacīt, ka tiem pieder patiesība. Bet mūsu Kungs nesaka – man pieder patiesība. Viņš saka – Es Esmu Patiesība. Tas atšķir Kristu no visiem mītiem un mistiskām spekulācijām. Viņš stāv visas vēstures priekšā kā Diev-cilvēks un saka: Te Es Esmu, pieņemiet vai noraidiet mani, bet jūs nevarat mani mainīt. Es esmu nācis, lai mainītu jūs, un šī pārmaiņa būs dramatiska - jūs atzīsiet Patiesību un tā darīs jūs brīvus.

Kā jūs domājat, kas ir Kristus? – viņš vaicā. – Kā Dēls viņš ir? Uz šo jautājumu nevar atbildēt ar konceptiem, tēliem, idejām, jēdzieniem un hipotēzēm par Dievu. Uz to var atbildēt tikai – jā, vai, nē. Jo tās ir vienīgās atbildes, ar kurām var atbildēt uz jautājumu par esamību, jo esamība ir pati augstākā, tā ir vienīgais absolūts. Viss pārējais ir nekas. Kristus ir mūžīgās Esamības - Tēva Dēls, pats Dievs savā godībā, un tad viņš ir arī cilvēks Jēzus silītē, Marijas klēpī un pie Marijas krūts. Patiess cilvēks, dzimis no Jaunavas. Tā ir patiesība, ko apliecinām savā ticības apliecībā – patiess cilvēks un patiess Dievs. Pieņemt un atzīt šo patiesību nozīmē anulēt visu, kas iepriekš bija dabas kārtībā. Tā ir patiesība, kas apgāž pasauli kājām gaisā, pārveido un rada par jaunu. Dievs, kurš sevi sauc par ESOŠO, ir tas pats Dievs, kurš guļ Betlēmes silītē. Mūsu ticība sākas un beidzas ar Dievu, kurš ir pasaules Radītājs, kas liek visām lietām rasties, būt un pastāvēt. Visa esamība, arī mūsu eksistence ir pilnībā atkarīga no viņa.

Tā pārtop jaunā radībā Svētajā Vakarēdienā, kas burtiskā nozīmē ir mūsu Kunga miesa un asinis, - gan tās, kas reiz gulēja Betlēmes silītē, gan tās kas tagad dievišķā godībā valda pār universu. Tāpat kā Kristus miesā nākšana, arī Vakarēdiens ir ārpus reliģiju sfēras, ārpus psiholoģijas, tas ir esošais, būtiskais, un arī visa mūsu ticība ir esamības apliecināšanas caurvīta. Jaunais galdnieka zellis no Nācaretes stāvot izglītotākās savas tautas pārstāvju priekšā saka: „Patiesi, patiesi, es jums saku: pirms Ābrahāms bija, Esmu ES.” Tas ir, viņš svinīgā veidā sauc sevi pašu Dieva vārdā. Un tūdaļ viņš būtu ticis nomētāts ar akmeņiem, ja vien tas būtu iespējams. Katrā ziņā jūdi to mēģināja darīt, jo viņi labi saprata, ko viņš saka – viņš sauc sevi par Dievu! Un vēlāk viņi to izdarīja ar romiešu rokām piesitot viņu krustā. Un šeit, šajā notikumā, citā lielajā vēstures un ticības faktā atklājas viņa dzimšanas, Ziemassvētku mērķis – trijās stundās, kurās viņš karājās pie krusta visa cilvēce tika glābta. Viņš apvienoja sevī visu esamību - gan cilvēci, gan visu kosmosu. Šajās stundās viss laiks saplūda kopā vienā pestīšanas momentā, un visas pasaules asaras, kas lijušas no paša sākuma līdz pēdējam vēstures brīdim tika aizslaucītas. Un to paveica miesā nākušais Radītājs, TAS KURŠ IR, un kurš ir visas esamības ESAMĪBA. Lūk, tie ir Ziemassvētki! Realitātes, esamības uzvara pār šķietamību, pār neesamību. Ja mūsdienu baznīca to saprastu, tad tā rīkotos tāpat, kā rīkojās agrīnās baznīcas svētie vīri un sievas: tie nesteidzās mājās, lai pēc īsā dievkalpojuma ar uzviju atgūtu visu pagānisko tradīciju daudzveidību, lai atkal no jauna veltītu sevi skaisti greznotai, bet tomēr šķietamībai, neesamībai. Tā vietā seno laiku kristieši devās laukos un ielās, lai kopā ar eņģeļu pulkiem daudzinātu vienīgo patieso ESAMĪBU, to, kas pats ir ESAMĪBA – miesā nākušo Dievu, jaundzimušo Ķēniņu Jēzu Kristu. Tā bija mūsu tēvu ticība. Viņi nedzīvoja šīs pasaules šķietamībā, bet patiesajā Esamībā, kas bija viņu Gudrība, Miers, Svētums un Prieks. Tādēļ ne tikai šīs pasaules šķietamība, ar tās mazajiem priekiem un lielajām raizēm, bet arī nāve, velns un elle tiem kļuva par šķietamību, jo atklādamies Jēzū, Mūžīgā Esamība bija arī Dzīvība, ne pārejošā, nāves apdraudētā, bet mūžīgā dzīvība. Tādēļ arī viņu prieks bija īsts un patiess, eņģelisks prieks par Kristus dzimšanu, kas pāršalca pasauli varenā himnā – Gods Dievam augstībā un Dievam uz cilvēkiem labs prāts. Āmen.