Jēzus Apskaidrošanās kalnā

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” (Mt. 17:1-9)

Jēzus godība, kas atklājās viņa sludināšanā un brīnumdarbos, augstākā mērā redzama Apskaidrošanas kalnā. Tas vedina mūs jautāt – kādēļ Jēzus savu dievišķo godību slēpa un atklāja tikai neilgi pirms savas krusta nāves trim saviem tuvākajiem mācekļiem? Atbildi uz šo jautājumu tiešā veidā sniedz Jēzus apustulis Pāvils: „Dieva veidā būdams (Jēzus) neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Paradoksālais šeit ir tas, ka vispilnīgākā veidā Jēzus dievišķā godība atklājās tieši viņa krusta nāvē, ciešanās un miršanā. Apskaidrošanas kalnā atklādams savu dievišķību, Jēzus vēlējās, lai vismaz viņa tuvākie mācekļi, redzot viņu mirstam pie krusta, zinātu, ka tur mirst pats Dievs.

Dzirdot par Dievu, kas cieš un mirst, cilvēka prāts apjūk. Ar sāpēm un žēlumu, pat asarām acīs cilvēki parasti raugās uz Kristus ciešanām. Tomēr Dievs nebūt nevēlas mūs saraudināt vai izraisīt līdzjūtību un žēlumu pret sevi. Ko tad Dievs vēlas, lai mēs ieraugām Cietējā Kalpā Jēzū Kristū? Mūsu luteriskās baznīcas ticības apliecības šeit dod skaidru un viennozīmīgu atbildi: Lai glābtu mūs no mūsu grēkiem, bija jāmirst pašam Dievam. Elles ciešanas, kuras viņš mokpilnajās pēdējās trīs savas dzīves stundās izcieta mūsu vietā, ir mūžīgas ciešanas. Tas, kā tas iespējams, nav saprotams ar prātu, bet skaidrs ir tas, ka tas iespējams vienīgi tad, ja cietējs ir pats Dievs. Tikai patiesi dievišķas būtnes ciešanas varēja gandarīt par cilvēku grēkiem. Bet nepietika pat ar to, ka Glābējam bija jābūt pašam Dievam, vēl vajadzēja, lai viņš būtu arī patiess cilvēks. Tādēļ, lai varētu mirt par mums un mūsu vietā, mūsu pestīšanas labad, Dieva Dēls piedzima no jaunavas Marijas un kļuva par cilvēku Jēzu. Tajā pašā laikā viņš bija un palika arī patiess Dievs, kas skaidri atklājās Apskaidrošanas kalnā. Tādēļ mēs varam sacīt: Cilvēks Jēzus ir Dievs un sekojoši Dievs cieta, Dievs mira, Dievs izlēja savas asinis. Tieši to Dievs vēlas, lai mēs vispirms ieraugam un ievērojam, proti, tas, kurš cieš un mirst par mums pie krusta ir ne tikai Marijas Dēls, bet arī Dieva Dēls, patiess Dievs.

Tā kā Dievs un cilvēks Jēzū Kristū ir nesaraujami vienoti vienā personā, tad mēs varam sacīt, ka cilvēkam Jēzum mirstot pie krusta, mira pats Dievs, jo cilvēks Jēzus un Dieva Dēls ir viena Dieva Dēla persona. Tie nav tikai vārdi, tukšas spekulācijas un prātojumi, bet tā ir dižena, dievišķa patiesība, kurā atklājas viss mūsu pestīšanas noslēpums. Par mums grēciniekiem, mūsu pestīšanas labad mira pats Dievs. Te vairs nav vietas sentimentalitātei, asarām un nopūtām. Ar lielu pazemību, bijību un pateicību mēs tuvojamies šim neaprakstāmajam noslēpumam – Radītājs mirst par savu radību, lai uzvarētu nāvi un dāvātu tai dzīvību. No ticības tam ir atkarīga mūsu mūžīgā glābšana.

Tādēļ katru gadu tuvojoties ciešanu laikam, arī mums jāredz un jāzina, kas ir Jēzus, kurš cieš un mirst par pasaules grēku. Lai gan viņš bija izvēlējies tikai trīs mācekļus, kuriem viņš īpašā veidā atklāja savu dievišķo godību, taču to viņš nedarīja tikai šo mācekļu bet arī mūsu dēļ. No viņa mācekļiem, īpaši apustuļa Pētera, mēs katru gadu atkal no jauna dzirdam, ka Jēzus Kristus, kas mirst pie krusta, ir ne tikai patiess cilvēks, bet arī patiess Dievs. Dievs, kas cieš, mirst un augšāmceļas par mums un priekš mums. Pasaule un sektantiskas reliģijas šādu Dievu nepazīst, un par viņu neko nezina.

Bez šaubām dažādas reliģijas ir izteikušas arī savas domas par dieviem. Parasti viņu dievi ir vareni, spēcīgi, viltīgi un bieži vien ļoti nežēlīgi. Cilvēki no šiem dieviem baidās, tiecas pēc viņu labvēlības, upurē tiem visu, ko vien spēj iedomāties, taču šie dievi ir arī grūti pielabināmi, jo ir cilvēka prāta radīti un atkarīgi no cilvēka prāta psiholoģiskajiem procesiem. Turpretī Jēzū Kristū mēs redzam atklājamies patieso Dievu, tādu Dievu, kurš nevienam cilvēkam pat prātā nav nācis, Dievu, kurš tik ļoti mīl savu radību, ka ir gatavs pats ciest par tās grēkiem. Šī kristīgās ticības galvenā vēsts pārējām pasaules reliģijām arvien ir šķitusi nesaprotama, nepieņemama, dīvaina un pat absurda. Kādēļ gan Dievam ir jācieš par cilvēka grēkiem? Kādēļ vispār kādam ir jācieš citu vietā? Pašaizliedzīga, sevi upurējoša rīcība citu labā austrumu reliģijām nav saprotama. Pēc viņu domām, tā tikai visu vēl vairāk sabojātu. Tādēļ šo reliģisko meklējumu centrā ir nevis doma par ciešanām citu vietā, kā tas ir kristietībā, bet gan centieni izvairīties no ciešanām vispār. Tikai kristīgajā ticībā ciešanām ir godpilna vieta, jo tajās atklājas evaņģēlija noslēpums – cieta pats Dievs.

Ja mūsu ticība būtu tikai sentimentālu nopūtu ticība, kas žēlo cietēju, tad mums nebūtu nekāda mierinājuma nedz pašiem, nedz arī ciešanu plosītajai pasaulei. Ikvienam ir zināms, ka šajā pasaulē valda ciešanas: cieš un mirst gan bērni, gan pieauguši cilvēki, cieš arī dzīvnieki un cieš visa daba. Tas nebūt nav evolūcijas nosacījums, dabiska nepieciešamība, bet tās ir grēka sekas. Ciešanas padara dzīvi briesmīgu un bezjēdzīgu. Tomēr līdz ar Kristus kā paša Dieva ciešanām, tām parādās jēga, saturs un tās dod mums cerību. Dievs cieta un mira, lai atņemtu ciešanām un nāvei tās drausmīgo varu. Dievs cieta un mira, atņemdams mūsu nāvei tās indi un dzeloni. Tā kā Kristus ir cietis un miris mūsu vietā, tad nāve nespēj mūs vairs pazudināt, jo Dieva ciešanas ir izpirkušas mūs no nāves un elles lāsta. Mums kristiešiem ir ko sacīt pasaulei! Mums ir ko sacīt pašiem sev tad, kad ciešam! Lielās Dieva ciešanas ir atņēmušas mūsu ciešanām un nāvei tās rūgtumu. Aiz savām ciešanām mēs redzam uzvaru, jo mūsu ciešanas ir līdzdaļa Kristus ciešanās. Tādēļ arī mums būs līdzdala pie Jēzus uzvaras pār nāvi. Mums nav vairs paniskās šausmās jābēg no ciešanām un nāves, jo tās ir uzvarētas. Kristus ir uzvarējis un mēs esam uzvarējuši līdz ar viņu! Ja mēs neredzam Kristus ciešanās labprātīgi ciešam Dievu, tad bez šaubām arī mēs negribam nedz ciest, nedz atteikties no kaut kā savā dzīvē. Turpretī, ja redzam Jēzū Dievu, labprātīgi ciešam par mums, tad priecīgi ciešam kopā ar viņu, jo zinām, ka kopā ar viņu tiksim arī pagodināti mūžīgajā dzīvošanā. Ar savām labprātīgajām ciešanām mūsu labā, viņš uzaicina arī mūs labprātīgi ciest citu labā, atklājot, ka līdzjūtība, mīlestība un citu ciešanu uzņemšanās ir vienīgās zāles pret ļaunumu šajā pasaulē. Redzot Jēzū, ciešam Dievu, mēs mācamies novērtēt ciešanas un izprast to patieso jēgu. Tikai Jēzus ciešanu gaismā, mēs mācamies atteikties no tādiem viltus dieviem kā nauda, vara, paļaušanās uz cilvēkiem un viņu gudrību, kā arī atteikties no savas lepnības un egoisma. Redzot Dieva Dēlu ciešam par mums, mums kļūst skaidrs, ka mūsu Dievs nav dusmīgs Dievs, no kā bailēs jādreb un pret ko jācenšas bruņoties ar savu varu un spēku. Redzot Jēzus ciešanās Dievu, mēs redzam, cik ļoti viņš mīl mūs, kā viņš gādā un rūpējas par mums. Šis cietējs Dievs padara maigas un līdzcietīgas mūsu cietās sirdis un tās pildās ar draudzību un līdzjūtību pret citiem cilvēkiem. Tā ticība rada labos darbus. Tieši apskaidrošanās kalnā īpaši skaidri redzam atklājamies Jēzus dievišķību, tomēr tas nav tas, ko tik bieži mēs redzam pie cilvēkiem – vēlēšanos izrādīt savu godību, dižošanos, lepnību un augstprātību. Jēzus savu godību atklāj savu mācekļu labā. Viņa mācekļi tik bieži nesaprata sava Mācītāja rīcību un vārdus. Tādēļ ar neskaitāmiem žēlsirdības darbiem Jēzus darīja visu, lai pārliecinātu viņus par savu dievišķumu. Ūdens pārvēršana vīnā kāzās Kānā, neglābjami slimo dziedināšana, vētras apklusināšana uz Galilejas ezera, ļauno garu izdzīšana, tas viss notika ne tikai šo pašu cilvēku dēļ, kas tika dziedināti vai glābti, bet arī Jēzus mācekļu dēļ, kam šajos notikumos bija jāierauga Jēzus dievišķā godība. Arī Apskaidrošanās kalnā Jēzus neizrādās un nedižojas, bet rāda mācekļiem savu dievišķo godību, lai tad, kad viņš mirs pie krusta, tie nekristu šaubās, neticībā un izmisumā. Šis notikums nes svētību arī mums un nesīs svētību, iedrošinājumu un mieru arī citiem Jēzus mācekļiem līdz pašam pasaules galam. Tieši šī godības pilnā Jēzus Apskaidrošanās, kur viņš ļauj mums ieraudzīt miesā tērpušos Dievu, sagatavo mūs Ciešanu laikam. Ne cilvēka gavēšana, garīgi vingrinājumi, murgainas meditācijas, bet tieši pierādījumu meklēšana Dieva vārdā tam, ka Jēzū Kristū cieš pats Dievs, ir galvenā Ciešanu laika nodarbe, kas patīk Dievam. Šādi pavadot Ciešanu laiku, mēs cienīgi sagatavosimies arī Augšāmcelšanās svētkiem. Tad Lieldienu rītā mēs skaidri zināsim, ka cilvēks, kurš vienlaicīgi bija arī Dievs, nevarēja palikt nāves varā. Apskaidrošanās kalnā mēs jau ieraugām to miesu, kāda būs Jēzum, kad viņš celsies no kapa. Te mēs ieraugām arī to godības pilno miesu, kurā Jēzus atgriezīsies šajā pasaulē Pastarās tiesas dienā. Tā ir dievišķas godības un varenības pilna miesa, bet tā ir arī cilvēka miesa un mums no tās nav jābaidās, jo tajā pie mums nāk mūsu Draugs un Glābējs, kas vēlas mūs darīt līdzīgus sev. Tādējādi toreiz Apskaidrošanās kalnā Pēteris, Jānis un Andrejs redzēja arī to miesu, kam līdzināsies viņu pašu miesa jaunajā pasaulē. Un ko gan cilvēks vēl vairāk var vēlēties? Tieši tādēļ mēs dzīvojam, lai beidzot varētu redzēt Dievu un būt kopā ar viņu mūžīgi, un katrs saņemt jaunu miesu, kas līdzināsies Kristus godības miesai. Ieprieciniet viens otru ar šiem vārdiem, zinot, ka jūsu cerība nav velta. Āmen.