IV svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt. 8: 23-27)

Sākotnējā aina, kas atklājās pētot universu, nebija iepriecinoša: šķita, ka cilvēks ir mazs, nenozīmīgs puteklītis milzīgā visumā, kuram ir pilnīgi vienaldzīgi ne tikai mūsu prieki un bēdas, bet arī tas - vai mēs esam, vai vispār neesam. Tomēr pagājušajā gadsimtā zinātnieki arvien biežāk sāka runāt par „cilvēka principu”. Izrādījās, ka visums ir veidots tieši tā, lai tajā varētu dzīvot cilvēks. Pietiktu ar pavisam nelielām izmaiņām dabas procesos, kuras zinātnieki sauc par fizikālajām konstantēm, lai nebūtu iespējama ne zvaigžņu, nedz planētu, nedz, protams, dzīvības un cilvēka esamība. Un tas mudina domāt, ka dabas pasaule liecina, ka visumam ir mērķis – dzīvība un tās augstākā izpausme cilvēks. Apkārtējo apstākļu piemērotība cilvēka dzīvei ir vērojama arī mazākā, tas ir, pašas zemes mērogā. Skābeklis, ūdens, gaisa temperatūra, gravitācija un daudzas citas lietas ir tieši tādas, kādas vajadzīgas mūsu dzīvības uzturēšanai. Tomēr no otras puses raugoties, daba arī apdraud cilvēka dzīvību –zemestrīces, vulkānu izvirdumi, sausums, plūdi un vētras var prasīt daudzas jo daudzas cilvēku dzīvības. Ko par to saka Bībele?

Radīšanas stāsts liecina, ka sākotnēji daba bija cilvēkam ļoti draudzīga un tā labprāt tam pakļāvās, jo Dievs bija piešķīris cilvēkam dabas valdnieka pilnvaras. Situācija dramatiski mainījās pēc grēkā krišanas, kad cilvēka grēka dēļ zeme tika nolādēta un kļuva cilvēkam arvien naidīgāka. Apustulis Pāvils saka, ka tagad cilvēka dēļ daba pasaule cieš kopā ar mums un gaida mūsu un līdz ar to arī savu atpestīšanu. Novēršoties no Dieva un pievēršoties pasaulei, cilvēks pazaudēja Dieva doto varu pār dabas pasauli. Mēģinādama pati saviem spēkiem atgūt zaudēto svētību, cilvēce uzsāka izmisīgu cīņu ar apkārtējo pasauli, cerot to atkal pakļaut sev. Tas nav nesis cerēto rezultātu, jo dabas katastrofas ir tikpat postošas, ko vēl pavairo paša cilvēka radītās izmaiņas. Šīs cīņas sekas ir neskaitāmu dzīvnieku sugu iznīcināšana un dabas piesārņotība, kas vēl lielākā mērā padara cilvēka dzīvi apdraudētu. Zinātnieki prognozē, ka situācijai pasliktinoties, cilvēkiem nāksies domāt pat par bēgšanu no zemes un meklēt sev mājvietu uz kādas citas planētas. Bībele mums turpretī vēsta par citu risinājumu. Kristus veikums atbrīvos cilvēci no grēka, līdz ar to arī dabas pasaule kļūs brīva no lāsta, un Dievs dos cilvēcei jaunu pasauli, kur mājot. Šajā, jaunajā pasaulē dabas spēki cilvēkam atkal būs draudzīgi un pakļāvīgi, bet cilvēks izturēsies pret dabu saudzīgi, kops to un rūpēsies. Pravietis Jesajas vēsta Dieva apsolījumu: „Priekā jūs iziesiet un mierā tiksiet vadīti, jūsu priekšā kalniem un pakalniem izlauzīsies gaviles, un visi lauka koki sitīs plaukstas! Ērkšķu vietā pacelsies cipreses, dadžu vietā sliesies mirtes – Kungam par slavu,par mūžīgu zīmi, kas nekad nezudīs!” (55: 12-13) „Vilks un jēriņš ganīsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi;nedz ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā,”teica Kungs.” (65:25) Pēc šā ievada pievērsīsimies šīs dienas evaņģēlijam, un uzklausīsim, kas tam sakāms par šīm lietām.

Tātad Jēzus mācekļi bija redzējuši ūdens pārvēršanu vīnā kāzās Kānā, bezcerīgi slimu cilvēku dziedināšanu un bieži dzirdējuši arī Jēzus vareno sludināšanu. Šajos notikumos viņi redzēja atklājamies Jēzus dievišķo godību, taču jauni ikdienas notikumi, kopīgā ikdienas dzīve ar Jēzu būs likusi redzētajam un dzirdētajam nedaudz izbālēt viņu atmiņā. Īsi sakot, mācekļi gan bija nākuši pie ticības, bet viņu ticībai vajadzēja stiprinājumu. Tādēļ Jēzus bija nolēmis tiem atgādināt, kas viņš tāds īsti ir. Notikuma saturs mums ir tīri labi zināms.

Jēzus iekāpa laivā, un mācekļi viņam sekoja. Jēzus labi zināja, kas notiks, tomēr viņš bezrūpīgi apgūlās laivas galā. Ezeres bija rāms un mierīgs, un nekas neliecināja, ka gaidāma vētra. Bet, kā tas mēdz notikt uz Ģenecaretes ezera, negaidīti sacēlās vējš un sākās īsta vētra. Ieskrējies pāri Jūdejas klajumiem, vējš caur tuneļiem līdzīgajām aizām klintīs, kas ielenca ezeru, uzklupa pēkšņi un negaidīti. Vienā mirklī ezers bija sakults trakojošā, bangojošā ūdens mutulī. Viļņi vēlās pāri laivai, draudēdami aprīt braucējus.

Visi Jēzus mācekļi bija pieredzējuši zvejnieki, kas jau no bērnības labi pazina Ģenecaretes ezeru jeb Galilejas jūru, kā vēl to sauc. Te viņi bija uzauguši, te kļuvuši par vīriem, un te viņi pavadīja savas dienas, mezdami tīklus un zvejodami zivis. Kā mēs mūsdienās teiktu, jūras lietās viņi bija īsti profesionāļi jeb eksperti. Salīdzinājumā ar viņiem Jēzus bija jūrai pasvešs, jo savā bērnībā un jaunībā bija mācījies un strādājis kopā ar Jāzepu, kas bija galdnieks - namdaris. Viņš būs pazinis arī lauka darbus, bet jūra tam būs bijusi pasveša. Tādēļ iesākumā mācekļi droši vien nebūs pievērsuši Jēzum uzmanību. Drīzāk, kā jau visi jūrnieki, tie būs bijuši priecīgi, ka viņš tiem nemaisās pa kājām.

Likdami lietā visu savu pieredzi, viņi mēģināja trakojošajos viļņos novaldīt laivu un cik spēdami izsmelt no tās ūdeni. Kad situācija kļuva kritiska, kāds no viņiem tomēr būs atcerējies Jēzu. Un domas par nemaisīšanos pa kājām būs nomainījušas dusmas. Kādēļ viņš joprojām guļ? Vai Viņš ir traks? Vai Viņš neredz, ka mēs grimstam? Kādēļ Viņš nenāk palīgā vismaz smelt ūdeni? Kas notiks ar visiem viņa plāniem, ja mēs visi te noslīksim? Mācekļi būs bijuši dusmīgi uz Jēzu un ne pa jokam. Tā nereti notiek arī mūsu dzīvēs, kur mēs visi jūtamies kā īsti profesionāļi, bet Dievu uzskatām par diletantu. Mēs zinām kā cīnīties ar dabas spēkiem, protam kārtot savas dzīves, kontrolēt situāciju, līdz vienā mirklī bikses ir pilnas. Un, protams, tagad vainīgs ir Dievs, kurš visu to pieļāvis. Arī mācekļu ticība būs pagaisusi gandrīz bez pēdām. Pēkšņās briesmas un draudošā nelaime būs likusi aizmirst visu, ko tie iepriekš redzējuši un dzirdējuši. Tā tas parasti ar mums cilvēkiem mēdz notikt šādos brīžos. Tomēr maza ticības dzirkstelīte mācekļu sirdīs vēl būs palikusi. Tās mudināti, jūras vilki modina Jēzu un lūdz pēc galdnieka palīdzības.

Te nu Jēzus varēja pārmest viņiem - jūs taču esat pieredzējuši zvejnieki, vai tad neredzējāt, ka vētra nāk? Jūs, jūras vīri, kādēļ netiekat paši galā ar vētru? Turpretī Jēzus nepārmet viņiem profesionalitātes trūkumu, bet norāj viņu neticību: „Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Lūk, tas ir tas, kas uztrauc Jēzu! – Mācekļu mazticība! Viņa mācekļos trūkst paļāvības uz Jēzu. Viņiem trūkst īstas izpratnes, kas Jēzus tāds ir. Norājis ticības trūkumu, Jēzus mierīgi pieceļas, bet viņš neskrien un negrābj smeļamo trauku vai airus. Viņam pietiek ar vārdiem. Tie ir vārdi, ar kuriem Viņš pats radīja debesis, zemi, jūru un vēju un šiem Radītāja vārdiem, joprojām klausa gan jūra, gan vējš. Klusu, mierā! – Tas ir viss, ko viņš saka un tajā pašā brīdī iestājas pilnīgs klusums. Attapušies no pārbīļa, mācekļi izbrīnā raugās uz Jēzu: „Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam klausa?” Jā, kas viņš varētu būt? Aizdomīgi tie raugās uz Jēzu. Šis ir vīrs, kas kopā ar mums ēd, guļ, lūdz Dievu, ir izsalcis un noguris, dažreiz bēdīgs, bet viņš dara lietas, kas tālu pārsniedz mūsu saprašanu. Mācekļi sāka atcerēties visu, ko Jēzus jau agrāk paveicis un tagad vēl šis notikums – mēs domājām, ka esam pagalam, bet viņš pateica tikai pāris vārdus un jūra norima. Mācekļi, protams, apmeklēja sinagogas dievkalpojumus Kapernaumā un labi zināja psalmus, kuros Israēla Dievs Jahve tiek cildināts kā valdnieks pār jūru. Ko lai mēs domājam? Kas Viņš ir? Vai šis vīrs Jēzus no Nācaretes būtu pats Dievs? No šīm domām mācekļi būs sākuši drebēt un bīties vairāk nekā no vētras. Taču tieši tādēļ arī tas viss bija noticis – mācekļiem bija jāzina un jābūt pārliecinātiem, ka šis vīrs – Jēzus no Nācaretes patiešām ir pats Dievs, pasaules Glābējs, kurš nācis, lai mūs atpestītu mūžīgi un atkal dāvātu arī mums varu pār dabas spēkiem. Bet tā nebūs tāda vara, kas izmanto un piesārņo, bet gan izturas saudzīgi, rūpīgi sargā, kopj un aprūpē, un to darīt mums jāmācās jau šajā pasaulē. Āmen.