Invocavit

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)

Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.”  Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.”  Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.”  Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja.

Jēzus, pār kuru Svētais Gars izliets bez mēra, par kuru Tēvs no debesīm sacījis, ka tas ir viņa mīļais Dēls, uz ko tam labs prāts, dižā pravieša Jāņa Kristītāja apliecināts un kristīts Jardānas ūdeņos, uzņemdamies pasaules grēku, tiek tā paša Gara vests uz tuksnesi. Viņš ir jaunais Ādams, kam jāstājas cīņā ar kārdinātāju velnu, bet ne vairs Paradīzes dārza pārpilnībā, bet tuksnesī. Tuksnesis simbolizē to, kas ir noticis ar cilvēku un cilvēka dēļ ar visu pasauli – tā ir pasaules pārvēršana no Paradīzes dārza cilvēkam nepiemērotā, naidīgā vietā. Tāpat kā Isarēla tauta tika garus četrdesmit gadus vesta caur tuksnesi uz Apsolīto zemi un tika tuksnesī pārbaudīta, tāpat patiesais Isarēls – Jēzus sāk Jaunās iziešanas ceļu tuksnesī, lai vestu visu cilvēci atpakaļ uz zaudēto Paradīzi. Tāpat kā Mozus bija 40 dienas kopā ar Dievu bez ēšanas un dzeršanas, kad Dievs slēdza Veco Derību ar savu tautu. Tāpat gavē arī Jaunās Derības nesējs Jēzus. Vēl viens dižens Vecās Derības tēls - pravietis Ēlija bēga uz tuksnesi, lai rastu tur patvērumu un 40 dienās, kuras viņš tur pavadīja, viņš īpašā veidā sastapās ar Dievu. Arī Jēzus uzdevums bija īpašs, daudz lielāks par diženo Vecās Derības patriarhu un praviešu uzdevumiem, kas visi sagatavoja viņam ceļu – Jēzum bija jāatjauno labas, pareizas attiecības starp Dievu un cilvēkiem un sekojoši - starp cilvēkiem un pārējo radību. Kamēr sātans viņu kārdināja, „viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja.”, lasām Marka ervaņģēlijā. (Mk. 1: 13)

Viscaur Vecajai Derībai, sākot ar Noasa laikiem dzirdam par ienaidu starp cilvēkiem un zvēriem. Cilvēki necenšas tos pieradināt un ierādīt tiem vietu savā pasaulē. Zvēru pasaule ir cilvēkam sveša un naidīga pasaule. Meža zvēri nereti tiek attēloti kā drauds cilvēka dzīvībai un mājdzīvniekiem, ar tiem ir jācīnās kā, piemēram, to darīja ganu zēns Dāvids, cīnīdamies ar lavu un lāci, lai pasargātu savu ganāmpulku. Vai Jaunajam Dāvidam - Kristum nevajadzētu darīt to pašu, tikai ar lielākiem panākumiem? Pravieši tā nedomāja. Tie vēstīja, ka tad, kad atnāks Kristus, viņš dziedinās ienaidu starp cilvēku pasauli un dabas pasauli – pārējo radību. Lauva vairs nemēģinās nolaupīt un saplosīt jēru, bet miermīlīgi gulēs kopā ar to. Mazs bērns droši spēlēsies blakus čūsku midzenim. „Neviens nevienam vairs nenodarīs ļaunu visā manā svētajā kalnā”, saka Tas Kungs, pravieša Jesajas grāmatā. Tādējādi ar savu atnākšanu Kristus atgūs zaudēto Paradīzi arī šādā nozīmē. Jēzus nedodas tuksnesī, lai cīnītos ar zvēriem un uzvarētu tos, bet evaņģēlists Marks vienkārši saka: „Viņš bija kopā ar zvēriem.” Mazais vārdiņš „ar” palīdz pareizi saprast tekstu. Pāris nodaļas tālāk Marks stāsta, ka Jēzus izraudzījās divpadsmit apustuļus, lai tie būtu kopā „ar” viņu. „Ar” šeit nav vienkārši neitrāls vārdiņš, kas vēsta, ka viņi vienkārši nejauši bijuši tur. Nē, viņi bija kopā „ar Jēzu”. Ja Jēzus bija kopā ar zvēriem, tad tās bija mierīgas un savā veidā draudzīgas attiecības. Ja Sātans bija ienaidnieks, ar kuru Jēzus nevarēja darīt neko citu, kā tikai pieveikt un sakaut viņu, tad zvēri bija ienaidnieki, kurus Jēzus padarīja par draugiem.

Šo dienu laikā Jēzus bija izsalcis, un velns ķeras pie sava nesvētā darba – viņš kārdina: Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi. Jēzus nešaubās, bet atbild ar pareizi saprastu Dieva Vārdu: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi no 5. Mozus grāmatas, kur Israēla tautai tiek atgādināts, kā Dievs viņus četrdesmit garus gadus uzturējis tuksnesī, ēdinādams ar mannu no debesīm. Toreiz Israēla tautai bija jāmācās saprast, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, no tā, ko viņš no savas pieredzes pazīst kā savu barību, bet, ka Dievs spēj savu tautu uzturēt visneparastākajos apstākļos un veidos, ja vajadzīgs arī ar pārdabisku barību. Tāpat kā toreiz Dievs no savas mutes, tas ir, ar sava vārda spēku, deva Israēla tautai mannu no debesīm, tāpat tagad viņš ar savu vārdu vien var paēdināt, ko vien vēlas. Citēdams šo Rakstu vietu, Jēzus saka velnam: „Es negrasos pats sev palīdzēt. Tēvs mani šeit ir atvedis un līdz šim uzturējis, es zinu, ka viņš arī turpmāk pats gādās un rūpēsies par mani. Viņam ir zināmi neskaitāmai veidi, kā to izdarīt. Lai viņš dara, kā pats vēlas!” Tā Jēzus parāda, ka viņš nešaubās par Tēva vārdiem, kurus Dievs sacīja viņa Kristības brīdī. Viņš zina, ka viņam ir mīļš Tēvs debesīs, un viņš negrasās to velnam pierādīt, pārvēršot akmeņus maizē, bet gan vienkārši uzticoties savam Tēvam. Tā vietā, lai kārdinājuma brīdī rīkotos pats, Jēzus gaida, lai rīkojas viņa mīļais Tēvs, kam ir labs prāts uz savu Dēlu. Un Dievs rīkojas, viņš sūta savus eņģeļus un „eņģeļi viņam kalpoja”. Tas, kas notika ar Jēzu, notiek arī ar kristiešiem. Kad savā aicinājumā piedzīvojam izsalkumu, kad mums trūkst maizes, velns tūdaļ ir klāt ar savu nesvēto padomu – negaidi uz Dievu! Ņem grožus savās rokās! Kas būtu noticis, ja Jēzus būtu paklausījis velnam un patiešām mēģinājis pārvērst akmeņus maizē? Ar šādu rīcību viņš būtu sacījis – Tēvs, tu neesi uzticams, tu neesi labs, tavā vietā rīkošos es pats. Un kas no tā būtu iznācis? Vai akmeņi pārvērstos maizē? Jā, un, nē. Akmeņi gan varbūt pārvērstos maizē, bet ne tādā maizē, kādu vēlējās dot Dievs, - mūžīgās dzīvības maizē. Velna vārdos skan tik ļoti kārdinošais materiālisma vilinājums – Dieva vietā izvēlēties redzamas, taustāmas un, ja iespējams, - apēdamas lietas.

Grēkā krišana Paradīzes dārzā bija saistīta ar ēšanu. Tā bija velna iedvesta cilvēka novēršanās no Dieva un pievēršanās pašam sev, šajā pasaulē, ēdot no aizliegtā koka. Kopš šā brīža cilvēks mēģina piešķirt jēgu pats savai dzīvei un nodrošināt sevi ar nepieciešamajiem resursiem, par vērtīgu atzīstot tikai to, ko beigu beigās var apsēst. Un šādā skatījumā aizliegtais Paradīzes dārza auglis, protams, šķiet kaut kas daudz vērtīgāks un iekārojamāks, nekā Dievs. Šajā pasaulē mēs vairs nesaprotam citu domāšanas veidu un tā pamatā arvien ir neticības vai uzticības trūkums Dievam. Mūsdienu pasaule ir pārliecināta, ka ja reliģijai tajā vispār ir kāda vieta, tad tai jābūt tādai reliģijai, kas spētu pārvērst akmeņus par maizi, tas ir, atrisinātu cilvēces trūkuma problēmu un nodrošinātu vispārēju labklājību. Aplamais šajā domāšanā vispirms ir tas, ka bads un trūkums kā pasaules problēma ir taču radušies tieši tādēļ, ka reiz iesākusi, cilvēce vairs nevar atstāties no aplamajiem mēģinājumiem pārvērst akmeņus maizē, tas ir, manipulēt ar dabas resursiem, cilvēku resursiem un visu, ko vien iespējams pirkt un pārdot. Īsi sakot, grēkā krišana un grēka vara pasaulē ir mantkārība, kāre pēc tā, ko Dievs nav devis. Aizliegtais auglis pats nebija slikts, tāpat kā, piemēram, nauda pati par sevi nav slikta, bet aizliegta ir mantkārība – vēlme ņemt to, ko Dievs nav devis.

Mantkārība tagad valda pār pasauli, kas, tautas gudrības vārdiem sakot, nozīmē – nauda valda pār pasauli. Tas nav noslēpums nevienam domājošam cilvēkam. Kāds franču domātājs, kurš septiņus gadus pavadījis Latvijā, strādājot Eiropas Komisijas pārstāvniecībā un daudz darījis Latvijas valstiskuma stiprināšanai, ir uzrakstījis grāmatiņu „Iespējamā Eiropa”, ko viņš ir veltījis tieši Latvijai. Un tajā viņš raksta: „Cilvēki ir pilnībā atkarīgi no Finanšu gribas, kas gluži kā impērija valda pār pasauli.” Protams, tā nauda, kas valda pār pasauli nav mūsu nauda, tā pat nav visa pasaules nauda un naudā konvertējamās vērtības kopā, bet tā ir virtuāla parādu nauda. Te velns ir nedaudz mainījis taktiku, tas ir, viņš tagad saka - nevis pārvērt akmeņus maizē, bet aizņemies maizi. Turklāt, aizņemies nevis ēšanai, tas jau nav interesanti, bet gan pārdošanai. Un tā tu savairosi maizi – materiālās vērtības, kas taču ir vienīgās īstās vērtības! Un tā pasaule ir tikusi pie vairāk nekā divreiz lielāka parāda, nekā tai vispār kopumā ir naudas. Un te atklājas velnišķais triks – šo parādu tagad nav iespējams atdot citādi, kā tikai atkal un atkal aizņemoties, tas ir, palielinot parādus. Tas ir apburtais loks. Naudas uzpūšana no zila gaisa un parāda palielināšana ir tas, ar ko nodarbojas finanšu alķīmiķi, kas neremdināmas varas un bagātības kāres dēļ darbojas ar naudu, kuras patiesībā nemaz nav. Viņi aizdod to, kā tiem nav un vairo kopējos parādus. Parādi ir līdzīgi narkotikām: tiem, kas reiz nokļuvuši to varā, ir praktiski neiespējami no tiem atbrīvoties. Briesmīgais ir tas, ka mūsdienu pasaulē bez parādiem praktiski nav iespējams iztikt. Tādēļ visa pasaule pašreiz slīkst parādos un tas ir veids, kā tas, kas vēl ir palicis pāri no Paradīzes, tiek pārvērsts par tuksnesi. Nebūtu jēgas par visu to runāt, ja tas tiešā veidā neietekmētu mūsu dzīves, ja tas nedraudētu ar personiskās dzīves traģēdijām, krīzēm, kariem un cita veida postu un nelaimēm. Īsi sakot, situācija ir tāda, ka „Tur vairs nevar neko darīt un ilgtermiņa perspektīvā arī nav, ko darīt.” – bēdīgi secina franču domātājs, kurš kā viens no retajiem vēl ir saglabājis spēju patstāvīgi domāt un spriest. Savas grāmatiņas beigās viņš saka, ka glābiņam nepieciešams ir garīgums.

Tātad cilvēce beidzot atkal būs spiesta atzīt, ka materiālisms ir bezcerīga filozofija. Finanšu siseņu dzeltā un postītā cilvēce tātad beidzot būs spiesta atzīt, ka cilvēks patiešām nedzīvo no maizes vien. Bet vai ar garīgumu tā sapratīs Vārdu, kas nāk no Dieva mutes? Vai varbūt tas atkal būs kārtējais viltus garīgums, tas garīgums, par kuru evaņģēlists stāsta, kā par otro Jēzus kārdinājumu: Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” Šī kārdinājuma saturs ir mudinājums manipulēt ar Dievu, nodoties garīgiem eksperimentiem, lai izmantotu Dievu savās interesēs. Un tas izskatās ļoti ticams scenārijs, jo cilvēce negrasās atteikties no sava grandiozā eksperimenta, ko sauc par „Grēkā krišanu” – kāri pēc aizliegtās mantas, bet vēlas tajā iesaistīt arī pašu Dievu. - Tev taisnība, Dievs, mūsu pūliņi ne pie kā laba nav noveduši un nenovedīs, tādēļ - nāc mums palīgā! Iesaisties mūsu projektā un palīdzi tikt ar to galā! Lūk, tā ir nekaunība! Velnišķa nekaunība! Tā ir tā pati nekaunība, kuru reiz pauda Padomju Savienības reliģisko lietu pilnvarotājs, aprakstīdams projektu, kur baznīca kā vilciens uz sliedēm ievedīs sabiedrību komunismā. Uz visiem šādiem mēģinājumiem izmanot baznīcu un Dieva vārdu savās manipulācijās, mums jābūt gataviem atbildēt kopā ar Jēzu; „Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Bet tad mums ir jābūt gataviem arī turpinājumam.

Bezkaunīgā velna mute tūdaļ rādīs visu savu salaupīto – visas pasaules valstis un to godību. Redzi, tas viss, visa šī vara ir mana. Gribi, es tev to došu? Vien noliecies manā priekšā un pagodini mani, un tas viss būs tavs. Un lai gan velns nekad nedod to, ko sola, cilvēki viņam tomēr vienmēr tic, jo grib ticēt. Tie ticēja fašistiem, tie ticēja komunistiem, tie tic globālistiem un tic finansistiem; tie ticēs arī šiem pēdējiem lielajiem meliem, jo pēc grēkā krišanas vairāk par visu cilvēkiem patīk viena lieta, - ka viņus krāpj. Un vairāk par visu viņi necieš tos, kas kaut viņu pašu dēļ, par to runā. Patiesībā ir tikai viens, kurš ne mazākā mērā nepakļaujas šai krāpšanai: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot." Šis viens - Dieva Dēls Jēzus Kristus ir vienīgais, kurš šajā pasaulē ir bijis pie skaidra prāta. Viņš vienīgais neļāva sevi krāpt ar saldiem meliem, bet tā vietā viņš ļāva velnam piekrāpt pašam sevi. Pat stāvēdams zem krusta, tumsas kungs nerimās sprediķot savu nesvēto sprediķi: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp zemē no krusta, atceries, ko es toreiz Tev teicu. Es tev došu visu pasauli. Mēs kopīgi atrisināsim pasaules problēmas. Man ir labāks plāns par Dieva plānu. Kāpēc tev jācieš un jāmirst?” Kā jūs domājat, no kurienes šī vēsts mūsdienās skan visbiežāk? Protams, no baznīcu kancelēm. Kad no necilvēcīgu ciešanu pārņemtajām lūpām atskanēs vārdi: „Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu.. viss piepildīts” – sātans nicīgi novilks pie sevis – sasodītais fanātiķis! Kur nu ir viņa Dievs? Atbildi viņš saņems pēc nepilnām trim dienām, kad augšāmceltā Jēzus godības priekšā drebēs un trīcēs elle un visi velni. Un Jēzus atbilde ir arī mūsu atbilde visiem velniem un viņu mazbērniem – atkāpies sātan! Kristus tavu varu ir sagrāvis! Un mums ir cerība, bet tā ir nevis cerība uz grēcīgi saldo materiālismu, nedz arī uz kādu samtaini maigu abstraktu garīgumu, bet cerība ir svētajā kristīgajā ticībā, tās Kungā un Ķēniņā Jēzū Kristū. Tā nav cerība uz jauko, bet vārgo ideālistu Jēzuliņu, kam neveicās ar sociālām reformām ļaunā sabiedrībā. Tā ir cerība uz Dāvida Lauvu, kurš ir uzveicis velnu un satriecis viņa varu. Tādēļ nepagursim savā darbā, katrs pēc sava aicinājuma un visi kopā – lielajā kristieša aicinājumā, un būsim nomodā! Mums ir doti lieli apsolījumi – Kristus vārdā velns atstāsies un Tā Kunga eņģeļi nāks mums palīgā, lai mēs varētu droši turpināt Svētajā Kristībā uzsākto ceļu uz Jauno pasauli. Mūsu mīļajam Kungam Jēzum Kristum kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir mūžīga slava, gods un pateicība. Āmen.