Jaungada diena

Un uz ļaudīm Viņš sacīja: "Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus, - un tā arī notiek; un, kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: būs karstums, - un tā notiek. Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu? Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība? Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā. Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu." (Lk. 12: 54-59)

Cilvēks piedzimst, dzīvo, ēd, guļ, mācās un strādā, mīl un ienīst, priecājas un cieš, bet agri vai vēlu tam nākas uzdot jautājumus: Kas es esmu? Kas ir šī dzīve? Kā man vajadzētu dzīvot? Kas notiks ar mani tad, kad es nomiršu? Ļoti bieži cilvēki vēlētos būt līdzīgi dzīvniekiem, vienkārši dzīvot un nedomāt par šiem jautājumiem, bet tomēr nespēj. Turklāt, lai cik daudz tiktu domāts, cilvēks nevar dzīvi arī īsti saprast un vēl jo mazāk pats piešķirt tai jēgu. Gribot vai negribot, esam spiesti atklāt, ka esam morāles būtnes, kam jāpieņem morāla rakstura lēmumi un jānes par tiem atbildība. Un tad mēs atskārstam, ka savu dzīvi nenosakām paši, bet ir kāds daudz varenāks spēks par mums, kas dzen mūs vai nu uz labu, vai ļaunu. Kaut kādā grūti saprotamā un no mums pašiem neatkarīgā veidā mēs kļūstam ticīgi, bet dzīve kļūst vēl grūtāka, un jo vairāk par to domājam, jo noslēpumaināks viss šķiet. Mēs nespējam izprast ne tikai dzīvi, bet mēs nespējam izprast arī paši sevi, nespējam būt tādi, kādiem mums vajadzētu būt – gribam mīlēt, bet esam vienaldzīgi, vēlamies taisnību, bet esam netaisnīgi, gribam saprast, bet nesaprotam. Turklāt nesaprotam ne tikai sarežģītās, bet arī pavisam vienkāršās lietas un jautājumus.

Un tad mēs no Bībeles uzzinām, ka viss, ko darām un viss, kas notiek, notiek pēc Dieva gribas, lai gan mums šķiet, ka tas notiek nejauši. Tomēr nenotiek, un arī cilvēka dzīves pieredze liecina, ka nevienam nekad viņa nodomi nav izdevušies. Visiem ir gribējies, lai lietas notiek citādi, nekā tās ir notikušas. Bet neraugoties uz to, cilvēki arvien cer, ka notikumi viņu dzīvēs virzīsies pēc viņu pašu prāta un cerībām. Un, protams, to viņi grib dzirdēt arī baznīcā. Tiem šķiet, ka Dievs nav nekas cits kā brīnumnūjiņa, ar kuras palīdzību piepildīt viņu vēlmes. It kā Dievs pats neko negribētu un pats neko citu nedarītu, kā tikai izpildītu cilvēku kaprīzes un iegribas. Savukārt tad, kad tiek sludināts par dzīvi zem krusta, par jauno pasauli, kuru gaidām, glābšanu tikai Kristus dēļ un citas līdzīgas lietas, tad cilvēki saka – tas ir garlaicīgi un man tāds Dievs un tāda baznīca nav vajadzīgi. Tie cer, ka lietas šā vai tā notiks pēc viņu prāta. Bet nenotiks taču! Nekad nav notikušas un nenotiks! Vai jūs domājat, ka tie, kurus 1941. un 1949. gadā sagrūda lopu vagonos, lai vestu uz Sibīriju, bija ko tādu domājuši, cerējuši un plānojuši? Nē, viņiem bija pilnīgi citi plāni, un viņi visi bija pārliecināti, ka nekas tamlīdzīgs nekad nenotiks! Un viņiem arī sludināja – tā nenotiks! Kāpēc nenotiks? Tāpēc, ka Dievs nepieļaus to, ko mēs negribam. Un daudzus no pašiem sludinātājiem arī sagrūda tajos pašos vagonos. Un tad pārējie brēca – kur nu ir tavs Dievs, kādēļ viņš to pieļauj? Tie lādēja un zaimoja Dievu, bet dažs labs saprata – caur šīm bēdām un ciešanām Dievs glābj mani mūžīgai dzīvošanai, citādi mani nemaz nevarētu izglābt. Ja tas būtu ticis sludināts un mācīts iepriekš, šāda šķīstīšana varbūt nebūtu nepieciešama. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nedrīkst mainīt sludināšanu un mācību un mācīt ko citu, kā māca Bībele. Tā ir Dieva mācība, un tā ir domāta dievbijīgiem ļaudīm. Viņu dēļ Dieva vārds ir dots, un viņi tiks pasargāti ticībā. Cilvēku uzskati un domas nekad nevar sadzīvot ar Dieva vārdu un Dieva darbiem.

Te nu tūdaļ tiek vaicāts – kurš gan tādā gadījumā ticēs, ka Dievs viņu mīl? Atbilde ir vienkārša – neviens cilvēks tam nekad neticēs, un neviens cilvēks to arī nespēj. Ticība ir Dieva dāvana, un Dieva izredzētie ticēs, bet pārējie zaimos Dievu un viņa baznīcu. Ticīgs cilvēks zina, ka Dievs ir taisnīgs un gudrs, ka viņš nevienam nedara netaisnību un nekad nerīkojas muļķīgi vai pārsteidzīgi, kaut arī mums tā šķistu. Ticīgs cilvēks zina arī to, ka Dievs nekad mums nesniegs atskaites par savu rīcību. Lai mēs kļūtu patiesi pazemīgi un zaudētu paļāvību uz sevi un cerētu tikai uz Dievu, Dievam ir jāsatriec mūs ar bēdām, postu un nelaimēm, nevis jāapber ar labumiem. Ja viss ir labi un viss ir papilnam, tad pat velns varētu ticēt un slavēt Dievu. Tikai tad, kad esam zaudējuši paļāvību uz sevi un neko neceram iegūt vai saņemt no šīs pasaules, mūsu ticība kļūst īsta un patiesa. Ticības raksturs ir tāds, ka tā vienmēr darbojas ar neredzamām lietām. Tas nozīmē, ka visam tam, kam mums jātic, jāpaliek apslēptam. Tam, kā lietas izskatās, kā mēs tās sajūtam un atzīstam ir jābūt pilnīgi pretējam tam, kā mēs ticam. Jo patiesa ticība ir ticība tam, ka Dievs ir labestīgs, laipns un žēlsirdīgs arī tad, ja tikai nedaudzi tiek izglābti, bet daudzi iet pazušanā, ja mums klājas slikti un šķiet, ka Dievam pat patīk mūsu mokas. Ja mēs to spētu aptvert ar prātu, tad ticība mums nebūtu vajadzīga, bet kristīgo ticību neviens nekad nav spējis aptvert ar prātu. Pāvils raksturo mūsu ticību kā tādu, ko acs nav redzējusi, auss dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis (1. Kor. 2: 9). Viena no augstākajām mūsu ticības patiesībām ir ticība mūžīgai dzīvošanai. Bet par to Pāvils saka, ka Dievs mums to ir atklājis ar savu Garu (1. Kor. 2: 10). Tātad, ja Dievs to neatklāj, neviens cilvēks nespēj par mūžīgo dzīvību neko zināt un pat domāt. Kad Pāvils sludina mūžīgo dzīvošanu, vieni viņu sauc par pļāpu, bet citi par traku. Un ko tik vēl nicinošu par mūžīgo dzīvošanu nav sacījuši augsti izglītoti pagāni! Kā tie ir to izsmējuši un ņirgājušies. Klusībā, savā sirdī, neviens cilvēks taču netic mūžīgajai dzīvošanai, neko par to nezina un netiecas pēc tās, ja vien Svētais Gars cilvēku neapgaismo un neved pie ticības.

Turklāt pie Dieva darbiem, kas ved uz mūžīgo dzīvošanu pieder arī nāve, krusts un visas bēdas un nelaimes, kādas ir šajā pasaulē. Tādēļ Dievs pieļauj karus, slimības, nelaimes un postu, lai vestu savus izredzētos pie patiesas ticības. Jo tikai tad, kad Dievs nonāvē, rodas iespēja izpausties ticībai, kas tic dzīvībai nāves vidū. Bet kurš gan to grib un spēj saprast? Neticīgi cilvēki to nekad nesaprot, tādēļ tie lād un zaimo Dievu, jo visa viņu dzīve un cerība ir tikai šajā pasaulē. Tās ir velna iepotētās ilgas pēc mūžīgas nāves, tumsas un iznīcības. Kad nu Dievs no tā glābj, cilvēks spārdās un bļauj, it kā to būtu satvēris pats velns, tik ļoti mums tas nepatīk. Mēs gribētu būt draugos gan ar Dievu, gan ar velnu, ka tik mums klātos labi. Tādēļ šīs dienas evaņģēlijā Kristus norāda uz cilvēka dabas liekulību, kas raksturo mūs tik dažādos veidos.

Tātad, cilvēki spēj veikt novērojumus un kaut kādā mērā izprast dabas procesus. Viņi vēro laika zīmes, lai plānotu savu darbību. Tomēr tie neliek lietā savas prasmes, lai izprastu Jēzus zīmes – visu, ko viņš ir sacījis un darījis, lai gan arī šīs zīmes par kaut ko liecina. Tās liecina, ka šo pasauli gaida Dieva tiesa, un vienīgais mūsu glābiņš ir pats Kristus. Zīmes ir redzamas; izšķiriet tās! Tiesa ir neizbēgama! Rīkojieties nekavējoties, citādi jūs iemetīs cietumā! – saka Kristus. Jūs visi esat ceļā no dzimšanas pretī nāvei, lai stātos tiesneša priekšā. Arī kristieši ir ceļinieki, bet viņu ceļš ir citāds - no dzimšanas Svētās Kristībās dienā tie iet pretī augšāmcelšanās dienai. Visa kristieša dzīve ir apslēpta Dievā, un to raksturo Kristus krusts. Tāpat kā visi citi cilvēki mēs nespējam pilnīgi izprast ne šo pasauli, nedz to, kas tajā notiek. Bet tā kā esam ticīgi, mūsu dzīve vairs nenorit tikai šajā pasaulē, tā nav ceļojums no viena šīs pasaules notikuma uz otru, bet tas ir ceļojums no vienas svētdienas uz otru. Mūsu dzīvi nenosaka vis laicīgais, bet baznīcas gads, nevis tas, kas notiek pasaulē, bet tas, ko dzirdam sludinātu. Mēs dzīvojam Kristū, kā viņš mums atklājas ik svētdienas evaņģēliju tekstos un dāvā sevi Absolūcijā un Svētajā Vakarēdienā. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam grēku piedošanā, tiekot Kristus pārvērsti un gaidot augšāmcelšanos un dzīvi jaunā pasaulē. Mēs neturpinām bezcerīgi meklēt jēgu šajā pasaulē un tās norisēs, jo tā tur nav atrodama. Mūsu jēga, dzīve un dzīvība atrodas Kristū un viņa apsolītajā jaunajā pasaulē. Ja mēs tā to saprotam un dzīvojam, tad mēs protam pareizi spriest par šo laikmetu un izšķirt, kas ir taisnība. Ja nē, mēs esam liekuļi, kas kopā ar citiem lēni un nenovēršami tuvojamies lielajai Dieva tiesas dienai un neatmaksājamam parādam un mūžīgajam cietumam. Liekulība šeit parādās kā klibošana uz divām pusēm, mēģinājums kalpot diviem kungiem, mēģinājums vienlaicīgi mīlēt Dievu un pasauli, kas vienkārši nav iespējams. Mēs esam vai nu miruši šai pasaulei un dzīvi Dievam, vai arī miruši Dievam, lai saņemtu šīs pasaules algu – mūžīgu nāvi. Ja mēs spējam izprast laika zīmes, tad mums jāsaprot arī Kristus zīmes. Diemžēl izdarīt garīgus secinājumus ir daudz grūtāk, nekā laicīgus, un mēs daudz negribīgāk to darām.

Lai cik grūti to būtu atzīt, pasaule ir Dieva nolādēta un nolemta pazušanai. Kristieši gan dzīvo šajā pasaulē, bet nav no šīs pasaules. Pasaule nav mūsu mājas, bet mēs tajā esam tikai ceļinieki. Velna un savu kārību dīdīti pasaules cilvēki šaudās no vienas lietas pie otras, vairodami jukas un haosu pasaulē. To var censties izskaidrot ar dažādām teorijām, bet izskaidrojums vienmēr būs tikai šķietams izskaidrojums. Neprāts taču nav izskaidrojams! Dievs gan valda pār to visu, bet mēs nespējam saprast, kā tieši viņš to dara. Turklāt Dieva valdīšanas mērķis ir izglābt iespējami daudz cilvēku. Visu viņa darbību nosaka mīlestība pret mums, bet cilvēki to nespēj saprast un negrib tam ticēt. Velns tiem šķiet Dievs, bet Dievs šķiet pats velns. Cilvēki bēg no Dieva un meklē velnu, naivi cerot no viņa sagaidīt ko labu. Visu šo juku vidū Kristus mums saka – turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis. Tikai tas, kurš ir dzimis no Dieva uzvar pasauli un tā ir mūsu uzvarošā ticība, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls (1. Jņ. 5: 4-5).

Mēs daļēji spējam saprast šo pasauli - lietas, kas ir pakļautas mums, kas ir zemākas par mums, bet nevēlamies savas spriestspējas likt lietā garīgās lietās. Te atkal parādās cilvēku liekulība. Viņi nopūlas ap to, kur tiem ir kaut kādas iespējas kaut ko noteikt pašiem, bet ignorē tās lietas, kuras tiem atklāj Dievs. Cilvēki pievērš uzmanību nebūtiskajam, virspusējam, tam, kas tiem šķiet interesants, bet neievēro to, kas ir patiesi svarīgs. Viņi spēj saprast meteoroloģisko laiku, bet nevēlas izprast pestīšanas laikmetu, jo viņi nevēlas redzēt Jēzus zīmes. Tādēļ arī Jēzus laikabiedri nespēja ieraudzīt tuvojošās vētras zīmes, kas drīz nāca pār Jeruzālemi un visu jūdu tautu, neatstājot akmeni uz akmens. Viņi izprata šīs pasaules vējus, bet neizprata Dieva vētru. Viņi izprata astronomiskās debesis, bet neizprata Dieva debesis. Bet tad, kad Dieva vētra nāk, ir taču pilnīgi vienalga vai līst lietus vai spīd saule. Tik daudz mēs zinām, ka dažas zīmes liecina, ka būs vējš vai lietus, un gudri cilvēki ņem tās vērā. Tik daudz mēs spējam. Tik pat daudz mēs spējam izsecināt arī no tā, ko mums ir atklājis Dievs, bet tā kā liekulība padara mūs aklus un stulbus, tad vērā tas netiek ņemts.

Tas viss jau ir noticis neskaitāmas reizes un notiek tagad atkal. Patiesi, nav nekā jauna zem saules. Tagad, kad Eiropu pārpludina musulmaņu migranti, mēs nojaušam, ka būs nepatikšanas, mēs mēģinām ieraudzīt šā procesa sociālās likumsakarības, bet nevēlamies ieraudzīt, ka tā ir Dieva rīkste, kas pacelta pār morāli pagrimušo sabiedrību un garīgi pagrimušo baznīcu. Mēs jau vairāk kā 70 gadus analizējam II Pasaules karu un tā cēloņus. Mēs ievērojam, ka trīsdesmitajos gados pie Eiropas debesīm arvien vairāk un vairāk sabiezēja draudīgi mākoņi, kas liecināja par tuvojošos vētru. Mēs redzam, ka tā laika cilvēki nepamatoti cerēja – vētra paies garām, bet vēl joprojām dziļākie baismīgā notikuma cēloņi paliek neievēroti. Mēs nosodām boļševikus un īpaši fašismu, bet tas taču bija tikai auglis tam kokam, kuru cilvēki ar savu bezdievību un neticību paši bija stādījuši. Tie sēja vēju un cerēja, ka nebūs vētras. Laikmeta zīmes palika nesaprastas un tā tas notiek arī tagad. Kaut ko mēs sākam mācīties tikai tad, kad ir jau par vēlu.

Diemžēl esamība un dzīve šajā pasaulē mums vienmēr būs līdz galam neatrisināms rēbuss, pat ticīgiem cilvēkiem. Mēs domājam šabloniski, trafareti, neesam tālredzīgi – baidāmies no tā, no kā nav jābaidās, bet atstājam bez ievērības to, kas mūs patiesi apdraud. Mēs redzam mākoņus, bet ceram, ka vētra paies garām, ka šoreiz būs savādāk, nekā bijis citas reizes. Mēs dedzīgi lūdzam, lai tā notiek, lai gan vienīgais ko vajadzētu lūgt, būtu lūgums pēc izturīgākas pieres, jo lūgt pēc prāta, lai nekāptu atkal uz tā paša grābekļa, mēs sen jau esam aizmirsuši. Te nu Jēzus mudina mūs nebūt idiotiem un mācīties izšķirt to, kas ir taisnība.

Viņa kalpošanas laikmets, Jēzus zīmes liecina, ka viņš ir taisns un dāvā piedošanu un attaisnošanu grēciniekiem. Tieši tas ir jāsaprot no Jēzus vārdu un darbu zīmēm. Tās liecina, ka gaidāmā Dieva tiesa būs un tā ir nenovēršama un tajā būs tikai divi spriedumi – „piedots” vai „vainīgs”! Tādējādi Jēzus šeit parādās kā „pretinieks”, ar kuru mums jāizlīgst, kamēr vēl esam dzīves ceļā. Ja šajā pasaulē mēs neizlīgsim ar savu pretinieku, kurš aicina uz grēku nožēlu un ticību, tad nekādā gadījumā netiksim attaisnoti nākamās tiesas dienā. ”Ja jūs neatzīsiet, ka es tas esmu” – saka Jēzus – „jūs mirsiet savos grēkos”. Būt gudram, nozīmē saprast, ka Dieva dusmas nenovēršami nāks, un tās var nākt tikai vai nu pār mums vai pār Jēzu, kurš ir stājies mūsu un visu parādnieku vietā.

Cilvēku idiotisms atklājas tur, ka neraugoties uz divtūkstoš gadus ilgo vēsturisko pieredzi, ar saviem vārdiem un darbiem tie turpina bļaut: Sit viņu krustā, un lai viņa asinis nāk pār mums! Bet kā tad citādi? Mēs taču citādāk nevaram! Lai viņš liek mūs mierā! Lai ļauj baudīt dzīvi! Mums ir lopi, tīrumi un sievas, mums ir daudz raižu un maz laika; mēs esam pieraduši dzīvot tā, it kā bez šīs pasaules nekas cits nebūtu un viss, kas mums ir vajadzīgs, ir šī pasaule un tās labumi. Ja Dievs to negrib dot, lai liek mūs mierā! Īsi sakot, neticība lūdz – dod nākošajā gadā, Dievs, mums visiem izturīgas pieres. – Mums ir grābeklis, mums uz tā ir jākāpj; mēs tur neko nevaram darīt; mums ir viena vienīga fanātiska ticība – šoreiz būs citādi, šoreiz pa pieri netrāpīs! Lai mūs sit, lai kaut vai nosit, bet mēs spītīgi paliksim pie sava fanātisma.

Bet vai tad tas pats nenotiek arī ar ticīgajiem? Vai tad tie tikpat spītīgi netic, ka Dievs viņus mīl, lai gan tie piedzīvo bēdas un nelaimes? Tā patiesi šķiet, bet šeit mums ir jāmācās kāda liela patiesība – darot vienu un to pašu, var tikt darītas pilnīgi atšķirīgas lietas. Starp to vai mūs sit Dieva mīlestība vai velns un pašu stulbums, ir liela atšķirība. Ja mūs sistu velns, tad viņš to darītu aiz naida un vēlmes nogalināt. Turpretī Dievs mūs pārmāca aiz mīlestības, un viņa pārmācība nāk mums par labu. Velns grib nogalināt, lai dzīvību atņemtu, Dievs nogalina, lai darītu dzīvu. Tādēļ mazais ticīgo pulciņš teic sevi laimīgus arī ciešanās, jo zina, ka tās tiem nāk par labu. Gan Jūdass, gan Pēteris noliedza Jēzu. Jūdass pakārās, bet Pēteris tika pakārts ar kājām gaisā. Ārēji tas bija gandrīz viens un tas pats, bet vienā gadījumā tas notika neticības un izmisuma dēļ, otrā gadījumā - nožēlas, ticības un cerības dēļ. Vienā gadījumā sekas bija elle, otrā gadījumā Paradīze. Tātad visu noteica ticība vai neticība tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Dieva izredzētie un apžēlotie bērni vienmēr meklē Dieva piedošanu un Kristus taisnību. Tie zina, ka par spīti visam viņiem ir labs un žēlsirdīgs Dievs, kurš tos glābj no velna, elles un nāves un dāvās tiem jaunu pasauli un mūžīgu dzīvību tajā. Viņi iet no svētdienas uz svētdienu cauri šīs pasaules tuksnesim uz savām mūžīgajām mājām – jauno Dieva pasauli. Viņi gan vēl dzīvo šajā pasaulē, bet viņi nav no šīs pasaules, un viņu lūgšana skan: Lai paiet pasaule un nāk Tava valstība! Nāc, Kungs Jēzu, nāc drīz! Un tas arī pasaka visu, ko šie mīļie Dieva bērni domā par šo pasauli. Āmen.